Griffith Gaunt
Mana literatūras izvēle mēdz būt īpatnēja un reizēm - ne sevišķi loģiska. Kā gan citādi lai izskaidro to, ka saņēmos izlasīt trīs sējumos izdotu Viktorijas laikmeta Anglijas dižpārdokli, kas pieskaitāms tādam lieliskam literatūras paveidam kā "sensation fiction". "Kas ir sensation fiction?", tu man vaicāsi. Tātad, tas bija literatūras žanrs, kas bija populārs Lielbritānijā 19. gadsimta otrajā pusē, kur svarīga pievēršanās tēmām, kas bija tabū un šokējošas lasītājiem. Faktiski - tieši tas, ko varētu sagaidīt no žanra nosaukuma. Sekojošas tēmas šādā literatūrā bija bieži sastopamas: laulības pārkāpšana, laupīšana, maskēšanās, atriebība, cilvēku nolaupīšana, vājprāts, bigāmija, viltošana, pavedināšana un slepkavība. Būtiska šādas literatūras pazīme: šiem visiem tumšajiem notikumiem jārisinās "normālās" aprindās un sadzīviskā vidē. Nozīmīgākais autors šajā žanrā bija Vilkijs Kolinss (slavenākais darbs - "Sieviete baltā"), Wikipedia sarakstā no 27 ievērojamiem sensāciju romāniem Kolinsa spalvai pieder astoņi, otro vietu (5 darbi) pelnījusi Marija Elizabete Bredona, bet kā trešais šajā sarakstā ar trim darbiem ir neviens cits kā "Grifina Ganta" autors Čārlzs Rīds.
No sensāciju literatūras ēdienkartes Rīds "Grifina Ganta" vajadzībām visvairāk pielietojis bigāmiju (un līdz ar to - laulības pārkāpšanu), bet kā palīglīdzekļi izmantoti pavedināšana, viltošana, maskēšanās un daļēji arī slepkavība (lai arī faktiski pēdējā izrādās nenotikusi). Sekojot labajam žanra paraugam, ka visas šīs lietas notiek normālās ģimenēs un starp normāliem cilvēkiem, romāns iesākas kā tipisks romantisks stāsts, kur vienai sievietei ir divi precinieki, viņa nevar starp tiem izvēlēties (jo nemīl ne vienu, ne otru), bet tad izvēlas aiz žēlastības un apprecas ar trūcīgo Grifinu Gantu, nevis ar bagāto un dižciltīgo Džordžu Nevilu, turklāt viņas izvēlētais vīrietis ir kaitinošs greizsirdis. Taču tad šajā stāstā ienāk intrigas - veiklas manipulatores kalpones personā, kura izlemj savaldzināt savu saimnieku (to pašu Grifinu) un izmantot viņa sievas pārmērīgo reliģiskumu tai par sliktu, kā arī izspēlējot katoļu - anglikāņu pretešķības kārti. Kā tas aiziet līdz bigāmijai, tas jau ir cits stāsts, un nez vai vērts to atstāstīt.
Patiesībā jāatzīst, ka man sākotnēji šķita, ka šī grāmata būs daudz nebaudāmāka, bet laikam ne jau velti tā savā laikā kļuva par grāvēju - Rīds itin labi mācēja ritināt sižetu un, lai arī kopumā es teiktu, ka personāži, ar visu grāmatas izvērsumu, ir gana plakani, viņi ir gandrīz vai saprotami. Protams, man derdzās grāmatas noslēgums ar optimistisko atrisinājumu, kur visiem viss tiek piedots un visi dzīvo laimīgi, arī tas pats Grifins, kurš to nekādi nebūtu pelnījis, un viņa likumīgā sieva arī no visas šīs padarīšanas ir guvusi kādu mācību, kā būt labākai sievai, tā jau nu ir baisa sava laikmeta morāle, bet beigu beigās jāsaka - nudien, varēja būt daudz ļaunāk. Protams, šāda tipa grāmatām regulāri pievērsties es joprojām neesmu gatavs, bet reizi pa reizei nav par skādi izlasīt kaut ko ārpus sava tradicionālā redzesloka.
P.S. Reālais iemesls, kālab man bija pa spēkam šo grāmatu pievarēt - gara diena, kad lidojām atpakaļ uz Rīgu no Anglijas, proti, ļoti savlaicīgi ieradāmies lidostā un īsti nebija nekā cita, ko tur darīt.
No sensāciju literatūras ēdienkartes Rīds "Grifina Ganta" vajadzībām visvairāk pielietojis bigāmiju (un līdz ar to - laulības pārkāpšanu), bet kā palīglīdzekļi izmantoti pavedināšana, viltošana, maskēšanās un daļēji arī slepkavība (lai arī faktiski pēdējā izrādās nenotikusi). Sekojot labajam žanra paraugam, ka visas šīs lietas notiek normālās ģimenēs un starp normāliem cilvēkiem, romāns iesākas kā tipisks romantisks stāsts, kur vienai sievietei ir divi precinieki, viņa nevar starp tiem izvēlēties (jo nemīl ne vienu, ne otru), bet tad izvēlas aiz žēlastības un apprecas ar trūcīgo Grifinu Gantu, nevis ar bagāto un dižciltīgo Džordžu Nevilu, turklāt viņas izvēlētais vīrietis ir kaitinošs greizsirdis. Taču tad šajā stāstā ienāk intrigas - veiklas manipulatores kalpones personā, kura izlemj savaldzināt savu saimnieku (to pašu Grifinu) un izmantot viņa sievas pārmērīgo reliģiskumu tai par sliktu, kā arī izspēlējot katoļu - anglikāņu pretešķības kārti. Kā tas aiziet līdz bigāmijai, tas jau ir cits stāsts, un nez vai vērts to atstāstīt.
Patiesībā jāatzīst, ka man sākotnēji šķita, ka šī grāmata būs daudz nebaudāmāka, bet laikam ne jau velti tā savā laikā kļuva par grāvēju - Rīds itin labi mācēja ritināt sižetu un, lai arī kopumā es teiktu, ka personāži, ar visu grāmatas izvērsumu, ir gana plakani, viņi ir gandrīz vai saprotami. Protams, man derdzās grāmatas noslēgums ar optimistisko atrisinājumu, kur visiem viss tiek piedots un visi dzīvo laimīgi, arī tas pats Grifins, kurš to nekādi nebūtu pelnījis, un viņa likumīgā sieva arī no visas šīs padarīšanas ir guvusi kādu mācību, kā būt labākai sievai, tā jau nu ir baisa sava laikmeta morāle, bet beigu beigās jāsaka - nudien, varēja būt daudz ļaunāk. Protams, šāda tipa grāmatām regulāri pievērsties es joprojām neesmu gatavs, bet reizi pa reizei nav par skādi izlasīt kaut ko ārpus sava tradicionālā redzesloka.
P.S. Reālais iemesls, kālab man bija pa spēkam šo grāmatu pievarēt - gara diena, kad lidojām atpakaļ uz Rīgu no Anglijas, proti, ļoti savlaicīgi ieradāmies lidostā un īsti nebija nekā cita, ko tur darīt.
2026-06-10
comments powered by Disqus