Kazhes pierakstu burtnīca

Princeses fenomens ir viens no daudzajiem Regīnas Ezeras stāstu krājumiem, manuprāt, diezgan tipisks viņas daiļradei. Manās rokās nonāca tādā pat veidā kā gandrīz visas grāmatas, ko pēdējā laikā esmu lasījis - atradu grāmatu plauktā, gribēju izlemt: paturēt vai nē, tad loģiski - jāizlasa.

Rietumu (jo sevišķi amerikāņu) rakstnieki, kuru darbi tika izdoti PSRS, ir sarežģīta tēma, un paņemot rokā kādu šādu izdevumu, allaž jārēķinās, ka ir liela varbūtība, ka konkrētais autors bija kāds margināls brīnums, par kuru dzimtenē neviens pat dzirdējis nebija, toties viņš bija komunistiskās partijas biedrs. Kārsona Makkalersa šajā ziņā ir savdabīgs gadījums, kur būtu vērts šo to uzzināt arī par autori, ne tikai par grāmatu.

Kas bija Boriss Jeļcins? Paaudzei, kas vecāka par mani, uz šo jautājumu atbildes noteikti ir, turklāt - ļoti dažādas, atkarīgas gan no tā, kādi ir šo cilvēku pasaules uzskati, gan tas, kura perioda Jeļcins ir tas, kas viņam pirmais nāk prātā. Jauniešiem droši vien tā ir tikai viena nenozīmīga figūra jau tāpat garlaicīgajā pasaules vēsturē, par kuru vispār neko nav vērts zināt, maksimums, varbūt Internetā redzēts kāds video, kur Krievjas prezidents acīmredzamā alkohola reibumā dara kaut ko tizlu. Taču šī būtu tā reize, kur es teiktu: kaut ko zināt gan ir vērts, jo Jeļcins bija viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā persona tajos notikumos, kas ļāva 1991. gadā Baltijas valstīm (un ne tikai Baltijas valstīm) atgūt brīvību. Līdz ar to, manuprāt, latvietim ir vērts iepazīties ar šo viņa memuāru grāmatu, kas tapusi vēl laikā, kad pat 4. maija deklarācija nebija pieņemta, ar visu to, ka ne visos jautājumos Jeļcins ir uzticams stāstītājs.

Šim gadam man pasākumam bija lieli plāni, proti, biju domājis kāpināt dalībnieku skaitu, savlaicīgi informējot potenciālos dalībniekus, uzrunāt provinces riteņbraucēju klubus un tā tālāk. Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka šiem sapņiem, tāpat kā lielai daļai ne tikai manu ieceru šim gadam nebūs lemts piepildīties. Kad vasaras sākumā pamazām sāka atļaut pasākumu norisi, sapratu, ka Neoficiālais vienībnieks tikai nedaudziem cilvēkiem varētu kļūt par pirmo prioritāti nedēļas nogalē, kurā notiks virkne no citiem datumiem pārceltu pasākumu. Kādu laiku biju domājis, ka mans vienībnieks vispār nenotiks, tik vien kā pats kaut kur šajā nedēļas nogalē izbraukšu, tomēr beigās izlēmu izziņot, ka šogad pasākums notiks vēl neoficiālāk kā citus gadus, pāris nedēļas pirms tā norises dienām izziņojot, ka pilnīgi atcelts pasākums netiek.

Ažiotāža ap grāmatu "Mūsējās" un apstākli, ka tajā kā viena no 50 iedvesmojošajām Latvijas sievietēm iekļauta kāda Eiroparlamenta deputāte uzvārdā Ždanoka, protams, kļuva par galveno iemeslu, kāpēc es ķēros pie šīs grāmatas lasīšanas. Apzinos, ka neesmu tās mērķauditorija, bet tas jau man neliedz izteikt savu spriedumu par šo izdevumu.

Barbaras Pimas vārds man nupat vēl bija pilnīgi nezināms, tik vien kā biju šo konkrēto grāmatu reizēm manījis vecāku grāmatplauktā, bet līdz tās lasīšanai ilgi netiku: kālab gan lai angļu autori lasītu latviešu tulkojumā, turklāt zināms jau, ka PSRS bieži neizdeva labākos Rietumu literatūras paraugus, bet gan ideoloģiski pieņemamākos. Grāmatas anotācija uz aizmugurējā vāka vēsta, ka tajā apskatīta kapitālisma zemēs aktuāla problēma: vecu cilvēku vientulība. Protams, sociālismā vientulība vispār nepastāvēja (tāpat kā jebkādas citas problēmas, neskaitot ārējo un iekšējo ienaidnieku).

