Loveblood

King Charles ir viens no tiem mūziķiem, kurus Positivus noteikti gribēšu redzēt, kaut vai tāpēc, ka pagājušogad mēs festivālā nebijām, tā vietā dodoties pārgājienā pa Naissar salu Igaunijā.
Ja gadījumā ir sanācis tā, ka tu neesi ar šo mūziķi pazīstams, te būs neliels skaidrojums: King Charles nav tas pats cilvēks, kas pazīstams kā Prince Charles - Anglijas karalienes dēls. Patiesībā viņš ir visai jauns (piecus gadus jaunāks par mani) dziedātājs no Londonas, kas savā mūzikā visvairāk līdzinās vieniem no maniem elkiem - grupai "Sparks". Līdzīgi kā vienam no Mael brāļiem, Čārlzam pat ir ūsas. Pa daļai viņš, protams, ir āksts, un viņa debijas studijas ierakstā to visai labi var just, taču vienlaikus viņam ir gluži labas dotības pasniegt sevi kā siržu lauzēju un viņa klišejām un kiča pārbagātie teksti patiesībā ir ļoti pat ievelkoši.
Ja salīdzina Čārlzu ar Sparks viņu ziedu laikos (sepiņdesmito gadu sākumā), tad viņa dziesmas ir vairāk balstītas uz centrālās tēmas atkārtošanu, taču parasti šī tēma ir pietiekami laba, lai to tiešām varētu atkārtot. Vienlaikus - mūsdienās Sparks arī tieši šādu atkārtošanos ir visai plaši iecienījuši, vismaz kopš viņu atdzimšanas albuma Balls.
Kas King Charles gadījumā man patīk - ka viņa 11 dziesmu albumā ne mazāk kā puse dziesmu ir tādas, ko gribas klausīties atkal un atkal - tiesa, jāatzīst, ka lielākā to daļa sapulcināta ieraksta pirmajā pusē: "Loveblood", "Mississippi Isabel", "Bam Bam", "Love Lust", "Lady Percy", "Beating Hearts". Čārlzs spēj vienlaikus būt mega popsīgs un arī drusku nepieradināts, kur laikam ir viņa veiksmes receptes pamats. Rotaļīgs, viegls, asprātīgs - kāds nu brīnums, ka čalis ir siržu lauzējs?
Plus viņš varētu būt viens no hipsteru praviešiem - tam visai labi atbilst viņa tēls, mūzika un dzīvesveids, un domājams, ka viņš šo lietu apzinās gana labi.

Protams, Čārlzs nav viens no "nopietnajiem mūziķiem", kuri mūziku izmanto, lai paustu kādu vēstījumu, idejas, domu, bet ne jau visi piedzimst kā Rodžers Voterss un vienlaikus - reizēm gadās tā, ka tavs dižais vēstījums brīžiem kļūst pašparodisks un tu pats to nesaskati (ar šādu grēku mēdz izcelties, piem., U2 vai Muse) - un man jau patīk cilvēki, kas spēj pasmieties. Un cilvēks, kas izskatās tā kā King Charles, nevar būt 100% nopietns jebkad.
2012-07-17
8.0
comments powered by Disqus