Kazhes pierakstu burtnīca

"DJ Krankenwagen" ir viena no manām top 2 šobrīd tuvākajām aktīvajām latviešu grupām līdzās "Grēcīgajiem partizāniem", kuri, starp citu, arī bija šī koncerta skatītāju vidū (vismaz trīs no viņiem: Pūķis, Anete un Arno), līdz ar to viņu jaunā albuma prezentācijas koncertu gaidīju ar nepacietību. Šo veicināja arī apstāklis, ka digitāli "Lēnās palīdzības" ieraksts kļuva pieejams jau pāris nedēļas iepriekš un biju to atzinis par labu esam. Līdz ar to, sekojot prezentācijas koncerta reklāmas saturam, "vienreiz dzīvē pieņēmu patstāvīgu lēmumu un iegādājos biļeti tagad". Vispirms uzstājās Effekts, un arī tas nebija slikts, bet pamatēdiens, protams, bija "Diskžokeja Ātrā palīdzība" uzstāšanās.

Par grupas "Effekts" eksistenci es uzzināju, kad "DJ Krankenwagen" izziņoja sava otrā albuma prezentācijas koncertu kopā ar šādu kolektīvu. Kā izrādījās, pilnīgi no nulles šī iepazīšanās nebija jāsāk, jo grupas dalībnieki reizi nedēļā dzirdami Radio Naba "Smagajā rītā", kuru vada personāži vārdos Rektors, Vektors un Sektors (trūkst informācijas, vai kā viesis tajā mēdz piedalīties arī Hektors). Un viens no šīs trijotnes (neesmu pieviksējis, ar kādu burtu sākas viņa vārds) - ārpus "Effekta" ir zināms kā Leļļu teātra aktieris Rihards Zelezņevs (plašākai sabiedrības daļai varētu būt zināms kā Anšlavs Eglītis seriālā "Pansija pilī"). Pirms gaidāmā koncerta pietiekami daudz reižu noklausījos "Effekta" debijas albumu, lai "Angārā" ierastos ar sajūtu, ka šī grupa man ir zināma un - pat vēl vairāk - ka man šī grupa patīk. Protams, tik traks fanbojs, lai pasludinātu šo par vienu no manām mīļākajām grupām, es neesmu kļuvis, bet gaidīju no koncerta visai daudz.

Kaut kur Čehijā, neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām. Vizionārs režisors (tā neoreālisma laikmetā bija modē) uzņem filmu, kuras aktieriem sižets nav zināms. Patiesībā nav zināms gandrīz nekas. Aktrise atveido Terēzi. Tiesa, patiesībā viņa nav Terēze. Tāpat viņas vīrs Tomašs nav Tomašs. Un nav viņas vīrs. To gan līdz galam arī skatītāji uzreiz nesaprot. Aktrisei daudz kas nepatīk uzņemšanas laikā. Režisors mēģina izmantot savu varas pozīciju, neveiksmīgi. Kas tieši tur notiek, mums nav līdz galam skaidrs.

Pēdējos gados Latvijā nākuši modē miniseriāli vai daudzsēriju mākslas filmas, un "Padomju džinsi" to plejādē izceļas ar labo piemērotību ārzemju skatītājam, līdz ar to mani nebūt nepārsteidz, ka tiesības uz tā izrādīšanu ārvalstīs iegādājušās vairākas lielas kompānijas (tai skaitā HBO). Protams, laba atbilstība starptautiskajam skatītājam automātiski negarantē kvalitāti vietējai publikai.

Manas vecvecmātes brālis. Jurists. Miris divdesmit astoņu gadu vecumā Krievijā ar spāņu gripu.

Vlada Spāres pirmais un līdz šim vienīgais vienpersoniski uzrakstītais romāns "Tu nevari dabūt visu, ko gribi" ir spilgts un oriģināls teksts, kurā acīmredzami jaušamas gan "Odu laika" atskaņas, gan arī no tā atšķirīgas notis un par kuru man diez vai izdosies kaut cik sakarīgi uzrakstīt, tālab jau pirmajā rindkopā ietveršu nozīmīgāko par šo grāmatu sakāmo: "Tā ir lasīšanas vērta!"

