The Under Dog and Other Stories
Sekojot tradīcijām, ja vietā, kur es nakšņoju, man pa rokai gadās kāda grāmata, cenšos to izlasīt. Mūsu laipnāki uzņēmējai Anglijā (par to vairāk ceļojuma aprakstā, kas vēl taps) ļoti tuvi ir krimiķi, līdz ar to nav brīnums, ka istabā, kurā guļam, atradās viens Agatas Kristi stāstu krājums. Dalīšos savos iespaidos par tajā iepazīto.
Būtiski uzsvērt grāmatas vēsturi - lai arī šis stāstu krājums izdots 1951. gadā, patiesībā visi tajā iekļauti teksti ir daudz vecāki un presē publicēti laika posmā no 1923. līdz 1926. gadam, proti, vien dažus gadus pēc Kristi literārās karjeras sākuma, tādējādi šie ir visai agrīni viņas prozas paraugi un, kā nojaušu, retais tos ierindos viņas spožāko veikumu vidū.
Visi deviņi stāsti vēsta par nepārspējamo privātdetektīvu Flufenbergu... tfu, Erkilu Puaro un viņa loģiskās domāšanas triumfiem. Apjomīgākais ir krājuma pirmais stāsts, kura vārds piešķirts arī visam krājumam, tā personāži un situācija visdetalizētāk izvērsti, kas gan nenozīmē, ka tas šo dara par veiksmīgāko krājuma stāstu. Patiesībā tur ir viens elements, kas manās acīs šo krimiķi īpaši sagandē - izmantojot hipnozi kā informācijas ievākšanas paņēmienu. Un arī gala atrisinājums jāatzīst, ka ir tāds viduvējs.
Tā gan ir vispārēja tendence, ka manī atliek arvien mazāk mīlestības pret tradicionālu detektīvliteratūru, jo visi šie stāsti par smalki izplānotiem, reizēm - gadu garumā, noziegumiem ir absolūti mehānisks paņēmiens, tik ļoti klātesošs grāmatu un filmu pasaulē un tik minimāli - realitātē, katram personāžam ir vien konkrētas funkcijas un viņa klātbūtni diktē sižeta vajadzības, ka man kā lasītājam visu laiku ir sajūta, ka es esmu tas, ar kuru autors manipulē, nevis grāmatas varoņi. Man pat īsti nav kāda stāsta, ko šajā krājumā izcelt kā veiksmīga detektīva piemēru, ja nu maksimāli piespiesties, tad "The Lemesurier Inheritance" vismaz ir labs noslēgums, tomēr kopumā - ļoti blāvi. Ok, man šķiet simpātiska Kristi pieeja vairākos stāstos iekļaut vietu, kur lasītājam pašam vajadzētu izdomāt atrisinājumu un tad to salīdzināt ar Erkila Puaro skaidrojumu, un tomēr es joprojām uzskatu, ka šis paņēmiens ir blēdīgs - jo jebkurš krimiķa autors savus darbus veido tā, lai to noslēgumā būtu vismaz 3 dažādi it kā derīgi skaidrojumi, un tas, ar kuru stāsts noslēdzas, parasti nav ne ar ko labāks par tiem, kas izrādās nepatiesi. Jā, toties vienu konkrētu elementu man gan nepieciešams izkritizēt - kad tikai Puaro veiklais prāts spēj noskaidrot, ka bojā gājušais bijis kreilis (šajā jautājumā esmu īpaši sensitīvs).
Gala verdikts: protams, es esmu piekasīgs un gan jau, ka tik slikti ar tiem stāstiem viss nav, taču arī Agatas Kristi daiļrades kontekstā šie stāsti ir viduvēji.
Būtiski uzsvērt grāmatas vēsturi - lai arī šis stāstu krājums izdots 1951. gadā, patiesībā visi tajā iekļauti teksti ir daudz vecāki un presē publicēti laika posmā no 1923. līdz 1926. gadam, proti, vien dažus gadus pēc Kristi literārās karjeras sākuma, tādējādi šie ir visai agrīni viņas prozas paraugi un, kā nojaušu, retais tos ierindos viņas spožāko veikumu vidū.
Visi deviņi stāsti vēsta par nepārspējamo privātdetektīvu Flufenbergu... tfu, Erkilu Puaro un viņa loģiskās domāšanas triumfiem. Apjomīgākais ir krājuma pirmais stāsts, kura vārds piešķirts arī visam krājumam, tā personāži un situācija visdetalizētāk izvērsti, kas gan nenozīmē, ka tas šo dara par veiksmīgāko krājuma stāstu. Patiesībā tur ir viens elements, kas manās acīs šo krimiķi īpaši sagandē - izmantojot hipnozi kā informācijas ievākšanas paņēmienu. Un arī gala atrisinājums jāatzīst, ka ir tāds viduvējs.
Tā gan ir vispārēja tendence, ka manī atliek arvien mazāk mīlestības pret tradicionālu detektīvliteratūru, jo visi šie stāsti par smalki izplānotiem, reizēm - gadu garumā, noziegumiem ir absolūti mehānisks paņēmiens, tik ļoti klātesošs grāmatu un filmu pasaulē un tik minimāli - realitātē, katram personāžam ir vien konkrētas funkcijas un viņa klātbūtni diktē sižeta vajadzības, ka man kā lasītājam visu laiku ir sajūta, ka es esmu tas, ar kuru autors manipulē, nevis grāmatas varoņi. Man pat īsti nav kāda stāsta, ko šajā krājumā izcelt kā veiksmīga detektīva piemēru, ja nu maksimāli piespiesties, tad "The Lemesurier Inheritance" vismaz ir labs noslēgums, tomēr kopumā - ļoti blāvi. Ok, man šķiet simpātiska Kristi pieeja vairākos stāstos iekļaut vietu, kur lasītājam pašam vajadzētu izdomāt atrisinājumu un tad to salīdzināt ar Erkila Puaro skaidrojumu, un tomēr es joprojām uzskatu, ka šis paņēmiens ir blēdīgs - jo jebkurš krimiķa autors savus darbus veido tā, lai to noslēgumā būtu vismaz 3 dažādi it kā derīgi skaidrojumi, un tas, ar kuru stāsts noslēdzas, parasti nav ne ar ko labāks par tiem, kas izrādās nepatiesi. Jā, toties vienu konkrētu elementu man gan nepieciešams izkritizēt - kad tikai Puaro veiklais prāts spēj noskaidrot, ka bojā gājušais bijis kreilis (šajā jautājumā esmu īpaši sensitīvs).
Gala verdikts: protams, es esmu piekasīgs un gan jau, ka tik slikti ar tiem stāstiem viss nav, taču arī Agatas Kristi daiļrades kontekstā šie stāsti ir viduvēji.
2026-06-07
comments powered by Disqus