Kazhes pierakstu burtnīca

Šo grāmatu man nevajadzēja lasīt, to es lieliski apzinos. Jānis Poruks nav viens no tiem latviešu autoriem, kuru darbu lasīšana man saistās ar pozitīvām emocijām. Arī Ingas Žoludes romāns par Pirkumu ("Vendenes lotospuķe") mani nepārliecināja iemīlēt Poruku, līdz ar to Viestura Vecgrāvja monumentālais darbs "Pie augstā loga" diez vai ir radīts man. Vienlaikus, sērijā "Es esmu..." iekļautās monogrāfijas jau automātiski nepaģērē konkrētā darba varoņa apbrīnošanu no autora puses un, kas zina, varbūt Vecgrāvim varēja izdoties mani pārliecināt, ka Poruks un es - tie ir savietojami jēdzieni. Neizdevās.

Par NSRD ietekmēto pārgājienu uz Daugavgrīvu "No gaismas uz tumsu" pareizāks veids būtu nevis rindot vārdus saistītā tekstā, bet gan sniegt interpretāciju dejas performances veidā. Taču ne es to māku, ne no tā kaut ko varēs saprast, tālab būs vien burti, būs vien vārdi, būs vien teikumi un rindkopas.

Šī grāmata, protams, primāri bija paredzēta, lai to klausītos (un arī pati lasītu) Estere, bet, ja jau esmu to izlasījis, dalīšos iespaidos par to no vecāka skatu punkta. Grāmata ir stāstu cikls par virtuvē dzīvojošo priekšmetu slepeno dzīvi. Katrs stāsts ir vairāk vai mazāk patstāvīga vienība, tomēr pareizāk tos ir lasīt visus kopsakarā, jo ir arī kāda vispārīga sižeta līnija, kas iet pāri atsevišķu stāstu robežām. Mazliet gan autors blēdās, iesaistot arī kādu personāžu, kas nekādi nelīdzinās visiem kafijas aparātiem, atkritumu spaiņiem, ledusskapjiem, šķīvjiem un citiem gluži ierastiem virtuves iemītniekiem - vēl tur ir arī ragana vārdā Frīda, kas turklāt ir pārvērtusies miniatūrā izmērā un aizsūtījusi savu māju uz vistas kājām uz Kanāriju salām (jā, viens stāsts risinās Kanāriju salās un līdz ar to "Virtuves pasaciņu" kategorijai vispār neatbilst).

Pirms neilga laika izlasīju Gundegas Šmites stāstu krājumu "Koncerts stāstos", un tā iespaidā izlēmu, ka vajadzētu tikt arī pie viņas debijas darba "Grieķu svīta". Tagad to esmu izdarījis, un varu dalīties iespaidos.

Pagājuši desmit gadi, kopš Miķeļtornī Jāņos risinājās kvalitatīvākais pašorganizētais pasākums, kādā man nācies piedalīties - leģendārā Spartakiāde 2015. Kaut kad pērn, runājoties ar Ivetu, šī pasākuma mājvietas nodrošinātāju, izskanēja doma, ka vajadzētu uz apaļo jubileju uzrīkot "vien maz spartakiādīt". Kalendārs arī bija labvēlīgs - šis bija gads ar četrām brīvdienām Jāņos, līdz ar to bija potenciāls drusku nopietnākam pasākumam, organizēšanās gan nenotika tik vērienīgi kā toreiz, bet laiki citi, mēs citi, un kaut kas tajā visā tomēr bija. Mēģināšu atstāstīt salīdzinoši konspektīvi (jo laika nav daudz, līdz jādodas ceļojumā, un gaidāmajā nedēļā visādu darāmo lietu pa pilno), kas tur bija, kas nebija un kālab šie tāpat bija vieni sasodīti labi pavadīti Jāņi.

Grāmatu sērijā "Es esmu..." izdotā Arņa Koroševska monogrāfija par Andreju Upīti ir liels un apjomīgs darbs, tieši tāds, kādam vajadzētu būt izdevumam, kas veltīts vienam no lielākajiem blāķu autoriem latviešu literatūrā. Pats Andrejs Upīts rakstīja pamatīgi, un arī par viņu jāraksta tieši tāpat. Cita lieta, ka viņš ir viens no tiem autoriem, par kuriem ir jautājums: vai par viņiem vispār mūsdienās vajadzētu rakstīt? Nav jābūt kategoriskam naidnieku saskatītājam itin visur, lai atzītu, ka Andrejs Upīts nebija lojāls neatkarīgai Latvijai, bet gluži otrādi - sadarbojās ar padomju okupācijas režīmu un simpatizēja šai "valstij" arī gadu desmitus pirms tam. Padomijā augstu godāts, apbalvots un lutināts, par Tautas rakstnieku dēvēts, ielu un pieminekli ieguvis, bet savus laikabiedrus (kas par valsts nodevējiem nekļuva) - vēlāk zākājošs un nievājošs.

