A Room with a View

Katru gadu 14.februārī iekrīt diena, ko dēvē par godu Svētajam Valentīnam - katoļu baznīcas svētajam, par kuru trūkst drošu faktu, kaut vai tik drošu, no cik vēsturiskiem un mazāk vēsturiskiem personāžiem veidojusies viņa biogrāfija. Kas gan nav nekāds retums dažādās mitoloģijās, ieskaitot mūsdienu politiku.

Taču šī nebūs tā reize, kad filmas apraksta vietā paudīšu savas domas par patērētāju kultu vai Krievijas ārpolitiku, bet gan pastāstīšu par pašu filmu, ko izvēlējāmies kā vakara kino jau pieminētajā Valentīndienas vakarā. Visas likmes šķita drošas - Anglijā tapusi filma pēc klasiska rakstnieka darba motīviem. Astoņas Oskaru nominācijas, trīs saņemti Oskari. Režisējis James Ivory, kura rokai pieder arī lieliskā The Remains of the Day. Galvenajās lomās - pavisam jauna Helēna Bonema Kārtere (nu jau divkārša Oskaru nominante), divkārtēja Oskara ieguvēja Megija Smita, trīskārtējs BAFTA ieguvējs (trīs gadus pēc kārtas!) Denolms Eliots, trīskārtējs Oskara ieguvējs Daniels Dejs Ljuiss, un tā tālāk, un tā joprojām. Īsi sakot - jābūt kaut kam labam, vai ne tā? Ā, un vēl filmas darbības liela daļa risinās Florencē.

Sižets ir diezgan murgains (tādā ziņā, ka bezjēdzīgs) - jauna sieviete kopā ar vecāku radinieci viesojas Florencē. Viņas apmetas viesnīcā, bet kas par skādi - viņas ir apčakarētas un dabūjušas numuru "bez skata". Pārītis citu angļu - tēvs un dēls - piedāvājas samainīties vietām, jo viņiem skats ir, bet viņiem to nevajag. Vecā dāma tielējas, jaunā piekrīt, un tad notiek tā, ka jaunajai gandrīz kaut kas izveidojas to dēlu, bet tālāk par vienu skūpstu neaiziet, jo radiniece iztraucē. Un, kad šīs atgriezušās mājās, par to ir obligāti jāklusē, jo... filmas loģika. Un parādās cits kavalieris - visai garlaicīgs un kaitinošs, bet precams materiāls, jo... filmas loģika. Un te, kur gadījies, kur ne, uzpeld tas čalis no Itālijas, jo viņa tētis turpat netālu noīrējis māju, uzzinājis par šādu iespēju no kaitinošā līgavaiņa, jo... filmas loģika.

Personāži nav interesanti, dialogi nav interesanti, ja nu vienīgi kaitinošais līgavainis reizi pa reizei pasaka kaut ko puslīdz interesantu, bet visādi citādi - murgs kaut kāds, ne filma. Jā, tērpi varbūt ir labi, bet viss uz ekrāna notiekošais ir tāds beztolkšovs, ka man vismaz ir neiespējami apjēgt, kā tas nākas, ka šī filma tika pie Oskara par labāko adaptēto scenāriju. Kāds tur vispār bija scenārijs? Uzburta no peles drāma, varoņi bez jebkāda rakstura un odziņas, bezformas sarunas. Kāds šedevrs! Kāda izcilība! Tiešām nesaprotu, kā un kāpēc šī skaitās laba filma.
2015-02-14
5.0
comments powered by Disqus