Trīs runči un viņu cilvēks
Grāmatas mani sasniedz dažādos veidos. Šo konkrēto es atradu aizkritušu aiz dīvāna Rozulas skolā. Taču tad gadījās tā, ka pazaudēju to grāmatu, kuru jau biju sācis lasīt. Pa rokai gadījās "Trīs runči un viņu cilvēks", un līdzīgi, kā tas sanāk ar kaķi, kurš izvēlas, ka tieši tu būsi viņa cilvēks, šī grāmata izvēlējās mani. Diemžēl, tās izvēle nebija pati trāpīgākā.
Ja man būtu kādā anketā jāizvēlas starp "kaķu cilvēks" un "suņu cilvēks", es bez domāšanas izvēlētos suni. Līdz ar to automātiski šīs grāmatas vērtētāju vidū es pelnījis saukties par "heiteri". Gandrīz vai varētu neturpināt šo aprakstu, jo ko gan tāds cilvēks, kas neko no kaķiem nesaprot, var saprast no grāmatas par viņiem. Kā nekā tajā autore apkopojusi spilgtākos stāstiņus no personīgās pieredzes ar peļu bunkuriem, kuras iepriekš vairāku gadu garumā publicējusi cukurpapa sociālajā tīklā. Un, lasot šo grāmatu, man diezgan pamatīgi traucēja sajūta, ka šis ir izdrukāts feisbuks. Jā, ne tuvu ne sliktākā feisbuka daļa un tekstu kvalitāte bija pārsteidzoši laba, bet tas nemaina faktu, ka manās acīs šie teksti nav radīti izdošanai papīra formātā. Protams - ko es zinu? Ja Vija Kilbloka ar savu rūdīto grāmatu pārdevējas aci atzina šo darbu par izdošanas vērtu (un nesen tas izdots arī vācu valodā), nešaubos par to, ka auditorija šai grāmatai ir. Kaķīši taču patīk (gandrīz) visiem! Domāju, ka pat, ja par mērķauditoriju uzskatītu tikai trakas kaķu tantes, ir tad grāmatai atrastos gana lasītāju, no šī grupa ir skaitliski gana plaša. Eh, būtu maniem ierakstiem drusku lielāks "reach", kādas negācijas es uz sevi izsauktu par šādiem vārdiem!
Nē, es nesaku, ka autore nav centusies šo pasniegt kā īstu grāmatu - teksti ir sadalīti nodaļās, kurām ir kaut kāda kopīgā tematika, bet vismaz manā skatījumā tas neglābj no "šim vieta ir feisbukā, nevis uz papīra" sajūtas. Proti, šī grāmata būtu atstāstāma šādi: "Man ir kaķi. Reiz mani kaķi izdarīja to. Citreiz - to. Vēl citu reizi - šādi. Un tad atkal - to. Bet vēl vienu citu reizi - šitā." Rezultātā: epizožu krājums bez vadmotīva, jebkādas notiekošā attīstības un līdz ar to - jēgas. Taču, lai piešķirtu "Trim runčiem" kaut kādu sižeta attīstības arku, raksturošu savas emocijas par šo grāmatu un to izaugsmi grāmatas lasīšanas procesā.
Iesākumā varēju atzīt, ka autores valoda nav kaitinoša, epizodes viņa apraksta gana dzīvi un ticami, un pat spēj manī raisīt kaut kādu empātiju pret lappusēs notiekošo. Tad to aizstāja apziņa, ka šī grāmata "lasītājam parastajam", kurš nav inficēts ar pārmērīgas kaķu mīlestības vīrusu, drīzāk pilda kaķu antireklāmas funkcijas: visas tās izdarības, ko veic Rūdis, Osvalds un Ādolfs, ir šausmīgas, un es nebūtu gatavs šādās attiecībās dzīvot. Tas, kā autore raksturo savu kopdzīvi ar kaķiem, man radīja sajūtu, ka šo trijotni varētu aizstāt ar vienu vīrieti - alkoholiķi, kurš regulāri sastrādā kaut kādus sūdus un pēc tam dievojas, ka nekad vairs, un sieviete nopūšas un jau simto reizi viņam notic. Pamazām šo aizstāja cita sajūta: mentāli nomainīju to, kas šajā situācijā ir vainīgs. Nu jau ne jau kaķi ir tie briesmoņi, kam nav nekā svēta, bet gan sieviete ir iesprostojusi trīs runčus vienistabas dzīvoklī, līdz ar to dzīvnieku regulārie neadekvātie izgājieni galvenokārt ir motivēti stresā, kas pavada viņu dzīvi nepietiekamās personīgās telpas dēļ. Tas gan nemaina lietas būtību, ka it kā tik ļoti atšķirīgās epizodes diezgan ātri saplūst vienā lielā pelēkā masā, kur asprātīgā autores valoda un sava deva pašironijas neglābj no sižeta trūkuma un jau piesauktās atgadījumu uzskaitīšanas.
Mana kritiskā attieksme pret šo grāmatu noteikti ir ar savu devu snobisma - šāda tipa, acīmredzami komerciāla tipa literatūra, kas bezkaunīgi izmanto to, ka šai tēmai ir auditorija, līdz ar to gan jau būs labi, man nepatīk arī idejiskā līmenī. Un es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem "Trīs runči" būs īstā grāmata, tā, kuru viņi izlasīs ar lielāko prieku (varbūt kā pirmo grāmatu vairāku gadu laikā), bet - sasodīts, līdzīgi kā ir grāmatas, kurām es jūtos pārāk stulbs, drīkst būt arī tādas, par kurām uzskatu "I am better than this".
