Lopu ekspresis
Toms Kreicbergs ir savdabīgs latviešu autors. Kālab savdabīgs? Jo savas grāmatas viņš raksta angliski, un latviešu lasītājam ir pieejams vien to tulkojums (vai, protams, var lasīt arī angliski, bet diez vai Rīgas bibliotēkās tu atradīsi anglisku "Lopu ekspresi"). Un reizē viņš ir ne tikai rakstnieks, bet arī finansists un pat viņa Wikipedia lappuses diskusijā pats Toms ierakstījis, ka viņš vēlētos, lai tur būtu mazāk par viņu kā rakstnieku, jo šāda reputācija traucē viņa karjerai biznesā.
Rakstīšanai angliski pats autors kā galveno argumentu min to, ka kopš bērnības viņš pats saturu patērē galvenokārt tajā valodā un līdz ar to angļu mēlē viņš vienkārši jūtas komfortablāk. Domājams, ka arī potenciālais tirgus ir būtisks aspekts, ne jau velti Toms darbojas biznesā. Cik daudz vai maz viņam izdevies izsisties starptautiskajā literatūras vidē, grūti pateikt, bet zīmīgs rādītājs ir trūcīgais skaits atsauksmju par viņa angliskajiem darbiem portālā Goodreads. Taču tas, protams, neko nesaka par grāmatu kvalitāti.
Kas gan man šķiet būtiski Kreicberga daiļrades kontekstā, viņš galvenokārt raksta par lietām, kurās kaut ko saprot. Vismaz romānu līmenī, jo sāka viņš ar stāstiem zinātniskās fantastikas žanrā, kur viņš varbūt arī bija gana daudz lasījis, taču diez vai viņš šo fantastiku bija piedzīvojis. Un, ko lai viņš tolaik arī būtu rakstījis, diez vai viņš varētu paredzēt to mākslīgā intelekta antiutopiju, kuras pirmās taktis klausāmies patlaban. (iepriekš izlasīju viņa Havanas kaķu karali, kur aprakstīta dzīve Kubā un mācīšanās dejot - arī to pats Kreicbergs tur ir darījis)
Šai grāmatai ir divi darbības laiki un vietas: 2008. gada ekonomiskā krīze Volstrītā un laiks pirms un pēc Otrā pasaules kara Latvijā un Sibīrijā. Galvenā varoņa Pētera prototips neapšaubāmi ir pats autors - Rīda koledžas absolvents, kas iekārtojas darbā lielā Volstrītas bankā laikā, kuru vislielākie optimisti sauc par "iespēju laiku", bet realitātē tas, protams, ir iespējami sliktākais brīdis Volstrītas iekarošanas mēģinājumiem. Cits jautājums ir - cik daudz no grāmatā notiekošā reāli atgadījās ar pašu Kreicbergu, un te droši vien atbild ir - nav sevišķi svarīgi. Taču tas nemaina apstākli, ka autors patiešām ir tēmā - un to lasot ļoti jūt, ka procesu aprakstīšanai viņam fantāzija lietā nebija jāliek, un gluži ticams, ka morālās dilemmas, kuras jārisina varonim, arī pašam Tomm ir gana labi pazīstamas.
Arī vēsturiskais stāsts - par pusaudzes Lauras ar māti un māsu nonākšanu izsūtījumā - nav nācis no zila gaisa, bet ir variācija par autora ģimenes pieredzēto. Jāatzīmē, ka tagadni un pagātni autors saista caur komiksu ar nosaukumu "Lopu ekspresis", kuru Pēteris zīmē gan pirms nonākšanas Amerikā, gan arī jau tur. Vismaz komiksa eksistence nav patiesa, un grāmatai to nezīmēja pats Kreicbergs, bet gan komiksu mākslinieks Mikus Duncis (grāmatā ir vairākas lappuses no it kā eksistējošā komiksa).
Kopumā par "Lopu ekspresi" jāatzīst, ka Kreicbergs to ir radījis maksimāli sekmīgi - grāmata lasās ļoti viegli, tā ir gana precīza, lai man kā latvietim nebūtu pamata tai piekasīties par lietu trivializēšanu un tomēr pārmērīgi detaļās neieslīgstoša, līdz ar to potenciāli interesanta arī lasītājam no citas zemes. Tas, ka sevišķi labi ar tā angļvalodīgā lasītāja atrašanu tai negāja, tas jau cits jautājums. Viens apstāklis, kas to atšķir no vairuma citu darbu, kuros parādās okupācijas un izsūtījuma jautājums, ir autora samierniciskā pozīcija, doma, ka ne jau kāda sliktā tauta bija tur pie visa vainīga, arī krievu vidū bija daudz cietušo, taču šis konkrētais aspekts 2023. gadā tik labi vairs nenolasās, un pretī tu droši vien vari teikt, ka bija arī vācieši, kas cieta no nacistu represijām. Proti, mēģinājumi rast samierinājumu par pagātni ir lemti sakāvei nevis tālab, ka viena puse (latvieši) visās savās nelaimēs vaino krievus un ignorē to, ka no Staļina (un citu) padomju briesmoņu noziegumiem cieta arī pati krievu tauta, bet gan apstāklis, ka liela daļa krievu joprojām uzskata, ka represēja tikai tos (arī krievus), kas bija pelnījuši un tā viņiem arī vajag. Un, kādas gudrības lai arī Kreicbergs nebūtu samācījies Amerikā, šajā situācijā iet par vidutāju nav vērts.
