Kazhes pierakstu burtnīca

Latvijas futbola izlases viesošanās Armēnijā šī gada septembrī man kļuva par pirmo vizīti šajā valstī. Līdzās futbolam mums (man un Raitim) bija itin bagātīga kultūras programma, bet šajā konkrētajā ierakstā galvenokārt pievērsīšos divām tēmām, kuras bieži aicina vienu ar otru nejaukt: sportam un politikai. Un zināms arī, ka parasti tie cilvēki, kas šādi deklarē, tieši vai netieši pārstāv konkrētas intereses, proti, ar krieviju saistītas. Un Armēnija šajā ziņā kalpo kā uzskatāms piemērs tēmai.


Sākšu ar tēmu "sports". Armēnijā, kā jau vairumā pasaules valstu, sporta veids numur viens ir futbols. Tur ir gan visvairāk naudas, gan visvairāk skatītāju. Vienlaikus tas gan nenozīmē, ka katrs atsevišķi ņemts armēnis būs liels futbola zinātājs. Datu ieguvei galvenokārt izmantojām taksistu sniegto informāciju - ar šiem var labi papļāpāt un par daudzām tēmām viņi arī labprāt runā. Būtiska detaļa - neviens taksists (un patiesībā arī neviens cits armēnis), izdzirdējis, ka esam no Latvijas, uz šo neatbildēja ar: "Ā, uz futbolu atbraukuši!" Taksistiem vairākkārt paši šo pateicām, reakcija labākajā gadījumā bija: "Kad būs spēle?", bet sliktākajā: "Nebiju par šo neko dzirdējis!" Līdz ar to var secināt, ka "cilvēkam parastajam" arī Armēnijā par futbolu interese nav nekāda grandiozā. Viens no taksistiem pat izspēlēja tradicionālo Latvijas iedzīvotāja kārti, skaidrojot, ka futbols jau Armēnijā nekāds dižais nav, toties svarcelšana - cita lieta! Dīvainākais tikām bija tā paša taksista stāstītais, ka Armēnijā nav ledushokeja komandu, bet tagad esot kaut kāda rosība šajā sporta veidā parādījusies. Nezinu, vai viņš bija informēts, ka latvieši ir hokeja fani, bet šis bija negaidīti. Ja kas - speciāli apskatījos Wikipedia, ka Armēnijas ledushokeja izlasi izformēja pēc tam, kad pirms vairāk kā desmit gadiem atklājās, ka tajā spēlēja sportisti bez Armēnijas pilsonības.

Ikdienas līmenī līdz ar to mūsu novērojumi bija tādi, ka, lai arī Armēnijā ir skaitliski visai daudz kaismīgu futbola līdzjutēju, cilvēkiem ārpus šī burbuļa futbols sevišķi aktuāls nav. Arī Erevānā nekādas norādes par gaidāmo spēli neredzējām - neviena plakāta, līdz pat spēles dienai vienīgie cilvēki futbola kreklos bija, kā izskatījās, "Real Madrid" vai Messi fani. Pirmos Armēnijas izlases kreklus redzējām vien ceļā uz stadionu.

Stadionā gan atmosfēra bija laba - daudz aktīvo fanu, viens melns sektors, viens sarkans. Repertuārs šiem gan nebija no plašajiem, bet vismaz bija skaļi. Un līksmība, Armēnijai ļoti pārliecinoši uzvarot Latviju, liela. Līdz ar to arī pēc spēles pret mums vietējie futbola līdzjutēji bija draudzīgi (mazliet satraukums man bija, pirms spēles ejot pa Erevānu ar Latvijas karogu plecos, bet vispār nekādu incidentu nebija). Jā, daži bērni par Latviju iesmēja, bet pieaugušie bija korekti. Kā būtu bijis, ja Armēnija nebūtu uzvarējusi, mums diemžēl nebija lemts.




Un ar vārdu "diemžēl" pāreju pie otras tēmas. No pēdējā laikā skatītajām Latvijas izlases spēlēm šī bija tieši tā, kur ļoti gribējās, lai mūsējie nospēlē labi. Kālab? Tāpēc ka liela daļa Armēnijas izlases futbolistu ir dzimusi krievijā, vairāki - spēlējuši tās valsts jaunatnes izlasēs un arī joprojām savu dienišķo maizi pelna asiņainā režīma paspārnē. Sākumā man bija jautājumi: kā tas tā sanācis. Bet pamazām viss kļuva skaidrs: gadu desmitiem ilgi Armēnija ir bijusi tik ciešos apskāvienos ar krieviju, ka arī tagad, kad pēc Kalnu Karabahas zaudējuma, kas noticis ar krievijas svētību, armēņi maksimums, uz ko ir spējīgi, ir atzīt, ka putins ir slikts, bet ne - ka problēma ir lielāka par vienu putinu. Daudzi, ļoti daudzi armēņi joprojām dzīvo un strādā krievijā, un ar ko gan futbolisti būtu sliktāki? Līdz ar to pašiem armēņiem, šķiet, jautājums, vai izlasē būtu jāspēlē agresorvalsts klubu pārstāvjiem, nav dienaskārtībā. Un līdz ar to mums tas, savukārt, ir ļoti pat dienaskārtībā, ka šādai komandai zaudēt negribējās. Bet nācās.