Kāda ir šī stāsta morāle? Tas vien, ka tu kaut ko atrod aizkritušu aiz dīvāna, automātiski nenozīmē, ka tas ir kaut kas ļoti vērtīgs, ko kāds jau ilgāku laiku drudžaini meklē un nevar atrast. Var arī gadīties, ka tu pats redzi, kā tava grāmata aiz tā aizslīd un tava reakcija ir: "Lai jau..."
Ja man būtu kādā anketā jāizvēlas starp "kaķu cilvēks" un "suņu cilvēks", es bez domāšanas izvēlētos suni. Līdz ar to automātiski šīs grāmatas vērtētāju vidū es pelnījis saukties par "heiteri". Gandrīz vai varētu neturpināt šo aprakstu, jo ko gan tāds cilvēks, kas neko no kaķiem nesaprot, var saprast no grāmatas par viņiem. Kā nekā tajā autore apkopojusi spilgtākos stāstiņus no personīgās pieredzes ar peļu bunkuriem, kuras iepriekš vairāku gadu garumā publicējusi cukurpapa sociālajā tīklā. Un, lasot šo grāmatu, man diezgan pamatīgi traucēja sajūta, ka šis ir izdrukāts feisbuks. Jā, ne tuvu ne sliktākā feisbuka daļa un tekstu kvalitāte bija pārsteidzoši laba, bet tas nemaina faktu, ka manās acīs šie teksti nav radīti izdošanai papīra formātā. Protams - ko es zinu? Ja Vija Kilbloka ar savu rūdīto grāmatu pārdevējas aci atzina šo darbu par izdošanas vērtu (un nesen tas izdots arī vācu valodā), nešaubos par to, ka auditorija šai grāmatai ir. Kaķīši taču patīk (gandrīz) visiem! Domāju, ka pat, ja par mērķauditoriju uzskatītu tikai trakas kaķu tantes, ir tad grāmatai atrastos gana lasītāju, no šī grupa ir skaitliski gana plaša. Eh, būtu maniem ierakstiem drusku lielāks "reach", kādas negācijas es uz sevi izsauktu par šādiem vārdiem!
Nē, es nesaku, ka autore nav centusies šo pasniegt kā īstu grāmatu - teksti ir sadalīti nodaļās, kurām ir kaut kāda kopīgā tematika, bet vismaz manā skatījumā tas neglābj no "šim vieta ir feisbukā, nevis uz papīra" sajūtas. Proti, šī grāmata būtu atstāstāma šādi: "Man ir kaķi. Reiz mani kaķi izdarīja to. Citreiz - to. Vēl citu reizi - šādi. Un tad atkal - to. Bet vēl vienu citu reizi - šitā." Rezultātā: epizožu krājums bez vadmotīva, jebkādas notiekošā attīstības un līdz ar to - jēgas. Taču, lai piešķirtu "Trim runčiem" kaut kādu sižeta attīstības arku, raksturošu savas emocijas par šo grāmatu un to izaugsmi grāmatas lasīšanas procesā.
Iesākumā varēju atzīt, ka autores valoda nav kaitinoša, epizodes viņa apraksta gana dzīvi un ticami, un pat spēj manī raisīt kaut kādu empātiju pret lappusēs notiekošo. Tad to aizstāja apziņa, ka šī grāmata "lasītājam parastajam", kurš nav inficēts ar pārmērīgas kaķu mīlestības vīrusu, drīzāk pilda kaķu antireklāmas funkcijas: visas tās izdarības, ko veic Rūdis, Osvalds un Ādolfs, ir šausmīgas, un es nebūtu gatavs šādās attiecībās dzīvot. Tas, kā autore raksturo savu kopdzīvi ar kaķiem, man radīja sajūtu, ka šo trijotni varētu aizstāt ar vienu vīrieti - alkoholiķi, kurš regulāri sastrādā kaut kādus sūdus un pēc tam dievojas, ka nekad vairs, un sieviete nopūšas un jau simto reizi viņam notic. Pamazām šo aizstāja cita sajūta: mentāli nomainīju to, kas šajā situācijā ir vainīgs. Nu jau ne jau kaķi ir tie briesmoņi, kam nav nekā svēta, bet gan sieviete ir iesprostojusi trīs runčus vienistabas dzīvoklī, līdz ar to dzīvnieku regulārie neadekvātie izgājieni galvenokārt ir motivēti stresā, kas pavada viņu dzīvi nepietiekamās personīgās telpas dēļ. Tas gan nemaina lietas būtību, ka it kā tik ļoti atšķirīgās epizodes diezgan ātri saplūst vienā lielā pelēkā masā, kur asprātīgā autores valoda un sava deva pašironijas neglābj no sižeta trūkuma un jau piesauktās atgadījumu uzskaitīšanas.
Mana kritiskā attieksme pret šo grāmatu noteikti ir ar savu devu snobisma - šāda tipa, acīmredzami komerciāla tipa literatūra, kas bezkaunīgi izmanto to, ka šai tēmai ir auditorija, līdz ar to gan jau būs labi, man nepatīk arī idejiskā līmenī. Un es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem "Trīs runči" būs īstā grāmata, tā, kuru viņi izlasīs ar lielāko prieku (varbūt kā pirmo grāmatu vairāku gadu laikā), bet - sasodīts, līdzīgi kā ir grāmatas, kurām es jūtos pārāk stulbs, drīkst būt arī tādas, par kurām uzskatu "I am better than this".
Kāda ir šī stāsta morāle? Tas vien, ka tu kaut ko atrod aizkritušu aiz dīvāna, automātiski nenozīmē, ka tas ir kaut kas ļoti vērtīgs, ko kāds jau ilgāku laiku drudžaini meklē un nevar atrast. Var arī gadīties, ka tu pats redzi, kā tava grāmata aiz tā aizslīd un tava reakcija ir: "Lai jau..."
2025-08-01
comments powered by Disqus