Neko daudz (faktiski - pilnīgi neko) par Ilzi Lāci nezinot, iepazīstot viņas stāstu krājumu "Sarunas uz sētas kāpnēm" kaut kāds ieskats tajā, kas viņa par cilvēku, ir gūstams. Pirmkārt, Ilze Lāce noteikti jau ilgāku laiku dzīvo kaut kur Rietumos, līdz ar to uz situācijām Latvijā var skatīties ar zināmu distanci (tomēr ne no tāda skatupunkta kā Vilim Lācītim, stroiku jautājumos viņa diez vai ir zinoša). Viņas redzējums par dzīvi Latvijā līdz ar to ir ar savu devu līdzjūtības, brīžam diezgan skarbs (kā stāstā par sievieti, kas ierodas Latvijā, lai apciemotu savas atvases, kurai katrai ir sava veida problēmas - ar atkarībām, naudas trūkumu utt). Un arī vispār kā risinājumu dzīves problēmām Lāce noteikti saskata tieši dzīvi ārpus Latvijas, jo šeit viss ir pārāk smagi. Ok, ne visos stāstos, ir šur tur arī sava deva ticības tam, ka šeit viss nav pilnīgi auzās, tomēr nekāda dzīvespriecīgā šī grāmata nav. Un, lai arī stāstu krājums kopumā man patika, jāatzīst, ka mēnesi pēc tā izlasīšanas, kad beidzot esmu saņēmies par to kaut ko uzrakstīt, neko daudz no tā vairs neatceros - tik vien kā noskaņas, bet mazāk - konkrētus stāstus, konkrētus notikumus tajos. Līdz ar to secinājums, ka nekādu spilgto iespaidu uz mani šī grāmata neatstāja.

Mana vecvectēva Joseļa Rivoša brāļadēls. Dzimis Tērbatā. Vecāki: botāniķis Solomons Rivošs (1868–1931) un Rebeka Rivoša (dz. Freidlina, 1878–1939). Domājams, ka bērnības gadus pavadījis Tērbatā, vismaz tur viņa vecāki precējušies, tur viņš arī dzimis, taču kaut kad ģimene pārcēlās uz Latviju. Zināms, ka 1921. gadā Bernharda vecāki saņēma Latvijas pases, tobrīd bija pierakstīti Rēzeknē, bet reāli, domājams, dzīvoja Rīgā. Drīzumā ģimene pārcēlās uz Rietumeiropu. Sākumā dzīvoja Vācijā (Berlīnē, Hamburgā), bet 1927. gadā pārcēlās uz Cīrihi, Šveicē, kur Bernhards Rivošs turpināja izglītību arodskolā (nav izdevies noskaidrot, vai Šveicē dzīvoja tikai Bernhards vai arī viņa vecāki). 1930. gadā ieguva gatavības apliecību, paralēli jau no 1928. gada mācījās Cīrihes konservatorijā. Apguva Mūzikas zinātni un literatūras vēsturi Cīrihes Universitātē, 1934. gadā ieguva doktora grādu, disertācijas tēma “Beiträge zur Entwicklung in Haydns Symphonik, 1759 bis 1780” (Haidna simfoniskuma attīstība no 1759. līdz 1780. gadam).

Grupā "DJ Krankenwagen" man patīk teju viss, līdz ar to apzinos, ka viņu jauno albumu vērtēšu no absolūti partejiskām pozīcijām. Bet, ja ņem vērā, ka rakstu to, kas man tīk, par to, kas man tīk, problēmu te neredzu. Tomēr vispirms nepieciešama sūkstīšanās par to, kas man šajā grupā nepatīk. Protams, ka tas ir nosaukums. Pat nav īsti svarīgi, kāds tieši bija tas stāsts, kālab šai grupai tik ļoti piemērotajam vārdam "Krankenwagen" priekšā nonāca tie divi burti, kas rada pilnīgi nepareizas asociācijas par to, kā varētu izklausīties šī grupa un kāda varētu būt tās mērķauditorija. Vai pat precīzāk, rodas iespaids, ka tev ir darīšana ar vienu konkrētu indivīdu, kas labākajā gadījumā skrečo plates, bet sliktākajā - vienkārši pārslēdz dziesmas ar crossfade funkciju. Un nav svarīgi, vai tev ir darīšana ar dīdžeju Bobo vai ar to personāžu, par kuru vēsta "Last Night a DJ Saved My Life" - tā gluži vienkārši nevarētu būt mūzika man. Un tad kaut kur nejauši tu izdzirdi kādu šī izpildītāja dziesmu un saproti - "Sasodīts, tā ir štelle! Apfelsaft!" Nu, jā, tātad man nepatīk šīs grupas nosaukums vai pareizāk, tā pirmā daļa.

Mana līdzšinējā pieredze ar Egila Venteri daiļradi bija drīzāk negatīva: "Radio Luxembourg" šķita esam totāls sviests, kamēr "Āgenskalns" varbūt nebija gluži tik baiss sviests, tomēr manai gaumei pārāk nesakarīgs. Vai es no "Šķirotavas stāsta" gaidīju kaut ko diži vairāk? Droši vien, ka nē, tomēr saturs, kas vēsta par Rīgas apkaimēm man pēc definīcijas šķiet izlasīšanas vērts un līdz ar Rīgas ielu izskriešanu arī Šķirotava man tagad ir kaut cik pazīstama. Fakts, ko nebiju ņēmis vērā - šis tomēr ir mazliet cita laikmeta darbs, tapis savus 15 gadus vēlāk nekā divas iepriekš lasītās Ventera grāmatas.