Dzīve, narkotikas un rokenrols
Nav daudz tādu literātu un vispār mākslinieku, kuru daiļradei es būtu tik cītīgi sekojis kā Viļa Lācīša veikumam, un netiešā līmenī - kaut kad no tūkstošgades sākuma, kad vēl tādu Vili Lācīti Visums nemaz nebija radījis. Vieta liriskai atkāpei, bez kuras šie apraksti nemaz nav iedomājami, ja vien man vispār ir kaut kas, ko par iepazīto mākslas darbu sakāms. Un reizēm arī tad, ja nav, jo vismaz ar savu netieši saistīto vēstījumu varu mēģināt radīt ilūziju, ka kaut kas sakāms tomēr ir.
Tas bija ne agrāk kā 2001. gadā un ne vēlāk kā 2003., kad mani ceļi krustojās ar "Diskonta" listi. Tie bija tie spožie agrīnā Interneta gadi, kad neviens vēl nerunāja par algoritmiem vai, Žāklītis lai nogrābstās, mākslīgo intelektu, iemītnieku skaits globālajā tīmeklī vēl bija kaut cik kontrolējams, un ja tā saturs ne vienmēr bija Sanitārajai inspekcijai tīkams, tad parasti - ne ļaunu nolūku dēļ. Un par krievijas propagandu internetā vispār nebija pamata runāt. Lai vai kā, līdzās tādām Latvijas kultūras kanonā iekļaujamām lapām kā lanet.lv un tehvi.tk (Balto Tēvu mājaslapas oriģināls, atšķirībā no Satversmes, ir saglabājies Wayback machine arhīvos) mani ceļ krustojās ar Diskonta listi (pašpasludinātiem Interneta hemoroīdiem). Kas tā tāda - liste un ko tai piekož klāt, tam šajā aprakstā nav vietas, taču būtiski ir tas, ka man izdevās atrast kontaktpersonu, lai tai tiktu pievienots. Šī kontaktpersona bija mans tolaik kursabiedrs LU datoriķos Pēteris Lediņš, par kuru kaut kā automātiski pieņēmu, ka listes tekstos manāmais Pravietis Pītars un viņš būs viena persona. Jā, šķiet, ka lasīt tos tekstus varēja arī cilvēks parastais, bet kļūt par puspilnvērtīgu diskontieti - vien listei pievienotie.
Tā es tiku Diskontā, un arī pats devu kaut minimālu, tomēr ieguldījumu šīs kustības online manifestācijās, piemēram, radot scenārija uzmetumu operai par Raini un Aspaziju. Par radīto tekstu kvalitāti nelepojos, bet varu attaisnoties, ka tolaik biju jauns un dumjš, kamēr laika gaitā no pirmās īpašības esmu veiksmīgi atbrīvojies. Lai vai kā, būdams tobrīd absolūti pareizs un jebkādām apreibinošām vielām ar milzīgu līkumu garām ejošs, un arī vispār ikdienas komunikācijā introverts tipāžs, ar Diskontā mītošajiem ilgus gadus biju pazīstams vienīgi caur meilinglistes saturu. Taču tādi vārdi kā Lyleyus Pympeyus, Depresijs Česnokovs, Klonatans, Dainu Tēvs, Melnā Akna, Anarhitekts, Garausis, Adžārijs Dzijiņš, Alfons Cirvelis, Broņislavs Eudriņš un vēl vairāki manā apziņā nosēdās uz pastāvīgu dzīvi. Jāpiebilst, ka listes ietvaros viens un tas pats cilvēks mēdza mainīt identitāti, un tikai pēc e-pasta adreses (ja nepazini šos cilvēkus vaigā) bija iespējams identificēt, ka dažādie vārdi bieži slēpa vienu cilvēku. Arī es pats tur izgāju cauri vairākiem pseidonīmiem kā Ainārs Žebērklis, Vidvuds Taipiņš un varbūt vēl kādiem citiem, kas atmiņā nav palikuši. Tiesa, ar kaunu jāatzīst, ka mani pseidonīmi bija absolūti viltoti - tās nebija iesaukas, ko biju izpelnījies no apkārtējiem, bet gluži vienkārši pašizvēlēti, kā pašam šķita, smieklīgi vārdi. Lai vai kā, ar tiem dīvainajiem Diskonta vārdiem, kur automātiski pieņēmu, ka visi slēpās aiz viltus identitātēm, man bija pamatīgs šoks, kad savā darbavietā (tas jau bija tuvāk Diskonta beigu periodam) klātienē sastapu vienu vārdu no listes. Proti, izrādījās, ka atšķirībā no Alfona Cirveļa vai Aināra Žebērkļa, diskontietim Grinaldam Gekam tāds vārds patiešām bija arī pasē. Re kā.
