Kazhes pierakstu burtnīca

Vlada Spāres jaunākais stāstu krājums "Melnais telefons" galīgi nav iedvesmojoša un dzīvespriecīga literatūra. Un var jau saprast - tas tapis pēc viņa sievas Lienītes Mednes-Spāres nāves un ir veltīts viņas piemiņai. Pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem izdots viens no pozitīvā ziņā trakākajiem darbiem latviešu literatūrā - Lienītes Mednes, Vlada Spāres un Jura Zvirgzdiņa kopdarbs "Odu laiks", par kuru tagad, pēc Līvas Zolnerovičas grāmatas izlasīšanas, saprotu, ka tas patiesībā ir hipiju dzīves dokumentējums. 2026. gadā Vladis ir pēdējais no šīs trijotnes, kas ir vēl mūsu vidū, un skaidrs, ka tā viegluma, kas bija jaunībā, vairs nevar būt, it īpaši, ja ņem vērā to, cik smaga bija Lienītes Mednes-Spāres aiziešana un ka iespējams tur vēl arī bija iesaistīta ārstu nevērība. Bet ne par to ir šī grāmata.

Argumentācija, kāpēc skatīties šo filmu, bija visnotaļ specifiska: tajā vienam fona personāžam prototips ir šahists no Latvijas. Šķiet, ka par "šaha projektu" neko vēl šeit rakstījis neesmu, un tad arī šajā reizē kārtis (vai pareizāk - figūras) galdā nelikšu, taču vismaz šo pamata informāciju filmas ziņā varu atklāt: vīrs, kas Ņujorkas Vašingtona parkā šajā filmā redzams ar uzrakstu uz kartona: "Pieci dolāri par fotogrāfiju vai spēli ar cilvēku, kas pārspējis Tālu (1953)" ir balstīts Israelā Zilberā, 1958. gada Latvijas šaha čempionāta uzvarētājā. Zilbers pēc pārcelšanās uz ASV patiešām dzīvoja bezpajumtnieka dzīvi un spēlēja šahu par (mazu) naudu, taču vienā ziņā filma drusku samelojusies - Tālu Zilbers pārspēja 1952., nevis 1953. gada Latvijas čempionātā. Tiesa, kas to lai zina, varbūt arī pats Zilbers šajā ziņā būtu melojis, padarot savu uzvaru it kā nozīmīgāku, par gadu to pietuvinot Tāla pasaules čempiona titulam.

Ja Jānis Einfelds nevis rakstītu grāmatas, bet taisītu filmas, viņa darbības lauciņš noteikti būtu arthouse - tāds saturs, par kuru interese ir vien šauram cilvēku pulciņa, lielākoties kritiķu aprindās. Ne obligāti viņi par tavu darbu būs sajūsmā, taču viņi spēs pilnvērtīgi izvērtēt visas ietekmes, kas tajā atrodamas, atpazīs pašus smalkākos kultūrcitātus un pārspriedīs to, kāpēc tavas izvēles bijušas tieši šādas un ne citādas, īsumā - preparēs to, ko tu esi vēlējies pateikt un kāpēc. Tikām cilvēks parastais, tāds kā es, vienkārši pateiks: "Murgs kaut kāds. Neko nesapratu." Un "Meļu dzīres", kas dēvēts par jaunā gadsimta pasaku krājumu, ir piederīgs tieši šai operai.

Bibliotēkā vienā no plauktiem ievēroju kādu līdz šim ne redzētu, ne dzirdētu Māra Bērziņa grāmatu. Kā izrādās, "Ērika Trauma sapnis" ir viņa debija literatūrā, līdz ar to tagad mazliet varu saprast, no kurienes Bērziņš kā rakstnieks ir nācis un novērtēt to, vai viņš uzreiz bija "gatavs rakstnieks", tāds, kas var radīt Gūtenmorgenu, "Svina garšu" un "Aizliegto pianīnu", vai arī tur bija vēl kāds ceļš ejams.

Esterei pagaidām lielākoties nav sevišķas intereses par tām bērnu grāmatām, kas bija aktuālas manā bērnībā. Šo to viņa, protams, ir klausījusies, man priekšā lasot, bet jāatzīst, ka no Astridas Lindgrēnas grāmatām viņu tā īsti šķiet, ka uzrunājusi tikai "Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki", mumini viņai patīk kā vizuāli tēli, mazāk - kā grāmatas, nedz Vinnijs Pūks, nedz "Vējš vītolos" viņu nav līdz galam pārliecinājuši (lai gan pēdējam ceru, ka viņa vēl kādu reizi iespēju iedos), kamēr ar ar Ērihu Kestneru līdz šim viņas saskarsme aprobežojās ar to, ka kādā ceļojumā sāku viņai lasīt priekšā "Emīlu un Berlīnes zēnus", bet Esteri šī grāmata neuzrunāja. Taču kaut kad pirms pāris mēnešiem viņa pati pavēstīja, ka vēlas izlasīt "Divas Lotiņas". Izlasīja. Vairākkārt. Tad palūdza, lai viņai iegādājas pašai savu šīs grāmatas eksemplāru. Vēl kādas reizes šo grāmatu izlasīja. Un beidzot palūdza, lai izlasu to viņai priekšā. Tā kā tas, ka viņa lasa pati, nav šķērslis vakara priekšlasījumiem no manas puses, izlasīju. Un varu dalīties savos spriedumos par to, kā es šo grāmatu redzu no vecāka skatupunkta, protams, atceroties arī to, kā to redzēju kā bērns.

