Pingvīni dodas pie pingvīniem: no Karapoti līdz Punakaiki

2016-04-28

No rīta atklājas, ka esam nakšņojuši pie diezgan iespaidīga stāvkrasta, ne gluži tāda kā mūsu neatrastajā kempingā, bet vieta tāpat iespaidīga. Un pie reizes konstatējam, ka vakardienas lietus ir nodarījis skādi mana fotoaparāta izliektajam objektīvam - tam, kurš būtu tieši vislabāk piemērots milzīgas tuvu esošas klints bildēšanai - tajā kaut kādā veidā ir ticis iekšā mitrums un bildes sanāk tādas, it kā fotogrāfs būtu appīpējies. Vēlāk gan izrādīsies, ka šis efekts nebūs sevišķi ilglaicīgs un jau nākamajā dienā viss būs atkal ar objektīvu kārtībā.


Ziemeļu salas ceturtajai un vienlaikus - pēdējai - dienai mūsu plāni ir diezgan pieticīgi. Jāveic diezgan liela kilometrāža ar auto, lai sasniegtu vakarā Velingtonu, bet pa ceļam - piestāsim, kur nu sanāks. Iepriekšējā vakarā vēl skatījos visādus informatīvus materiālus kempingā, vai neizdosies uziet kādu pērli posmā starp mums un Velingtonu - bet neizdevās. Vai nu šajā salas galā patiešām nekā TIK izcila nav, vai arī nemācēju meklēt. Visticamāk jau, ka otrais variants, bet neviens no Ziemeļu salas Dienvidu parkiem kaut kā galīgi nespēja mani pārliecināt. Rezultātā paliekam pie sākotnējā varianta - iesim pārgājienā pa Karapoti aizu. Neko daudz nezinu, kāpēc tieši tur - bet aizas mani vienmēr ir interesējušas.

Šoreiz tomēr nākas atzīt, ka šī ne tuvu nav pati iespaidīgākā aiza, pa kādu nācies iet (jo īpaši, ja atcerās, ka pirms gada bijām Verdonas aizā). Taka arī tāda - nekas īpašs, principā diezgan normāli braucama ar MTB. Tiesa, šķiet, ka Jaunzēlandē gandrīz visas skaitās braucamas ar MTB, bet parasti mums vismaz nebija īsti skaidrs, kā pa tām takām var uzmīties augšā, kamēr šajā reizē nekas pārcilvēcisks tiešām nebūtu jāveic. Maršruta zemo popularitāti apliecina arī tas, ka aizas augšgalā atrodam slēpni, kuru neviens nav meklējis vesela gada garumā. Protams, nav tā, ka Jaunzēlandē visi slēpņi tiktu mežonīgi bieži apciemoti, bet vieni viesi gada laikā par kaut ko noteikti liecina.


Kad esam atgriezušies auto stāvvietā no sava mini aizas pārgājiena (šķiet, ka tur pat desmit kilometru nebija), saprotam - nekādu citu adekvātu plānu mums nav, lai pārāk agri neiegāztos Velingtonā, varētu mēģināt pa ceļam atrast vēl kādu jaunu slēpņu veidu. Kaut ko arī patiešām atrodam, bet nekas tik ļoti īpašs negadās. Ok, pāris vietas atmiņā paliek - paviesojamies parkā, kurā filmētas kādas LOTR epizodes (tiesa, cik gan ir tādu vietu Jaunzēlandē, kur Pīters Džeksons nebūtu uzdarbojies), un faktiski var teikt, ka šī ir tā vieta, kurp viņi ved hobitus, proti Izengārda. Un vēl mēs apskatām to, kā šajā pusē ir veidojušās "fault lines" - zemestrīču (vai citu kataklizmu rezultātā) apvidus pirms iebraukšanas Velingtonā ir izteikti noslāņots nevis sociāli, bet gan vienkārši dabā.