Turpinot šo bezjēdzīgi garo atkāpi, kurā vēl neko neesmu izstāstījis par "Dzīvi, narkotikām un rokenrolu", jāuzsver, ka pazīšanās ar "Diskontu" man darīja pazīstamu lielu skaitu personību, kas savos īstajos vārdos (proti - Diskonta laika pseidonīmos) parādās šajā grāmatā. Un tālab es, protams, arī zinu, kas ir pļurzaks. Nezinu, vai tas ir ar viltīgu nodomu vai bez tā, bet viena tradīcija, bez kuras nespēju iedomāties Diskontu, gan šeit nav pieminēta: dzērienu tukšošana par Raimondiņa kapa Vārnu kroga mežā, un neizbēgamais secinājums, ka biedējošā kārtā priekšlaicīgi apbērētais Raimondiņš (tas, kuru dēvē par Maestro) pārdzīvoja itin daudzus no tiem, kas viņu pieminējuši. Tas, iespējamas - tēmai "uwaga!" attiecībā uz atbildīgu dažādu vielu lietošanu.
Ar otru grāmatas šķautni - līdzās tai, kas vēsta par Sniega/Lācīša dzīvi un muzikālo darbību, proti, par Rolanda Ūdra jeb Ūdrīša dzīvi man sevišķas saskarsmes nav bijis. Tik vien, ka biju to vidū, kam ap tūkstošgades miju bija pārākā sajūsmas par "The Hobos" tālab, ka viņi izklausījās "kā ārzemnieki", proti, Ūdrītis angliski dziedāja tā, ka tu varēji noticēt, ka tā ir viņa dzimtā valoda. Vai vismaz - manai ausij tā tas tolaik šķita. Un - tas nenoliedzami ir pieminēšanas vērts fakts - viņu pirmais albums "Numbvision" manā mp3 disku krājumā atradās diskā ar numuru 1, proti, pirmajā pasūtījumā no pirātisko disku dīlera. Kompānija tam gan bija savdabīga: pieci "Pink Floyd" albumi, Chris Rea un Police izlases, kā arī viens "Guano Apes" ieraksts. Nekad neesmu bijis pārākais "The Hobos" fans, taču starp Ūdrīti un Kauperu vienmēr izvēlētos pirmo. Savukārt vēlākos laikos man bija divi pusotru gadu ilgi periodi, strādājot portālā DELFI, kura galvenais redaktors bija Ūdrīša tuvs draugs Ingus Bērziņš. Pēdējos gados Ingu visbiežāk gan sanācis satikt maksimāli prozaiskos apstākļos - rudenī Atpūtas un Nomales ielu stūrī, berot kravas mašīnā aizvadītās sezonas lapu krājumus.
Nu, viss, liriskajam ievadam pietiks, lai ķerties pie pašas Viļa Lācīša grāmatas. Tajā diezgan sinhroni uz priekšu iet divas laika līnijas - viena vēsta par to, kā savu ceļu dzīvē, narkotikās un rokenrolā veic Rolands Ūdris, bet otra - to pašu par Vili Lācīti. Kā jau var nojaust, tieši Lācīša stāsts man ir labāk zināms un līdz ar to - ja ne vieglāk identificējams, tad saprotamāks. Kopīgā abiem galvenajiem varoņiem nudien netrūkst: viņus vieno ne tikai viens dzimšanas gads, bet arī centieni izsisties mūzikā, apmēram vienā laikā uzsāktas un pajukušas pirmās nopietnās attiecības, kas turklāt rezultējušās vienā vai vairākos bērnos, eksperimenti ar dažādām dzīves pieredzes ietekmējošām vielām, un klāt tam visam - savstarpēja draudzība.
