Kazhes pierakstu burtnīca

Iecere šādam ceļojumam radās vēl pirms pieciem gadiem - kad Liene Leadbetter, ar kuru biju sazinājies Latvijas futbola vēstures tēmā (par šo vairāk rakstā par Pēteri un Hugo Kreicbergiem), taču dažādu iemeslu dēļ ilgāku laiku šī iecere tika atlikta. Šogad beidzot šķita, ka gan bērni ir pietiekami lieli, gan Ryanair jūnijā piedāvāja draudzīgas cenas lidojumus, lai varētu šo ieceri īstenot.

Kā jau tas mūsu ceļojumiem pēdējā laikā ir raksturīgi, nekāda dižā plānošana tam, kur un ko skatīsimies, mums nebija. Tomēr vismaz pamata lietas bija skaidras - vienas trešdienas vakarā mēs lidojām no Rīgas uz Mančestru, bet nākamajā trešdienā - atpakaļ uz Rīgu. Turpat Mančestras lidostā bija jādabū īres auto, pirmajai naktij rezervējām dzīvokli līdzās lidostai, bet visas pārējās naktis - Karnfortā pie Ledbeteras kundzes. Pamata uzsvars ceļojumam bija Anglijas Lake district (tāpēc - zilo ezeru zeme apraksta nosaukumā) apskate, bet kā tai būtu lemts notikt, precīzi nezinājām. Ambiciozākais plāna punkts - aizbraukt līdz Jorkai (tas gan nemaz neīstenojās).

No mājām startējām ar divām lielām un četrām mazām mugursomām. Radošākais elements somu saturā - manā lielajā mugursomā bija iestūķēts auto sēdekļa paliktnis. Estere pēc UK standartiem ir gana liela, lai viņai paliktni nevajadzētu, bet Jurģim vajag gan. Auto krēsliņi nomas kantoros ir bezkaunīgākais ģimeņu ar bērniem appisiens, maigi izsakoties. Iepriekš nebiju apskatījies, cik tieši tāda "booster seat" noma maksā, bet Sixt (kur ņēmām auto), par šo plēš 13 mārciņas dienā. Tie sanāk 15 eiro. Un kā tev šķiet - cik maksā nopirkt tādu pamata līmeņa bērnu paliktni? Pareizā atbilde - labi, ja desmit eiro. Proti, par nedēļu šāda lieliska brīnuma īres laiku tu vari nopirkt desmit šādus paliktņus. Protams, ir vēl otrs lielisks elements, par ko maksāt, īrējot auto, ir izcili lietderīgi - tā ir auto navigācijas sistēma. Jā, patiesi - 2026. gadā tu joprojām vari samaksāt par to, lai tavā nomas mašīnā būtu iespējams izmantot navigāciju. Joks, protams, ir tajā, ka parasti šāda navigācijas sistēma mašīnā ir jau iebūvēta un neviens to manuāli neatslēdz. Un šis prieks, kas šķiet īpaši absurdi, ir pat dārgāks par auto krēsliņa īri - par to tu Anglijā vari maksāt veselas 17 mārciņas dienā. Proti, tev ir izvēle - vai nu tu pamatīgi piemaksā, lai tavā mašīnā būtu navigācijas sistēma, vai arī tā tev tāpat būs pieejama. Dievinu šādus risinājumus! Ar mugursomā iebakstīto autokrēsliņu vienīgais ievērības cienīgais atgadījums bija Rīgas lidostas darbinieces, kas pārbauda nestandarta izmēra bagāžu (kur allaž nākas doties ar mugursomām) pārsteigums, pētot skenerī manas somas saturu un secinot (ā - jums tur ir auto krēsliņš!).

Uz lidostu, kā jau tas ir ierasts, ja vien lidojums nav bezdievīgā nakts stundā, devāmies ar 22. autobusu. Ceļš uz lidostu, un vēl jo vairāk - uz lidmašīnu - gan nebija tik viegls, jo Jurģis sadomāja ieslēgt režīmu "es nevaru nostāvēt kājās, es gribu gulēt", kas radīja bažas - kā mēs šī jaunā cilvēka sabiedrībā izturēsim veselu nedēļu, ja viņš nevar nostāvēt kājās tās dažas minūtes, kas jāiztur, lai tiktu līdz lidmašīnas trapam. Realitātē gan izrādījās, ka šī bija viņa vienīgā īstā peformance ceļojuma laikā, Anglijā viss bija ok. Un man bija mazliet stress par to, ka iečekojoties lidojumam, atklāju, ka ne gluži pareizi biju ievadījis Jurģa vārdu, pērkot aviobiļetes. Proti, šajā ceļojumā ar mums kopā devās nevis Jurģis, bet gan Jurigs. It kā - tikai divi vietām samainīti burti, visam vajadzētu būt kārtībā - bet tomēr dodamies uz valsti, kur nepieciešamas vīzas (vai kaut kas tam līdzīgs), ko var zināt, varbūt tur būs kāda kasīšanās. Nebija. Protams, Marinai šo detaļu atklāju vien tad, kad visām pārbaudēm bijām jau tikuši cauri.

