Kazhes pierakstu burtnīca

Džulians Bārnss bez jebkādām atrunām ir viens no maniem iecienītākajiem rakstniekiem. Šī ir devītā viņa grāmata, ko esmu izlasījis, un visas iepriekšējās astoņas, kas lasītas laikos, kad vērtējumam liku zvaigznītes skalā no nulles līdz desmit, saņēmušas vērtējumus no 7.5 līdz 9, turklāt vairākas no tām lasītas tajā periodā, kad savos vērtējumos biju kritisks, un vidējais vērtējums varētu būt bijis kaut kur ap sešinieku. Bet nu vairāk nekā desmit gadus šis saraksts nebija papildināts, līdz mūsu vizītes Anglijas ezeru zemē ietvaros Kārnfortā iegājām vietējā grāmatnīcā, kur ievēroju plauktā jaunāko Bārnsa romānu. Daudz nedomāju, un tas ar mani atbraucu uz Latviju. Uzreiz iesāku to lasīt, taču tad kaut kā sanāca, ka sakrita pa virsu visādas citas grāmatas - gan no bibliotēkas, gan Rīgā iegādātas kā "Hipiji Latvijā" un "Dzīve, narkotikas un rokenrols", un tikai tagad, augusta beigās beidzot atgriezos pie Bārnsa.

Kurts Vonnegūts (vai arī Bokonons) ir rakstījis: "Priekšlikums doties negaidītā ceļojumā ir paša Dieva pasniegtas deju stundas." Tieši šādi varu raksturot to, kā es uz pāris dienām nokļuvu Fēru salās.

Rīgas Politehniskā institūta (RPI, mūsdienās Rīgas Tehniskā universitāte) futbola komanda - ilggadīga LPSR čempionātu dalībniece, augstākā izcīnītā vieta čempionātā - sestā (1974), tāpat sasniegts Latvijas kausa fināls (1978).

Līva Zolneroviča grāmatā "Hipiji Latvijā. 20. gs. 60. līdz 90. gadi" visnotaļ nopietni apskata to, kas tie hipiji tādi bija, no kurienes tādi radās, kā kustība attīstījās un kāds ir tās stāvoklis mūsdienās. Grāmata (pamatīgs ķieģelis) sastāv no divām daļām: pirmajā autore sniedz faktoloģisku informāciju un veic izglītojošo darbu, bet otrajā vārds dots pašiem bijušajiem (un daļā gadījumu - esošajiem) hipijiem, kas nepastarpinātā veidā stāsta savu ceļu šajā virzienā.

Mans šī gada VVTF noslēdzās ar "Laipotājiem". Režisors Kārlis Krūmiņš pārnesis Šekspīra "Otello" uz Latvijas realitāti un uz Latvijā daudz saprotamākiem apstākļiem. Labā ziņa tiem, kas izrādi nepieredzēja festivālā - tā jau ir iekļauta Valmieras teātra repertuārā un būs skatāma arī nākotnē. Līdz ar to uzreiz otrā labā ziņa: šo izrādi arī ir vērts redzēt!

Bērniem paredzētā izrāde "Pīķa dāma, parādies!" mani uzvedināja uz pārdomām par to, kāda ir mana attieksme pret dažādiem spocīgiem rituāliem un pievēršanos tiem. Taču vispirms - par pašu izrādi. Trīs bērni (kuru vecums izrādē, protams, nav skaidri noprotams, tik vien, ka viņi ir skolas vecumā), pavadot vasaru Valmierā un neesot sevišķi pieskatīti izdomājuši izmēģināt praksē vienu no klasiskajiem bērnu šausmu stāstu elementiem mūspusē - Pīķa dāmas izsaukšanu. Protams, tā tā darbība risinās mūsdienās, precīzas instrukcijas tam, kā šo dāmu paaicināt, viņi saņem ar MI starpniecību. Pārbaudīju praksē - ChatGPT patiešām diezgan līdzīgas instrukcijas izsniedz, nav melots.

Rītu gan es, gan Marina pavadījām skrējienā pa slēpošanas trasi (uz maiņām, ne jau abi reizē). Šoreiz pieķēros lietai kārtīgāk - astoņi apļi, bez jebkādiem sānsoļiem - tikai godprātīgs treniņu darbs, summā 15.7 kilometri, pusotra stunda skriešanas. Un tad - atkal sauna, atkal pelde. Atkal gandarījums.

Lielais notikums ir iespējams! Kad Valmieras un tās tuvākās apkārtnes kriminālās autoritātes dēls precas ar parastu meiteni no ielas, Valmierā notiek gadsimta kāzas. Visi kabaljero, kovboji, kabarē dejojošās meitenes un citas sirdsdāmas ir gatavi šim notikumam, kas sola ne vien gadsimta kāzas, bet arī gadsimta paģiras. Taču tad notiek neiedomājamais - ļaundari no netālās Smiltenes nolaupa līgavu. Kāzu nebūs? Kāzu nebūs! Ja vien drošsirdīgais kāzu vadītājs Dži Rodeo un kaitinošās līgavas māsa nespēs atbrīvot nolaupīto līgavu, dodoties īpaši bīstamā misijā uz pašu laupītāju sirdi - Smilteni. Pilsētu, kur plūst Abuls, kur Tepera krastos stadionā uzauguši futbolisti, kas regulāri cīnās par pēdējām vietām pirmās līgas turnīrā un kur līdzās citiem izciliem apskates objektiem ir veikals "Pie Gvido".

Tas, ka mani ceļi līdz šim nebija krustojušies ar grupu "Raxtu raxti", nav sevišķi pārsteidzoši: modernā folkmūzika (pieņemot, ka šādi definējama šī kolektīva žanriskā piederība) nav tieši tas mūzikas lauciņš, kuram es cītīgi sekotu. Vienlaikus viņi šķiet tāda grupa, kas varētu spēlēt, piemēram, "Labā dabā", un tur šāda tikšanās varētu notikt. Bet līdz šim nebija notikusi. Negaidītāk ir tas, ka manā blogā līdz šim nekad un nekādos apstākļos nav pieminēta šīs grupas solista Marta Kristiāna Kalniņa iepriekšējā grupa - "Autobuss debesīs". Nē, nav tā, ka es būtu par to jebkad fanojis, taču tūkstošgades sākumā kādas pāris reizes viņu uzstāšanos esmu pieredzējis. Piemēram, Rīgas svētkos pirms 25 gadiem. Jā, bija tāds pasākums - Rīgai 800, un šogad jau Rīgai 825. Un tur tas autobuss debesīs brauca, un MKK dziedāja par to, ka viņa mīļajiem ir jāsit bungas. Nostaļģija, sasodīts. Youtube ir arī video no tā koncerta. Bet ne par to tas stāsts.

Rīgā vasarā notiek daudz un dažādi koncerti un arī citu veidu kultūras pasākumi. Diemžēl mūsu iespējas to apmeklēšanai ierobežo kaitinošais laika faktors. Tomēr, kad uzzini, ka "Grēcīgie partizāni" spēlēs tepat Dzegužkalnā, ir skaidrs - tik daudz laika jau nu vajadzētu atrast.