Tiesa, sevišķi ilgi nodarboties ar slēpņošanu nav iedvesmas, rezultātā jau salīdzinoši agri - vēl, kamēr ir gaišs, mēs iebraucam Velingtonā, kur mums ir sarunātas naktsmājas pie Ineses. Kas ir Inese - tu jautāsi? Un te atbilde būs gaužām sarežģīta. Inese kādreiz bija aktīva slēpņotāja Latvijā, tolaik viņu sauca par Vanesu. Bet tagad viņa jau piecus gadus dzīvo Jaunzēlandē. Slēpņojot gan viņu nekad saticis nebiju, tik vien kā redzējis ierakstus viesu grāmatās. Toties es ļoti bieži satieku Ineses brāli Raimondu, kurš dzīvo pusceļā starp mani un maniem vecākiem. Mani vecāki salīdzinoši daudz komunicē ar Ilzi, kas ir Raimonda (tā, kas Ineses brālis) sieva. Un manam sunim ir gaužām sliktas attiecības ar Raimonda suni, kuru arī itin bieži sanāk satikt. Vienlaikus Raimonds un Ilze ir labi draugi Ilzei (tai, kura Baibas māsa) un Uģim (tam, kurš Hugo un ar kuru esmu pāris reizes piedalījies kopā rogainingos). Nu jā - un ar Raimondu esmu gājis vienā skolā, lai gan tolaik biju pārmērīgs sīkais, lai varētu būt pazīstams ar skolas supergrupas "Exit" dalībnieku. Ā, un Ilze arī gāja tajā pat skolā un mācījās vienā klasē ar otru Ilzi (kuras abas es arī no skolas laikiem nepazīstu). Tikām Raimonds mācījās vienā klasē ar Arni, kurš ir "Pingvīnu eventa" garīgais tēvs. Bet vispār sākotnēji par to, ka mums vajadzētu Jaunzēlandē sastapt Inesi, ieminējās Edijs. Es pat gandrīz varētu uzzīmēt shēmu tam, cik daudzos veidos es iepriekš ar Inesi biju gandrīz pazīstams, bet laikam to nedarīšu.

Inese un viņas puisis Deivids (jeb latviskotā versijā Dāvis) dzīvo mums ļoti labvēlīgā vietā - gana netālu no Velingtonas lidostas, tālab no rīta mums būs viegli aizbraukt. Tā kā esam ieradušies diezgan agri, Inese vēl ir darbā, bet Deivis gan jau ir mājās. Mazliet samulstam ar mums iedoto adresi, bet diezgan ātri viss noskaidrojas un varam doties iekštelpās. Aprunājamies ar Deividu par šo un to, izstāstam, kur esam bijuši, ko redzējuši, uzzinām šo to arī par viņu, un tad jau klāt ir arī Inese. Jāatzīst, ka šai vakarā laikam jau mēs visi neesam sevišķi pieklājīgi attiecībā pret Deividu, jo ar Inesi runājam latviski, un lai arī viņam viens vecvecāks ir no Igaunijas, ar to īsti nepietiek latviešu valodas saprašanai. Vienlaikus varbūt tas arī ir ok, jo liela daļa pārrunājamo tēmu ir vai nu specifiski latviskas (ja runājam mēs) vai arī Deividam gana labi zināmas (ja runā Inese), līdz ar to cerams, ka viņš sevišķi ļaunā neņem. Un, ja nu izrādās, ka viņš ņem ļaunā, tad galīgi nav skaidrs, kālab viņš mums gatavo garšīgas vakariņas. Jā, otro un pēdējo reizi Jaunzēlandē ēdam pa solīdo - nekur citur, kā pie latviešiem, mums šajā pasaules daļā tik labi paēst nesanāk. Izmantojam arī iespēju tikt pie veļasmašīnas, lai mums dažām tuvākajām dienām būtu tīras drānas (kas ir īpaši aktuāli pēc kvalitatīvās izmirkšanas Tongariro, jo ne viss ir pēc tam ticis adekvāti izžāvēts). Jā, kas attiecas uz drēbju kārtām - to mums šai reizē nav sevišķi daudz, bet arī ne kritiski maz, orientējāmies uz to, lai būtu komplekts četrām dienām. Ar to pēc idejas ir pietiekami, apzinoties, ka būs dienas, kad neko nebūs iespējams izmazgāt (prastie kempingi vai laika trūkums), un vienlaikus - lai mantu nebūtu pārāk daudz. Protams, man kā vienmēr vismaz kaut kas īpatnējs ir līdzi - tā kā ir paredzēts kādu reizi aiziet paskriet, esmu paņēmis meža skriešanas kurpes (kas ir mans otrais apavu pāris, līdz ar to reizēm tās nākas uzvilkt arī ikdienā, nekur neskrienot) un šorti, kādos es diez vai gribēšu iet kādā pārgājienā, arī tāpēc, ka nav jau sevišķi silts.

