Kazhes pierakstu burtnīca

Denisa Ganzela filma "Die Welle" nestāsta par to tēmu, ar ko man tās nosaukums radīja pirmās asociācijas - proti, ar vācu mūzikas 80.gadu jauno vilni - Nenu, Alphaville, Falco, Pēteru Šilingu, Trio utt. Tā vietā filma ir veltīta kādai tēmai, kura Vācijā arīdzan nav gluži mazpopulāra - autoritārismam. Proti, jautājumam, vai mūsdienu Eiropā ir iespējama autoritāru/totalitāru sistēmu veidošanās, līdzīga kā tā bija pagājušā gadsimta 30-ajos gados. Protams, filmas secinājums - jā, kaut kas tāds ir visnotaļ iespējams, nav nekas pārsteidzošs, bet veids, kādā filma līdz šim kopumā triviālajam secinājumam nonāk, ir pietiekami aizraujošs.
Tātad, ir mūsu rīcībā skolotājs Rainers Vengers. Viņš pats sevi uzskata par tādu kā "kūlo veci" - klausās The Ramones un allažiņ ir gatavs uz ne pārāk konservatīvu rīcību. Skolas projektu nedēļas laikā Rainers bija cerējis, ka viņš varēs vadīt nodarības par tēmu "anarhija", tomēr izvēle ir kritusi tā, ka par anarhiju ir jāstāsta kādam pārmērīgi pareizam un garlaicīgam viņa kolēģim, bet Raineram ir tikusi tēma "autoritārisms". Lai neiegrimtu bezmērķīgās un visiem vāciešiem apnikušās diskusijās par tēmu "trešais reihs", "atbildība par tēvu grēkiem" un tā tālāk, Rainers savā klasē sāk organizēt gluži lokālu autoritārismā balstītu struktūru, kas iegūst nosaukumu "Die Welle" un kura skolēniem sniedz daudz tāda, ko viņi iepriekš no skolas nav guvuši. Piemēram, vienotības sajūtu. Taču vienlaikus šāda sistēma neizbēgami noved pie atsevišķu individualitāšu apspiešanas, un no otras puses - no pieaugoša ekstrēmisma grupas ietvaros, kam agrāk vai vēlāk vajag rezultēt ar kaut ko ne pārāk labu.

Jāatzīst, ka sākotnēji pēc tās noskatīšanās, es par šo filmu biju lielākā sajūsmā, nekā tagad - proti, no attāluma tā nešķiet vairs tik spēcīga kā pirmajā brīdī, tomēr "Die Welle" ir pietiekami interesanta "skolas" tēmas filma, varbūt ne gluži tik dziļa, kā tā labprāt tiektos būt, bet augstu spriedzes līmeni turoša un pietiekami atmiņā paliekoša.