Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinājumā "Hohmai", kura bija drīzāk stāstu krājums (vai - konceptalbums) nekā romāns Svens Kuzmins lasītājiem devis savu nākamo mītiskajai Hohmas pilsētai veltītu darbu - romānu ar nosaukumu "Dizažio". Pozitīvais, ko varu teikt - šis romāns nav sava priekšgājēja kopija. Negatīvais - priekšgājējs man patika labāk. Un tomēr - izvērsīšu šo domu garākos teikumos.

Pēc ilgāka pārtraukuma pabeidzu skatīties "Bojack Horseman" piekto sezonu. Pauze bija ne tādēļ, ka pazuda interese, bet visādu citu darāmu lietu izraisīta - prioritātes, prioritātes.

Kalendāro gadu teātrī sākām (uz maiņām, kā jau allaž) ar "Šekspīru" Liepājas teātrī. Šī Elmāra Seņkova iestudētā izrāde pirms pāris gadiem savāca pamatīgu krājumu ar balvām Spēlmaņu naktī, un jau kādu laiku bija manā "vajadzētu noskatīties" sarakstā. Kad sakrita izrādes laiki (sestdiena un svētdiena) un mūsu iespējas attiecīgajā nedēļas nogalē nonākt Liepājā, nebija divu domu - jābrauc. Tradicionālā veidā pirmā uz izrādi gāja Marina, lai varētu man ziņot, vai šajā reizē labāk nākt ar ziediem vai kaut ko citu aktierim vai aktrisei pasniedzamu, tāpēc vēl pirms sava gājiena jau šo to par izrādi zināju, būdams vairāk apgādājies ar informāciju nekā tikai recenzijās lasītais.

Grāmata, ko četru vakaru garumā nolasīju priekšā Esterei. Apjoms, ja kas, bērnu grāmatu kontekstā šobrīd ir visai svarīgs kritērijs - esmu skeptisks pret "viena vakara grāmatām", kuras gan tāpat varu Esterei izlasīt, bet tās vairs nešķiet esam pienācīga lasāmviela. Juri Zvirgzdiņu vispirms iepazinu kā grāmatas "Odu laiks" autoru (tā galīgi nav domāta bērniem), tad pērn noklausījos "Have a nice day", kas gan ir bērniem domāta, tikai izteikti lielākiem kā Estere, un tā, nu, esam nonākuši līdz "Mufam", kurš, starp citu, savā ziņā ir itin līdzīgs "Have a nice day".

Timurs Vermešs pietiekamu popularitāti izpelnījās arī Latvijā ar savu grāmatu "Viņš ir atkal klāt", kurā aprakstīta Ādolfa Hitlera negaidīta atmošanās mūsdienu Berlīnē un viņa komiskiem starpgadījumiem pilnais un grāmatas garumā arvien biedējošākais ceļš atpakaļ uz slavas un ietekmes virsotni. "Izsalkušie un pārtikušie", viņa otrais romāns "Badīgie un sātie" (vai arī "Izsalkušie un paēdušie" - kamēr tas nav piedzīvojis tulkojumu latviešu valodā, nezinu, kā tieši to sauktu) ir savā ziņā Hitlera stāstam ļoti radniecīgs (vienlaikus - par kopiju to nekādi nenosauksi), un vismaz viens personāžs ir pārceļojis no pirmā romāna uz otro - šajā reizē Joahims Sensenbrinks ir komerctelevīzijas MyTV realitātes šova "Eņģelis postā" ar Nadehi Hākenbušu radītājs.

Izsludinu šī gada sieraināko izaicinājumu:līdzīgi kā putnotāji reizēm pievēršas Lielajam putnu gadam, kura ietvaros cenšas novērot maksimālu skaitu putnu sugu, šī izaicinājuma ietvaros 2022. gada laikā aicinu Tevi un sevi nobaudīt iespējami vairāk siera šķirņu. Par siera šķirni uzskatu tādu siera veidu, kam ir sava lapa Wikipedia. Kā standarta versijas siera jautājumos tiek atzītas angļu, latviešu un krievu Wikipedia versijas (pieņemu, ka krieviskā ir reālākā, kur varētu būt šķirkļi izcilajiem siera veidiem "Krievijas siers" un "Holandes siers". Idejiski viss vienkārši: izveido sev atsevišķu lapu Google dokumentā un sac pildīt!

Daudzi gadi pagājuši kopš pēdējo reizi biju Ziemassvētku pārgājienā. Arī šogad līdz pēdējam brīdim nekas neliecināja, ka kaut kas varētu mainīties, līdz Marina man 24. datuma pēcpusdienā ieteica pavaicāt Ilzei, vai šogad kāds pārgājiens notiek, varbūt es tajā varu piedalīties (saņemot man solīto brīvsoļa laiku). Atbilde - jā, rītdien un parīt būsim slēpošanas pārgājienā - pirmajā brīdī man lika samulst, vai tas nav par ātru un vai es tam esmu gatavs, bet visai ātri lēmums bija: Jā! Ir jāiet (jāslēpo)!

Ja tev pēkšņi kādu dienu rodas vēlme noskatīties Lienes Lindes filmu "Septiņas neveiklas seksa reizes", kas 2017. gadā saņēmusi Lielo Kristapu kā labākā studentu filma, tev ir vērts zināt vairākas būtiskas lietas, par ko, iespējams, būtu vērts bijis aizdomāties arī man pirms ierosināju Marinai to skatīties.

Tizlenes ir viena no tām pašmāju filmām, par kurām, atbilstoši maniem novērojumiem, raksta vai nu labo vai neko. Salasījies daudz labā, iespējams, es no filmas gaidīju kaut ko tādu, ko tā man nesniedza, tāpēc varbūt pareizāk būtu bijis rakstīt neko, taču tas jau nebūtu es, ja palaistu garām iespēju par kaut ko pasūdzēties. Jāatzīmē, ka apjūsmošanas ziņā filmas tuvākais ekvivalents ir "Kriminālās ekselences fonds" - arī visnotaļ stilīga filma, par kuru viss Internets kūsāja tādā sajūsmā, ka tai bija grūti vismaz daļēji nekļūt par vilšanos manās acīs - jo kad tu esi sagatavots savas dzīves izcilākajai maltītei, vienkārši garšīgs ēdiens tevi īsti nespēs iepriecināt. Turklāt atšķirībā no KEF, "Tizlenes" ir spējušas iepriecināt ne tikai skatītāju parasto, bet arī kino ekspertus - ne jau velti filma tikusi pie 10 Lielā Kristapa nominācijām.

Kamēr es biju devies Ziemassvētku pārgājienā, Marina deva Esterei iespēju noskatīties multfilmu, kuras Lego komplekts ir Esteres krājumā jau labu laiku. Beidzot šķita, ka varbūt Esterei vairs nebūs pārmērīgi bail un viņa patiešām būs gatava šo multeni skatīties. Reāli izrādījās - ne gluži, proti, lielāko daļu laika viņa bija slēpusies un ekrāna virzienā neskatījusies, bet vismaz viņa bija pietiekami iepazinusies ar multfilmas sižetu, lai nākamajā dienā to noskatītos jau pilnvērtīgāk abu vecāku klātbūtnē. Līdz beigām gan viņa tāpat neizturēja - daļēji tālab, ka bija bail, daļēji - tāpēc ka apnika, bet vismaz kaut kāds progress ir. Un tad otrajā reizē arī es biju skatītāju vidū, un arī varēju izveidot personīgo viedokli par to, kas šajā animācijas filmā ir labs.