Kazhes pierakstu burtnīca

Pārgājiens Alūksne-Ape kā obligāti veicams maršruts man noskaidrojās jau pagājušā gada maijā, kad kopā ar Mārtiņu un Ivaru veicu garāko posmu Valka-Ape. Mēģināju tā iešanu organizēt vēl iepriekšējā ziemā, bet dažādu iemeslu dēļ īstenojās tas tikai 2014.gada ziemas saulgriežos. Toties kā īstenojās!

Šajā pārgājienā tika pārsists mans līdzšinējais pārgājiena dalībnieku skaita rekords - gājām mēs tajā veseli desmit gabali (alfabēta secībā): Anita, Arkādijs, Baiba, Edijs, Gundars, Gustavs, Ilze, Marina, Raimonds, Raitis. Skaidrs, ka tik lielā kompānijā sevišķi ambiciozus mērķus kilometrāžas ziņā nevajadzēja, toties bija gana nopietni plāni attiecībā uz izklaidēm.


Vispār pēdējā laikā es esmu palaidies slinkumā. Varbūt ne tādā ziņā, ka uzaudzējis alus vēderu un pasācis visu brīvo laiku pavadīt kopā ar vīriem, pārspriežot Rīgas Dinamo aktualitātes, bet vismaz agra celšanās brīvdienu rītos kaut kā ir izgājusi no modes. Bet nu kas jādara - jādara, tāpēc ar modinātāju 5:45 cēlāmies augšā, un vēl pirms septiņiem bijām Zasulauka dzelzceļa stacijā. Tur mums patrāpījās īpaši nesteidzīga biļešu pārdevēja, kura vispirms nebija uz vietas, pēc tam vairākas reizes pārjautāja Marinai, vai viņa grib braukt uz Bulduriem (patiesībā - Gulbeni), tad - vai uz Gulbeni ar vilcienu 7:40? Joks tāds, ka vilciens Rīga-Gulbene regulāri nekursē, šogad tas gāja septiņas reizes, bet nākamgad vispār nav ne reizes ieplānots. Jā - jautājums par vilcienu 7:40 bija vietā! Biļetes pārdošana tik ļoti ievilkās (bišķi radās sajūta, ka kundze rīta stundu pavadījusi Hektora kunga sabiedrībā, ka es sapratu - ja gribam paspēt arī uz vilcienu un lai mūs nenolinčo aizmugurē jau izveidojusies rinda, man jāpērk biļete tikai līdz Rīgai, tālākais var pagaidīt.

Rīgā pamazām sāka pulcēties mūsu draudzīgais kolektīvs, dažus biedrus sastapām vēl pie kasēm, citus tikai uz perona. Iztrūka vienīgi Edijs, kurš neatbildēja arī uz telefona zvaniem. Vai šis būtu aizgulējies un būs spiests uz Gulbeni doties ar *nākamo vilcienu*? Tomēr nē - pēdējā brīdī vagonā parādījās arī viņa smaidīgais stāvs. Kā izrādījās, Edijs pamodies bija laicīgi, vienīgi Rīgā centies nokļūt ar vilcienu, kurš kursē tikai darba dienās, rezultātā stacijā viņš bija ieradies ar taksometru. Galvenais tomēr, ka bijām pilnā sastāvā. Vispār sanāca, ka jutos mazliet neērti - iepriekšējā vakarā Arkādijs man bija vaicājis, vai viņam atradīsies vieta kādā no mūsu teltīm vai labāk ņemt līdzi savējo. Piesardzīgs būdams, ieteicu viņam ņemt savējo, jo mums bija paredzēts komplekts: Baibas telts trīs cilvēkiem, Edija - četriem, mūsējā - diviem. Tad nu Arkādijs tiešām bija paņēmis līdzi savu telti, bet atklājās, ka Baiba bija kļūdas pēc trīsvietīgās telts vietā paķērusi četrvietīgo, kur pilnīgi noteikti arī Arkādijs ietilptu. Rezultātā šķita, ka mums ir līdzi viena pilnīgi lieka un nevajadzīga telts.

