Nepārtrauc sievieti, kas klusē

Esmu gan es nodzīvojies - sācis klausīties Raimonda Paula mūziklus! "Nepārtrauc sievieti, kas klusē" ir ieraksts, kurā apkopotas dziesmas no mūzikla "Marlēna" (par Marlēnu Dītrihu), tiesa šai reizē dzied nevis Dailes teātra aktieri, bet gan (vairāk vai mazāk) grupa Credo zem segvārda "Sērkociņu cehs". Un kas šai situācijā jāsaka - man nav pārliecības, ka aktieru izpildījumā šis pasākums būtu kļuvis sliktāks. Katrā ziņā sliktākais šajā ierakstā ir tieši vokāli - kamēr melodiski tas ir tipisks mūzikls no Paula krājumiem, kas pats par sevi nav ne slikts, ne labs, bet Jāņa Šteinberga dziedājums spēj sačakarēt pat tik nevainojumu formātu kā tango ("Es vedīšu tevi uz tango"). Pret kundzēm (Ieva Dreimane un Zane Butaute) man nav tik daudz iebildumu - būtu pārspīlējums teikt, ka viņu dziedājumā strāvotu personības, bet vismaz viņas nekrīt man uz nerviem.

Tomēr visidiotiskākais skaņdarbs šajā ierakstā nemaz nav dziesma, bet ierunātās dzejas minūte "Nepārtrauc sievieti", kas noskaņas ziņā varbūt iederētos Alsviķu pamatskolas izlaidumā, bet nekādā ziņā ne šajā ierakstā - tas ir tik pretenciozi pompozs un tukšs, ka pat maestro Paulam kaut kā šķiet nepiedienīgi (ar visu to, ka viņš jau nu nav no tiem cilvēkiem, kam samērīgums būtu izcili raksturīgs). Muzikāli šis ieraksts ir patiešām tipisks mūzikls - kaut kas tāds, kas varētu būt tapis jebkurā gadā no 1975. līdz mūsdienām - lipīgi meldiņi ar piedziedājumiem, kuriem plaukšķināt un dziedāt līdzi. Ir daudz lietu, ko Paula kungam var pārmest, bet lipīgu melodiju radīšanā viņam Latvijā nekad nav bijis daudz konkurentu, un arī šis ieraksts šai ziņā nav izņēmums. Protams, otrajā 21. gadsimta desmitgadē te nav nekā svaiga, nekā pārsteidzoša, bet tas varbūt nav arī nekas slikts. Pēc dažām noklausīšanās reizēm tu itin droši iegaumēsi teju katru no šīm dziesmām, to skanējums kopumā ir patīkams - viegls, bet ne garlaicīgs, savos daudzajos gados Pauls joprojām pie klavierēm ir lielisks (jā, viņš pats arī piedalās ierakstā), un, iespējams, ja šis ieraksts būtu bijis instrumentāls, es pat nekaunētos to klausīties arī citu cilvēku klātbūtnē, tikām reālajos apstākļos mani diezgan nomāc gan tas, kā dzied, gan tas, ko dzied - jo dziesmu saturs ārpus mūzikla apstākļiem galīgi nav tāds, ar ko es labprāt būtu identificējies. Īsi sakot - varētu būt ļaunāk, bet noteikti varētu arī labāk. Katrā ziņā - labi, ka mūzikls ir par Marlēnu Dītrihu, līdz ar to muzikālā noskaņa un aranžējumi ir konservatīvi gaumīgi (eh, kas par izklaidi būtu, ja tas būtu veltīts Allas Pugačovas dzīvei!).
2017-02-13
7.0
comments powered by Disqus