Lidojuma laikā centos lasīt Grifitu Gantu, bet galvenokārt tomēr gulēju, vēlam vakaram tā nebija piemērota lasāmviela. Un, protams, vismaz drusku pagulēju, jo ielidošana Mančestrā bija paredzēta pusnaktī pēc Rīgas laika, kas nozīmēja - dzīvoklī nokļūt varējām ļoti vēlu. Patiesībā gan viss lidostā aizgāja tik ļoti pa diedziņu, ka tik operatīvu procesu vispār neatminos esam pieredzējis. Pasu kontrole, ielidojot Lielbritānijā, bija bez rindas. Kad bijām tai cauri, bagāža bija jau klāt. Autobusu no termināļa līdz "car rental village" atradām bez problēmām, pats autobuss atbrauca dažu minūšu laikā. Tikām es (izmantojot lidostas Wifi) biju jau veicis lielāko daļu procesa autonomas kantora vajadzībām. Auto kantora darbinieks mums laipni pavēstīja, ka tā kā ceļojam ar bērniem, mūs bez papildu maksas "apgreido" uz mašīnu ar automātisko kārbu (Marina vēlāk izteica versiju, ka reāli nemaz nebija pieejami auto ar manuālo kārbu - itin ticami, manuprāt). Dabūjām violetu pirmās sērijas bembi (kā par auto markas jautājumu turpmākajās dienās visu laiku man komentēja Jurģis!), izvilkām no somas krēsliņu, sasēdāmies visi pa vietām, un braucām uz dzīvokli. Tas bija desmit minūšu brauciena attālumā (ar visu to, ka pirmās minūtes ar stūri labajā pusē biju īpaši piesardzīgs). Dzīvoklī tikām iekšā bez aizķeršanās (atslēgas kastītē), un gultās bijām vēl ļoti pat pieklājīgā laikā. Ja salīdzina to ar vājprātu, kāds bija, kad ar divgadnieci Esteri ielidojām Skotijā un izrādījās, ka guesthouse, kurā bija paredzēta mūsu palikšana, bija jau ciet uz nakti, vispār - izcila pieredze.

Dzīvoklim, kurā gulējām, gan bija viens izteikts trūkums - māja šķiet, ka ir būvēta no kartona. Ilgus gadus "etalons" sliktai skaņas izolācijai mums bija pieredze kādā dzīvoklī Cēsīs, kur varēja dzirdēt, kā augšstāva kaimiņš apsedzas ar segu, bet šeit klātesamības sajūta, ka mēs uz cilvēki virs mums atrastos vienā telpā, bija pat vēl jaudīgāka. Par laimi kopumā šie kaimiņi bija gana klusi (it īpaši to varēja novērtēt brīdī, kad sapratu, ka viņi savstarpēji sarunājas itāļu valodā - tā tradicionāli nav klusākā kultūra pasaulē). Izgulējāmies gan relatīvi labi, vismaz tādā mērā, lai no rīta es būtu gatavs aiziet paskriet.

Nekādu sevišķu apskates objektu šī skrējiena ietvaros būt nevarēja - nakšņojām tipiskā angļu guļamrajonā ar identiskām mājām, gandrīz neatšķiramām ielām un bez jebkādas "dvēseles" klātbūtnes. Labi, ka vismaz tuvumā bija neliels parciņš (Painswick park), pāris reizes apskrēju tam apkārt, tad vēl pamanījos mazliet ieskriet nelielā mežiņā, izriņķot cauri miesta (Wythenshawe) nosacītajam centram, un - kas ir pats būtiskākais - skrējiena noslēguma fāzē piestāt veikalā, lai nopirktu brokastīm maizi tostēšanai un jogurta dzērienu. Kad biju atgriezies, uzēdām brokastis, sakrāmējām savas nedaudzās mantas mašīnas bagāžniekā (mūsu mugursomu komplektam tas bija optimālā izmērā, proti, aizpildījām to par kādiem 95%) un uzņēmām kursu uz Ziemeļiem.