No rīta mums ir gaidāma agra celšanās, līdz ar to mežonīgi ilgi vakars turpināties nevar (un priekšā jau ir arī darba diena), tāpēc ejam vien visi gulēt, vienojoties, ka no rīta Inese pamodīsies, lai mūs izlaistu ārā, kad dosimies prom. Izmantošu šo iespēju pateikt Inesei un Deividam lielu Paldies par mūsu uzņemšanu un izguldīšanu, it īpaši ja ņem vērā, ka faktiski jau mēs tur ieradāmies kā pilnīgi svešinieki. Jā, vērts piebilst, ka izrādās, ka arī viņi salīdzinoši nesen (pērn) bijuši uz Tongariro pāreju un arī viņiem laiks tur bijis stipri nekāds - tiesa, bez horizontālā lietus, bet ar tādu miglu, ka redzēt nav bijis iespējams neko. Diezgan iespējams, ka tajā vietā skaidrs laiks ir tieši retums, līdz ar to tas, ko mēs piedzīvojām, bija standarts un normāla diena.

Lidmašīna mums ir mazliet pēc astoņiem, līdz ar to startējam agri. Patīkami ir tas, ka ārā aust rīts, un vismaz mazliet Velingtonas piekrasti mēs redzēt varam. Pilsēta ir uzbūvēta visai kalnainā apvidū, un līdz ar to tā vairāk sniedzas uz augšu nekā platumā, jo platumā gluži vienkārši nav kur. Lai arī pati Velingtona ir Jaunzēlandes galvaspilsēta, lidosta tai ir daudz mazāka un klusāka kā Oklendā - galvenokārt no šejienes lido vietējie reisi, bet starptautiskie droši vien visbiežāk ved uz Austrāliju vai citām relatīvi tuvām vietām. Vispār varētu jautāt - kāpēc jums iekšējais lidojums? Pareizā atbilde - prāmis starp salām ir dārgāks kā aizlidošana, jo īpaši ja vēlies uz prāmja vest automašīnu. Patiesībā gan, lai arī sākotnēji par to nebijām domājuši, labi, ka tā, jo mums jau nemaz tā īsti nepietiktu laika izbraukt apli pa otro salu un pēc tam vēl atkal veikt visu posmu Ziemeļu galā no Velingtonas uz Oklendu. Līdz ar to lidojums sanāk gan ekonomiski pamatots, gan praktisks. Un pie reizes tas droši vien kļūst par tuvāko maršruta lidojumu, ko mums abiem nācies veikt.

