Havanas kaķu karalis

Toms Kreicbergs ir ļoti reta parādība latviešu literatūrā - autors, kura darbi sākotnēji rakstīti angļu valodā un tikai tad tulkoti latviešu mēlē, un tulkojumu pat nav veicis to autors. Patiesībā zinu tikai vēl vienu šādu piemēru, taču Mikam Koljēram angļu valoda ir dzimtā, līdz ar to tas, ka viņš savas grāmatas raksta angliski, ir pašsaprotami. Kreibergs tikām sevi kā angliski rakstošu autoru ir izveidojis pats, nevis kļuvis par tādu dabiskā ceļā. Un pat guvi vērā ņemamus panākumus kā angliski rakstošs autors.

Pirms "Havanas kaķu karaļa" neko no šī autora lasījis nebiju, līdz ar to iespējas vērtēt šo romānu visas Kreicberga daiļrades kontekstā man nav, bet droši vien tas nav arī sevišķi būtiski. Vai šī grāmata ir par kaķiem? Drīzāk gan nē, manuprāt, reāli kaķi tajā vispār neparādās, tikai lolkaķi. Taču tās galvenais varonis Riks Gutjererss pilnīgi noteikti ir kaķu karalis, jo viņš uztur finansiāli ļoti veiksmīgi lolkaķu agregācijas lapu catotrope.com (prognozējami, reālajā pasaulē tā ir grāmatas mājaslapa, kurā, cita starpā, patiešām var atrast arī video rullīšus ar kaķiem). Stāsts gan ir mazāk par lolkaķiem, vairāk par salsu, kuras dejošanu jaunietis iemīl sākotnēji meitenes dēļ, bet pēc tam - ne tikai. Un lielākā grāmatas darbības daļa risinās Kubā, kas ir varoņa mātes dzimtene, kurā viņš mēģina atrast savas saknes (un savaldzināt jau piesaukto meiteni).

Autors, būdams godīgs pret lasītāju, jau tās sākuma daļā atklāj dažus pamatprincipus, raksturojot tos lolkaķu terminoloģijā. Skaidrojums, ka pareizi režisēts lolkaķu video ar kāda trika izpildi lielāku klikšķu skaitu savāks, ja pirms īstā izgājiena tu redzēsi vairākus piegājienus, kuros kaķītim nepaveiksies un viņš tizli nokritīs, tādējādi liekot tev vairāk ar šo kaķi identificēties, jo tu pats zini, kā tas ir - neizdoties, man lika domāt par Kurta Vonnegūta principu grāmatas sākumā pastāstīt, ar ko tā beigsies. Nebūšu pārsteigts, ja centīgais skolnieks Toms Kreicbergs (kurš visām lietām pieiet nopietni un sistemātiski, ne velti viņš rakstniecību apvieno ar darbu kā finansistam un salsas nodarbību vadīšanu) būs ar šo amerikāņu autora padomu pazīstams un tam sekojis apzināti. Vai arī nonācis pie secinājuma, ka nevajag lasītāju uzskatīt par muļķi, patstāvīgi.

Stāstā par to, kā Riks Gutjererss mācās dejot salsu, autors ir iepinis gana daudz dažādu sastāvdaļu. Tur, protams, atrodas vieta mazliet politiskam vēstījumam par Kubu un komunismu (ar patīkami cinisku skatījumu uz dažādām šī stāsta pusēm), kritiskam vērtējumam par tēmu tūrisms, spriedzes elementam ar cilvēku nolaupīšanu un ļaunajiem valdības pārstāvjiem, un, kā pieklājas kārtīgā Holivudas filmā - lielajam deju konkursam, kurā piedalās grāmatas varoņi. Kreicbergs savu varoni ir izveidojis gana labi saprotamu cilvēciskā līmenī (cik var saprast, Rikā ir gana daudz no paša Toma). Nevaru teikt, ka es pilnībā saprotu Rika (un Toma) apsēstību ar salsu, bet es varu saprast šādas apsēstības pastāvēšanu (un vismaz kaut kādas superbasic zināšanas par šo deju man arī ir, kādu brīdi esmu pat nodarbības apmeklējis, līdz ar to tēma ir skaidra). Grāmata lasās ļoti viegli, ticamības moments kopumā ir labs, drēbi (Kubu) autors šķiet labi pazīstam.

Vienīgais, ko es varētu "Havanas kaķu karalim" pārmest ir, ka tā ir pārāk gluda grāmata, ne tādā ziņā, kā gluda sižetā, kurā nekas nenotiek (gluži otrādi), bet man kaut kādā mērā rodas sajūta, ka Kreicbergs būtu pieskaitāms tā sauktajai mehāniskajai literatūrai, kura ir ļoti labi optimizēta uz lasītāju un viņa vajadzībām, kas, savukārt, nav tas, ko es grāmatās visvairāk mīlu. Proti, par pašu grāmatu es teiktu, salsas tēmā runājot, tehnika ir apgūta labi, bet sirds šajā dejas izpildījumā pietrūkst.
2020-05-12
7.5
comments powered by Disqus