Lielākie sarežģījumi, lai uzrakstītu savus izvērstus iespaidus par performanci "Dažreiz traks Dievs", man radās, mēģinot noskaidrot, kas īsti ir šajā priekšnesuma autori. BUTŌ laboratorija sevišķi neafišē tajā ieaistītos cilvēkus, izņemot Simonu Orinsku, kura droši vien ir tās veidotāja. Par konkrēto peformanci atrodu vien dažas drupačas, no kurām var mēģināt salikt kaut kādu bildi. Cik labi vai slikti šo bildi man izdosies pārlikt vārdos, par to ir lielas šaubas. Līdz ar to labākajā gadījumā tu vari cerēt šajā aprakstā ieraudzīt Saules gaismas atspīdumu uz Mēness virsmas, kas retranslēts caur duļķainu purva ūdeni naivisma mākslinieka veidotā gleznā, kuras reprodukciju tu redzi VGA ekrānā, kas attēlo vien 256 krāsas. Proti, aproksimāciju no aproksimācijas no aproksimācijas un tā tālāk.

Pērn izlasīju pirmo tulkotājas Silvijas Brices piezīmju grāmatu, tagad pienāca kārta tās turpinājumam "Piktais sentiments". Jautājums: vai kārta var pienākt? Atbilde: kāju tai nav, līdz ar to, iespējams, nevar. Tiesa, neatrodu arī liecības, ka tā teikt nedrīkstētu un pirmskara presē šis ir plaši lietots vārdu savienojums. Bet vecajiem laikrakstiem arī pārmērīgi uzticēties nevajadzētu: kamēr Silvija Brice šajā grāmatā izvērsti skaidro, ka "vēl arvien" jālieto, raksturojot procesus, kam lemts izbeigties ("manā glāzē vēl arvien ir alus"), kamēr "arvien" raksturo to, kas būs mūžam (kā dziesmā par utaino un zili pelēko sišanu), tikām "Latvijas Kareivja" 1929. gada 5. marta numurā lasāms: "2 miljoni markas vai drusku vairāk par 2 1/2 milj. latu jau izdoti Vācijā dzelzceļu notīrīšanai no sniega, kas arvien turpina snigt." Un es esmu pārliecināts, ka šī nebija "arvien" tipa snigšana, pretējā gadījumā Vācijā dažus gadus vēlāk par kancleru kļūtu nevis Ādolfs, bet gan Elza no "Frozen" vai arī tā ļaunā ledus karaliene no "Nārnijas hronikām".

Grāmatas par mūziķiem - gan latviešu, gan ārzemju, nav man pati tuvākā lasāmviela, bet gadās situācijas, kad bibliotēkā ievēroju kaut ko potenciāli saistošu. Tā sanāca arī ar grāmatu "No zemes un debesīm. Pērkons". Iespējams, ja tās autora vārdam uz vāka pa virsu nebūtu bibliotēkas identifikatora uzlīmes, es būtu uzreiz pārdomājis un nolicis grāmatu plauktā atpakaļ. Vārdu "Māris Ruks" ievēroju vien tad, kad biju grāmatu sācis lasīt un ievērojis savdabīgo rakstību - Juŗis Kulakovs, aistētika, architektūra, autōrs un tā tālāk. Un tad apskatījos, kas tad šo rakstījis. Protams, Māris Ruks, kuru zinu kā izcili draņķīgā romāna Latviešu seksualitātes vēsture autoru. Te jāpiebilst, ka to grāmatu lasīju ļoti sen un no tās satura neko daudz neatceros, kā vien to, ka grāmata bija absolūti nebaudāma (proti, vismaz savā īpatnējā ziņā - atmiņā paliekoša). Ruka archaiskā latviešu valoda īpaši krīt nerviem savas samākslotības dēļ, ko tikai pastiprina apstāklis, ka viņš neraksta, piemēram, līdzīgā veidā kā trimdas rakstnieki, bet gan radījis pats savu īpatnēju komplektu ar gramatikas noteikumiem. Piemēram, garais ō - cik man zināms, tāda oficiālā rakstībā nav bijis nekad (lai gan te pat varētu piekrist, ka tā ieviešanai varētu būt kaut kāda jēga). Garumzīmju un dubulto līdzskaņu lietojums arī šķiet noteikts pēc paša Ruka definētas kārtības, mani kā lasītāju tracinot. Un - kas ir būtiski - līdzīgi kā "Seksualitātes vēsture", arī šī grāmata ir pilna ar drukas kļūdām, nepareizi pierakstītiem vārdiem angļu valodā ("heawy metal") un nekādi nešķiet esam tāda autora radīta, kurš valodu patiešām mīlētu.

Gunars Janovskis, kopš pirms drusku vairāk kā gada izlasīju viņa pirmo ievērojamo darbu "Sōla", kas motivēja turpināt šī rakstnieka iepazīšanu, man kļuvis par iecienītāko no trimdā rakstījušajiem latviešu literātiem. Par viņa biogrāfiju līdz šim zināju tik, cik atgrodams Wikipedia un Nacionālajā enciklopēdijā, bet sērijas "es esmu..." ietvaros tapusī monogrāfija tagad man par viņu atklāja daudz vairāk. Vai tas kaut kā ietekmēja manu attieksmi pret Janovski kā rakstnieku? Lasi tālāk, un tev taps skaidrs.