Kazhes pierakstu burtnīca

Plānojot braucienu uz Japānu, gribējās tajā ietvert kādu orientēšanās elementu - iepazīt, kāda ir vietējā kultūra šajā jomā, kāda ir orientieristu saime un tā tālāk. Neko līdzīgu Latvijā izplatītajiem orientēšanās seriāliem (Magnēts, Azimuts u.t.t.) atrast neizdevās, toties vietējās orientēšanās federācijas mājaslapā pamanīju sadaļu "rogainings". O, tas ar varētu derēt!


Patiesi - tieši mūsu vizītes laikā ietilpa rogainings pilsētā Tsukuba (latviski droši vien - Cukuba), kur bija pieejamas gan sešu, gan trīs stundu distances. Attālums no Tokijas saprātīgs, diena - derīga, tad nu uzrakstīju organizētājiem, lai noskaidrotu, vai varu startēt vienatnē, kur ir sacensību centrs, un tā tālāk. Saņēmu arī atbildi, kas tikai stiprināja domu - ir jāpiedalās, un tad vēl izdevās sarunāt arī komandas biedru Mika Latvja personā. Vērts piebilst, ka Miks ar savām pusvietējā zināšanām bija ļoti noderīgs ne tikai kā komandas biedrs, bet arī kā izbrauciena Jokohama - Cakuba - Jokohama vadītājs, līdz ar to loģistikas jautājumi par vilcieniem un autobusiem man nebija jārisina.

Pēdējā dienā pirms rogaininga saņēmu veselu gūzmu epastu no organizētājiem, kuri šķita drusku satraukušies par to, ka pasākums pēkšņi ieguvis starptautisku vērienu un pat īpaši mūsu vajadzībām iztulkoja angļu valodā nolikumu.

Brauciens no Jokohamas uz Cukubu ilga teju trīs stundas, līdz ar to celties nācās agri - vēl pirms sešiem, lai varētu uz deviņiem ierasties sacensību centrā Cukubas universitātes sporta zālē. Ceļā starp vilcieniem vēl uzēdām brokastis (to, savukārt, vajadzēja paveikt līdz pulksten astoņiem), un deviņos ar pāris minūtēm jau devāmies pretī smaidīgiem japāņu jauniešiem, kas bija šī pasākuma organizētāji.

Viens no jautājumiem, kas mani nodarbināja pirms starta bija - kā būs ar pārģērbšanos? Latvijā zināms, ka pieredzējis orientierists uz pārģērbšanos jebkurā situācijā atradīs iespējami vairāk skatītāju, bet vai privātumu mīlošie japāņi darīs tāpat? Ienākot sporta zālē, pirmais, ko ieraudzīju, bija čalis apakšbiksēs, kas lika domāt - jā, pārģērbšanās te notiek tāpat kā mājās. Taču tā izrādījās, ka - ne visiem. Organizētāji mūs uzreiz informēja, ka ir pieejamas ģērbtuves, Miks pārjautāja, vai nevar pārģērbties tepat, saņemot atbildi: būtu ļoti labi, ja jūs izmantotu ģērbtuves. Lieki teikt, ka neviena, izņemot mūs ģērbtuvēs nebija, kas radīja iespaidu, ka mums tās bija jāizmanto tikai tādēļ, lai ar savām lielajām un bālajām miesām nemulsinātu vietējos (galvenokārt gan jau vietējās).


