Irene Mellis - Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu

Turpinu tuvināšanos Zentai Mauriņai un Konstantīnam Raudivem, joprojām gan vēl netiekot līdz viņu pašu rakstītu tekstu lasīšanai. Aizpērn teātrī tika skatīti Dokumentālie sapņi (ja vēl kādreiz tiks rādīti - iesaku!), pērn izlasīju grāmatu Konstantīns Raudive (neiesaku, ja vēlies - varu atdot tev šo grāmatu). Tagad pienākusi kārta Irenes Mellis atmiņu grāmatai "Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu".

The Trial of the Chicago 7

Laikos, kad filmas skaties reti, ir vērts labi piedomāt, kam veltīt savu uzmanību. "Čikāgas septītnieka prāva" šķita šajā ziņā laba izvēle - veselai virknei Oskara balvu nominēta kinolente, kas vēsta par notikumiem sešdesmito gadu Amerikā, ko tikpat labi varētu attiecināt uz notikumiem mūsdienu Amerikā (jo ir lietas, kas nepāriet). Skanīgs aktieru ansamblis, kurā parādās tādi vārdi kā Edijs Redmeins, Saša Barons Koens, Džozefs Gordons Ljuits, Bens Šenkmens, Frenks Longella, Maikls Kītons arī noteikti kalpoja par labu filmai. Te, ja kas, varētu piebilst, ka šī ir viena no tām kinolentēm, kurās nevar runāt par ļoti "diverse" aktieru sastāvu. Tas varbūt par kaut kādā mērā sanācis ironiski - jo filmā ir uzsvērts, ka Bobijs Sīls tika piekabināts klāt "septītniekam" tāpēc, lai tiesājamo vidū būtu kāds melnādainais un līdz ar to grupiņa tiesas piesēdētājiem šķistu draudīgāka, bet pašā filmā šādā pat veidā ir piekabināta vienīgā kaut cik nozīmīgu lomu spēlējošā sieviete - revolucionāru grupējumā infiltrējusies policijas darbiniece (kurai nav vēsturiska pamata un kura vienlaikus arī ir diezgan bezvērtīgs personāžs filmas kontekstā).

Ludmila Sproģe un Vera Vāvere - Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras sudraba laikmets

Reizēm mana lasāmās literatūras izvēle mēdz būt stipri dīvaina, un šī grāmata diez vai šajā ziņā būs kāds izņēmums. Ludmilas Sproģes un Veras Vāveres kopdarbs ir šauram lasītāju lokam paredzēts izdevums, kurš, tieši kā liecina tā nosaukums, stāsta par mijiedarbību starp krievu literatūras "sudraba laikmetu" un to, kā tas ietekmēja latviešu literatūru divdesmitā gadsimta sākumā.

Max Frisch - Amerika!

Makss Frišs ir viens no maniem iecienītākajiem divdesmitā gadsimta rakstniekiem, bet viena tipiska skāde, kas parasti rodas attiecībā pret jebkāda veida māksliniekiem, kas tev patīk - visas svarīgākās pieturas attiecīgajā daiļradē jau ir zināmas, atliek tik vien kā "zināšanu māte", proti, atkārtošana. Tomēr šīs grāmatas saturs man nudien nebija pazīstams, līdz ar to vēl mazliet "freša" Friša sanāca dabūt.

Latvijas sniegums Pasaules hokeja čempionātā: kaut kas analīzei līdzīgs

Atslēgas vārdi: hokejs
Uzreiz sāku ar tiesisku atrunu: nepretendēju uz hokeja eksperta statusu, līdz ar to galīgi nezinu "kā vajadzēja labāk" un līdz ar to man nav ne miņas no nākotnes vīzijas par turpmāko Latvijas hokeja attīstību. Vēlos tik vien kā ar (iespējami neitrāliem) argumentiem pamatot, ka apgalvojums "mēs aizvadījām teicamu turnīru, uzvarējām čempionus un bijām soļa attālumā no medaļām" primāri ir balstīts emocijās, nevis realitātē.

Mariss Vētra - Div dūjiņas

Šī grāmata bija Marisa Vētras debija literatūrā, šķiet, vienīgais viņa darbs rakstniecībā, kas dienasgaismu ieraudzīja vēl neatkarīgajā Latvijā. Šajā apjomā ļoti nelielajā romānā Vētra apraksta primāri savu paša pieredzi kā brīvprātīgajam Brīvības cīņās. Grūti pat teikt - cik daudz šajā romānā vispār ir fantāzijas un cik - dokumentāla satura. Kā formulējis grāmatas ievadā pats tās autors, viņš uzskatīja, ka par Brīvības cīņām ir rakstīts pārāk maz un ka ir svarīgi atcerēties, ka tie, kas atdusas Brāļu kapos, ir bijuši dzīvi cilvēki, gados jauni un ar sapņiem, kuri gājuši bojā, šādā veidā ļaujot rasties neatkarīgajai Latvijai.