Vilcienā sākotnēji bija neskaidrība par to, kurā vagonā mēs drīkstam sēdēt, jo tur solījās notikt pamatīga bērnu ballīte, kurā mēs, kā šķita, bijām lieki. Tomēr pamazām atklājās, ka tik lieki mēs nemaz nebijām. Vilcienā bija pamatīga izklaižu programma ar normālu balagāna devu. Divi puiši ar vienu ģitāru dziedāja dziesmas (Ziemassvētku dziesmu tekstus izsniedza visiem pasažieriem un arī mēs aktīvi iesaistījāmies dziedāšanā), bija pieejamas krāsojamas bildītes, kurām komplektā nāca zīmuļi - pastrādājām nepajokam. Tāpat kopā ar bērniem (vai arī atsevišķi) dekorējām savu vilciena vagonu ar dažādu izsniegtu aprīkojumu. Mazliet arī uzdejojām vagonā. Ilze tika arī pie īpašas modināšanas - tā kā viņa iepriekšējā vakarā jau bija bijusi vienā pārgājienā, viņa vagonā mazliet nosnaudās, bet mūziķi viņu pamodināja ar "Aijā žūžū, lāča bērni". Ā, un līdzās citām izklaidēm, vilcienā bija arī robežsargs, kurš painteresējās, vai mums ir iegādātas Gulbenes vīzas un paziņoja, ka dodoties tālākā ceļojumā (ārpus Eiropas) līdzi jāņem ne vien vairāk alkohola, bet arī pase.



Lai gan ir pieņemts uzskatīt, ka vilcieni Latvijā ir lēni un ar tiem vienmēr ir jābrauc ilgi, šis brauciens uz Gulbeni paskrēja kā nemanot - gan citu organizētās, gan pašu iniciētās aktivitātes bija gana atraktīvas, lai par laika vilkšanos nebūtu jāsūdzās. Un mēs uzvedāmies gana godīgi, lai Gulbenes stacijā mūs nesagaidītu policijas ekipāža, kā izgāja kādam kungam, kura sociālums droši vien nebija sevišķi draudzīgs.


Jau lielajā vilcienā mūs informēja, ka bānītis būs pārbāzts un ka mūsu desmit cilvēku kompānija ar lielajām pārgājienu mugursomām būs izaicinājums ietilpināšanai vagonos, tāpēc Gulbenē gribējām uzreiz iegādāties bānīša biļetes. Dzelzceļa stacijā mums par gana lielu pārsteigumu bija ierīkots tirgus, kurā bija mežonīgi daudz cilvēku, bet bānīša biļetes tur netirgoja. Dzirdējām dažādas versijas par to, kur tās dabūt, līdz mūs uzmeklēja rokā viens no vilciena priekšniekiem, norādīja vagonu, kurā sakrāmēt somas, un pavēstīja, ka biļetes pirksim jau vilcienā. Kad tas bija noskaidrots, sanāca, ka mūsu grupiņa bija sašķēlusies vairākās mazākās un grupiņās un piecu cilvēku sastāvā (Marina, es, Ilze, Baiba un Gustavs) aizgājām uz tuvāko kafejnīcu "Gardums" nobaudīt kūkas (kā nekā bijām vēl tīri un drēbes nesmaržoja pēc ugunskura). Mazliet panašķojušies, atgriezāmies stacijā, kur jau bija padota tvaika lokomotīve "Ferdinands", kura šajā dienā kursēja īpaši par godu Ziemassvētkiem.


Bānītī cilvēku bija stāvgrūdām pilns, bet bija skaidrs, ka tā nebūs visā ceļa garumā - šajā dienā Kalnienā bija gaidāma Bānīša Ziemassvētku balle bērniem, kurp arī devās 99% bānīša pasažieru, līdz ar to mēs zinājām, ka pēc 13 kilometriem vilciens paliks gandrīz pilnā mūsu rīcībā. Un tā arī notika - vienīgi mazliet žēl, ka Kalnienā no mums atvadījās arī glaunā lokomotīve un tālāk braucām ar parasto dīzeļnieci, kura pasažierus pārvadā arī ikdienā. No otras puses - šādi vienā braucienā izbraucām ar abiem vilcējiem. Vispār jau braukšana bānītī pati par sevi ir gana liels piedzīvojums - kratās tas daudz vairāk kā parastais vilciens, ātrums ir tāds, ka pat savulaik Ērgļu vilciens bija žiperīgāks, bet vagonu iekārtojumus atgādina par tiem laikiem, kad šaursliežu vilcieni Latvijā kursēja cauri teju katram pagastam. Līdz ar vilciena atbrīvošanos izmantojām iespēju pārcelties uz restorānvagonu. Bufete gan tā īsti nedarbojās, bet nekas neliedza mums improvizēt - Ilze uzņēmās bufetnieces lomu, servēja desmaizes, balzāmu, siltvīnu un visdažādāko veidu tēju (kura gan vienmēr nāca no viena un tā paša termosa, tikai vienā reizē tika izziņota kā piparmētru, citā - kā zaļā, bet vēl citā - kā karkadē tēja). Un cilvēkiem, kas dienā, kad dalīja fantāziju, nebija izgājuši uz VID, nebija grūti iztēloties, ka tā patiešām katru reizi bija cita tēja.