Un tad nāca sāpīga atklāsme - Mika lielajā somā ar mantām kaut kā nebija atrodami šorti. Trīsreiz visu rūpīgi pārmeklējis, viņš secināja - šortus somā ielikt bija aizmirsies. Protams, kaut kad senos laikos arī Latvijā skriet rogainingā džinsos bija itin normāla parādība, bet tas galīgi nebūtu vēlamais scenārijs. Mājas apstākļos gan diez vai būtu grūti no kāda bikses kaut kur dabūt - lielākā pasākumā Latvijā būs gan telts, kur tādas lietas tirgos, gan cilvēki, kam būs līdzi rezerves šorti, gan es nebūtu pārsteigts par iespēju aizņemties pat kāda organizētāja bikses. Japānā ar šo visu bija sarežģītāk - arī tāpēc ka šis nebija izcili labi apmeklēts pasākums (domāju, ja būtu mums tāds mērķis, šādu cilvēku skaitu no pazīstamajiem un puspazīstamajiem varētu sapulcēt pat uz kādu pusatklāto pasākumu), bet galvenokārt jau mentalitātes dēļ. Un, protams, nav tā, ka Mikam derētu japāņa šorti. Informējām par šo problēmu organizētājus un viņi (līdzās smiekliem) pavēstīja, ka centīsies mums palīdzēt, iegādājoties šortus tuvākajā veikalā. Vēl pusstunda līdz startam bija, līdz ar to teorētiski paspēt varēja. Pēc kāda laiciņa organizētāju čalītis pienāca un apvaicājās, cik Miks ir garš. Tas šķita drusku dīvaini, jo šortus jau parasti nepērk uz garumu, bet nu nekas - ja metrs deviņdesmit divi, tad metrs deviņdesmit divi.

8:45 varējām sākt pētīt kartes, kur gan baisi ar plānošanu aizrauties nevarēja, jo līdz startam bija 15 minūtes. Kā jau principā iepriekš bija zināms, daļa distances bija pa universitātes teritoriju, daļa - pa pilsētu, un mazākā daļa - pilsētas tuvumā esošajos kalnos (maksimālā augstuma starpība - 450 metri). Tā kā Cukuba nav izslavēta kā viena no Japānas skaistākajām pilsētām (faktiski - tā vispār nav izslavēta), bija skaidrs - jādodas uz kalnu, ar visu to, ka tas bija acīmredzami nepareizi no rezultāta viedokļa - punktu tur bija diezgan maz un tīri pa pilsētu pasākums būtu daudz produktīvāks, taču šajā reizē noteikti vairāk gribējās redzēt kaut ko skaistu un mazāk - bliezt pa pilsētu.

Mika bikses ieradās trīs minūtes pirms starta un tās patiešām bija bikses, nevis šorti. Un, protams, tās bija par īsu, jo garākas Japānā neesot pieejamas (bet šorti neesot vispār sastopami, jo nav sezona). Ievērojot to, ka šis bija fotorogainings, šajā brīdī kļuva skaidrs - Miks bildēs mani, nevis otrādi, jo diez vai Mikam būs nepieciešams liels daudzums bilžu tādās biksēs, kurās (būšu skaudrs) pat pa māju staigāt varētu būt salīdzinoši neērti.

Orientēšanās ziņā pasākums bija gaužām vienkāršs - punkti izteiksmīgās vietās, lielākoties krustojumos, tikai seko kartei un skrien. Pat nezinu, vai to īsti var saukt par orientēšanos, vairāk tāda skriešana ar karti. Baigo tempu gan neturējām, jo Miks tomēr nav Vilnis un visu brīvo laiku skrienot nepavada, bet pamazām uz priekšu virzījāmies. Beidzot sasniedzām kalnaino zonu (piestājot pie vienas no neskaitāmajām vending machines nopirkām kādu cukuru, ko uzņemt distancē), un tur jau kļuva daudz interesantāk. Taka augšup veda pa aizu, kurā tecēja upīte, skati kļuva pasakaini (lai arī drusku lija, bet tas patiesībā bija tikai par labu), klintis, pamatīgs kāpums, patiešām feini. Temps gan strauji kritās - pirmkārt, bija diezgan dubļains un slidens, otrkārt - Mikam pulss kāpa pārāk augstu, lai varētu baigi skriet pa kalniem. Pamazām sapratām, ka ja vēlamies paspēt uz finišu, kalnā visus punktus paņemt nevarēsim (vēl vairāk padarot šo kāpienu par nepraktisku izvēli), galvenais bija tikt līdz augstākajam punktam distancē (kas tika arī atalgots ar lielāko punktu bagāžu - 100 gab., ko gan, protams, universitātes teritorijā varētu savāk kādās 15 minūtēs). To arī paveicām, un sākām virzību pa takām uz leju. Vērts piebilst, ka kalna posmā ar karti bija diezgan grūti saprast, kurā vietā tu katrā brīdī atrodies un vai esi uz pareizās takas, jo kartē bija iezīmētas tikai divu veidu takas - tās, kuras mums vajadzēja izmantot un tās, kuras mēs nedrīkstējām izmantot, tikām dabā taku bija vismaz piecas reizes vairāk. Un tā īsti saprast, kurā brīdī kura taka ir un kura nav īstā, bieži arī nevarēja, jo kartē ar 25'000 mērogu visas takas izskatījās itin taisnas, kamēr dabā tās gāja serpentīna veidā un kompass bieži liecināja, ka tu dodies pavisam neīstajā virzienā. Tomēr patiesībā tieši ar punktu meklēšanu mums viss tur izgāja itin labi, aizķeršanos nebija, vairāk bija tas, ka bieži trūka pārliecības par pareizo izvēli.

