Kazhes pierakstu burtnīca

Domājams, ka nevienam cilvēkam, kas ir daudz maz pie veselas saprašanas, nevar rasties pat ne mazākās šaubas par to, kas ir pēdējo piecpadsmit gadu labākā grupa. Protams, ka tā ir "Radiohead". Jau sākot ar "The Bends" un līdz pat "In Rainbows" ikviens tās ieraksts ir bijis katra sevi cienoša mūzikas mīļa gada labāko ierakstu topā. Viņi nav pārdevušies komerciālajiem večiem. Viņi ir spējuši saglabāt savu māksliniecisko integritāti un viņi ir vienīgie nopietnie Pink Floyd sekotāji mūsdienu rokmūzikā. Ok, ja tā labāk padomā, tad ir vēl daži kandidāti uz mūsdienu labākās grupas statusu - U2, "Red Hot Chili Peppers", varbūt vēl kādi. Bet pirmajā trijniekā "Radiohead" noteikti atrodas. Cik žēl, ka viņu mūzika mani bezdievīgi garlaiko.

Es neapgalvoju, ka laba grupa ir tāda grupa, kura tevi šokē ar adrenalīna devu tūplī, grupa, kas nekad nespēlē dziesmas, kas būtu lēnāks par "Ace of spades", vai grupa, kuras visu dziesmu teksti ir pilni ar rupjībām un jēlībām. Laba mūzika bieži ir rāma un inteliģenta. Taču es neko nevaru padarīt - es nekādi nevaru sevi piespiest mīlēt "Radiohead".

Pa vienai dziesmai, ja tās iejaukt kokteilī ar kaut ko citu, "The Bends" skaņdarbi, manuprāt, ir visnotaļ labi. Viņi veiksmīgi apvieno sevī britpopa tieksmi uz lipīgām melodijām, grunge agresiju un kaut kādas devas pašu "Radiohead". Es nezinu īstus iemeslus, kāpēc kādam varētu nepatikt atsevišķas šī ieraksta dziesmas - "The Bends", "High and Dry", "Fake plastic trees", "Just", "My iron lung", "Street Spirit (Fade Out)" un citas. Bet kopumā šis ieraksts manī rada miegainuma sajūtu. Vienmuļās akustiskās un pusakustiskās ģitārskaņas, Toma Jorka iemidzinošais vokāls, izteiktā formas vienveidība un klusas depresijas atmosfēra - tas viss mani diezgan izteikti garlaiko. Un man ne pārāk patīk garlaicība.