Hapaka grāvja iekarošana
Vēl 30.aprīļa pusdienlaikā mani plāni gaidāmajai brīvdienai bija skaidri - piedalīties Kritiskajā masā un tad braukt uz geopeldsezonas atklāšanas pikniku. Taču tad es iedomājos, ka vajadzētu precizēt ieceres kādai no nākamajām brīvdienām. Un viss izmainījās.
Pirms aptuveni nedēļas par Hapaka grāvi runāju ar Andreju kā variantu, kur izbraukt ar pūsli. Taču tā kā šī ūdenstilpe ne man, ne viņam nav sevišķi labi pazīstama, izlēmu pavaicāt kādam, kas pa to ir braucis, no kura punkta tā vispār varētu būt braucama. Zināju, ka pirms daudziem gadiem pa grāvi brauca diskontieši, tālab painteresējos par šo lietu pie Turaida Petrova, leģendārā sviestroka ansambļa Pupociklu vasara ģitārista. Izrādījās, ka Turaids ne tikai ir bija Hapaka grāvi braucis, bet bija gatavs 1.maijā šo tā dēvēto Rīgas Grand Canal izbaudīt vēlreiz. Turklāt viņam ir sava kanoe, un pat transports. Es, savukārt, kā zināms, no iespējām neatsakos. Tā, lūk, arī notika šis brauciens.
Starta vieta
Sākām no aptuveni Priedaines, vietā, kur grāvis vēl pat oficiāli netiek dēvēts par hapaknieku. Kā izrādījās, sākumposmā to nevar dēvēt arī īsti par braucamu. Katrā ziņā laivas nešanas uz pleciem sanāca daudz. Ik pa brīdim laivu ielaidām grāvī, kādu gabaliņu pamalāmies pa zampu un tad nesām tālāk. Pasākuma pirmo daļu precīzāk varētu raksturot kā pārgājienu gar Hapaka grāvi ar laivu. Lieki teikt, ka ar pūsli tur pavisam nebūtu ko darīt. Domājams, ne mazumu jautru brīžu sagādājām riteņbraucējiem, kuri novēroja mūs nesam laivu pāri veloceliņam - ļoti labi varēja redzēt, ka šajā posmā ūdens grāvī vispār nebija pārstāvēts, bet divi īpatņi te stiepjas ar laivu.
Šeit atbilstoši Openstreetmap sākas īstais Hapaka grāvis
Šādā ūdenī atļauto ātrumu nepārkāpsi
Pamazām ūdens tomēr parādījās, un attiecība nešana/airēšana sāka nosvērties par labu otrajai. Taču pēdējā nešanas posma noslēgumā atklājās kāds pavisam neiepriecinošs pārsteigums - biju pazaudējis mobilo telefonu. Nepietiek ar to, ka telefonam bija tikai pāris mēneši un tā bija mana vienīgā navigācijas ierīce, es vēl tieši iepriekšējā vakarā no vecās Nokia&39;s pārdzinu uz jauno aparātu visus kontaktus un no vecā telefona tos izdzēsu. Tas nu galīgi nebija iepriecinoši. Atcerējos, ka telefons man vēl bija pirms drusku vairāk kā kilometra - pie iepriekšējā krustojuma, kur bija jāceļ laiva. Tur sastapām divus velobraucējus, kuri nevarēja saprast, kurp viņiem tālāk jābrauc, un es apsvēru domu ieskatīties telefona kartē un dot viņiem padomu. Tātad telefons bija izsēts kaut kur kilometru garā posmā - vai nu nesot laivu vai (sliktākais variants) - kāpjot laivā vai kāpjot ārā no laivas. Paņēmu Turaida telefonu un raitā solī devos atpakaļ, ik pa brīdim zvanīdams uz savu numuru, mēģinot sadzirdēt telefona skaņas. Pozitīvā ziņa - telefons bija ieslēgts, tātad nebija noslīcis. Negatīvā ziņa - tas ir ūdensizturīgs, līdz ar to kādu brīdi tas varētu dzīvot arī ūdenī, un tur ar atrašanu būtu bezceris. Beigu beigās telefonu atradu - tajā pašā sākuma krustojumā, kur to biju pēdējo reizi manījis, izkritis tieši ceļam pa vidu. Smagi noveicās.
Tā kā ar telefonu viss bija kārtībā, varējām turpināt braucienu ar vieglu prātu. Turpmāk arī ūdens visu laiku grāvī bija pieņemamā daudzumā, tādējādi virzības uz priekšu ātrums uzlabojās. Reizēm gan nācās pārcelt laivu kādam nokritušam kokam, daļēji iekāpjot ūdenī. Citkārt atkal vajadzēja pieliekties, lai izbrauktu zem nokrituša koka. Un tad pamazām grāvis sāka pārvērsties par jūru - kļūt platāks un platāks. Aptuveni Kleistu ielas līmenī tas jau ne tikai ir plats, bet vēl arī apkārt ir civilizācija - mazdārziņu graustu būdas, makšķernieki, šur tur starp graustiem novietots kāds mersis. Atradām arī glaunu atpūtas vietu ar automašīnas sēdekļiem, kurā piestājām.
Kleistu iela
Vilciens un atpūtnieki
Upmalas krāšņums
Pēdējais laivas nešanas elements maršrutā ir pāri Daugavgrīvas šosejai - vietā, kas manas kokapstrādes pagātnes dēļ labi pazīstama, un tad tik jābrauc līdz ietekai Daugavā, bet no tās - augšup pa Buļļupi līdz Bolderājas tiltam, kur mūs sagaidīja Turaida kundze ar transportu pilsētas virzienā.
Kusturicam patiktu
Piestājām atpūsties
Praktisks pielietojums vecām reklāmām
Gandrīz Svētā Marko laukums
Secinājumi par Hapaka grāvi kā laivošanas maršrutu:
- pilnā garumā tas ir braucams palu laikā vai pēc pamatīgām lietavām; Distancē pavadītas aptuveni astoņas stundas, veikti orientējoši 20 kilometri. (plus staigāšana šurpu-turpu, veicot grāvja izpēti uz priekšu un telefona meklēšanu uz atpakaļ)
- pūsli ļoti daudzās vietās var saplēst, sākuma posmā grāvis tam būtu pārāk šaurs, beigu posmā straumes trūkuma dēļ sanāktu baigākā plosīšanās ar airiem, lai vispār tiktu uz priekšu;
- no ainavas viedokļa interesants ir posms tuvāk ietekai, pateicoties krāšņajiem graustu skatiem grāvjmalās;
Finiša vieta