Vienas vēstules stāsts
Uzgāju šādu savdabīgu vēstuli, kas šķiet saglabājusies brīnumainā kārtā. Proti, no vēstulēm, ko sūtījuši vai saņēmuši mani senči pa ebreju līniju, nav saglabājies praktiski nekā - un tur nav nekā pārsteidzoša. Bet ir trīs vēstules, par kuru sūtītāju nezinu pilnīgi neko ārpus vēstulēs lasāmā. Šī konkrētā vēstule sūtīta uz mana vecvectēva Josifa Rivoša māju, un tās adresāte Berta Jakubsone bija Josifa sievas Rebekas māsa, ģimenes lokā saukta par Basju. Cik man zināms, ar šo savu sirdsāķīti viņa neapprecējās (viņas vīrs Leo Šnēersons bija dzelzceļu inženieris), viņa Pirmā pasaules kara beigās izceļoja uz Angliju, viņai bija četri bērni un vairums pēcnācēju ir mediķi. Ar vienu no viņas mazdēliem esmu pat sazinājies (tiesa, tobrīd šīs konkrētās vēstules vēl nebiju redzējis).
Ģeogrāfiskā daļa: Arons šo vēstuli raksta no Zaverces, kas atrodas uz Dienvidrietumiem no Varšavas, bet piemin arī Čenstohovu, kas atrodas turpat netālu (mazāk kā 50 km attālumā) un Viļņu, kurā dzīvoja Jakubsoni. Par Kaca fabriku Zavercē atradu sekojošo: "1898. gadā Ludvigs Kacs izveidoja sausās ogļu destilācijas rūpnīcu."
Taču, ar ko mani šī konkrētā vēstule ieinteresēja (rakstīta tā ir krievu valodā, bet šeit sniedzu latvisku tulkojumu): galvenokārt no psiholoģiskā viedokļa. Tās sūtītājs pats noteikti uzskatīja, ka Bertā bija iemīlējies, taču maniere, kā viņš pie viņas vēršas, ir tik klasisks seksisms, snobisms un tā tālāk, ka - prieks lasīt, un šausmas pārņem, ka arī 21. gadsimtā it kā rietumnieciski domājošā sabiedrībā šāda pasaules uztvere nebūt nav retums.
Patīkamu lasīšanu!
Zaverce, 9/7 1899
Es gribētu sākt šo vēstuli tā, kā kādreiz labajos laikos sāku — ar vārdiem “dārgo kaķenīt”, bet tagad baidos to darīt, domādams, ka tu varētu apvainoties. Tāpēc rīkojos tā, kā dari tu — bez jebkādas īpašas uzrunas. Kā redzi, es turu savu solījumu rakstīt piektdienā, un cik ļoti es vēlētos, lai tu sekotu manam piemēram un tagad rakstītu biežāk. Bet jau iepriekš zinu, ka mana tagadējā vēlēšanās nav piepildāma.
Šoreiz esmu noskaņots nedaudz egoistiski un uzrakstīšu par to, kas īsti tagad notiek ar mani. No iepriekšējās vēstules tu zini, ka es atteicos no amata pie Kaca. Iemesls ir tas, ka pie pašreizējiem fabrikas apstākļiem tā var pastāvēt ne ilgāk kā vienu vai divus gadus, un viss var apstāties, ja laikus netiks veikti pasākumi, lai paplašinātu un attīstītu uzņēmumu. Bet, tā kā viņš nekādus pasākumus veikt nevēlas, man jau laikus jāpadomā par savu nākotni un jāaiziet no šīs vietas, meklējot savu laimi.
Bija grūti izlemt pamest šo puslīdz drošo vietu, kur es domāju iekārtot savu ģimenes laimi, bet, ja tas neizdosies, tad es no jauna sākšu veidot sev stāvokli dzīvē. Es domāju pamest Zaverci septembra sākumā un uz divām vai trim nedēļām doties uz Viļņu, bet pēc tam atgriezties Čenstohovā, lai galīgi sakārtotu savas lietas, jo esmu nolēmis izmēģināt laimi kā fabrikants. Protams, es sāku mazu uzņēmumu, bet ar lielām cerībām, ka ar laiku tas kļūs liels.