Pēc augstākā punkta loģiski devāmies lejup un pamazām virzījāmies uz finiša pusi, pa ceļam vēl aplasot šādus tādus punktus, kas bija puslīdz pa ceļam. Šī bija tā reize, kad man nebija iespējas pildīt savas tradicionālās īdētāja funkcijas, tā vietā cenšoties distancē iekļaut vēl kādu pārīti punktu (it īpaši tā bija, kad ieskrējām universitātes teritorijā, kur bija pieejama detalizētā karte un daudz mazpunktīgo kontrolpunktu). Ik pa brīdim Miks jautāja - vai tagad uz finišu? Un es atbildēju: nē, vēl šis punkts jāpaņem. Tad atkal: un vēl šis.

Finišā ieradāmies itin korekti: piecas minūtes pirms kontrollaika beigām (eh - vēl vienu punktu būtu varējuši paņemt, bet to vajadzēja izlemt drusku savlaicīgāk, pa ceļam uz finišu tas vairs nebūtu bijis iespējams!). Saskaitot punktus, bija skaidrs, ka nekāds dižais mūsu rezultāts nebija, bet vismaz pēdējie arī nepalikām.

Iegājām dušā, un varētu jau tā kā braukt mājās, bet nebija skaidrs, cik pieklājīgi vai nepieklājīgi no mūsu puses būtu notīties pirms apbalvošanas ceremonijas. Izlēmām, ka tas būtu no mūsu puses neglīti pret organizētājiem, kas mums bija veltījuši tik daudz individuālas uzmanības, tāpēc palikām. Tiesa, pašā apbalvošanas gaitā radās iespaids, ka prātīgāk būtu bijis tomēr doties prom (nešķita, ka mūsu klātbūtne kādam šķita nepieciešama). Bet nu nekas, vismaz redzējām, kā čalītis visu ceremonijas laiku turēja no aizmugures kartona dēli ar sponsoru logotipiem, pie kura bildējās laureāti, un vēl arī kļuvām par lieciniekiem tam, kā MIX grupas uzvarētājiem balvā pasniedza visdīvaināko lietu, ko esmu redzējis izsniedzam orientēšanās maču uzvarētājam - krānu lejamajam alum.


Kopumā jāsaka - pasākums bija izdevies riktīgi labi, feini pavadīta diena orientējoties, apskatot gan šo to interesantu pilsētā, gan kalnā (man bija šķitis, ka šajā ceļojumā tāds kārtīgs hiking nebūs, bet šīs sacensības to drusku iedeva). Paldies organizētājiem, paldies Mikam! Un, protams, prognozējamais secinājums, ka organizatoriski un apmeklētāju skaita ziņā Latvijā rogainingi ir daudz nopietnāk organizēti.