Время N

Tā pieņemts teikt, ka šajā tūkstošgadē BG neko vērtīgu neesot radījis, tik vien kā izdod jaunus albumus, tālab lai būtu jauni albumi un varētu tā arī nedarīt. Nezinu, ir šajās runās taisnība vai nav (tik daudz arī viņa jaunākos veikumus neklausos), bet šis viņa 2018. gadā klajā nākušais albums man ne tikai neradīja šādu sajūtu, bet arī radīja bažas, ka tas varētu būt pēdējais viņa muzikālais veikums.

Protams, solo Grebenščikovs arī iepriekš nebija misters dzīvesprieks, bet šī ieraksta noskaņas ir tik tālas no saulainuma, ka man neviļus prātā atsauc Leonarda Koena atvadu albumu - jo arī Grebenščikovs šajā ierakstā brīžiem itin reliģiskā manierē dzied par aiziešanu. Protams, savā ziņā viņu reliģiskais kods ir atšķirīgs - kamēr Koenā tas bija judaisms + budisms, tad Grebenščikova panteons ir daudz plašāks, pirmo vietu tajā dalot pareizticībai un budismam. Tīri cilvēciski man viņš arī šķiet Koenam radniecīgs - radošs meklētājs, kas tiecas uz garīgumu, bet atkal un atkal pakrīt. Viena gan būtiska atšķirība ir - Koenam dziesmas radās sāpēs un mokās un itin nelielos daudzumos, kamēr Grebenščikovs produktivitātē līdzinās Bobam Dilanam.

Un tomēr - par dziesmām. Savā ziņā var jau būt, ka tas nāves motīvs ir daļēji manis saskatīts, ka vairāk tur ir ne gluži jauna vīrieša skaudra pasaules vērtējuma, kaut kādā mērā ietekmējoties no politiskās situācijas Krievijā un to, ko Putins izdarījis Ukrainā un saistībā ar to - ar paša valsts iedzīvotājiem. Iespējams, ka līdz ar to mirst nevis pats Grebenščikovs, bet tikai ideāli. Taču vienlaikus - varbūt tomēr arī viņš pats, grūti tā droši pateikt.

Melodiski tur pilnīgi noteikti nav nekā jauna - dziesmas ir skaistas, bet dziesmas ir dzirdētas. Primāri šis ir ieraksts, kas mani uzrunā ar saviem vārdiem, līdz ar to nezinu - kā ir to klausīties cilvēkam, kas krievu mēli nesaprot, kam paies garām. Pavadošais sastāvs šajā ierakstā ir ļoti plašs un diezgan skanīgs - ģitārists Leo Abrahams ir strādājis ar tādiem smagsvariem kā Braiens Īno, Džārviss Kokers un Pols Saimons; bundzinieks Džeremijs Steisijs ir spēlējis ar milzīgu spektru dažādu mūziķu, sākot ar Noelu Galaheru un beidzot ar Robiju Viljamsu. Saksofonists Mels Kolinss ir bijis King Crimson dalībnieks. Dziesmas ir vienkāršas, bet nu ļoti efektīvas un ļoti sāpīgi griezošas. Ļoti patīkams pārsteigums - šķiet, ka vērts iepazīt tā priekšgājēju albumu "Соль" (viena no šī albuma dziesmām arī ir tieši par Sāli). Un līdzīgi kā tas bija ar Koenu - tas, ka Grebenščikova balss tagad ir ļoti šaura apakškopa no tā, kas kādreiz bija viņa balss, absolūti netraucē - šīs dziesmas ir radītas, lai tās dziedātu mūsdienu Grebenščikovs, un to viņš dara lieliski. Protams, interesanti, ka Krievijā tur saklausa gandrīz tikai politiku (domājams - gan tie, kas tam piekrīt, gan tie, kas iebilst), kamēr man to galīgi negribas traktēt tik šauri.
2019-04-07
8.5
comments powered by Disqus