Pauls Bankovskis - 18

Paula Bankovska romāns "18" ir viens no darbiem, kas tapuši sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ietvaros, gatavojoties Latvijas simtgadei. Man visai interesanti sanāca ar kontekstu tā lasīšanai - "18" es pievērsos kā nākamajam darbam pēc Īvandes Kaijas "Iedzimtā grēka", kurš rakstīts un risinās Pirmā pasaules kara priekšvakarā, kamēr "18" vēsta jau par notikumiem šī kara laikā. Atšķirība gan, protams, ir tajā, ka Īvande Kaija rakstīja par savu laiku, kamēr Bankovskis - par teju 100 gadus senu pagātni. Un, kā jau to varētu gaidīt - Bankovska tekstā mēs atgriežamies pie 700 verdzības gadiem un latviešiem, kuriem nekas šai zemē nepieder. Tiesa, ar tādu īpatnību, ka pagātnes stāsta galvenais varonis ir labi izglītots un viņa vecāki pārvalda muižu.

Īvande Kaija - Iedzimtais grēks

Īvandes Kaijas ievērojamākais literārais veikums "Iedzimtais grēks" ir reizē izcils un ne visai labs romāns. Tas sagrāva virkni manu stereotipu, daudzkārt pārsteidza, rosināja uz pārdomām un visādi citādi varu teikt - šī grāmata man paliks spilgtā atmiņā. Vienlaikus tā literārās kvalitātes labākajā gadījumā var raksturot kā nevienmērīgas.

Inga Gaile - Rakstītāja

Būtu pārspīlēti teikt, ka es daudz līdz šim zināju par rakstnieci Īvandi Kaiju. Faktiski - vien to, ka tāda bijusi. Nojaušu, ka viņas daiļrade nevienos laikos nav bijusi obligātajā literatūras programmā skolās, viņas pašas dzīves laikā autore (īstajā vārdā Antonija Lūkina) dēvēta par lubu literatūras rakstnieci, kuras darbi vēl turklāt ir netikumīgi, un par to, ka mūsdienās būtu notikusi būtiska viņas darbu reabilitācija, es arī nebūtu īsti pārliecināts. Taču mani ieintriģēja, kādu darbu no viņas biogrāfijas varētu būt izveidojusi Inga Gaile, kura droši vien būtu visloģiskākā no mūsdienu latviešu literātēm, kas varētu pievērsties Īvandes Kaijas stāstam.

Reinis Boters - Pisties vai dzīvot

Kvadrifrona trupas jaunākais iestudējums "Pisties vai dzīvot" man kādu laiku raisīja pārdomas - gribu es to redzēt vai nē. Lai arī es lieliski apzinos, ka tēma "prostatas vēzis" ir viena no tām, par ko man kā 1983. gada izlaiduma vīrietim klātos domāt vairāk nekā to esmu darījis līdz šim, tas automātiski nenozīmē, ka es par to vēlos domāt un vēl jo vairāk, ka vēlos skatīties koncertizrādi par prostatas vēzi. Tomēr sadūšojos un pat aizgāju uz pirmizrādi, tagad varu droši teikt - bija vērts.

Tūve Jansone - Neredzamais bērns

Dažus stāstus no muminu pasaules krājuma "Neredzamais bērns" Esterei biju izlasījis jau aizvadītajā vasarā - Eiropas ceļojuma laikā man aptrūkās papīra grāmatu un Kindlā ielādēju šo krājumu. Toreiz Estere bija gatava klausīties tikai tos stāstus, kuros piedalījās mumini vai vismaz Susuriņš. Arī tagad viņa ne visam un ne uzreiz bija gatava, bet ar savu devu pārliecināšanas panācu, ka viņa tomēr noklausījās arī tos stāstus, ar kuriem iepriekš nebija pazīstama.

Tūve Jansone - Komēta nāk

Paša bērnībā es, protams, esmu lasījis grāmatas par muminiem. Kaut ko man mamma arī noteikti lasīja priekšā - kā nekā vairākas muminu grāmatas mūsmājās bija tikai krieviski, bet šī literatūra man aktuāla bija laikos, kad pats krieviski vēl nelasīju (vismaz es neatminos, ka būtu lasījis muminus krievu mēlē), līdz ar to iespējams, ka muminus esmu klausījies dzīvajā tulkojumā, bet varbūt arī krieviski - kas to lai tagad vairs zina. Taču Esteri ar muminu pasauli gan iepazīstinu ar profesionāla tulkojuma starpniecību, pirms kāda laiciņa lasīju viņai "Mumintēta memuārus", par kuriem nezināmu iemeslu dēļ te neesmu uzrakstījis, bet bibliotēkā kā pirmo paņēmām Muminu grāmatu ar, manuprāt, slavenāko nosaukumu, proti "Komēta nāk".