Brīnišķīgi ir tas, ka Velingtonas lidostā nemaz nav stresa, vismaz uz iekšējiem lidojumiem noteikti. Vēlies pārvadāt salonā šķidrumus? Laipni lūgts. Nevēlies pirms drošības pārbaudes novilkt bikšu siksnu? Neraizējies. Netiec uz savu lidojumu pats, bet var tikt tavs kolēģis? Nekādu problēmu. Mēs gan noteikti būtu varējuši ierasties lidostā arī vēlāk, bet no otras puses - tāpat no rīta šajā pusē mostamies agri, līdz ar to nekāda diža ieguvuma tāpat nebūtu. Īres auto kā parasti nododam bez jebkādiem starpgadījumiem - faktiski no mums paņem atslēgas un saka: "Paldies!" Pilnā apdrošināšana tomēr ļoti labi palīdz pret čakaru.

Sekojot Ineses un Deivida padomam, lidmašīnā sēžam pareizajā pusē - tajā, no kuras lidojuma laikā redzams skats uz salu, kurai laižamies pāri (kamēr otrā pusē ir tikai okeāns). Lidojums patiešām paiet nemanot. Tiekam arī pie mazliet vīna, jo mums bagāžas pārvadāšanas dēļ bija nepieciešams veikt "upgrade" uz nopietnāku lidojuma līmeni. Labs sākums dienai, kā teikt.


Ielidojam mēs pilsētā ar aizdomīgi reliģisko nosaukumu Christchurch. Tiesa, par pilsētu mums nav ne mazākās intereses - jādabū īres auto un uzreiz posīsimies tālāk. Šajā reizē mašīnu mēs ņemam no kāda īpaši aizdomīga kantora - firmas ar nosaukumu "Ace Rentals", kuriem pat nav sava biroja lidostā, bet tas ir dažu kilometru attālumā. Piezvanu kantorim, sarunāju, ka pēc dažām minūtēm mūs sagaidīs viņu transports uz biroju. Mūsu jaunā īres mašīna izrādās kaut kas diezgan kvalitatīvs - mazmazītiņš Daihatsu ar 200'000 nobraukumu. Patiesībā es pat nezināju, ka īres auto ar šādu kilometrāžu mēdz būt sastopami - jo īpaši jau civilizētajā pasaulē. Šajā reizē arī būs jābrauc ar manuālo ātrumkārbu, bet par laimi esmu jau pietiekami apradis ar braukšanu Jaunzēlandē, lai tas mani sevišķi neuztrauktu. Tiesa, šajā brīdī mēs vēl nezinām, cik aizraujoši ar šo mašīnu būs braukt pa grants ceļiem - ja jau uz šosejas tā grab kā čigānu kulba, tad sliktākos apstākļos būs sajūta, ka priekšējā ass šai mašīnai turās tikai uz godavārda.


Esam knapi uzsākuši braukšanu, kad ceļmalā ievēroju divus stopētājus. Sen neesmu pārvadājis svešiniekus, tāpēc piestāju. Tiesa, neesmu uzreiz iedomājies, ka mums jau tāpat mašīnīte ir maziņa un vietas tajā nav necik daudz, un čaļiem ir daudz mantu, ļoti daudz. Jaunie cilvēki šeit ieradušies no Francijas "Work and Travel" programmas ietvaros, un to viņi arī dara - te strādā, te ceļo. Šajā konkrētajā brīdī pienācis laiks pārslēgties uz darba režīmu, tāpēc viņi dodas... kaut kur. Tā īsti nepiefiksēju, kāds tieši ir viņu mērķis. Neko tālu mēs viņus neaizgādājam, jo mums būs jāgriež nost no galvenā ceļa, lai brauktu uz Westport. Dienvidu salas Rietumu krastā vispār neko daudz lielu pilsētu nav, bet Rietumostā mums ir paredzēts apgādāties ar pārtiku un citām sadzīvē nepieciešamām lietām, arī degvielu ir vērts uzpildīt, jo arī starp "tankiem" tajā galā attālumi būs lieli. Šajā dienā mums ir ieplānota itin liela kilometrāža, bet tur citu variantu nav - lai paspētu kaut cik daudz Dienvidu salā apskatīt, būs ar auto jābrauc intensīvi.

