Kazhes pierakstu burtnīca

Vladimirs Kaijaks mūsdienu latvietim droši vien vislabāk zināms ar to, ka viņa darbi kļuva par pamatu populārajam seriālam "Likteņa līdumnieki", kuru gan neesmu redzējis. "Visu rožu roze", cik saprotu, nav ne viens no populārākajiem, ne tipiskākajiem viņa darbiem, bet varbūt tieši tāpēc to bija vērts izlasīt. Šis ir stāstu krājums, kurā autors balansē starp komisko un biedējošo. Grāmatas stāstiem nav īsti nekādas kopējas tematikas vai noskaņas, skarot gan sadzīvisko (pirmais stāsts, kas vēsta par mistisko Šnorhu, kas mitinās skapītī ar dzērieniem), gan izteikti pārdabisko ("Pilsēta, kuras nav"), gan pa vidu ("Visu rožu roze").

Valmieras vasaras teātra festivāls ir brīnišķīgs pasākums. Šogad, protams, nekas šajā pasaulē nenotiek gluži kā ierasti un gluži normāli, bet tieši par šo festivālu man jau kopš vismaz jūnija sākuma bija nopietnas cerības, ka tas patiešām varētu notikt, jo tajā ir daudz plašākas iespējas kā tradicionālā zāles tipa teātrī variēt ar formātiem, norises vietām un apstākļiem, tādējādi vismaz kādai daļai teātra mākslas baudītāju nodrošinot iespēju izbaudīt kaut ko neredzētu un nebijušu. Viena no šī teātra festivāla burvības atslēgām ir iespēja tajā justies patiesi izredzētam - noskatīties izrādes, kuras radītas tieši festivālam, tādas, kuras tu nebūtu varējis redzēt nekur iepriekš un kuras nekad vairs nebūs skatāmas citur. Tava pieredze veidojas unikāla un neatkārtojama, un tas ir īpaši brīnišķīgi.

2003. gada gada 19. novembrī es biju iepriekšējā dienā pārkāpis 20 gadu slieksnim. Tobrīd gāja uz beigām manas dzīves pirmais futbola fanošanas periods. Pašu spēli Turcija - Latvija atceros minimāli, spilgtākā sajūta (man reti atmiņā iespiežas triumfi, bet bieži - fiasko) bija pēc turku otrajiem vārtiem - viss, sapnis beidzies! Nezinu, kurš bija tas brīdis, kad es sev apsolīju - ja Latvija brauks uz Euro 2004, es līdz pat finālturnīram vispār neskatīšos televīziju. Tas man tolaik bija smags solījums. Sajūtas, kādas bija pēc Laizāna un Verpakovska vārtiem, es neatceros. Nudien neatceros.

Līdz šim nebiju piefiksējis faktu, ka tā ir gandrīz pieņemta nostāja - uzskatīt, ka Rīgas Valsts 1. ģimnāzija ir cēlusies no Rīgas Domskolas un līdz ar to ir vairāk kā 800 gadus sena. Tiesa, šāda pozīcija pārmērīgi publiski uzsvērta netiek, jo pārmantojamība tur ir visai nosacīta, un laikam viskritiskākais brīdis ir tieši tas, no kura sākusies tieši RV1Ģ vēsture - proti, ar Latvijas neatkarības iegūšanu. Arī agrākajos laika periodos bija situācijas, kurās varētu teikt "tā ir cita skola", bet nacionālās valsts latviešu ģimnāzija tikai ar milzīgu piespiešanos būtu saucama par to pašu skolu, kas līdz 1. pasaules karam bija vācu ģimnāzija (kādu laiku gan ar mācībām krievu valodā rusifikācijas politikas dēļ). Un lieki teikt, ka vācbaltieši uzskatīja, ka Domskola bija "beigusies" tieši 1919. gadā. Taču jautājums, uz ko es parasti mēdzu rast atbildi, lasot kādu grāmatu, ir nevis: "vai tas ir taisnība?", bet "vai to ir vērts lasīt?".

Kā būtu, ja Anglijas karaliene pēkšņi kļūtu par aktīvu lasītāju? Diez vai šis ir jautājums, kas ir nodarbinājis daudzus prātus, bet tieši šāda premisa ir populārā angļu aktiera un dramatura Alana Beneta īsromānam "The Uncommon Reader". Grāmatas nosaukums, lai arī izklausās vienkāršs, varētu būt pamatīgs izaicinājums latviska tulkojuma tapšanas gadījumā, jo "neparastā lasītāja" šajā gadījumā ir domāta kā pretnostatījums "commons" jeb aristokrātijai nepiederošajiem cilvēkiem, kam latviešu valodā droši vien pareizākais apzīmējums būtu "visi", ja vien par vietējiem aristokrātiem neuzskatīsi, piemēram, Lembergu dzimtu. Bet, protams, ne jau par Lembergiem ir šis stāsts.

