Vakardienas analītiķis

Frīdriha Šillera Laupītāji vai nu ir vai nav pirmā latviešu iestudētā luga. Nezinu, vai var teikt, ka vēsturnieki par šo jautājumu strīdās, bet zinu, ka man personīgi tas nav principiāli svarīgi. Skaidrs ir vien tas, ka Dikļu muižā tieši pirms 200 gadiem - 1818. gadā - "Laupītāji" tikuši spēlēti un tulkojuma autors bija latvietis - muižas kalps Jānis Peitāns. Nosaukt šo JRT izrādi par iespējami precīzu Peitāna iestudējuma atveidojumu laikam gan nevarēs.

Vientulībai nē! ir apakšvirsraksts Kurta Vonnegūta romānam "Balagāns". Kā risinājumu cilvēku vientulības problēmai Vonnegūts izvēlējās kaut ko daudz iejūtīgāku un mazāk slepkavniecisku nekā filmas "The Lobster" radītāji.

Mika Koljēra jaunākais veikums "Iz Baltikas" ir pagaidām viņa vērienīgākais darbs literatūras lauciņā, kurā nenoliedzami ieguldīts milzīgs darbs, darbojoties ārzemēs tik ļoti pieprasītajā vēsturiskās fantastikas lauciņā (ar fantastiku šajā vietā saprotot to, ka, balstoties uz vēsturiskiem personāžiem un atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem, tiek veidots absolūti pašizdomāts stāstījums).

Pat neatceros (neieskatoties pierakstos), kurš bija pēdējais Peļevina darbs, par kuru man bija neviltota sajūsma. Ieraduma pēc teju visus tos esmu lasījis, bet sajūta, ka viņš ir sevi izrakstījis, kļuva tikai spēcīgāka un spēcīgāka. Un tad es krievu grāmatnīcā ieraudzīju grāmatu ar nosaukumu "iPhuck 10" uz vāka.

Pēdējā laikā Latvijas futbolā notikušās pārmaiņas šķita vedam uz labu. Kaspara Gorkša ievēlēšana par LFF prezidentu lika gaidīt, ka pamazām futbols varētu atbrīvoties no padomiskā smārda, kas tam noteikti bija raksturīgs. Intervijas ar Gorkšu ir patīkami klausīties un lasīt. Prom ir Aleksandrs Starkovs, kas nozīmē, ka tagad vismaz kādu laiku nebūs jāklausās pēcspēles intervijās par "bojevoj futbol" un to, ka "pokazaļi saderžaķeļnuju igru" (sausajā zaudējot kārtējai pundurvalstij). Izlase ir atgriezusies Daugavas stadionā, noticis rebrendings un pat uz spēli pret Andoru ieradās itin pieklājīgs skatītāju daudzums, kuru vidū bija diezgan daudz jaunu seju, jo futbols tagad tiek pozicionēts citādi kā iepriekš un kādam LFF pat ir sācis kļūt aktuāli runāt ar līdzjutējiem. Tas viss taču ir tik lieliski!

Šīs filmas skatīšanās laikā viens no jautājumiem, kas bija aktuāls Marinai - kā tas sanāk, ka aktieris, kas atveidojis galveno lomu vienā no visu laiku veiksmīgākajiem kino projektiem, nonāk līdz dalībai tādās lentēs kā šī. Runa ir par Eliju Vudu - Frodo "Gredzenu pavēlniekā", kurš šajā filmā atveido it kā jauku, bet vienlaikus stipri neadekvātu čali, kurš pats sevi uzskata par austrumu cīņu ekspertu, lai gan realitātē viņš ir ne vairāk, ne mazāk kā jampampiņš. Patiesībā gan viņš pat nav galvenais varonis šajā nebūt ne super ievērojamajā kinolentē.

Dvēseļu uteņa ievadā, vēl pirms izrādes sākuma, skatītājiem tiek atgādināts: šai izrādei nav nekādas saistības ar Aleksandra Grīna "Dvēseļu puteni" un vienlaikus - tā tomēr neesot pilnīgs bezsakars. Savā ziņā - tēma satraukumam (tas atgādinājums, ka kaut kāda doma tur tomēr ir, kas liek domāt, ka domu nolasīt nebūs viegli), bet - skatīsimies un vērtēsim!

Šis ieraksts būs par manām personīgajām izjūtām un pieredzi, piedaloties NEoficiālajā Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienā. Būs arī cits, kur dalīšos pieredzē no organizatoriskās puses. Abas tēmas likt vienā nešķiet pareizi, nevēloties sevi kā dalībnieku kaut kā izcelt visu dalībnieku vidū.

Vienā no savām jaunākajā dziesmām, kas izskanēja koncertā, Rodžers Voterss dzied "If I had been God" un skaidro, kādos dažādos veidos, ja viņš būtu Dievs, viņš pasauli izveidotu labāku, nekā tā ir tagad (lieki teikt, ka tur ir daudz vietas izaugsmei). Savulaik man pašam Rodžers Voterss noteikti bija dievs - bija manā dzīvē tāds periods, kad es faktiski neklausījos neko citu kā tikai Pink Floyd un pat visus viņa solo ierakstus pārzināju itin labi. Taču laiki mainās un pērn, kad tika izziņota The Wall radītāja uzstāšanās Rīgā, man bija pat kādu laiku jādomā, vai es patiešām to vēlos redzēt. Beigās, protams, izlēmu, ka vēlos gan, līdz ar to piektdienas vakarā biju Arēnā Rīga, lai novērtētu priekšnesumu.

Valda Melgalve labāk bija zināma kā tulkotāja, viņas pašas rakstītais grāmatās izdots netika, un arī šis "kabatas formāta romāns" klajā nāca žurnālā Karogs (1999. gada oktobra numurā). Nelasījis neko citu viņas rakstīto, jau tagad varu teikt - kaut kas viņā noteikti bija (autore mirusi nebūt ne lielā vecumā 2007. gadā, bijusi Andra Zeibota sieva un Ievas Melgalves māte).