Protams, nevar noliegt arī to, ka sasniegtā līmenis mūzikas lauciņā ir atšķirīgs. Kamēr Vili Lācīti a.k.a. Sniegu kā "Zupski Rubin" un "Bardo Splash" līderi, kā arī "Pupociklu vasaras" pusvadītāju pazīst vien sviestrokā iesvaidītie (par "Bardo Splash" tas gan mazāk sakāms, jo šī grupa nebija piederīga sviestrokam, bet gan Lācīša mēģinājums tapt atzītam plašākās klausītāju masās), Ūdrītis ar "The Hobos" slavas apvāršņos uzlidoja daudz augstāk, un kaut kur tās tuvumā droši vien atrastos joprojām, ja ne liktenīgā nakts Krišjāņa Barona ielā. Par to notikumu Lācītis piebilst, ka tas ir zināmā mērā ironiski, ka Ūdrīti, kurš tik daudz lietojis aizgliegtās vielas, sagrāva atļautā (alkohols) komplektā ar pilnīgi skaidrā esošu ātruma pārkāpēju pie auto stūres.
Līdzās aizraujošam stāstam par dzīvi poprokā un sviestrokā un to, kā viens kļuva slavens, bet otrs nekļuva, grāmata ir arī tāds kā ceļvedis dažādās narkotiskās vielās, ar zinātniski precīziem raksturojumiem par to iedarbības izpausmēm un ar tām saistītajiem riskiem. Kā skaidro pats autors - viņš netic spējai kādu pārliecināt nelietot, kas gribēs - tas lietos un atradīs veidus, kā lietot, taču vismaz var dot ieteikumus, kā to darīt atbildīgi un iespēju robežās droši.
Grāmata ir apjomā milzīga - vērienīgākais teksts, ko Lācītis līdz šim radījis, pāri par 400 lappusēm, tajā ir arī diezgan daudz fotogrāfiju un arī plašs citētās literatūras saraksts. Starp citu, divreiz citēts arī mans blogs, jo nav jau tik daudz avotu, kas būtu publiski iztirzājuši "Zupski Rubin" un "Pupociklu vasaras" daiļradi. Un tieši šajā tēmā man līdzīgos atrast pagrūti: līdz šim blogā ZR ir piesaukti 8 ierakstos, kamēr PV - veselos divdesmit trijos. Tikām "The Hobos" - vien piecos, un pat savā aprakstā Ilonas Balode "Rīga-Pekina" grāmatai atsaucos uz Lācīša "Eirobomža sūro ceļu". Tālab pašsaprotami, ka Lācīša dzīvesstāsts man kopumā ir labāk zināms nekā Ūdra (lai arī caur Balode grāmatu arī par otro kaut kādi priekšstati bija radušies).
Droši vien es grāmatu nelasīju atbildīgi - nez vai pats autors ir paredzējis, ka to vajadzētu "izraut" cauri faktiski vienā piegājienā mazāk kā diennakts laikā (slikta tripa risks noteikti pieaug), taču citādi kaut kā man neizdevās, grāmata nelaida vaļā, kamēr nebija izlasīta, un jāatzīst, ka ar visu to, ka kā lasītājs es vairāk vai mazāk zināju, kur šis stāsts aizvedīs abus galvenos varoņus: vienu uz Kanādu, otru iesēdinās ratiņkrēslā, sekot šī ceļa līkločiem bija aizraujoši. Un ne mazāk aizraujoši bija lasīt, ar kādu cieņu un mīlestību Lācītis raksturo Ūdra radītās dziesmas (galvenokārt jau, protams, "The Hobos" vajadzībām), kamēr paša muzikālo veikumu - ar daudz kritiskāku aci. Protams, tas jau arī nav šokējoši - ja tu liec svaru kausos līdzās "Heaven of Green" un "Iekakā sev dibenā!", ko tur daudz vairs komentēt. Cita lieta, ka konkrēti es otro esmu klausījies daudz vairāk reižu un ar "Pupolārām dziesmām" esmu pietiekami saaudzis, lai grāmatu lasot, būtu sašutis, ka dziesmas "Cwei Beer for Furer" nosaukums tajā rakstīts pārāk tuvu pareizajam vāciskajam veidam (nevis tā, kā šeit).