Intars Rešetins - Svešie jeb miļeņkij ti moi

Radioteātris man kļuvis par patīkamu atklājumu - tas ir piemērots saturs, ko klausīties skriešanas laikā. Pagaidām neesmu sevī radis interesi par tradicionālām audiogrāmatām, bet radioteātris - tas tomēr ir kaut kas mazliet cits. Pirmā klausāmmateriāla izvēle gan sanāca tāda, ka dramatizēto darbu jau esmu lasījis, turklāt vēl diezgan nesen. Janas Egles romāns "Svešie jeb Miļeņkij ti mo" ir diezgan pateicīgs materiāls radioteātrim - to veidojošie stāsti ir gana patstāvīgi, lai varētu katrs par sevi veidot pilnvērtīgas epizodes, kuras var sadalīt radioteātra sērijās. "Svešos" iestudējis Intars Rešetins, vienā no lomām iesaistot savu meitu Grētu Rešetinu, citus tēlus atveido Indra Briķe, Artis Robežnieks, Vita Vārpiņa un Veronika Plotņikova.

Andrus Kivirähk - Zilais, ragainais dzīvnieks

Kaut kas Andrusam Kivirehkam ir ar tiem dzīvniekiem - pirmā viņa grāmata, ko iepazinu, saucās "Skaistais dzīvnieks", tagad kārta pienākusi "Zilajam, ragainajam dzīvniekam". Tiesa, ar nosaukumu šo grāmatu līdzība arī aprobežojas - ne formā, ne saturā sevišķas līdzības te nebūs, kas gan nenozīmē, ka šī grāmata pēkšņi mani būtu pievīlusi un Kivirehks vairs nebūtu lielisks.

Cilvēks, kura nav

Atslēgas vārdi: stāsti
Tas sākās teju no pirmās dienas, kad es vairs nebraucu uz biroju. Lai vismaz kaut cik uzturētu sevī mentālā un fiziskā formā, es katru dienu sāku iet pastaigāties. Iepriekš mans dienas režīms bija bijis vienkāršs: ar auto uz darbu, atceļā lielākoties iebraucu veikalā pēc kaut kā ēdama un dzerama. Ja nebija noskaņojuma pašam sildīt mikroviļņos pusfabrikātus, reizēm pasūtīju kādu picu. Vakars pie TV vai datora, kas patiesībā bija viens un tas pats. Izņēmums - ceturtdienas, kad ar čomiem no darba spēlēju basketbolu un pēc tam pāris stundas pasēdējām kādā krogā līdz laikam, kad kārtīgajiem ģimenes tēviem pienāca laiks doties pie sievām un bērniem. Es parasti vēl vienu glāzi alus izdzēru vienatnē un tad arī sēdos taksometrā, lai atgrieztos dzīvoklī, kas ceturtdienu vakaros šķita vēl tukšāks vēl citkārt. Ja ne pastāvīgu sievieti, tad vismaz kaķi man noteikti vajadzētu, tā es sev reizēm atgādināju, bet tālāk par ieceres fāzi netiku. Kas attiecas uz sievietēm, tur es palaikam mēģināju kaut ko darīt lietas labā, bet kaut kā tāda, ko varētu saukt par ilgtermiņa attiecībām, man nebija bijis jau piecus gadus kopš viņa piesavinājās mūsu kopīgo dēlu un aizbrauca uz to valsti, kuru pat vārdā vairs nesaucu. Pārāk bieži par to es nedomāju, vismaz ne apzināti, bet kaut kāda atspere manī noteikti tajā dienā salūza, un šāds defektīvs es tiešām neesmu derīgs nekam ar skatu uz nākotni. Pats to lieliski apzinos, bet atkal un atkal ir atkārtojusies situācija, kad es gultā sāku žēloties par pagātnē piedzīvoto, it kā klāt esošajai sievietei ar to būtu jebkāda darīšana. Un pat tagad es to daru, lai gan biju stingri sev apsolījies turēties rāmjos un neaizpeldēt kaut kur beztēmā.
2021-05-23 | Cilvēks, kura nav

Christopher Sanford - Polanski

Romāns Polaņskis ir klasisks piemērs kategorijai "pretrunīgs mākslinieks". Domājams, pat lielākie viņa kritiķi atzīst, ka viņš ir izcils režisors. "Rozmarijas mazulis", "Ķīniešu kvartāls" un "Pianists" ir tāda kino klasika, ka lielāku teju vai nevar iedomāties, un arī viņa mazāk ievērojamo darbu vidū ir daudz tā sauktās "kulta klasikas". Tikām Polaņskis kā cilvēks ir sarežģīts gadījums, un kopumā galīgi - ne tas simpātiskākais.