Atvaļinājuma nedēļas laikā paviesojāmies Latgalē (domājams, taps arī izvērstāks apraksts par visu braucienu), kura ietvaros man bija plāns aiziet Rēzeknē uz Latvijas pirmās līgas spēli futbolā. Kamēr ar Virslīgas mačiem šogad esmu itin labi pazīstams, pirmā līga un es līdz šim nebijām krustojušies (patiesībā - nekad), līdz ar to bija interese apskatīties: kā tad izskatās Latvijas futbola otrais līmenis. Piedāvātā spēle: Rēzeknes FA/BJSS pret Grobiņu šķita interesanta gan Grobiņas dēļ, kuru daudzi šobrīd uzskata par īsto Liepājas futbola komandu (pretstatā tām šausmām, kas darās ar Virslīgas komandu, par kuru pat žēloties vairs negribās), gan (vēl jo vairāk) uzzinot, ka šajā spēlē Rēzeknes sastāvā atgriezīsies Edgars Gauračs - mūslaiku ievērojamākais futbolists no Rēzeknes. Ja es kādu neesmu aizmirsis, tad Gauračs varētu būt viens no trim izcilākajiem Rēzeknes futbola audzēkņiem līdzās Sergejam Maģeram (21 spēle Latvijas izlasē, labākos gadus aizvadīja RFK sastāvā, vēlāk "izcēlās" kā čekists un LPSR sporta dzīves vadītājs Baigajā gadā) un Andrejam Aizazaram (Latvijas izlasē spēlējis netika, jo viņa karjeras labākie gadi uz neatkarības atgūšanas laiku jau bija aiz muguras, taču viņš bija viens no visu laiku LPSR čempionāta labākajiem vārtu guvējiem, Jelgavas RAF triecienspēks astoņdesmito gadu beigās). Vēl no rēzekniešiem izlasē mazliet spēlējuši Zamuels Garbers (trīsdesmitajos), Vadims Logins (2005. gadā), Vladislavs Kozlovs (2010) un Vitālijs Rečickis (2018, paldies Arkādijam Birjukam par aizrādījumu, ka Rečickis piemirsts!), taču viņus noteikti es liktu zemāk par Gauraču. Faktiski gan atgriešanās spēle Gauračam bija arī atvadas no spēlēm futbola laukumā, bet pirms spēles par to kaut kā neaizdomājos.

Kas mani izcili kaitina padomijā izdotos Rietumu autoru stāstu krājumos, ir apstāklis, ka ir grūti saprast, vai tas, kas ir nonācis tavās rokās, ir tāds tekstu apkopojums, kādu par labu esam ir atzinis pats to autors, cenzūras darbības rezultāts vai vienkārši nejauši atlasīti teksti, kuri padomju lasītājam tikuši piedāvāti kā ieskats konkrētā rakstnieka daiļradē. Par Tomasso Landolfi darbu krājumu, kas 1987. gadā PSRS nāca klajā ar nosaukumu "Saules dūriens" es ar salīdzinoši lielu pārliecību apgalvošu, ka itāļu valodā tieši šāds krājums nav sastopams. Arī apstāklis, ka krājumā iekļautos stāstus krievu mēlē ir tulkojuši divi dažādi tulkotāji, nerada ticību versijai, ka šis ir "īsts" stāstu krājums. Šajā ziņā es vispār esmu diezgan piekasīgs - galīgi neesmu sajūsmā par tādām izlasēm, kur tev nav īsti skaidrs, kādi ir bijuši to atlasīšanas kritēriji un kāda bijusi motivācija tiem, kas šīs izvēles izdarījuši. Tomēr ne par to, protams, ir runa.

Ņemot vērā to, cik reti es vispār skatos filmas, varētu jautāt: kāpēc skatījos tieši šo kino lenti, par kuru diez vai Latvijā kāds vispār ir dzirdējis. Kā jau tas parasti izrādās šādās situācijās, pie vainas te ir pazīšanās - filmas scenārija autors Kžištofs Umiņskis man ir sens paziņa no aktīvā kaučsērfinga laikiem, interesants cilvēks, kura karjerai cenšos sekot (un šai sekošanai par labu nāk tāds apstāklis, ka parasti viņš padalās ar kādu iespēju, lai viņa filmas varētu noskatīties, nebraucot uz kinoteātri Polijā).

Vladimirs Kaijaks mūsdienu latvietim droši vien vislabāk zināms ar to, ka viņa darbi kļuva par pamatu populārajam seriālam "Likteņa līdumnieki", kuru gan neesmu redzējis. "Visu rožu roze", cik saprotu, nav ne viens no populārākajiem, ne tipiskākajiem viņa darbiem, bet varbūt tieši tāpēc to bija vērts izlasīt. Šis ir stāstu krājums, kurā autors balansē starp komisko un biedējošo. Grāmatas stāstiem nav īsti nekādas kopējas tematikas vai noskaņas, skarot gan sadzīvisko (pirmais stāsts, kas vēsta par mistisko Šnorhu, kas mitinās skapītī ar dzērieniem), gan izteikti pārdabisko ("Pilsēta, kuras nav"), gan pa vidu ("Visu rožu roze").