Kā var saprast, ne viss, ko te izlasīju, man bija pilnīgs jaunums - gan jau piesauktais "Eirobomža ceļš", gan vispār Lācīša daiļrade, gan Diskontā lasītais, gan Turaida Petrova (PV garīgais līderis) stāstītais. Bet tas nekas - feini, ka šis saturs struktūrēta un sakarīgā veidā nonācis grāmatā, padarot sviestroku vēl mūžīgāku, nekā tas jau iepriekš tapis, un, atšķirībā no pirmās grāmatas, kas šai tēmai pievērsās: Garais ceļš uz Hantimansijsku, "Dzīve, narkotikas un rokenrols" ir ar potenciālu uzrunāt plašāku auditoriju - kaut vai ar "Yellow Submarine" stilistikā Māra Biezaiša veidoto vāka noformējumu un arī ar to, ka uz tā līdzās paša Lācīša vārdam nerēgojas "Šmidzis K. Vāverts". Lai gan, lai gan - man jau nebūtu iebildumu arī pret variantu, ja otrs grāmatas varonis būtu nevis plašām sabiedrības masām zināmais Ūdris, bet gan tām svešais Klonatans.
Mazliet vēl padomājot par atšķirībām starp abiem varoņiem: Lācīti un Ūdrīti, šķiet, ka gan narkotikās, gan mūzikā viens apveltīts ar plašāku teorētisko bāzi, otrs - praktisko pieredzi. Lācītis to vairākkārt uzsver - viņš un citi sviestrokā iesvaidītie ir un ir bijuši apsēsti ar visādu ierobežoti komerciālu mūziku - visādiem tur "Tangerine Dream", "Can", "Gong", "Henry Cow" un līdzīgiem māksliniekiem, par kuru eksistenci Ūdris labākajā gadījumā tikai varētu nojaust, kamēr Ūdrim toties ir Talants, un viņam to nemaz arī nevajag. Nu, un droši vien laba "Gong" izpratne drīzāk kaitēs tavām spējām radīt dziesmas, ko atskaņos komercradio.
Lai vai kā - spēcīgs teksts, kas patiesi lasās kā romāns, nevis kā divas biogrāfijas. Un ar tā pēcgaršu, ka var arī notraukt skopu vīrieša asaru. Nobeigšu ar AC/DC pārfrāzējumu: "For those about to sviests, we salute you!"
Tas bija ne agrāk kā 2001. gadā un ne vēlāk kā 2003., kad mani ceļi krustojās ar "Diskonta" listi. Tie bija tie spožie agrīnā Interneta gadi, kad neviens vēl nerunāja par algoritmiem vai, Žāklītis lai nogrābstās, mākslīgo intelektu, iemītnieku skaits globālajā tīmeklī vēl bija kaut cik kontrolējams, un ja tā saturs ne vienmēr bija Sanitārajai inspekcijai tīkams, tad parasti - ne ļaunu nolūku dēļ. Un par krievijas propagandu internetā vispār nebija pamata runāt. Lai vai kā, līdzās tādām Latvijas kultūras kanonā iekļaujamām lapām kā lanet.lv un tehvi.tk (Balto Tēvu mājaslapas oriģināls, atšķirībā no Satversmes, ir saglabājies Wayback machine arhīvos) mani ceļ krustojās ar Diskonta listi (pašpasludinātiem Interneta hemoroīdiem). Kas tā tāda - liste un ko tai piekož klāt, tam šajā aprakstā nav vietas, taču būtiski ir tas, ka man izdevās atrast kontaktpersonu, lai tai tiktu pievienots. Šī kontaktpersona bija mans tolaik kursabiedrs LU datoriķos Pēteris Lediņš, par kuru kaut kā automātiski pieņēmu, ka listes tekstos manāmais Pravietis Pītars un viņš būs viena persona. Jā, šķiet, ka lasīt tos tekstus varēja arī cilvēks parastais, bet kļūt par puspilnvērtīgu diskontieti - vien listei pievienotie.
