A Spot of Bother
Sekoju savam plānam šogad atsākt praksi dažādot lasāmo grāmatu valodu un bibliotēkā paņēmu vienu no nedaudzajām angliski pieejamajām grāmatām. Ierobežotas izvēles apstākļos svarīgi neuzķerties uz absolūtām sēnalām, bet Marks Hadons šķita gana droša izvēle. Viņa romāns "Savādais atgadījums ar suni naktī" savulaik bija iestudēts Nacionālajā teātrī. Primāri gan Hadons ir zināms kā bērniem rakstošs autors, pirmā viņa grāmata bērniem iznāca 1987. gadā, kamēr pieaugušiem domātajā literatūrā viņš debitēja ar to pašu "Suni naktī" vien 2003. gadā, un par šo grāmatu arī vēl esot jautājumi - kāda īsti ir tās mērķauditorija. Līdz ar to savā ziņā pat sanāk, ka "A Spot of Bother" ir pirmā viņa grāmata, kura pilnīgi noteikti nav domāta bērniem.
Kālab ne? Par grāmatas centrālo tēmu - Džordža apsēstību, ka viņam ir ādas vēzis (ko neviens ārsts viņam nav teicis, diagnosticēts viņam ir dermatīts, taču viņš nespēj pieņemt, ka viss varētu būt tik vienkārši) vēl būtu iespējams stāstīt arī bērniem paredzētā izdevumā, taču vairāki stāsti viņa ģimenes lokā gan ir izteikti pieaugušajiem paredzēti. Piemēram, Džordža sievas sakars ar viņa bijušo kolēģi Deividu, Džordžam pārsteidzot šos savā laulības gultā. Vai Džordža dēla Džeimija nedienas privātajā dzīvē - mazāk tālab, ka viņa vecāki īsti joprojām nav pieņēmuši, ka Džeimijs ir homoseksuāls, vairāk - dažu salīdzinoši grafiski aprakstītu seksa ainu dēļ. Nu, un tur vēl dažādi veidi, kā Džordžs nodara sev miesas bojājumus, zāļu un alkohola maisīšana kopā un tā tālāk.
Vispār gan vēl ir jautājums, vai Džordža pakāpeniskais ceļš uz ārprātu vispār ir grāmatas centrālā sižeta līnija, vai arī tas gods tiek viņa un Džīnas meitas Keitijas kāzām ar Reju - par znota izvēli vecāki ar nav sajūsmā (lai gan aiz muguras jau viņai viens vīrs ir, līdz ar to it kā šiem vajadzētu zināt, ka var būt arī sliktāk), un arī pašai Keitijai nav pārliecības, vai viņa patiešām Reju mīl vai arī tikai novērtē to, ka viņš ir gādīgs attiecībā pret viņu un viņas dēlu Džeikobu. Līdz ar to kāzu norise ir zem jautājuma zīmes, un vispār tur viss iet pa gaisu.
Grāmata, kā var saprast, ir tāda kārtīga ģimenes drāma, tiesa - ar gana daudzām komiskām epizodēm visam tam pa vidu, proti, tur nav tik vien kā puņķi un asaras. Kaut kādā mērā, protams, visi šie personāži ir hipertrofēti, bet vienlaikus - diezgan ticami, viņu motivācijas un regulāro nespēju saprast, kā tā otra puse jūtas, var ļoti labi saprast. Visvairāk pašrefleksijas piemīt Džeimijam, vismazāk - viņa mātei, kura patiesībā līdz pat grāmatas beigām minimāli saprot, kā jūtas kaut viens viņas ģimenes loceklis, kas nav viņa pati. Te gan jāpiebilst, ka atrisinājums tam visam, manuprāt, ir pārcukurots un tāls no reālisma. Ok, es neapgalvoju, ka visām sižeta līnijām būtu jābeidzas ar traģēdiju, bet kaut vai attiecībā uz Džordžu atrisinājumam es galīgi nespēju noticēt. Ja tev ir grāmata, kuras vienam no centrālajiem tēliem progresē paranoja, tās pazušana uz burvja mājienu, vienkārši cilvēkam saprotot, ka viņš bijis nepamatoti apsēsts, būsim reāli - tās ir pilnīgas muļķības. Un arī pārējo personāžu vidū "piedosim un aizmirsīsim" filozofijas ir pārāk daudz. Protams, tas noteikti atviegloja romāna ekranizāciju (ir franču filma, kuru diez vai plānoju skatīties), bet grāmatas veidā man noteikti tās "feel good" beigas šķita liekas.