Manam tētim uz apaļu jubileju uzdāvinājām abonementu uz Nacionālā teātra aktuālās sezonas izrādēm. Kāpēc Nacionālā? Jo tam vispār ir abonements. Un, protams, lai tētis uz teātri nedotos viens, sagādātie abonementi bija divi, un, lūk, sestdienas vakarā kopā ar tēti devos uz romantisku komēdiju "Intīmā dzīve". Tas, savukārt, ir spilgts piemērs tam, ka, pērkot abonementu, tu drusku pazaudē iespēju izvēlēties, kuras izrādes tev šķiet ļoti saistošas un kuras - ne tik ļoti.

Pēc mocībām ar Andrieva Niedras "Zemnieka dēlu" mani pārņēma grūtsirdīgs noskaņojums, apzinoties, ka tajā pašā bibliotēkā paņemtajā grāmatā bija vēl arī Niedras stāstu krājums "Māras josta". Proti, mani principa lika arī to izlasīt pirms grāmatas nodošanas bibliotēkā, bet absolūti tā nebija, ka es izjustu vēlmi šiem stāstiem ķerties klāt. Pārāk bagātīgais simbolisms komplektā ar skarbi kritizējošu morālismu galīgi nebija tas, ko es vēlētos brokastīs. Un tomēr es saņēmos pagaršot "Māras jostu", un biju patīkami pārsteigts.

Ingas Gailes grāmatas nav tā vieglākā lasāmviela, un arī "Ievērojamu cilvēku dzīve", par kuru es neņemos apgalvot, vai tas ir romāns, stāstu krājums vai viena gara eseja, ir tieši šādas "nevieglas" lasāmvielas spilgts piemērs.

Nav nekāds noslēpums, ka man patīk rakāties vēsturē, nodarboties ar kādiem pagātnes izmeklējumiem gan par lielākām, gan pavisam niecīgām tēmām. Kā, piemēram, analizēt 1899. gadā sūtītu mīlestības vēstuli vai apkopot galda tenisu pirmskara Latvijā. Un reizēm man patīk arī rakstīt par ne tik svaigiem paša piedzīvojumiem, kā 1991. gada braucienu uz Sibīriju. Ko gan līdz šim neesmu darījis, tā ir detalizētu aprakstu veidošana par koncertiem, kurus sanācis apmeklēt vēl pirms aizsākts mans blogs. Un šī būs tā reize, kad tāds pirmais apraksts taps. To izprovocēja sašutumu manī raisošs virsraksts "H-BLOCKX pirmo reizi uzstāsies Rīgā". Kāpēc tik asa reakcija? Tālab, ka reiz, stipri sen, šīs grupas koncertā Rīgā esmu bijis. Tātad, tā nekādi nav pirmā reize, taču par iepriekšējo koncertu sevišķu atsauksmju internetā nav (arī resurss setlist.fm par attiecīgo uzstāšanos nav informēts). Un, kā zināms, ja kādam internetā nav taisnība, tad iejaukšanās ir mans svēts pienākums.

Tas ir šokējoši: līdz šim blogā esmu aprakstījis vairāk kā 20 Anšlava Eglīša grāmatu, proti, lielumlielo daļu no viņa literārā veikuma, bet biju ignorējis (ne tik aprakstot, bet arī nelasot) viņa pirmo izdoto grāmatu - stāstu krājumu "Maestro". Tajā apkopoti septiņi stāsti, kas laika posmā no 1929. līdz 1936. gadam publicēti presē un kuros patiesībā redzami aizmetņi teju visam, kas atrodams Eglīša prozā līdz pat četrdesmito gadu otrajai pusei (proti, tas ir tipisks pirmstrimdas laika Eglītis, un pat vēl līdz 1950. gada "Švābu kapričio" šis agrīnā Eglīša stils bija kaut kādā mērā dzīvs). Un, ja ņem vērā, ka agrīnie Eglīša darbi man ļoti patīk, nav brīnums, ka arī par "Mastro" man būs labi vārdi no sakāmi.