Tā es tiku Diskontā, un arī pats devu kaut minimālu, tomēr ieguldījumu šīs kustības online manifestācijās, piemēram, radot scenārija uzmetumu operai par Raini un Aspaziju. Par radīto tekstu kvalitāti nelepojos, bet varu attaisnoties, ka tolaik biju jauns un dumjš, kamēr laika gaitā no pirmās īpašības esmu veiksmīgi atbrīvojies. Lai vai kā, būdams tobrīd absolūti pareizs un jebkādām apreibinošām vielām ar milzīgu līkumu garām ejošs, un arī vispār ikdienas komunikācijā introverts tipāžs, ar Diskontā mītošajiem ilgus gadus biju pazīstams vienīgi caur meilinglistes saturu. Taču tādi vārdi kā Lyleyus Pympeyus, Depresijs Česnokovs, Klonatans, Dainu Tēvs, Melnā Akna, Anarhitekts, Garausis, Adžārijs Dzijiņš, Alfons Cirvelis, Broņislavs Eudriņš un vēl vairāki manā apziņā nosēdās uz pastāvīgu dzīvi. Jāpiebilst, ka listes ietvaros viens un tas pats cilvēks mēdza mainīt identitāti, un tikai pēc e-pasta adreses (ja nepazini šos cilvēkus vaigā) bija iespējams identificēt, ka dažādie vārdi bieži slēpa vienu cilvēku. Arī es pats tur izgāju cauri vairākiem pseidonīmiem kā Ainārs Žebērklis, Vidvuds Taipiņš un varbūt vēl kādiem citiem, kas atmiņā nav palikuši. Tiesa, ar kaunu jāatzīst, ka mani pseidonīmi bija absolūti viltoti - tās nebija iesaukas, ko biju izpelnījies no apkārtējiem, bet gluži vienkārši pašizvēlēti, kā pašam šķita, smieklīgi vārdi. Lai vai kā, ar tiem dīvainajiem Diskonta vārdiem, kur automātiski pieņēmu, ka visi slēpās aiz viltus identitātēm, man bija pamatīgs šoks, kad savā darbavietā (tas jau bija tuvāk Diskonta beigu periodam) klātienē sastapu vienu vārdu no listes. Proti, izrādījās, ka atšķirībā no Alfona Cirveļa vai Aināra Žebērkļa, diskontietim Grinaldam Gekam tāds vārds patiešām bija arī pasē. Re kā.
Turpinot šo bezjēdzīgi garo atkāpi, kurā vēl neko neesmu izstāstījis par "Dzīvi, narkotikām un rokenrolu", jāuzsver, ka pazīšanās ar "Diskontu" man darīja pazīstamu lielu skaitu personību, kas savos īstajos vārdos (proti - Diskonta laika pseidonīmos) parādās šajā grāmatā. Un tālab es, protams, arī zinu, kas ir pļurzaks. Nezinu, vai tas ir ar viltīgu nodomu vai bez tā, bet viena tradīcija, bez kuras nespēju iedomāties Diskontu, gan šeit nav pieminēta: dzērienu tukšošana par Raimondiņa kapa Vārnu kroga mežā, un neizbēgamais secinājums, ka biedējošā kārtā priekšlaicīgi apbērētais Raimondiņš (tas, kuru dēvē par Maestro) pārdzīvoja itin daudzus no tiem, kas viņu pieminējuši. Tas, iespējamas - tēmai "uwaga!" attiecībā uz atbildīgu dažādu vielu lietošanu.
Ar otru grāmatas šķautni - līdzās tai, kas vēsta par Sniega/Lācīša dzīvi un muzikālo darbību, proti, par Rolanda Ūdra jeb Ūdrīša dzīvi man sevišķas saskarsmes nav bijis. Tik vien, ka biju to vidū, kam ap tūkstošgades miju bija pārākā sajūsmas par "The Hobos" tālab, ka viņi izklausījās "kā ārzemnieki", proti, Ūdrītis angliski dziedāja tā, ka tu varēji noticēt, ka tā ir viņa dzimtā valoda. Vai vismaz - manai ausij tā tas tolaik šķita. Un - tas nenoliedzami ir pieminēšanas vērts fakts - viņu pirmais albums "Numbvision" manā mp3 disku krājumā atradās diskā ar numuru 1, proti, pirmajā pasūtījumā no pirātisko disku dīlera. Kompānija tam gan bija savdabīga: pieci "Pink Floyd" albumi, Chris Rea un Police izlases, kā arī viens "Guano Apes" ieraksts. Nekad neesmu bijis pārākais "The Hobos" fans, taču starp Ūdrīti un Kauperu vienmēr izvēlētos pirmo. Savukārt vēlākos laikos man bija divi pusotru gadu ilgi periodi, strādājot portālā DELFI, kura galvenais redaktors bija Ūdrīša tuvs draugs Ingus Bērziņš. Pēdējos gados Ingu visbiežāk gan sanācis satikt maksimāli prozaiskos apstākļos - rudenī Atpūtas un Nomales ielu stūrī, berot kravas mašīnā aizvadītās sezonas lapu krājumus.
