Manas saknes ir debesīs
Par Zentas Mauriņas grāmatu, kurā apkopotas viņas pēdējos mūža gados tapušās piezīmes, ieinteresējos caur apvedceļiem, kā tas bieži mēdz ar mani notikt. Stāsts ir sekojošs (sekos gana garš un izvērsts, nekādi ar šo grāmatu nesaistīts, sānsolis): šajā pavasarī viesojās kāds profesors no Austrālijas, kas veido materiālu par kādu no Latvijas nākušu ebreju pāri: Doļu un Rozu Ribušiem. Uzvārdam Ribušs ir kopīgas saknes ar maniem senčiem Rivošiem, taču nekādu tiešu saikni, kas vienotu manus un Doļas Ribuša senčus, atrast nav izdevies. Tomēr pērn es tikos ar Latvijā iebraukušu Doļas brāļa mazdēlu, un šis tad manu kontaktu piespēlēja tam profesoram. Doļa Ribušs gan Rīgā, gan vēlāk Austrālijā darbojās teātrī (un teātra dēļ viņš arī ir gana ievērojams, lai kāds par viņu rakstītu), tad nu es uzskatīju par savu pienākumu savākt visus materiālus, ko par šo cilvēku rakstīja avīzēs Latvijā (viņš ar sievu uz Austrāliju emigrēja divdesmito gadu sākumā). Kādā brīdī pārbaudīju - ko var atrast digitalizētajās grāmatās. Un tur izrādījās, ka Doļas sievu Rozu grāmatā "Manas saknes ir debesīs" piemin Zenta Mauriņa savā grāmatā "Manas saknes ir debesīs" (un vēl vienā, kura nav digitalizēta), jo viņas bijušas klasesbiedrenes un draudzenes ģimnāzijā Liepājā. Protams, profesors šo faktu zināja jau iepriekš, bet man tas šķita gana interesanti, lai izlasītu visu šo grāmatu, kura turklāt izrādījās fiziskā eksemplārā pieejama Šampētera bibliotēkā.
Grāmata ir daļēji dienasgrāmatas formā, taču, kā jau tas Mauriņai raksturīgi, liela daļa satura ir pārdomas par dzīvi, nāvi, cilvēces būtību un tā tālāk, un ne tik ļoti - par ikdienas rūpēm un raizēm, lai gan arī to, protams, netrūkst. Kā nekā Mauriņas dzīve nekad nebija bijusi viegla, bet mūža nogalē - it nepavisam nē, jo īpaši - pēc viņas vīra Konstantīna Raudives nāves. Sava vieta šajā visā atvēlēta arī paša Konstantīna pētījumiem. Vai man te vajadzētu kaut kā atklāt savu viedokli par "elektronisko balsu" fenomenu? Izrādās, rakstot par biogrāfisku darbu par Raudivi, esmu par šo jau izteicies, bet tagad jāatzīst, ka varbūt tajā reizē mani tik ļoti bija nokaitinājusi Zeiles grāmata, ka biju pārāk kritisks. Nē, es neesmu kļuvis par parapsiholoģijas adeptu un visticamāk tur viss ir vēlamā uzdošana par reālo, bet - sasodīts, par ko gan tu vispār vari būt pārliecināts šajā pasaulē. Un tam, protams, nav sevišķas saistības ar "Manas saknes ir debesīs".
Raksturīgi Mauriņas - domātājas - grāmatām, šeit ir gana daudz spilgtu frāžu, kurām nonākt grāmatās ar atziņu apkopojumiem, un arī manas bibliotēkas eksemplārā bija daudz pasvītroto vietu, bet man kaut kā mīlestība pret šādu frāžu izrakstīšanu ir zudusi, līdz ar to neko nepārrakstīju, mani vairāk saistīja reālās dzīves grūtības un to pārvarēšana, Mauriņai raksturīgā ticība labajam cilvēkos, un tomēr to pavadošā regulārā vilšanās un ne pārmērīgi augstas ekspektācijas pret apkārtējo pasauli. Un, protams, viņas neiedomājamais garīgais spēks, turpinot uzstāties ar lekcijām līdz pat pašām mūža beigām, par spīti ierobežotajām kustībām, par spīti mūžīgajām sāpēm, tā misijas apziņas, kas viņai bija.
Un viena būtiska detaļa, kas man diezgan derdzas mūsdienu realitātē. Mauriņa pilnīgi noteikti bija antikomuniste, ļoti negatīvi noskaņota pret visu padomisko, bet tas viņai netraucēja apjūsmot Dostojevski, popularizēt Solžeņicinu (kurš gan jāatzīst, ka mūža nogalē pārgāja tumšajā pusē), un noteikti - nedēmonizēt valodu, kurā šie cilvēki rakstīja. Jā, man pašam joprojām kopš 2022. gada absolūti nav vēlmes lasīt grāmatas krievu valodā, esmu vien pāris šo vairāk kā četru gadu laikā izlasījis, bet es taču saprotu, ka ne jau Dostojevskis ar raķetēm apšauda Ukrainu. Bet, kā jau teikts - šobrīd man Dostojevskis tāpat nav vajadzīgs.