Jā, kamēr Latvijā atteikšanās no visa krieviskā atbilstoši manai izpratnei brīžam ir pārspīlēta un pat nejēdzīga (Maskavas ielas nosaukuma maiņa šķiet dramatisks čakars ar stipri apšaubāmiem ieguvumiem), tad Armēnijā joprojām gan tur augstu godā "uzvaru Lielajā Tēvijas karā", gan arī jebko krievisko. Jau rakstīju par novērojumiem, ka armēņu jaunieši mīl krievu mūziku, bet tas šķiet visur novērojams - lai arī pret valsti daudziem tagad vairs nav tik rožaina attieksme, pret visu, kas no tās nācis, tāda joprojām ir. Un tas nevarētu teikt, ka priecē. Līdz ar to nav brīnums, ka armēņi noteikti ir no tiem, kas nejauc sportu ar politiku.

Tagad, kad pret krieviju daudziem Armēnijā vairs nav tik siltas jūtas kā iepriekš, jautājām - kas tad ir Armēnijas labākais draugs pasaulē? Līdzās variantam, ka tā joprojām tomēr ir krievija, otrais ir - Irāna. Nē, nu jā. Vairāk te īsti nav, ko piebilst. Izņemot to, ka vismaz Rīgā Latvijas izlasei vajadzētu pret Armēniju paņemt trīs punktus, ļoti vajadzētu. Esmu pat tā dēļ gatavs atkal palikt mājās un laist uz stadionu Marinu, kuras klātbūtnē Latvija uzvar.

Un nobeigumā: ne par Armēniju, bet par Latviju. Par pašu spēli nekā diži stāstāma man nav, tai ir redzams video un skaidrs, ka nogrieznis, kad Latvija spēlēja labi, nebija sevišķi ilgs, vārtsarga un aizsardzības darbības bija stipri bēdīgās, taču es gribētu mazliet pasūkstīties par saviem novērojumiem tribīnēs.

Uz Armēniju nebija aizbraucis liels skaits līdzjutēju - ja ieskaita Latvijas vēstniecības Gruzijā darbiniekus un viņu ģimenes, varbūt ap cilvēkiem 20. Proti, skaidrs, ka mums nebija nekādu cerību stadionā pārkliegt daudzos tūkstošus armēņu fanu. Tomēr mēs centāmies, cik nu varējām. Paldies RFS fanu grupējuma līderim Gintam, kas arī šeit izcēlās ar iniciatīvu ("putin - huilo" dziedāt Erevānā viņam gan bija bail)! Bet, kā pietrūka, tas bija atbalsts no vēl pārdesmit cilvēku no Latvijas, kuri arī bija ar mums vienā sektorā un kuru dalība līdzjušanā bija labākajā gadījumā minimāla. Runa ir par Latvijas U17 izlases jauniešiem un viņu treneriem, kuri, ja arī juta līdzi Latvijas nacionālajai izlasei, tad darīja to gaužām atturīgi. Tā šķiet pašsaprotama lieta - laukumā ir čaļi, kuru vietā vairumam šo jauno puišu vajadzētu vēlēties būt pēc kādiem gadiem. Un, ja tu vēlies spēlēt izlasē, tu droši vien vēlies, lai tevi atbalsta. Līdz ar to savas nākotnes vārdā būtu racionāli, ja tu liktu lietās savas plaušas un plaukstas un atbalstītu to izlasi, uz kuras spēli esi šobrīd atnācis. Bet izrādās - nē, tas nav būtiski. Un mani tas mulsina. Kādam vajadzētu ar šiem jauniešiem strādāt, skaidrot, ka Latvijas izlases panākumi tagadnē var izrādīties par vērtīgu pienesumu viņu pašu karjerām nākotnē (ja vārdi par patriotismu un valsts pārstāvēšanas prestižu izrādās tukši), un tas kāds noteikti neesmu es. Kamēr tā nebūs, savā ziņā es joprojām saprotu, ka Latvijas Futbola federācijai un līdz ar to arī Latvijas izlasei regulāri pietrūkst karmas punktu un to trūkums var atspoguļoties arī punktu trūkumā turnīru tabulās. Līdz ar to - ne tikai armēņiem ir vieta izaugsmei, bet arī Latvijai.