Darba vietu es vienmēr vēl paspēšu meklēt...
Bet kāpēc gan es tev to visu stāstu? Vai pēc tavām pēdējām vēstulēm mana dzīve vispār varētu tevi interesēt? Esmu nelga — tas tiesa! Atstāsim runas par mani un pāriesim pie tevis.
Iepriekšējās vēstulēs es neaizskāru jautājumu par tavām studijām. Atļauj, dārgo meitenīt (piedod man šo izteicienu!), kopā un objektīvi mazliet pārdomāt šo jautājumu. Vai tu esi sev jautājusi — ko mācīties un kādēļ mācīties (es domāju kādu noteiktu specialitāti)? Vai tu jūti patiesu tieksmi pēc kādas zinātnes, vai arī šī tieksme ir tikai mākslīgi uzkurinātas enerģijas izpausme? Un visbeidzot — pats galvenais — vai tev pietiek enerģijas patstāvīgai cīņai par iztiku?
Piedod, dārgā, ja es tev teikšu: cik es tevi pazīstu un zinot tavu raksturu, tu neesi radīta šādai cīņai. Bez nepieciešamības spiediena tu nekad nebūsi apmierināta ar sevi un vari kļūt par neveiksminieci, kā tas gadās lielākajai daļai studenšu. Es esmu daudz un ilgi viņas novērojis un pētījis — un tici man, man vienmēr radās kaut kāda žēluma un sāpju sajūta, redzot, kā viņas dzīvo.
Varbūt es pret viņām esmu bijis pārāk skeptisks; varbūt viņu uzvedība aizskāra manu estētisko izjūtu, bet es vienmēr nonācu pie secinājuma, ka milzīgs vairākums no viņām par studentēm saucas tikai modes pēc...
Tomēr kāpēc es to visu saku; patiesībā es nemaz nezinu tavu studiju mērķi un tos iemeslus, kas liek tev mācīties. Lūk, kad tu man visu uzrakstīsi, kā solīji iepriekšējās vēstulēs, tad es būšu gatavs atkal par šo tēmu parunāt.
Kas vispār pie tevis jauns? Ilgu, ilgu laiku tu man neko neesi rakstījusi, un es pilnīgi nezinu, kāds ir tavs dvēseles stāvoklis, lai gan kā “draugam” man laikam nav tiesību par to interesēties. Bet varbūt tu varētu ar mani padalīties vismaz ar ārējiem notikumiem, lai gan tos var arī nojaust.
Piemēram, tu guvi spožus panākumus kā dramatiskā aktrise un iekaroji visu jauno cilvēku sirdis (vīriešu kārtas)... Es nejokoju — es tevi lūdzu uzrakstīt, kas ar tevi notiek. Kad tu domā būt Viļņā? Varbūt augusta beigās? Tad man būtu iespēja ar tevi satikties — bet piedod, tu taču izvairies no tikšanās ar mani.
Šodien pārtraukšu savu pļāpāšanu — jau ir vēls. Rīt pirms brauciena vēl mazliet ar tevi parunāšu, ja mans garastāvoklis būs mierīgs. Pēdējā laikā esmu pārāk nervozs — un šai nervozitātei tu esi daudz ko veicinājusi. Tagad esmu nedaudz nomierinājies, gaidot tavu vēstuli. Ja tā nepienāks pirmdien, tad atkal sāksies šī nemierīgā gaidīšana bez gala...
Pietiek! Ar labu nakti, dārgais kaķīt, un piedod, ka es nevaru atradināties no savām vecajām jūtām pret tevi...
Pilnīgi neko nevaru piebilst tam, ko vakar vakarā uzrakstīju. Jūtos vēl neapmierinātāks; domas atsakās darboties, un vientulības sajūta mani atkal nomāc. Piedod, ka vairāk neko nerakstu...
Ja tu man uzrakstīsi, es, protams, no visas sirds būšu tev pateicīgs.
Ja tu būtu Bertas vietā, ko tu atbildētu Aronam?