Nekas sakarīgs no šī apraksta man nav izdevies, droši vien nemēģināšu sevi lauzt un atrast kādas vērtīgas atziņas. Kā jau teju visas Mauriņas grāmatas, "Manas saknes ir debesīs" ir lasīšanas vērta grāmata, humānisma vērtībām atbilstoša. Un, pēcnāves izdevumam - tāda, par kuru tu tik ļoti nejūti, ka autorei nav bijis iespējas darbu pabeigt. Bet tā noteikti nav vērtīgākā viņas grāmata vai tāda, ar kuru vajadzētu uzsākt pazīšanos ar Mauriņas darbiem.
Grāmata ir daļēji dienasgrāmatas formā, taču, kā jau tas Mauriņai raksturīgi, liela daļa satura ir pārdomas par dzīvi, nāvi, cilvēces būtību un tā tālāk, un ne tik ļoti - par ikdienas rūpēm un raizēm, lai gan arī to, protams, netrūkst. Kā nekā Mauriņas dzīve nekad nebija bijusi viegla, bet mūža nogalē - it nepavisam nē, jo īpaši - pēc viņas vīra Konstantīna Raudives nāves. Sava vieta šajā visā atvēlēta arī paša Konstantīna pētījumiem. Vai man te vajadzētu kaut kā atklāt savu viedokli par "elektronisko balsu" fenomenu? Izrādās, rakstot par biogrāfisku darbu par Raudivi, esmu par šo jau izteicies, bet tagad jāatzīst, ka varbūt tajā reizē mani tik ļoti bija nokaitinājusi Zeiles grāmata, ka biju pārāk kritisks. Nē, es neesmu kļuvis par parapsiholoģijas adeptu un visticamāk tur viss ir vēlamā uzdošana par reālo, bet - sasodīts, par ko gan tu vispār vari būt pārliecināts šajā pasaulē. Un tam, protams, nav sevišķas saistības ar "Manas saknes ir debesīs".
Raksturīgi Mauriņas - domātājas - grāmatām, šeit ir gana daudz spilgtu frāžu, kurām nonākt grāmatās ar atziņu apkopojumiem, un arī manas bibliotēkas eksemplārā bija daudz pasvītroto vietu, bet man kaut kā mīlestība pret šādu frāžu izrakstīšanu ir zudusi, līdz ar to neko nepārrakstīju, mani vairāk saistīja reālās dzīves grūtības un to pārvarēšana, Mauriņai raksturīgā ticība labajam cilvēkos, un tomēr to pavadošā regulārā vilšanās un ne pārmērīgi augstas ekspektācijas pret apkārtējo pasauli. Un, protams, viņas neiedomājamais garīgais spēks, turpinot uzstāties ar lekcijām līdz pat pašām mūža beigām, par spīti ierobežotajām kustībām, par spīti mūžīgajām sāpēm, tā misijas apziņas, kas viņai bija.
Un viena būtiska detaļa, kas man diezgan derdzas mūsdienu realitātē. Mauriņa pilnīgi noteikti bija antikomuniste, ļoti negatīvi noskaņota pret visu padomisko, bet tas viņai netraucēja apjūsmot Dostojevski, popularizēt Solžeņicinu (kurš gan jāatzīst, ka mūža nogalē pārgāja tumšajā pusē), un noteikti - nedēmonizēt valodu, kurā šie cilvēki rakstīja. Jā, man pašam joprojām kopš 2022. gada absolūti nav vēlmes lasīt grāmatas krievu valodā, esmu vien pāris šo vairāk kā četru gadu laikā izlasījis, bet es taču saprotu, ka ne jau Dostojevskis ar raķetēm apšauda Ukrainu. Bet, kā jau teikts - šobrīd man Dostojevskis tāpat nav vajadzīgs.
Nekas sakarīgs no šī apraksta man nav izdevies, droši vien nemēģināšu sevi lauzt un atrast kādas vērtīgas atziņas. Kā jau teju visas Mauriņas grāmatas, "Manas saknes ir debesīs" ir lasīšanas vērta grāmata, humānisma vērtībām atbilstoša. Un, pēcnāves izdevumam - tāda, par kuru tu tik ļoti nejūti, ka autorei nav bijis iespējas darbu pabeigt. Bet tā noteikti nav vērtīgākā viņas grāmata vai tāda, ar kuru vajadzētu uzsākt pazīšanos ar Mauriņas darbiem.
2026-05-23
comments powered by Disqus