Ceļā līdz Vestportai pieturu nav daudz, tik vien kā piestājam kāda kalnu pārgājiena ievadposmā, lai izbaudītu skatu, bet pašam pārgājienam šai reizē mums tiešām nebūs laika, plus izejam īsu taciņu līdz kādam ūdenskritumam. Ierodamies Vestportā. Par pārtiku nekā stāstāma nav, būtiskākais - mums atkal ir nepieciešama gāze prīmusam, iepriekšējā balona atliekas atstājām Inesei un Deividam, jo šo lietu jau nu gan mums lidmašīnā neļautu ienest pat iekšējā reisā. Tā kā Vestporta nav sevišķi liela un veikalu piedāvājums te ir tāds, kāds ir, ieejam TIC noskaidrot, kur te varētu dabūt gāzi. Pārsteidzošā kārtā atbilde ir: benzīntankā. Sevišķi ticami neizklausās - taču es patiešām jautāju "camping gas" un sieviete saprata, ka esam šajā brīdī ar kājām, līdz ar to it kā viņai nevajadzētu būt mani pārpratušai. Taču benzīntanki galīgi nav izslavēti ar ekipējumu teltošanai. Tomēr padomam sekojam un izrādās - jā, Vestportas centra benzīntankā patiešām ir pieejami mums vajadzīgā veida baloni. Katram gadījumam paņemam divus. Beigās, protams, gāzes paliks daudz pāri un atstāstim to pēdējā kempingā.


Līdzās veikaliem Vestporta ir ievērojama ar savu roņu koloniju. Jaunie francūži gan mums teica, ka roņus varēs sastapt arī citur un tuvāk, taču mēs līdz šim šos zvērus brīvā dabā neesam redzējuši ne tuvāk, ne tālāk, tāpēc braucam vien uz to vietu, kur viņi ir sastopami. Tiesa, roņi šeit nav gluži rokas stiepiena attālumā - no skatu laukumiem uz takas, kas iet pa augšu gar klinti, līdz vieti pludmalē, kur viņi guļ, ir patālu. Līdz ar to sākotnēji vispār nevienu roni nesaskatām. Tad Marina vienu ievēro, bet ar neapbruņotu aci tur patiešām neko diži redzēt nevar. Fotoaparāta objektīvā situācija ir mazliet labāka, bet gluži portretus uzņemt nav iespējams. Kaut kur šajā apvidū mītot arī pingvīni, bet uz to sastapšanu lielu cerību nav, jo īpaši dienas vidū. Faktiski te labāk var izbaudīt klintis, nekā roņus, lai gan kādā brīdī vismaz izdodas ieraudzīt dažus jaunākus zvērus, kas rotaļājas, kamēr lielie to vien dara, kā silda savus taukus.


Iespaidīgākais apskates objekts mums sanāk jau gandrīz līdz ar saulrietu - slavenās Pankūku klintis pie Punakaiki. To galvenā īpatnība ir tāds dīvains slāņojums, no kura tās sastāv, un vispār klinšu forma. Īpaši atraktīvu šo pasākumu dara tas, ka paisuma laikā (un tieši tādā mēs esam ieradušies) okeāns ar mežonīgu spēku gāž iekšā ūdeni pa vairākiem caurumiem, kas klintīs gadu tūkstošos radušies. Šajos baseinos peldēties noteikti negribētos. Kamēr mēs esam pie Pankūkām, jau pienāk vakars, un jābrauc atkal uz kempingu, kurš mums tepat blakus ir rezervēts. Šajā reizē paliekam, šķiet, lielākajā kempingā visā mūsu brauciena laikā, kas gan nekādi neietekmē to, ka nakšņošana sanāk klusa un mierīga. Tik klusa un mierīga, ka man pat nav dramatiskas nots, uz kuras nobeigt šo apraksta daļu.