Nu, viss, liriskajam ievadam pietiks, lai ķerties pie pašas Viļa Lācīša grāmatas. Tajā diezgan sinhroni uz priekšu iet divas laika līnijas - viena vēsta par to, kā savu ceļu dzīvē, narkotikās un rokenrolā veic Rolands Ūdris, bet otra - to pašu par Vili Lācīti. Kā jau var nojaust, tieši Lācīša stāsts man ir labāk zināms un līdz ar to - ja ne vieglāk identificējams, tad saprotamāks. Kopīgā abiem galvenajiem varoņiem nudien netrūkst: viņus vieno ne tikai viens dzimšanas gads, bet arī centieni izsisties mūzikā, apmēram vienā laikā uzsāktas un pajukušas pirmās nopietnās attiecības, kas turklāt rezultējušās vienā vai vairākos bērnos, eksperimenti ar dažādām dzīves pieredzes ietekmējošām vielām, un klāt tam visam - savstarpēja draudzība.
Protams, nevar noliegt arī to, ka sasniegtā līmenis mūzikas lauciņā ir atšķirīgs. Kamēr Vili Lācīti a.k.a. Sniegu kā "Zupski Rubin" un "Bardo Splash" līderi, kā arī "Pupociklu vasaras" pusvadītāju pazīst vien sviestrokā iesvaidītie (par "Bardo Splash" tas gan mazāk sakāms, jo šī grupa nebija piederīga sviestrokam, bet gan Lācīša mēģinājums tapt atzītam plašākās klausītāju masās), Ūdrītis ar "The Hobos" slavas apvāršņos uzlidoja daudz augstāk, un kaut kur tās tuvumā droši vien atrastos joprojām, ja ne liktenīgā nakts Krišjāņa Barona ielā. Par to notikumu Lācītis piebilst, ka tas ir zināmā mērā ironiski, ka Ūdrīti, kurš tik daudz lietojis aizgliegtās vielas, sagrāva atļautā (alkohols) komplektā ar pilnīgi skaidrā esošu ātruma pārkāpēju pie auto stūres.
Līdzās aizraujošam stāstam par dzīvi poprokā un sviestrokā un to, kā viens kļuva slavens, bet otrs nekļuva, grāmata ir arī tāds kā ceļvedis dažādās narkotiskās vielās, ar zinātniski precīziem raksturojumiem par to iedarbības izpausmēm un ar tām saistītajiem riskiem. Kā skaidro pats autors - viņš netic spējai kādu pārliecināt nelietot, kas gribēs - tas lietos un atradīs veidus, kā lietot, taču vismaz var dot ieteikumus, kā to darīt atbildīgi un iespēju robežās droši.
Grāmata ir apjomā milzīga - vērienīgākais teksts, ko Lācītis līdz šim radījis, pāri par 400 lappusēm, tajā ir arī diezgan daudz fotogrāfiju un arī plašs citētās literatūras saraksts. Starp citu, divreiz citēts arī mans blogs, jo nav jau tik daudz avotu, kas būtu publiski iztirzājuši "Zupski Rubin" un "Pupociklu vasaras" daiļradi. Un tieši šajā tēmā man līdzīgos atrast pagrūti: līdz šim blogā ZR ir piesaukti 8 ierakstos, kamēr PV - veselos divdesmit trijos. Tikām "The Hobos" - vien piecos, un pat savā aprakstā Ilonas Balode "Rīga-Pekina" grāmatai atsaucos uz Lācīša "Eirobomža sūro ceļu". Tālab pašsaprotami, ka Lācīša dzīvesstāsts man kopumā ir labāk zināms nekā Ūdra (lai arī caur Balode grāmatu arī par otro kaut kādi priekšstati bija radušies).