Francis Kemps bija ļoti nozīmīgs sabiedriskais darbinieks gan vēl cara laika Krievijā, gan arī neatkarīgās Latvijas apstākļos. Viņa darbs "Latgales likteņi" ir viens no sakarīgākajiem un vēstījumiem par Latvijas trešās zvaigznes, proti, Latgales, vēsturi un kultūru. Tā sākotnējā versija ar nosaukumu "Latgalieši" klajā nāca 1910. gadā. Kempa liktenis bija sarežģīts. Viņš bija viens no tā saucamajiem Latgales separātistiem, proti, neatbalstīja bezierunu Latgales iekļaušanu jaunajā Latvijas republikā un vispār ļoti rūpējās par to, lai viņa dzimtais novads netiktu apdalīts. Brīvvalsts laikos viņš bija ievēlēts Satversmes sapulcē un Latvijas 1. Saeimā, bija Dzelzceļu virsvaldes inspektors, taču pēc Ulmaņa apvērsuma tika no amata atbrīvots un vairākkārt apcietināts. Arī pēc šīs grāmatas iznākšanas vēl vienu reizi Ulmanis paspēja Kempu apcietināt. Lieki teikt, ka padomju varai viņš bija vēl mazāk tīkams - 1949. gada 25. martā izsūtīts uz Sibīriju, kur 1952. gadā miris - izceļoties ugunsgrēkam viņa dzīvesvietā. Neesmu sevišķs šīs konkrētās vēstures lappuses eksperts, bet, cik saprotu, Kemps ierindojams izcilāko sava laikmeta latgaliešu vidū līdzās Francim Trasunam un Nikodemam Rancānam.

Manas attiecības ar starptautisko Eirovīzijas dziesmu konkursu ir pretrunīgs, kā jau vairumam cilvēku, taču mazliet citādā veidā kā lielākajai daļai to ļaužu, kuri apgalvo, ka tas ir sūds un tomēr pēc konkursa spēj nodungot vairākas dziesmas un sūdzās, ka uzvarēja neīstais dalībnieks. Es patiešām neesmu regulārs Eirovīzijas skatītājs, toties es LU maģistra darbu rakstīju par Eirovīzijas rezultātu korekciju, izslēdzot no tiem "kaimiņu balsošanas" faktoru. Tagad, teju 15 gadus vēlāk, varu atzīt, ka arī mans maģistra darbs bija sūds, ne tikai Eirovīzija, bet vispār ne par to ir šis stāsts.

Antuāns de Sent-Ekziperī savā ziņā bija ļoti šaura profila rakstnieks - faktiski visi viņa darbi ir par lidotājiem, kas laikam gan nav pārsteidzoši, jo arī viņš pats primāri bija lidotājs un tikai tad - rakstnieks, turklāt viņš pilnīgi noteikti bija lidotājs tālab, ka tas bija viņa aicinājums, nevis izvēlēts maizes darbs. Arī šis viņa īsromāns "Nakts lidojums" ir par cilvēkiem, kuri gluži vienkārši nespēj nelidot.

No visām izrādēm, kas skatāmas Nacionālā teātra Baltā kuba Interneta projektā "Baltā sieva" vismazāk atbilst teātra izrādei šī vārda tradicionālā nozīmē. Un vienlaikus - vismaz manās acīs tā ir līdz šim lielākais veiksmes stāsts, ko Baltais kubs ir radījis. Jā, kaut ko tādu "normālā teātrī" nav iespējams parādīt, bet tajā arī lielākais spēks - izmantot tās paplašinātās iespējas, ko virtualizācija var piedāvāt, nevis mēģināt kaut kā tomēr no šī formāta izspiest to, kas tajā īsti nav iespējams.

Lielā franču revolūcija ir viens no tiem vēstures lielajiem notikumiem, kuriem ir veltīts ļoti daudz gan mākslas darbu, gan, protams, arī dokumentālu darbu. Viktora Igo pēdējais romāns diez vai skaitās viens no nozīmīgākajiem veikumiem par šo tēmu, bet tajā ir gana daudz ievērības vērta, lai tā izlasīšana varētu kādā veidā bagātināt lasītāju.