S.N.U.F.F.

Kā godprātīgs cienītājs, esmu izlasījis visus Viktora Peļevina romānus, un katru jaunāko viņa grāmatu vismaz pāris gadu laikā pēc tās iznākšanas arī cenšos iepazīt. Taču vienlaikus kā ilggadīgam šī rakstnieka cienītājam man nākas atzīt - viņš labi pasen nav uzrakstījis kaut ko tādu, kas spētu mani kā lasītāju pārsteigt un ko pamatoti varētu uzskatīt par vienu no šī rakstnieka spožākajiem darbiem. Faktiski joprojām par viņa veiksmīgākajām grāmatām uzskatu "Generation П" un "Чапаев и Пустота", kas izdotas vēl iepriekšējā tūkstošgadē, tikām tagadējā milleniumā Peļevins visai cītīgi atražo to, par ko pats jau iepriekš rakstījis, rakstījis un rakstījis.
"S.N.U.F.F." darbība norisinās nenoteiktā nākotnē, vismaz tūkstoš gadus no mūsdienām. Nākotnes pasauli veido orku valsts Orkaina (oficiāli - Urkaina), kas atrodas mūsdienu Sibīrijas vietā, un Bizantiums - virs zemes lidojoša lode, kurā mitinās tehnoloģiski attīstītākie civilizācijas pēcteči (kamēr Orkainas iedzīvotājus ne jau tāpat vien sauc par orkiem - viņi dzīvo atpalicībā un despotismā). Grāmatai ir trīs galvenie varoņi: bizantiešu pilots Damiolla (kurš attālināti vada videokameru, kas vienlaicīgi ir arī iznīcinātājs), orks Grims un Damiollas gumijas sieviete Kaja. Patiesībā gan viņa nav gluži gumijas sieviete, bet drīzāk - mākslīgā intelekta radījums, kurš gan ir iegādāts primāri vienai konkrētai vajadzībai, taču Kajai ir ļoti sarežģīta personība, kuru pats Damiolla noregulējis uz maksimālajām vērtībām trīs rādītājos: valdzinājums, garīgums un maucība. Tieši šis īpašību komplekts Kajai liek simulēt interesi par Grimu un viņa likteni (protams, vietā ir jautājums, kā atšķirt simulāciju no īstenības, jo ne velti Kaja savu īpašnieku Damiollu dēvē par tādu pašu mašīnu kā sevi, ar to vien atšķirību, ka viņš ir ķīmiska un nevis elektroniska uzparikte).
Atstāstīt grāmatas sižetu pilnībā būs pagrūti - tā ir garāka par 600 lappusēm, un peripētiju visādu tur ir tonnām, turklāt Peļevins jau allaž ir izcēlies ar dažādām spēlēm grāmatu ietvaros, tā ka tur nesaputroties ir diezgan grūti, un izskaidrot to, pēc kādiem principiem darbojas nākotnes pasaule, kas balstās uz Manitu, manitu un manitu, nav tik vienkārši. Ja nu kas - Manitu ir Dievs, manitu ir dators, un manitu ir nauda. Domājams, varētu būt visai grūti tur dzīvot. Tad vēl būtu jāizskaidro, kāpēc reizi gadā augšējā pasaule sāk karu pret lejas pasauli ar mērķi filmēt karu un pornogrāfiju, lai pielabinātos Manitu, un kādā veidā atšķiras abu pasauļu iekārtas. Eh, tur var tiešām sajukt prātā.
Grāmata gan, protams, lielākoties ir par mūsdienu Krievijas un rietumvalstu attiecībām, jo ne velti orki ir krievu pēcnācēji (vismaz kaut kādā mērā), bet es noteikti gana rūpīgi nesekoju politiskajiem notikumiem milzīgajā kaimiņvalstī, lai varētu saprast, kurā brīdī ko tieši izsmej Peļevins, un lielos vilcienos tas nav pat īsti nozīmīgi - filozofija šajā grāmatā ir tieši tāda pati kā "Čapajevs un Tukšums", līdz ar to neko diži jaunu es šeit neiegūstu, ja nu vienīgi kārtējo reizi pārliecinos, ka Peļevins ir ļoti labos draugos ar Zen principiem.
Līdzās standarta zagšanai no sevis paša, šoreiz Peļevins visai pamatīgi iespaidojies no 20.gadsimta klasiskākajām antiutopijām, šo to smeļoties šķiet no ikvienas no tām - tehnoloģijas un hate crime no "1984", nobeigumu - no Bredberija "471 grāds pēc Fārenheita", sabiedrības modeli - pa daļai no Zamjaķina "Mēs", pa daļai no "Jaunās skaistās pasaules" (katrā ziņā orks Grims ir līdzīgs Brave New World varonim), un kaut kas te ir arī no Velsa laika mašīnas. Protams, tas viss atbilst postmodernisma principiem, bet nē - šī manā skatījumā nav diži veiksmīga grāmata un nav brīnums, ka pēdējos gados Peļevins kļūst savā dzimtajā Krievijā arvien mazāk un mazāk populārs - viņš gluži vienkārši sen nav radījis nevienu īstu šedevru, reizēm radot sajūtu, ka viņš pats aktīvi izmanto to ierīci, ar kuras palīdzību šajā grāmatā Grims kļūst par kaut ko līdzīgu rakstniekam.
2012-12-31
6.0
comments powered by Disqus