Droši vien es grāmatu nelasīju atbildīgi - nez vai pats autors ir paredzējis, ka to vajadzētu "izraut" cauri faktiski vienā piegājienā mazāk kā diennakts laikā (slikta tripa risks noteikti pieaug), taču citādi kaut kā man neizdevās, grāmata nelaida vaļā, kamēr nebija izlasīta, un jāatzīst, ka ar visu to, ka kā lasītājs es vairāk vai mazāk zināju, kur šis stāsts aizvedīs abus galvenos varoņus: vienu uz Kanādu, otru iesēdinās ratiņkrēslā, sekot šī ceļa līkločiem bija aizraujoši. Un ne mazāk aizraujoši bija lasīt, ar kādu cieņu un mīlestību Lācītis raksturo Ūdra radītās dziesmas (galvenokārt jau, protams, "The Hobos" vajadzībām), kamēr paša muzikālo veikumu - ar daudz kritiskāku aci. Protams, tas jau arī nav šokējoši - ja tu liec svaru kausos līdzās "Heaven of Green" un "Iekakā sev dibenā!", ko tur daudz vairs komentēt. Cita lieta, ka konkrēti es otro esmu klausījies daudz vairāk reižu un ar "Pupolārām dziesmām" esmu pietiekami saaudzis, lai grāmatu lasot, būtu sašutis, ka dziesmas "Cwei Beer for Furer" nosaukums tajā rakstīts pārāk tuvu pareizajam vāciskajam veidam (nevis tā, kā šeit).
Kā var saprast, ne viss, ko te izlasīju, man bija pilnīgs jaunums - gan jau piesauktais "Eirobomža ceļš", gan vispār Lācīša daiļrade, gan Diskontā lasītais, gan Turaida Petrova (PV garīgais līderis) stāstītais. Bet tas nekas - feini, ka šis saturs struktūrēta un sakarīgā veidā nonācis grāmatā, padarot sviestroku vēl mūžīgāku, nekā tas jau iepriekš tapis, un, atšķirībā no pirmās grāmatas, kas šai tēmai pievērsās: Garais ceļš uz Hantimansijsku, "Dzīve, narkotikas un rokenrols" ir ar potenciālu uzrunāt plašāku auditoriju - kaut vai ar "Yellow Submarine" stilistikā Māra Biezaiša veidoto vāka noformējumu un arī ar to, ka uz tā līdzās paša Lācīša vārdam nerēgojas "Šmidzis K. Vāverts". Lai gan, lai gan - man jau nebūtu iebildumu arī pret variantu, ja otrs grāmatas varonis būtu nevis plašām sabiedrības masām zināmais Ūdris, bet gan tām svešais Klonatans.
Mazliet vēl padomājot par atšķirībām starp abiem varoņiem: Lācīti un Ūdrīti, šķiet, ka gan narkotikās, gan mūzikā viens apveltīts ar plašāku teorētisko bāzi, otrs - praktisko pieredzi. Lācītis to vairākkārt uzsver - viņš un citi sviestrokā iesvaidītie ir un ir bijuši apsēsti ar visādu ierobežoti komerciālu mūziku - visādiem tur "Tangerine Dream", "Can", "Gong", "Henry Cow" un līdzīgiem māksliniekiem, par kuru eksistenci Ūdris labākajā gadījumā tikai varētu nojaust, kamēr Ūdrim toties ir Talants, un viņam to nemaz arī nevajag. Nu, un droši vien laba "Gong" izpratne drīzāk kaitēs tavām spējām radīt dziesmas, ko atskaņos komercradio.
Lai vai kā - spēcīgs teksts, kas patiesi lasās kā romāns, nevis kā divas biogrāfijas. Un ar tā pēcgaršu, ka var arī notraukt skopu vīrieša asaru. Nobeigšu ar AC/DC pārfrāzējumu: "For those about to sviests, we salute you!"
2026-08-03
comments powered by Disqus