Kur pazuda valsts
Nezinu, vai maz ir iespējama izrāde, kurai es būtu vēl vairāk mērķauditorija, nekā "Kur pazuda valsts". Un tas nav tikai lielās tēmas dēļ. Jā, mani ir gana daudz nodarbinājis jautājums, vai Kārlis Ulmanis būtu varējis citādāk rīkoties 1939. gada rudenī un 1940. gada vasarā, un vai viņa izvēles nav bijušas tādas, ka formāli padomji varēja apgalvot, ka Latvijas nonākšana ļaunuma impērijas sastāvā notika gandrīz vai atbilstoši starptautisko tiesību normām. Taču tas būtu tikai viens checkbox, kuru es atzīmētu kā izpildītu. Klāt nāk izrādes darbības vieta: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, kura lasītavā esmu bijis biežs viesis. Un atsaukšanās uz Kārļa Ulmaņa/Rūdolfa Kugrēna video pie okupekļa 2022. gada 10. maijā (tolaik vēl biju twitter lietotājs, visiem notikumiem sekoju). Un atsauce uz filmu Force Majeure, kuru redzējām kinoteātrī un par kuru arī reizēm mēdzu domāt. Un, kas jau pavisam negaidīti - uz Latvijas futbola izlases kvalificēšanos Euro 2004. Nezinu, kādā veidā Toms Treinis un Matīss Gricmanis spēja salikt tik daudz akcentu, kas domāti tieši man, bet - visu cieņu!
Izrādes stāsts ir par to, kā Kārlis Ulmanis (tas, kurš aktīvs Twitter lietotājs, nevis Vadonis) mēģina saprast, kā tas sanāca, ka Kārļa Ulmaņa (tā, kurš Vadonis) iecerētais Uzvaras laukums kļuv par vietu, kur uzbūvēja okupekli, un, vai Vadonis bija tajā līdzvainīgs. Un kur jāmeklē patiesība (ja tevi interesē fakti, nevis AI ģenerēts bullshit SEO vajadzībām)? Protams, ka Arhīvā. Pamazām arhīva apmeklētāji pārtop ulmaņlaiku ministros (Bartkevičs ir ģenerālis Balodis, Dumburs - Alfrēds Bērziņš, Bulis - Vilhelms Munters, bet Upenieks - Ulmaņa sekretārs Jānis Rudums). Un tikai Imants Strads nevienu brīdi nav kaut kāda arhīva žurka, bet tikai un vienīgi Vadonis. Jā, un Toms Veličko atveido to Kārli Ulmani, kas mileniālis.
Izrādei pamatā ir Raimonda Staprāna lugas par pēdējiem Ulmaņa mēnešiem, bet ne tikai. Kā jau situācijā, kur darīšana ar arhīva materiāla miksēšanu ar dažādu politiķu memuāriem (piemēram, Alfrēda Bērziņa un Fēliksa Cielēna), kur tieši meklējama patiesība epizodēm, kuras nav dokumentētas uzreiz, zināt nevar, un izrāde konsekventi skatītājam atgādina - darīšana mums ir ar notikumu interpretāciju, nevis pašiem notikumiem. Īsais secinājums - Latvija konkrēti un Baltijas valstīs kopā pazuda zem krievu zābaka, jo kārtis bija izdalītas tā, ka citādi nevarēja (Ulmaņa režīma prioritāšu sarakstā valsts aizsardzība ne tuvu nebija pirmajā vietā, Baltijai trūka vienotības, kamēr padomji ļoti sekmīgi šķēla, vērpa intrigas un izmantoja visas mūsu vājības, gluži kā viņi to dara tagad).
Tas gan neatbild uz jautājumiem par izrādes kvalitātēm, bet tās ir labas! Izrāde ir neticami aizraujoša, ņemot vērā, ka tā ir runājošo galvu izrāde arhīvā. Vēstures salikšana kopā ar mūsdienu aktualitātēm, pārdomas par to, ka dzīve tepat blakus karam var turpināties, it kā viss būtu normāli. Daudz jautājumu, maz atbilžu, vērtīgi redzēt, vērtīgi pārdomāt.
Izrādes stāsts ir par to, kā Kārlis Ulmanis (tas, kurš aktīvs Twitter lietotājs, nevis Vadonis) mēģina saprast, kā tas sanāca, ka Kārļa Ulmaņa (tā, kurš Vadonis) iecerētais Uzvaras laukums kļuv par vietu, kur uzbūvēja okupekli, un, vai Vadonis bija tajā līdzvainīgs. Un kur jāmeklē patiesība (ja tevi interesē fakti, nevis AI ģenerēts bullshit SEO vajadzībām)? Protams, ka Arhīvā. Pamazām arhīva apmeklētāji pārtop ulmaņlaiku ministros (Bartkevičs ir ģenerālis Balodis, Dumburs - Alfrēds Bērziņš, Bulis - Vilhelms Munters, bet Upenieks - Ulmaņa sekretārs Jānis Rudums). Un tikai Imants Strads nevienu brīdi nav kaut kāda arhīva žurka, bet tikai un vienīgi Vadonis. Jā, un Toms Veličko atveido to Kārli Ulmani, kas mileniālis.
Izrādei pamatā ir Raimonda Staprāna lugas par pēdējiem Ulmaņa mēnešiem, bet ne tikai. Kā jau situācijā, kur darīšana ar arhīva materiāla miksēšanu ar dažādu politiķu memuāriem (piemēram, Alfrēda Bērziņa un Fēliksa Cielēna), kur tieši meklējama patiesība epizodēm, kuras nav dokumentētas uzreiz, zināt nevar, un izrāde konsekventi skatītājam atgādina - darīšana mums ir ar notikumu interpretāciju, nevis pašiem notikumiem. Īsais secinājums - Latvija konkrēti un Baltijas valstīs kopā pazuda zem krievu zābaka, jo kārtis bija izdalītas tā, ka citādi nevarēja (Ulmaņa režīma prioritāšu sarakstā valsts aizsardzība ne tuvu nebija pirmajā vietā, Baltijai trūka vienotības, kamēr padomji ļoti sekmīgi šķēla, vērpa intrigas un izmantoja visas mūsu vājības, gluži kā viņi to dara tagad).
Tas gan neatbild uz jautājumiem par izrādes kvalitātēm, bet tās ir labas! Izrāde ir neticami aizraujoša, ņemot vērā, ka tā ir runājošo galvu izrāde arhīvā. Vēstures salikšana kopā ar mūsdienu aktualitātēm, pārdomas par to, ka dzīve tepat blakus karam var turpināties, it kā viss būtu normāli. Daudz jautājumu, maz atbilžu, vērtīgi redzēt, vērtīgi pārdomāt.
2023-12-19
comments powered by Disqus