Kas šādā braucienā Rīga-Gulbene-Alūksne ir mazliet problemātisks, tas ir ceļā pavadītais laika daudzums. Nē, par garlaicību nav ne runas, vienkārši ziemā Latvijā dienas ir gaužām īsas un, ja tu gala mērķī ierodies pulksten trijos, līdz tumsai nav sevišķi daudz atlicis. Jo īpaši, ja tev vēl plānos ir pilsētā ieēst pusdienas un tikai tad doties ceļā. Un tieši tāds plāns mums bija. Pirmā potenciālā ēstuve gan izrādījās slēgta, otrajā notika bēru mielasts, bet trešajā - kafejnīcā "Pajumte" - mūs uzņēma gan. Ēdiens bija garšīgs, vienīgi mazliet pārsteidza drukas kļūdu daudzums ēdienkartē - vai nu Malienā ir cita pareizrakstība, vai arī tas tomēr nebija apzināti, ka bija pieejami alkoholiskie dzērieni "Absalut", "Banaparts" un "Jamsons", bet viskijs vispār bija nodēvēts par vikiju. Mēs tur tik labi sēdējām, ka sāka rasties tradicionālais pārgājienu jautājums - varbūt mums nemaz nevajag nekur iet? Uzsliesim teltis tepat Alūksnē, no rīta atnāksim brokastīs uz kafejnīcu un tad mājup? No vienas puses, tas, protams, liecina par disciplīnas trūkumu, no otras - par to, ka sabiedrība ir gana jautra, lai arī bez kātošanas pa uzbērumu būtu jautri. Beigu beigās skaidrs, ka tomēr pārgājienā aizgājām. Turpat otrpus ielai iegājām veikalā iepirkt pārtiku trim ēdienreizēm. Jau iepriekš bijām izlozējuši, kuras mūsu vienības daļas atbildēs par katru ēdienreizi, tāpēc iepirkāmies atsevišķi un arī katra ēdienreiz nonāca konkrēto atbildīgo somās. Un tad nu beidzot startējām pārgājienu. Skaidrs, ka ārā jau bija pilnīga tumsa.


Iešana bija grūta - ne tālab, ka somās bija daudz pārtikas, bet tālab, ka uzbērums bija ļoti veiksmīgi apledojis. Brīžiem nācās iet kārtīgā pingvīnu solī, lai nenāktos noķert balto zaķi. Plus vēl Marinai un man par abiem bija viens galvas lukturis, kura baterijas izrādījās patukšas, līdz ar to ar apgaismojumu situācija nebija sevišķi pozitīva. Beigās pārgājām uz variantu, ka par apgaismes ierīcēm izmantojām mobilos telefonus. Labi, ka veicamā distance mums nebija nekas grandiozs, tāpēc jau astoņos likām punktu šim slidināšanās pasākumam un kādas pļavas maliņā ķērāmies pie apmetnes iekārtošanas. Tur atklājās joks ar teltīm - Baiba bija pamanījusies salikt kopā pamatni no četrvietīgās telts un pārsegu no trīsvietīgās, proti, augšējo slāni teltij uzlikt nebija iespējams, kas nebija sevišķi pozitīvi ziemīgi-rudenīgos laika apstākļos, kad nebija sevišķu šaubu par to, ka naktī būs gaidāmi nokrišņi. Te nu izrādījās labi, ka tomēr Arkādijam bija līdzi telts, līdz ar to varējām sadalīties tā, ka trīs cilvēki bija Arkādija teltī, divi - mūsu teltī un pieci - Edija teltī. Pretējā gadījumā trīs cilvēkiem būtu jāguļ nepiesegtajā teltī un es vismaz neesmu pārliecināts, ka tas būtu komfortabli. Tikām Marinai un man bija mīklainais atgadījums ar metranpāžu, nē, bet paklājiņu. Proti, Marinas piepūšamais telts matracītis jau pirms kāda laika bija sācis mazliet laist gaisu, bet šoreiz atklājās, ka gan tā maisā, gan pašā paklājiņā bija parādījušies pamatīgi caurumi. Dabiski šādā situācijā būtu vainot manu suni, kurš ir mazliet uz terorismu tendēts, bet paklājiņš nebija pirms pārgājiena atradies sunim pieejamā vietā, plus mums šķita, ka caurumus maisā mums vajadzētu varēt pašiem tā kā ievērot. Pilnīga mistika, rezultātā nācās abiem sagulēt uz viena matracīša.


