Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, vai ir pareizi vērtēt šo grāmatu atsevišķi no tai komplektā līdzi nākošā audio ieraksta "The Long Way to Hantymansyisk", taču es tik daudzfunkcionāls, lai spētu mūziku un grāmatu patērēt vienlaicīgi (kopā jaukt vispār nav labi, un galīgi nav skaidrs, kurš no diviem ir vieglākais alkohols, ar kuru sākt). Tālab vispirms - par grāmatu.
Vilis Lācītis pārsteidzošā kārtā pāris gadu laikā ir kļuvis par vienu no lasītākajiem pašmāju autoriem. Varbūt nekā pārsteidzoša šajā faktā nemaz nav - autora pseidonīms jau paredz līdzināšanos pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu lasītākajam latvju rakstniekam Vilim Lācim, kas liek domāt, ka arī Lācītis raksta plašām tautas masām viegli uztveramu un viegli patērējamu prozu. Šķiet, ka pseidonīma izvēlē savu lomu ir nospēlējis arī tas, ka Lācīti dzīve aizveda uz Angliju un darbu celtniecībā, kas ir visai līdzīgi Lāča gadījuma darbiem ostā. Ar to vien atšķirību, ka Lācis patiešām savā būtībā bija ostas strādnieks, kamēr Lācītis - pretīgs intelektuālis, kas ietērpies dungriņos, lai nomaskētu zem tā noslēpto smokingu, vai kā tamlīdzīgi. Un ar to atšķirību, ka Vilis Lācis diez vai būtu piedalījies vēstuļu sarakstē ar Melno Aknu.
Nebūtu pārdroši pieņemt, ka šī konkrētā grāmata nekļūs par tādu dižpārdokli kā Lācīša trimdas latviešu grāmatas, un ne tāpēc, ka līdzautors šajā darbā viņam ir pārākais Diskonta klasiķis Klonatans. Nē, grāmatas popularitāti varētu ietekmēt tās visai specifiskā tematika, sviestroka piesaukšana uz grāmatas vāka, līdzi nākošais mūzikas ieraksts, kurš diez vai varētu iepatikties vidēji statistiskajam (ja tāds, protams, eksistē) Īrijā strādājošajam Latvietim no Mākoņkalna pagasta. Turklāt ne tik daudz cilvēku bija saistīti ar deviņdesmito gadu andergrauna andergraundu, lai viņiem cirslis būtu kas vairāk kā tikai grauzējs, bet Artūrs Madrevičs - vispār jebkas.
Vienā teikumā es šo grāmatu raksturotu šādi: Viktors Peļevins raksta par saviem iespaidiem pēc grupas Zupski Rubin iepazīšanas. Lācīša/Vāverta proza ir caurvīta ar tipiskām Peļevina daiļradei raksturīgām epizodēm un tēliem, kuri šķiet izkāpuši no "Generation П" lappusēm. Kaut kādā mērā es pat būtu gatavs lietot vārdu plaģiāts, tik ļoti te viss ir "peļevinīgs" - sēnes (ok, patiesībā sēņu te īsti nav), kukaiņi, personāži ar absurdiem un nedaudz pārveidotiem vārdiem, atsaukšanās uz populāriem zīmoliem un vietām (šeit - gan ar nelielām korekcijām, kā rezultātā parādā teiksmu māja "Grundīne" un brendijs "Bonifācijs"), apziņas paplašināšana un padzisušas robežas starp reālo un iedomāto pasauli.
Sižetiski grāmata stāsta par ne pārāk spožo čali ar žurnālista izglītību vārdā Konans Banāns, kurš savas dienas vada garlaicīgā darbā, bet vakarus - ne sevišķi aizraujošā dzeršanā, līdz viņam sākas garais ceļš uz Hantimansijsku, kura rezultātā Banānam vajadzētu sasniegt ja ne gluži apskaidrību, tad vismaz kaut kādu izpratni noteikti. Lai arī es esmu kādus gadus jaunāks par grāmatas varoņiem un nekad neesmu sevišķi draudzējies ar grādīgajām dzirām vai spēlējis kādā andergraunda grupā, bet visa grāmatas vide - tas ir kaut kas bezgala tuvs un pazīstams.
Kā lasāmviela "Garais ceļš" ir labs - uzreiz ierauj tevi kā lasītāju sevī iekšā, bārstās ar kodolīgām frāzēm (sākot jau ar pirmās nodaļas moto "Ir tādas dienas kā šī, kas paiet, aktīvi audzējot matus"), ik pa brīdim paviesojas psihodēlijā, tad atgriežas sadzīvē, tad atkal - otrpus žogam. Beigas gan ir... nepārliecinošas, nevēlos neko sevišķi "spoilēt", bet kaut kas tur ir neiederīgs, iespējams, tālab, ka tas nav gluži tas, ko es saprotu ar "buļļā".
Vienlaikus - "mazāk par nekad ir nekad, nekad".
Izlasi, pirms teikt: Sūds! Vai - nelasi, un saki: Sūds! Vai izlasi un saki: Labs! Viss ir tavā ziņā.