Kas gan jāatzīst - šo teju 500 lappuses garo grāmatu izlasīju ļoti strauji, divās dienās, proti, sižets savērpts veikli, valoda ir patīkama, un grāmata sevī ievelk. Vai es tādu vēlētos savā personīgajā grāmatu plauktā? Nē, bet tas nenozīmē, ka tā būtu slikta grāmata.
Kālab ne? Par grāmatas centrālo tēmu - Džordža apsēstību, ka viņam ir ādas vēzis (ko neviens ārsts viņam nav teicis, diagnosticēts viņam ir dermatīts, taču viņš nespēj pieņemt, ka viss varētu būt tik vienkārši) vēl būtu iespējams stāstīt arī bērniem paredzētā izdevumā, taču vairāki stāsti viņa ģimenes lokā gan ir izteikti pieaugušajiem paredzēti. Piemēram, Džordža sievas sakars ar viņa bijušo kolēģi Deividu, Džordžam pārsteidzot šos savā laulības gultā. Vai Džordža dēla Džeimija nedienas privātajā dzīvē - mazāk tālab, ka viņa vecāki īsti joprojām nav pieņēmuši, ka Džeimijs ir homoseksuāls, vairāk - dažu salīdzinoši grafiski aprakstītu seksa ainu dēļ. Nu, un tur vēl dažādi veidi, kā Džordžs nodara sev miesas bojājumus, zāļu un alkohola maisīšana kopā un tā tālāk.
Vispār gan vēl ir jautājums, vai Džordža pakāpeniskais ceļš uz ārprātu vispār ir grāmatas centrālā sižeta līnija, vai arī tas gods tiek viņa un Džīnas meitas Keitijas kāzām ar Reju - par znota izvēli vecāki ar nav sajūsmā (lai gan aiz muguras jau viņai viens vīrs ir, līdz ar to it kā šiem vajadzētu zināt, ka var būt arī sliktāk), un arī pašai Keitijai nav pārliecības, vai viņa patiešām Reju mīl vai arī tikai novērtē to, ka viņš ir gādīgs attiecībā pret viņu un viņas dēlu Džeikobu. Līdz ar to kāzu norise ir zem jautājuma zīmes, un vispār tur viss iet pa gaisu.
Grāmata, kā var saprast, ir tāda kārtīga ģimenes drāma, tiesa - ar gana daudzām komiskām epizodēm visam tam pa vidu, proti, tur nav tik vien kā puņķi un asaras. Kaut kādā mērā, protams, visi šie personāži ir hipertrofēti, bet vienlaikus - diezgan ticami, viņu motivācijas un regulāro nespēju saprast, kā tā otra puse jūtas, var ļoti labi saprast. Visvairāk pašrefleksijas piemīt Džeimijam, vismazāk - viņa mātei, kura patiesībā līdz pat grāmatas beigām minimāli saprot, kā jūtas kaut viens viņas ģimenes loceklis, kas nav viņa pati. Te gan jāpiebilst, ka atrisinājums tam visam, manuprāt, ir pārcukurots un tāls no reālisma. Ok, es neapgalvoju, ka visām sižeta līnijām būtu jābeidzas ar traģēdiju, bet kaut vai attiecībā uz Džordžu atrisinājumam es galīgi nespēju noticēt. Ja tev ir grāmata, kuras vienam no centrālajiem tēliem progresē paranoja, tās pazušana uz burvja mājienu, vienkārši cilvēkam saprotot, ka viņš bijis nepamatoti apsēsts, būsim reāli - tās ir pilnīgas muļķības. Un arī pārējo personāžu vidū "piedosim un aizmirsīsim" filozofijas ir pārāk daudz. Protams, tas noteikti atviegloja romāna ekranizāciju (ir franču filma, kuru diez vai plānoju skatīties), bet grāmatas veidā man noteikti tās "feel good" beigas šķita liekas.
Kas gan jāatzīst - šo teju 500 lappuses garo grāmatu izlasīju ļoti strauji, divās dienās, proti, sižets savērpts veikli, valoda ir patīkama, un grāmata sevī ievelk. Vai es tādu vēlētos savā personīgajā grāmatu plauktā? Nē, bet tas nenozīmē, ka tā būtu slikta grāmata.
2926-01-04
comments powered by Disqus