Kā jau lietainā laikā, ugunskurs kūrās pamazām, bet vakariņām tas sevišķi netraucēja. Mūsu vakariņu brigāde bija sarūpējusi nu jau par standarta pārgājiena ēdienu saucamu uzturu - sviestā un saldajā krējumā sutināts lasis ar spageti. Zilā siera šoreiz gan nebija, to nācās aizstāt ar kausēto, bet arī tā bija labi. Plus vēl vīns. Paldies vakariņu brigādei: Marinai, Edijam, Gustavam un Anitai! Ņam ņam! Žēl, ka bijām Alūksnē jau vienreiz labi paēduši, tāpēc viss netika apēsts un daļa laša atlika brokastīm. Mazliet interesanti gan izgāja ar desertu - Edijs bija sarūpējis kā viņš domāja, vietējo Malienas puses našķi - profitroļus. Vienīgi, kad tos ieraudzīja mūsu kompānijas vietējais malienietis Gundars, viņš pavēstīja, ka tas neesot nekāds deserts, bet gan zupas sastāvdaļa. Beigu beigās noskaidrojās, ka ar vārdu profitroļi mēdz saprast gan eklēriem vai "vecrīgām" līdzīgus konditorejas izstrādājumus, gan plaucētu mīklu, ko met iekšā buljonā, un mums bija patrāpījies otrais variants, kas patiešām ir Alūksnes pusei raksturīgs. Vakars bija diezgan vēss, tāpēc pārmērīgi ilgi pie ugunskura nesēdējām, bet devāmies gulēt.

Naktī man bija drusku pavēss, droši vien tādēļ, ka matracītis ir īsāks par mani un kājām no zemes nāca vēsums, bet principā viss bija normas robežās, nogulējām mēs gandrīz desmit stundas. Brokastīs mums bija vakardienas pārpalikumi, vārītas olas, zaļie zirnīši, maizītes ar šprotēm, ābolmaize un, protams, šampanietis. Sildītās šprotēs, kā atklājās, arī profitroļi garšoja itin labi. Bet sevišķi vilcināties nevarēja, un nebija vēl ne pusdienlaiks, kad mēs jau bijām devušies ceļā.


Svētdiena bija skaista ziemas diena - proti, mazliet sniga, mazliet spīdēja saule, un kopumā bija sajūta, ka mēs tiešām esam devušies ziemas un nevis rudens pārgājienā. Bānīša uzbērums šajā posmā ir ļoti mainīgas kvalitātes - reizēm tas ir gluži labi braucams ar velo vai auto, citkārt sākas brikšņi, vēl citās reizēs - pļava. Diemžēl neviena stacija šajā posmā nav saglabājusies (to arī nebija daudz - tikai divas), tomēr par kādreizējo dzelzceļu liecina vietām saglabājušās koka špalas. Tiltiņi lielākoties saglabājušies labi, tikai pāri vienai upītei tilta nav nemaz, bet tieši blakus atradās bebru dambis, pa kuru veiksmīgi nokļuvām otrā pusē. Līdzās citiem šīs dienas guvumiem var atzīmēt divas no uzbēruma savāktas eglītes, kuras jau bija nocirstas, līdz ar to mēs ne ar kādiem varas darbiem nenodarbojāmies. Domājams, tā ir gana oriģināla pieeja - nest egles kādu 10 kilometru garumā piestiprinātas pie mugursomas un tad vēl vest autobusā no Apes uz Rīgu. Atšķirībā no iepriekšējā pārgājiena, uz Rīgas autobusu pulksten trijos mēs nepaspējām, Apē ieradāmies ap pulksten pieciem - pusotru stundu pirms pēdējā autobusa. Tā kā nevienas svētdienas vakarpusē atvēras kafejnīcas tur nebija, kādu laiciņu pavadījām pārtikas veikalā, Edijam mūs cītīgi iepazīstinot ar Mēness kalendāru 2015.gadam, no kura uzzināju, ka man nākamgad dzimšanas dienā nemaz nebūs čika, bet būs jāmazgā grīda. Tad devāmies uz autoostu, iepazināmies ar vietējiem jauniešiem no 6.b klases, kuri pavadīja šo vakaru, spridzinot "bombočkas", mazliet paspējām satraukties par autobusu, kurš nenāca laikā, un tad spēlējām spēli - kurš pirmais autobusā iemigs. Uzvarēja Marina.



Ar to arī šis pārgājiens ir galā un, domājams, nākamais notiks jau 2015.gadā. Kur? To vēl nezinu, bet variantu netrūkst. Kā nekā Pirmā Pasaules kara laikā vien Latvijas teritorijā bija izbūvēti 822 kilometri šaursliežu dzelzceļa, vairums no kuriem vēl man nav atzīmēti kartē kā izieti. Nemaz nerunājot par potenciāliem pārgājieniem gar upēm, pāri purviem, gar jūras krastu, ar slēpēm uz Roņu salu vai divu dienu ekspedīcijām uz T/C Spice. Īsi sakot - gan būs jautri!