Is This the Life We Really Want

Rodžera Votersa jaunākais studijas ieraksts tapa vienkārši sasodīti ilgi - iepriekšējais viņa rokmūzikas albums (pa vidu vēl bija opera "Ça Ira") klajā nāca pirms 25 gadiem, un lielāko daļu šī starplaika Voterss (it kā) strādāja ar jaunā albuma materiālu. Vismaz es itin labi atceros, kā pašā tūkstošgades sākumā dažādās Interneta lapās lasīju jaunumus par to, ka jaunais Votersa albums ja ne šogad, tad nākamgad noteikti tiks izdots. Savā tūrē vēl 1999. gadā Voterss spēlēja dziesmas "Each Small Candle" un "Flickering Flame", kam bija paredzēts nonākt jaunajā albumā. Tad viņš pievērsās operai, bet 2008. gadā atkal paziņoja, ka strādā pie jauna rokmūzikas albuma. Un visubeidzot 2017. gada jūnijā "Is This the Life We Really Want?" ieraudzīja dienasgaismu. Īsi sakot, Voterss vienos vārtos pārspēja "Guns'n'Roses" neadekvātākajā laika daudzumā, kas nepieciešams viena albuma ierakstīšanai.

Kā jau parasti šajās situācijās, principiālākais jautājums ir: vai gala rezultāts ir izrādījies gaidīšanas vērts? Un atbilde arī ir prognozējama - nē! Votersa ieraksta problēmas ir vienlaikus līdzīgas un atšķirīgas no tām, kas manās acīs par stipri nevajadzīgu dara pēdējo zem "Pink Floyd" zīmola klajā nākušo veikumu The Endless River - svaigu ideju trūkums un nebeidzama sevis citēšanas citēšana. Tiesa, kamēr "The Endless River" pat pēc definīcijas nevarēja būt citāds, jo tas jau nebija īsti albums, bet gan atgriezumu krājums, kuru Gilmors un Meisons nez kādēļ uzskatīja par nepieciešamu izdot kā Pink Floyd gulbja dziesmu, tad Votersa jaunākais ieraksts ir savā ziņā pat vēl skumjāks: ar to viņš apliecina, ka kā radošs mūziķis viņš ir varbūt tikai par kādiem pāris procentiem dzīvāks nekā mirušais Raits.

Arī savos labākajos laikos Pink Floyd itin lielā mērā paļāvās uz dažādiem skaņu efektiem un studijas trikiem, kuru vidū, protams, zināmākie ir sirdspuksti, pulksteņi un kases aparāti no "Dark Side of the Moon", pirmie divi sastopami arī te, bet ne jau skaņas efekti bija tas, kas DSotM darīja par vienu no visu laiku iespaidīgākajiem rokmūzikas veikumiem - tolaik Voterss mācēja gan radīt sirdi aizgrābjošas melodijas, gan ieskatīties cilvēkā dziļāk par avīžu virsrakstiem. Tikām šajā albumā Voterss tev faktiski ir pasniedzis uzsildītu vakardienas zupu - melodiju fragmenti no zelta laikiem (visvairāk "citātu" te noteikti ir no "The Final Cut", bet jūtamas arī šādas tādas ietekmes no "The Wall" un "Animals", tāpat arī no "Amused to Death") un pat dziesmu saturā viņš labprāt atsaucas uz sevi - iekš "Deja Vu" viņš dzied par "electronic eyes", iekš "Picture That" ir tieša atsaukšanās uz "Wish you were here". Kā daudzos jautājumos pesimistisks liberālis es varu saprast Votersa pasaules uztveri - ne jau velti šis ieraksts ir nācis klajā pasaulē ar Trampu, Putinu, Sīriju un Brexit. Voterss ir dusmīgs nīgrs vecis, to es varu saprast. Taču problēma ir tajā, ka man nav skaidrs - kam šis ieraksts ir adresēts un ko tas varētu mainīt. Visu to pašu Voterss jau izteiksmīgāk bija teicis ar "What God Wants", "The Postwar Dream", "Pigs (Three Different Ones)", u.t.t. Kas mani fascinē, ka kopumā atsauksmes par šo ierakstu no kritiķu puses ir visai pozitīvas - no liberālo kritiķu puses t.i. un tikai kritiķi, kas pārstāv Trampam un/vai Putinam simpatizējošu redakcijas politiku par šo ierakstu izsakās nievājoši. Kāpēc tas mani pārsteidz? Tālab, ka vismaz atbilstoši manai izpratnei "Is This The Life We Really Want" ir mūzikas ieraksts, nevis traktāts par politisko stāvokli mūsdienu pasaulē. Un kā mūzikas ieraksts tas ir gaužām vājš. Kā antitrampa retorikas sastāvdaļa - jā, tas ir labs, Voterss joprojām spēj rakstīt indes un žults pilnus tekstus par resnajiem, stulbajiem un izlaistajiem, taču kā ilggadīgam viņa daiļrades cienītājam man šo albumu klausīties nav patīkami. Man kaut kā neizdodas saklausīt, ka piesaistot Beka producentu Naidželu Godriču, Voterss būtu spējis iet laikam līdzi un mainīties, drīzāk jāsecina, ka Godričs te ir gājis pa Votersa ceļu - ko apliecina arī daudzie studijas triki, kas tā vien šķiet atgādinām "šo ierakstu uztapinājis tas pats vīrs, kas radīja izcilos dižpārdokļus Dark Side of the Moon un The Wall!" Ja man vajag idejiski ieturētu mūziku - tad kaut kas iz stila kā Manic Street Preachers "If you tolerate this, your children will be next" mani pārliecina daudz vairāk. Nē, es neesmu sajūsmā, un nu jau man laikam ir vienalga - kuram bija taisnība konfliktā starp Votersu un Gilmoru - tā vien šķiet, ka ne viens, ne otrs no viņiem nav tas, kas sniegtu atbildi uz jautājumu: "Which One's Pink?"
2017-06-09
6.0
comments powered by Disqus