Kazhes pierakstu burtnīca

Gadās tās situācijas, kad radu sarežģījumus nākotnes sev. Un var jau saprast - ko tad nākotnes es sev labu esmu izdarījis? Pilnīgi neko. Tad nu tu ņem un ieplāno kādu pasākumu relatīvi tālai nākotnei, lai tas nākotnes cilvēks domā, kā attiecīgo situāciju risināt. Nika Keiva koncerts Viļņā bija tieši tas gadījums - nopirku divas biļetes tikko, kā tās parādījās pārdošanā un tikai pāris nedēļas pirms koncerta sāku domāt, kā tur nokļūt. Risinājums beigās bija sarežģīts un noteikti ne optimāls. Bet, kas ir būtiski - koncertā es nokļuvu. Un tas bija labs, lai gan - vai kāds būtu gaidījis ko citu?

Mihails (Miķelis) Žuravskis (1900–1941) - manas vecvecvecmāmiņas brāļa dēls - ir viens no tiem personāžiem dzimtas kokā, par kuru netrūkst neskaidrību, kas pilnīgi noteikti uzskatāms par "pretrunīgi vērtējamu" personu un, kas ir būtiskākais - ne visa pieejamā informācija ir pietiekami autoritatīva un pārliecinoši objektīva, lai tai varētu akli ticēt. Ja man vajadzētu viņu raksturot dažos vārdos, tie būtu: Mācītāja dēls. Šahists. Latvijas armijas virsnieks. Kolaborants. Nacistu nogalināts.

Latvijas Valsts Universitātes (LVU) futbola komanda Rīgas čempionātā bija tik īslaicīga dalībniece, ka sākotnēji tādas eksistenci vispār nebiju ievērojis, tāpēc vispirms tapa apraksts par RPI komandu, kura pastāvēja vēlāk, un patiesībā nekā sevišķi daudz, ko par šo komandu vēstīt, arī nav, turklāt pat precīzas ieņemtās vietas turnīros nav zināmas. Toties šajā komandā spēlējuši vairāki cilvēki, kas bijuši daudz plašāk zināmi ārpus futbola laukuma.

Džulians Bārnss bez jebkādām atrunām ir viens no maniem iecienītākajiem rakstniekiem. Šī ir devītā viņa grāmata, ko esmu izlasījis, un visas iepriekšējās astoņas, kas lasītas laikos, kad vērtējumam liku zvaigznītes skalā no nulles līdz desmit, saņēmušas vērtējumus no 7.5 līdz 9, turklāt vairākas no tām lasītas tajā periodā, kad savos vērtējumos biju kritisks, un vidējais vērtējums varētu būt bijis kaut kur ap sešinieku. Bet nu vairāk nekā desmit gadus šis saraksts nebija papildināts, līdz mūsu vizītes Anglijas ezeru zemē ietvaros Kārnfortā iegājām vietējā grāmatnīcā, kur ievēroju plauktā jaunāko Bārnsa romānu. Daudz nedomāju, un tas ar mani atbraucu uz Latviju. Uzreiz iesāku to lasīt, taču tad kaut kā sanāca, ka sakrita pa virsu visādas citas grāmatas - gan no bibliotēkas, gan Rīgā iegādātas kā "Hipiji Latvijā" un "Dzīve, narkotikas un rokenrols", un tikai tagad, augusta beigās beidzot atgriezos pie Bārnsa.

Kurts Vonnegūts (vai arī Bokonons) ir rakstījis: "Priekšlikums doties negaidītā ceļojumā ir paša Dieva pasniegtas deju stundas." Tieši šādi varu raksturot to, kā es uz pāris dienām nokļuvu Fēru salās.

Rīgas Politehniskā institūta (RPI, mūsdienās Rīgas Tehniskā universitāte) futbola komanda - ilggadīga LPSR čempionātu dalībniece, augstākā izcīnītā vieta čempionātā - sestā (1974), tāpat sasniegts Latvijas kausa fināls (1978).

Līva Zolneroviča grāmatā "Hipiji Latvijā. 20. gs. 60. līdz 90. gadi" visnotaļ nopietni apskata to, kas tie hipiji tādi bija, no kurienes tādi radās, kā kustība attīstījās un kāds ir tās stāvoklis mūsdienās. Grāmata (pamatīgs ķieģelis) sastāv no divām daļām: pirmajā autore sniedz faktoloģisku informāciju un veic izglītojošo darbu, bet otrajā vārds dots pašiem bijušajiem (un daļā gadījumu - esošajiem) hipijiem, kas nepastarpinātā veidā stāsta savu ceļu šajā virzienā.

Mans šī gada VVTF noslēdzās ar "Laipotājiem". Režisors Kārlis Krūmiņš pārnesis Šekspīra "Otello" uz Latvijas realitāti un uz Latvijā daudz saprotamākiem apstākļiem. Labā ziņa tiem, kas izrādi nepieredzēja festivālā - tā jau ir iekļauta Valmieras teātra repertuārā un būs skatāma arī nākotnē. Līdz ar to uzreiz otrā labā ziņa: šo izrādi arī ir vērts redzēt!

Bērniem paredzētā izrāde "Pīķa dāma, parādies!" mani uzvedināja uz pārdomām par to, kāda ir mana attieksme pret dažādiem spocīgiem rituāliem un pievēršanos tiem. Taču vispirms - par pašu izrādi. Trīs bērni (kuru vecums izrādē, protams, nav skaidri noprotams, tik vien, ka viņi ir skolas vecumā), pavadot vasaru Valmierā un neesot sevišķi pieskatīti izdomājuši izmēģināt praksē vienu no klasiskajiem bērnu šausmu stāstu elementiem mūspusē - Pīķa dāmas izsaukšanu. Protams, tā tā darbība risinās mūsdienās, precīzas instrukcijas tam, kā šo dāmu paaicināt, viņi saņem ar MI starpniecību. Pārbaudīju praksē - ChatGPT patiešām diezgan līdzīgas instrukcijas izsniedz, nav melots.

Rītu gan es, gan Marina pavadījām skrējienā pa slēpošanas trasi (uz maiņām, ne jau abi reizē). Šoreiz pieķēros lietai kārtīgāk - astoņi apļi, bez jebkādiem sānsoļiem - tikai godprātīgs treniņu darbs, summā 15.7 kilometri, pusotra stunda skriešanas. Un tad - atkal sauna, atkal pelde. Atkal gandarījums.