Taču tas nemaina apstākļi, ka kopumā es grāmatu noteikti varu rekomendēt kā lasāmvielu - laiks tās sabiedrībā paiet visnotaļ ātri, un arī personīgās dzīves līnijas tajā (par kurām līdz šim te neesmu bildis ne vārda) ir gana oriģinālas un neaprobežojas ar "boy-being meets girl-being beneath a silvery moon, which then explodes for no adequately explored reason" (citējot Duglasu Adamsu, ko gan citu!).
Rakstīšanai angliski pats autors kā galveno argumentu min to, ka kopš bērnības viņš pats saturu patērē galvenokārt tajā valodā un līdz ar to angļu mēlē viņš vienkārši jūtas komfortablāk. Domājams, ka arī potenciālais tirgus ir būtisks aspekts, ne jau velti Toms darbojas biznesā. Cik daudz vai maz viņam izdevies izsisties starptautiskajā literatūras vidē, grūti pateikt, bet zīmīgs rādītājs ir trūcīgais skaits atsauksmju par viņa angliskajiem darbiem portālā Goodreads. Taču tas, protams, neko nesaka par grāmatu kvalitāti.
Kas gan man šķiet būtiski Kreicberga daiļrades kontekstā, viņš galvenokārt raksta par lietām, kurās kaut ko saprot. Vismaz romānu līmenī, jo sāka viņš ar stāstiem zinātniskās fantastikas žanrā, kur viņš varbūt arī bija gana daudz lasījis, taču diez vai viņš šo fantastiku bija piedzīvojis. Un, ko lai viņš tolaik arī būtu rakstījis, diez vai viņš varētu paredzēt to mākslīgā intelekta antiutopiju, kuras pirmās taktis klausāmies patlaban. (iepriekš izlasīju viņa Havanas kaķu karali, kur aprakstīta dzīve Kubā un mācīšanās dejot - arī to pats Kreicbergs tur ir darījis)
Šai grāmatai ir divi darbības laiki un vietas: 2008. gada ekonomiskā krīze Volstrītā un laiks pirms un pēc Otrā pasaules kara Latvijā un Sibīrijā. Galvenā varoņa Pētera prototips neapšaubāmi ir pats autors - Rīda koledžas absolvents, kas iekārtojas darbā lielā Volstrītas bankā laikā, kuru vislielākie optimisti sauc par "iespēju laiku", bet realitātē tas, protams, ir iespējami sliktākais brīdis Volstrītas iekarošanas mēģinājumiem. Cits jautājums ir - cik daudz no grāmatā notiekošā reāli atgadījās ar pašu Kreicbergu, un te droši vien atbild ir - nav sevišķi svarīgi. Taču tas nemaina apstākli, ka autors patiešām ir tēmā - un to lasot ļoti jūt, ka procesu aprakstīšanai viņam fantāzija lietā nebija jāliek, un gluži ticams, ka morālās dilemmas, kuras jārisina varonim, arī pašam Tomm ir gana labi pazīstamas.
Arī vēsturiskais stāsts - par pusaudzes Lauras ar māti un māsu nonākšanu izsūtījumā - nav nācis no zila gaisa, bet ir variācija par autora ģimenes pieredzēto. Jāatzīmē, ka tagadni un pagātni autors saista caur komiksu ar nosaukumu "Lopu ekspresis", kuru Pēteris zīmē gan pirms nonākšanas Amerikā, gan arī jau tur. Vismaz komiksa eksistence nav patiesa, un grāmatai to nezīmēja pats Kreicbergs, bet gan komiksu mākslinieks Mikus Duncis (grāmatā ir vairākas lappuses no it kā eksistējošā komiksa).
Kopumā par "Lopu ekspresi" jāatzīst, ka Kreicbergs to ir radījis maksimāli sekmīgi - grāmata lasās ļoti viegli, tā ir gana precīza, lai man kā latvietim nebūtu pamata tai piekasīties par lietu trivializēšanu un tomēr pārmērīgi detaļās neieslīgstoša, līdz ar to potenciāli interesanta arī lasītājam no citas zemes. Tas, ka sevišķi labi ar tā angļvalodīgā lasītāja atrašanu tai negāja, tas jau cits jautājums. Viens apstāklis, kas to atšķir no vairuma citu darbu, kuros parādās okupācijas un izsūtījuma jautājums, ir autora samierniciskā pozīcija, doma, ka ne jau kāda sliktā tauta bija tur pie visa vainīga, arī krievu vidū bija daudz cietušo, taču šis konkrētais aspekts 2023. gadā tik labi vairs nenolasās, un pretī tu droši vien vari teikt, ka bija arī vācieši, kas cieta no nacistu represijām. Proti, mēģinājumi rast samierinājumu par pagātni ir lemti sakāvei nevis tālab, ka viena puse (latvieši) visās savās nelaimēs vaino krievus un ignorē to, ka no Staļina (un citu) padomju briesmoņu noziegumiem cieta arī pati krievu tauta, bet gan apstāklis, ka liela daļa krievu joprojām uzskata, ka represēja tikai tos (arī krievus), kas bija pelnījuši un tā viņiem arī vajag. Un, kādas gudrības lai arī Kreicbergs nebūtu samācījies Amerikā, šajā situācijā iet par vidutāju nav vērts.
Taču tas nemaina apstākļi, ka kopumā es grāmatu noteikti varu rekomendēt kā lasāmvielu - laiks tās sabiedrībā paiet visnotaļ ātri, un arī personīgās dzīves līnijas tajā (par kurām līdz šim te neesmu bildis ne vārda) ir gana oriģinālas un neaprobežojas ar "boy-being meets girl-being beneath a silvery moon, which then explodes for no adequately explored reason" (citējot Duglasu Adamsu, ko gan citu!).
2023-07-06
comments powered by Disqus