Kazhes pierakstu burtnīca

Sešdesmito vidus patiešām bija izcils laikmets britu mūzikā - Bītli, Stouni, Kinks, The Who - visas šīs grupas radīja unikālu un gribētos pat teikt - mūžīgu mūziku. "The Who" pirmais albūms visvairāk, protams, zināms tā tituldziesmas dēļ, kas ar pamatīgi distorted ģitārām, Kīta Mūna traku bungošanu un stostošos Daltrija vokālu neapšaubāmi bija pelnījis kļūt par savas paaudzes himnu. Bet nedrīkst aizmirst arī šīs dziesmas partnerdziesmu - daudz ausij draudzīgāko "Kids are alright", kura vēlreiz pievēršas jauniešu paaudzes problemātikai, bet šoreiz - ar drīzāk bītlisku skanējumu (es pat spēju iztēloties Makartniju dziedam šīs dziesmas piedziedājumu). Bet bītli 1965.gadā nemūžām neizpildītu neko tik mežonīgu kā dziesmu "Ox". Arī stouni tā nedarītu - tā ir tik smaga un avantgardiska, ka neviens izņemot Taunshendu un kompāniju 65.gadā kaut ko tādu nespēlēja.
Bet stilīgākais The Who patiešām ir tas, cik labi viņi spēja apvienot savu smago pusi ar savu vieglo pusi. Tā vieglā puse gan tāpat ir diezgan apšaubāma, piemēram, "Legal Matter" ir dziesma par to, cik labi ir izvairīties no savas paternitātes atzīšanas:

Now it`s a legal matter, baby
Marryin`s no fun
It`s a legal matter, baby
A legal matter from now on

Dažas dziesmas šajā ierakstā gan nav diži izcilas - bez "Please Please Please" vai "Out in the Street" es varētu iztikt, bet visas citas dziesmas - "Much Too Much", "La-la Lies", "Good`s Gone", "It`s Not true" - tas ir tik lielisks un daudzveidīgs britroks, ka es nevaru neklapēt kājas, lai arī mani kolēģi mani droši vien uzskata par pustraku.
Noslēgšu ar citātu iz It`s not true:

I haven`t got eleven kids
I weren`t born in Baghdad
I`m not half-Chinese either
And I didn`t kill my dad

If you hear more rumors
You can just forget them too
Fools start the rumors
None of them are true