Konstantīns Raudive

Pētera Zeiles grāmata par rakstnieku, filozofu un parapsihologu Konstantīnu Raudivi var pretendēt uz kaitinošākās šogad lasītās grāmatas statusu, neatkarīgi no tā, kāda būtu mana attieksme pret tās galveno varoni. Liels daudzums personīgu spriedumu par tēmām, kam nav vispār nekādas saistības ar Konstantīnu Raudivi, viņa darbiem un uzskatiem, izteikta nosliece uz Raudives aizstāvēšanu ļoti diskutablās situācijās, un faktu atlase, ignorējot tos, kas nesaskan ar vēlamo naratīvu, ir tikai dažas no problēmām, kas man derdzās šajā darbā.

Perfekts piemērs tam, cik ļoti uzticams atstāstītājs ir Zeile, attiecas uz viņa atkal un atkal uzsvērto Raudives negatīvo attieksmi pret jebkādām totalitārām varām un ka, pat esot laikraksta redaktors, vācu laikā, viņš nekad nenolaidās līdz izdabāšanai nacionālsociālismam un rasismam. Un te, brīnišķīgs piemērs, Konstantīna Raudives raksts, kas publicēts 1941.gada novembrī "Daugavas Vēstnesī" (kura kultūras nodaļu Raudive vadīja). Citēšu dažus fragmentus:
Kad Eiropā sabiedriska dzīve pēc pirmā pasaules kara sastrēga, kad revolūcijas tautas sabangoja un tās atrāva no viņu īpatnējās un vienreizējās nacionālās dzīves, kad draudēja marksisma briesmas Eiropas kontinentam, tad sabangotajā tautu chaosā bija kāds vīrs, kas neļāvās pēckara panikai, nemeklēja glābiņu dzīvei svešajās, nabadzīgajās marksisma idejās, bet uzņēmās lielu piepūli un raudzīja sociālās dzīves jautājumus no jauna pārvērtēt un atrast radikālu līdzekli kā cīnīties pret sabiedriskās dzīves chaosu, ko radīja pēckara apstākļi. Šis vīrs bija Ādolfs Hitlers. Viņš savā grāmatā "Mana cīņa" lika pamatu jaunam pasaules uzskatam. Viņš pārdzīvotajam — dēmokratiski liberālajam un marksistiskajam uzskatam nostādīja pretī nacionālsociālistisko uzskatu.

Ar nacionālsociālismu vācu tauta protestēja pret novembra republikas kalpiem, pret žīdu rases valdību pār vācu tautu, pret marksisma irdošo, pretdabigo pasaules uzskatu. Apmēram priekš divdesmit gaditm Ādolfs Hitlers baigā gaišredzējumā rakstīja: "Ja par šās pasaules tautām uzvar žīds ar savu marksistisko ticības apliecinājumu, tad viņa kronis būs cilvēces kapu vaiņags, tad šī planēta atkal tāpat kā priekš gadu miljoniem trauksies cauri ēteram tukša un neapdzīvota. Mūžīgā daba nepielūdzami atriebjas par tās likumu pārkāpšanu. Tādējādi es domiju rīkojamies visvarenā rādītāja garā: aizstāvoties pret žīdu, es cīnos par Dieva darbu."


Tāpat man ļoti "simpātisks" šķiet veids, kā Zeile apraksta samezglojumus Raudives un viņa sievas Zentas Mauriņas attiecībās, kurus raisīja Raudives diezgan konstantā "šļūkšana pa kreisi", būtībā skaidrojot, ka tik vitālam vīrietim kā Raudivem seksam ne pārāk labi piemērotā Mauriņa nespēja apmierināt viņa vajadzības un ka Mauriņa ļoti labi ar to samierinājās, līdz ar to - viss kārtībā, viņu laulība bija brīnišķīga! Jāatzīst, ka izrāde Dokumentalie sapņi man radīja mazliet citādu iespaidu par to, cik ideāls vīrs bija Konstantīns Raudive.

Kas manī arī neradīja sajūsmu par Raudivi - tas ir viņa uzskatu par dažādiem māksliniekiem un rakstniekiem skaidrojums, kas faktiski iedala visus radošos cilvēkus divos spainīšos: progresīvie un kaitnieciskie, otrajā grupā ieskaitot teju visus modernistus, izņemot tādus, kam tuvs katolicisms (līdz ar to Migels de Unamuno, kuru Raudive apbrīnoja, tomēr sanāk labais, lai gan reāli viņš, manuprāt, perfekti atbilst tam, no kā Raudive vairījās). Un ļoti grūti saprast, cik lielā mērā ir vai nav vērts iepazīties ar paša Raudives rakstītajiem romāniem - tas, kā Zeile tos apraksta (ļoti tos slavēdams), man galīgi nerada ticību tam, ka tie patiešām ir lasīšanas vērti (īpaši jau tas attiecas uz "Silvestra Pērkona memuāriem" - triloģiju desmit sējumos, kas apjoma dēļ vien man liek no tās bīties).

Vēl viens elegants paņēmiens - tikai pašās grāmatas beigās pievērsties tam aspektam, kura dēļ Raudives slava ir īpaši dīvaina - parapsiholoģijai un mēģinājumiem ierakstīt "mirušo balsis". Tiesa, ka Raudive ar šo aizrāvās mūža nogalē, bet citādi Zeile sevišķi strikti pie hronoloģijas neturas, bet var saprast, ka kaut kādā mērā šī grāmatas varoņa dzīves šķautne viņu tomēr mulsinājusi, tāpēc to vēlams pārmērīgi neuzsvērt. Un, rakstot par to, Zeile it kā atzīst, ka visai iespējams, ka visi Raudives eksperimenti bija ne vairāk kā totāls stulbums un antizinātne, bet vienlaikus atkal un atkal tiek uzsvērts, cik tie bija nozīmīgi cilvēces attīstībā un kādu atzinību Raudive par to saņēmis. Proti, jā, parapsiholoģija ir šarlatānisms, bet augstākās parapsihologu instances atzinušas Raudives pētijumus par ģeniāliem - tātad kaut kā vērti tie noteikti ir!

Un komplektā ar visu šo - teju katrā nodaļā Zeile aizpeld prom no savas tēmas, paužot savu attieksmi pret degradējošām homoseksuāļu laulībām, bez sevišķas vajadzības citējot Elitu Veidemani, sūdzoties par Eiropas Savienības pārāk stingrajiem ierobežojumiem, kas kaitē Latvijas laukiem un nedod Latvijai nekādu pievienoto vērtību (uz šī fona paužot cieņu Lielbritānijai par tās neatkarīgo ES politiku), slavējot Ķīnas attīstības ekonomisko modeli un tā tālāk. Kāpēc tas viss ir iekļauts grāmatā? Manā skatījumā - tāpēc ka redaktors neveica godprātīgi savus pienākumus.

Īsais kopsavilkums: vienīgā vērtība, ko šajā grāmatā saskatu, ir tāda, ka tā ir perfekts veids, kā nevajadzētu rakstīt biogrāfiskus darbus.
2020-04-26
5
comments powered by Disqus