Anšlavs Eglītis - Švābu kapričo

Šis, ja pareizi saprotu, ir pēdējais no Anšlava Eglīša darbiem, kas tapa, viņam vēl esot Vecajā kontinentā, tajā aprakstot vairāk vai mazāk paša pieredzēto pēckara gados kādā vācu mazpilsētiņā Alpos. Mūsdienās šādu stāstu krājumu visticamāk dēvētu par romānu, jo vienota te ir ne vien vide, bet ir arī viens centrālais tēls, kurā ir sava deva paša autora (ar to atšķirību, ka Eglītim vienmēr līdzās bija viņa sieva Veronika Janelsiņa, kamēr varonis ir viens kā pirksts), vienota ir arī vide (pa vidu starp ciematu un mazpilsētu), arī pārējie tēli te daļēji atkārtojas, turklāt vēl darba ievads un noslēgums tam dod ļoti skaidru ietvaru un pabeigtības sajūtu. Taču, ja jau Eglītis to sauca par stāstu krājumu, tātad tas ir stāstu krājums.

Auswärtsspiel – Die Toten Hosen in Ost-Berlin

Vācu televīzijas dokumentālā filma par Die Toten Hosen koncertiem Austrumberlīnē mani uzrunāja pirmkārt tādēļ, ka Arnis padalījās ar saiti uz to (tā vēl dažas dienas, līdz 28. novembrim, būs publiski pieejama resursā ardmediathek.de), bet otrkārt tālab, ka šī gada vasarā apmeklētajā grupas koncertā notika tās kopīga uzstāšanās ar grupas "Planlos" dalībniekiem, par kuriem gana daudz tiek stāstīts arī šajā filmā.

Anšlavs Eglītis - Čingishana gals

Anšlava Eglīša leģendas "Čingishana gals" rašanās iemesli un prototipi galīgi nav tālu jāmeklē. Asinskāru diktatoru, kuru mērķis bija nevis vienkārši iekarot jaunas zemes, bet arī iznīdēt to iedzīvotājus, teksta tapšanas laikā netrūka (ok, viens no viņiem uz to brīdi jau bija izbeidzies, bet otrs gan turpināja plosīties uz pilnu jaudu). Stāsta nozīmīgākie elementi, varoņi un totikumi ir sekojoši: pie Čingishana ierodas kaimiņu daudz civilizētākās Hijas valsts sūtnis, kuru vispirms pazemo, bet pēc tam arī nogalina, jo Čingishans ir izlēmis iznīcināt Hivu. Viens no viņa galvenajiem mērķiem ir iegūt Hijas valdnieka skaisto sievu. Vienīgais, kas (ļoti netiešā veidā, jo viņam paša galva ir dārga) Čingishanu no kārtējā slaktiņa izraisīšanas atrunāt, ir viņa ministrs ķīnietis, kurš gan neko nepanāk.

Anšlavs Eglītis - Kazanovas mētelis

Noveļu krājums (kas gan apkopotas vienlaidus tekstā) "Kazanovas mētelis" veido tādu kā robežšķirtni starp Anšlavu Eglīti - Rīgas dendiju, un trimdas rakstnieku. Uzrakstīts, šķiet, vēl lielākoties dzimtenē, bet izdots jau trimdā, tas vēsta par tiem pašiem aizgājušajiem laikiem kā "Līgavu mednieki" un "Homo Novus", taču kaut kas tev šajā tekstā liek nojausta, ka tas ir atskatīšanās uz pagātni, nevis tagadnes liecība. Kā jau tas ir raksturīgi Eglīša darbiem, kas risinās Rīgā, viņa aprakstītais laiks ir maksimāli nekonkrēts, tik vien tu saproti, ka runa ir par brīvvalsts laiku, bet nekādu aktuālu notikumu, nekādas politikas. Un "Kazanovas mēteļa" gadījumā jau tas nav brīnums - ja pat lielās formas darbos autors vairās vērtēt laiku, kālab lai tas notiktu šeit?