Cold Fact

Pēc filmas "Searching for Sugar Man" noskatīšanās man nemaz nebija variantu - klausīties Siksto Rodrigeza mūziku vai nē. Un jāatzīst, gaidīju es šo albumu ar lielu nepacietību - filma lika gaidīt daudz no Rodrigeza tieši kā mūziķa.
Protams, būtu pārspīlēti apgalvot, ka kā dziesminieks viņš būtu pārāks par Dilanu, Koenu un citiem sešdesmito-septiņdesmito dižgariem, bet nenoliedzami viņa dziesmas ir tādā kvalitātē, ka var tikai brīnīties, kā vairāku gadu desmitu garumā nekur ārpus Dienvidāfrikas viņš tika pilnīgi ignorēts. Patiesībā viņš ir tiešām kaut kur pa vidu starp Dilanu un Koenu. Mazāk rotaļīgs kā pirmais, mazāk nāves mākts kā otrais. Arī balss viņam ir vīrišķīgāka kā Dilanam un mazāk vīrišķīga kā Koenam. Mazāk politisks par Bobu, politiskāks par Leonardu.
Nu jau esmu ticis tik tālu, ka vairākas šī ieraksta dziesmas man šķiet tik pasaulslavenas, ka tās vajadzētu zināt ikvienam un ka par tām neko vairs nevajag skaidrot. "I Wonder", "The Establishment Blues", "Sugar Man", "Crucify Your Mind" - kā gan šīs dziesmas var nezināt?
Vai ne par tevi Rodrigezs dzied:
Were you tortured by your own thirst
In those pleasures that you seek
That made you Tom the curious
That makes you James the weak?

Un vai ne par mums (jebkuriem mums) viņš dzied "Forget It"?
Rodrigeza dziesmas nav jautras un dzīvespriecīgas. Patiesībā pat dīvaini, ievērojot to, cik pozitīvs viņš ir kā cilvēks, bet viņa novērojumi Detroitas ielās laikam gan uz optimismu nemudina. Un droši vien tāpēc viņš dziesmā "Rich Folk`s Hoax" vēršas pie klausītāja(s):
So don&39;t tell me about your success
Nor your recipes for my happiness
Smoke in bed
I never could digest
Those illusions you claim to have going.

Īsi sakot - tajās dažās dienās kopš esmu iepazinis Rodrigezu, esmu kļuvis par fanu. Mani taču nav grūti iespaidot, vai ne? Un es domāju, ka ar nelielu iedziļināšanos tu par viņu arī sāktu fanot. Jo viņa dziesmas ir pārsteidzoši uzrunājošas.
2013-03-01
9.0
comments powered by Disqus