Ziemas prieki
Šajā nedēļas nogalē izdevās izbaudīt uzreiz vairākas ziemas prieku formas, kuru vidū gan nebija nevienas no tradicionālajām - proti, nebiju ne slēpot, ne slidot.
Sestdienā, sekojot nu jau gandrīz ieradumam, devos uz Magnētu. Šoreiz orientēšanās notika patīkami tuvu Rīgas centram - Šmerļa mežā, līdz ar to uz orientēšanos braucu ar velosipēdu. Un atkal jau, pateicoties tam, ka orientēšanās bija Rīgā, bija vairāk dalībnieku kā iepriekšējās reizēs, kas vienlaikus nozīmēja - vairāk iesācēju, kas vienlaikus nozīmēja - vismaz pāris cilvēki manā distancē finišēja ar vēl sliktāku laiku nekā es. Jāatzīst, ka mans progress orientēšanās ziņā ir minimāls - atkal jau smagi nočakarējos ceļā uz pirmo punktu un arī turpinājumā bija vēl pāris reizes, kad izteikti pazaudēju orientāciju laikā un telpā, taču visos gadījumos izdevās paša spēkiem "atrasties".
Atceļā izmetu mini līkumu pēc slēpņa "Old Power Plant" Bābelīša krastā, un pārbraucis mājās, konstatēju, ka esmu pamatīgi noguris. Šī daļa mani, jāatzīst, drusku pārsteidza, proti, esmu radis, ka allaž esmu žirgts un gatavs kaut kur jozt, bet te pēkšņi pilnīgi neko negribējās darīt, pat normālas pusdienas neuztaisīju. Biju jau gandrīz sataisījies ap deviņiem iet gulēt, kad N.R. piedāvāja aizbraukt pie viņa, kā arī izdarīju. Filma "The Master" gan bija visai miegaina.
Šodien tikām bija ieplānots apciemot Baltezera salu slēpņus. Lai nebūtu jāiet vienam (principā esmu gatavs arī šādiem piedzīvojumiem, bet bariņā vienmēr ir jautrāk), biju izveidojies šo kā "eventu" kaučsērfinga lapā. Kā dalībnieki šajā pasākumā bija pieteikušies viens indietis, viens itālis un divas meitenes no Baltkrievijas. Rezultātā gan sanāca, ka abi čaļi tā arī neuzradās (domājams, ka dienvidniekiem pastaigas pa aizsalušiem ezeriem šķiet drusku ekstremālākas nekā mūsu reģiona ļaudīm), toties pēdējā brīdī pieteicās vēl viena vietējā meitene. Līdz ar to dalībnieku sastāvs bija visai netipisks šādām izklaidēm uz ledus.
Laika apstākļi šodien lutināja - bija skaista un saulaina diena, bet ne tik karsta, lai būtu pamats uztraukties par ledus kvalitāti. Ceļā no Baltezera stacijas uz ezeru gan izmetām nevajadzīgu līkumu, jo nebija īsti skaidrs, kā legālā veidā uz ezeru nokļūt, nešķērsojot kaut kādu dīvainu slēgto teritoriju. Īsti gan neizdevās saprast, cik slēgta tā teritorija patiesībā bija.
Kā jau atbildīgs cilvēks, pasākuma organizētājs un vienīgais puslīdz pieredzējušais ledus gājējs kompānijā, rūpīgi monitorēju, ka ledus ir ejams, somā man katram gadījumam bija virve (nekas gan neliecināja, ka tā varētu noderēt, bet mēdz teikt - better safe than sorry), veicu arī ko līdzīgu instruktāžai par iespējamo gaisa slāni starp ledus kārtām un tamlīdzīgi.
Gājiens, manuprāt, sanāca visnotaļ veiksmīgs - gan slēpņus atradām, gan tika izbaudīta netipiski skaistā ziemas diena. Šķiet, panika uz ledus nesākās, visi dzīvi un veseli. Vispār gan jāsaka - šis varētu būt viens no šīzīgākajiem veidiem, kā iepazīties ar geocaching principiem. Nezinu, vai es būtu uzdrīkstējies bez iepriekšējas pieredzes doties pa Baltezera ledu, vismaz pirms pāris gadiem, kad "aplasījām" pārējās pierīgas salas, šo ezeru izlaidām pārmērīgi tālā ledus gājiena dēļ. Pie otrā no slēpņiem notika arī mini pikniks, kurā varēju izreklamēt savu pēdējā laika hitu - saldēto dzērveņu padzērienu.
Protams, kā jau tas ir raksturīgi, atceļā vilcienu bija jāgaida ilgi, teju stundas garumā, bet laiks, manuprāt, pagāja gana jautri sarunās, kurās es noteikti runāju pārāk daudz (nenoliedzu, šāda iezīme man piemīt). Jau tramvajā no centra uz mājām secināju, ka par ledus kvalitāti šodien laikam īpaši satraukties nevajadzēja - pa Daugavu Rīgā pastaigājās vienkārši bari cilvēku, iepriekš, šķiet, tādus daudzumus "normālu" cilvēku uz ledus redzējis nebiju (ar normāliem cilvēkiem saprotu tādus, kas nav ne bļitkotāji, ne slēpņotāji).
Reku pārgājiena tracklog:
Tādai it kā nelielai pastaigai - tīri normāla distance. Nobeigumā - paldies ceļa biedrenēm par kompāniju un paldies man pašam par iniciatīvu!