Vakardienas analītiķis

Nobela prēmijas laureāts Džons Steinbeks amerikāņu literatūrā ir tas pats, kas Brūss Springstīns amerikāņu rokmūzikā. Caur un caurēm amerikānisks, bet vienlaikus savā saturā drīzāk tendēts uz sociālismu, nekā uz amerikāņu sapni. Viņš raksta par mazā cilvēka grūtībām un acīmredzami mīl šo mazo cilvēku, bet vienlaikus pats, protams, nav viens no tiem mazajiem cilvēkiem. Ir gan viena atšķirība - Steinbeks bija no Kalifornijas, bet Springstīns ir no Ņūdžersijas, kas nozīmē principiālās atšķirības starp Rietumkrastu un Austrumkrastu. Un Steinbekam tā arī neizdevās uzrakstīt kaut ko tik tiešu un vienkāršu kā "Born in the USA".

Kad Marina ieraudzīja, ka es lasu grāmatu "Kur skatās vīrieši?", viņa uzdeva dabisko jautājumu: vai tad tu to tāpat nezini? Vispār jau viņai, protams, ir taisnība - skaidrs, ka uz krūtīm, un ja šāda nosaukuma grāmata nav fotoalbums, tad nekādas dižas vērtības tādai pēc definīcijas nevar būt. Bet ja jau šādu izdevumu plauktā biju atradis un izlēmis, ka pirms to pārvērst makulatūrā, jāpārliecinās, vai gadījumā tā nav literatūras šedevrs, tad ņēmu un to ātri izlasīju.

Pols Šreders primāri noteikti ir scenārists, vismaz lielākā daļa viņa slavenāko veikumu ir tieši šajā lauciņā, nevis kino režijā. Tādi filmu nosaukmi kā "Taxi Driver", "Raging Bull" un "The Last Temptation of Christ" komentārus neprasa (ja nu vienīgi komentāru, ka visas šīs trīs filmas režisēja Martins Skorseze), bet itin daudz viņam ir arī pašrežisētu filmu, no kurām slavenākā ir Affliction, kuru gan neesmu redzējis. Patiesībā līdz šim biju noskatījies tikai vienu viņa uzņemtu filmu - "The Comfort of Strangers", bet tur lielāka loma bija Makjuena romānam apakšā (un varbūt arī Harolda Pintera adaptācijai ekrānam), nekā pašam Šredera vārdam, kas man neko neizteica.

Tas ir amizanti, ka ir pagājuši jau vairāk kā 50 gadi, kopš Lielbritānijā (un līdz ar to visā pasaulē) uzliesmoja baumas, ka slavenais bītls Pols Makartnijs ir miris un viņa vietā ansamblī ir uzņemts dubultnieks, lai netraucētu biznesam, bet šis pats mirušais Pols ne tikai joprojām ir dzīvs, bet itin regulāri koncertē, izdod jaunus albumus un pat reizēm ierakstās kopā ar Kanji Vestu. Makkas jaunajā albumā Kanje nav sastopams, bet dažas pazīmes tam, ka vecais kungs drusku pārmērīgi satraucas par komerciālajiem panākumiem te ir jūtamas.

Pēdējā laikā itin bieži nākas lasīt bērnu grāmatas, lielākoties - skaļi. Gadās gan tādas, kas atceļojušas no manas bērnības, gan tādas, kādu manā bērnībā nebija. Teorētiski varētu atsauksmes rakstīt par visām, bet bieži ir slinkums saņemties, jo īpaši ja darīšana ar grāmatu, ko zini teju no galvas (piem., Keneta Greiema "Vējš vītolos"). Andrusu Kivirehku tikām manā bērnībā neviens vēl nezināja. Arī tālab, ka tolaik viņš vēl nebija nekāds literāts, bet tikai igauņu puika, un kā gan viņu Rīgā kāds varētu zināt?

Greisa Mārksa savulaik bija Kanādā populārāka sieviete. Viņas slavas laiks gan nebija sevišķi ilgs un slava - glaimojoša, bet vēsturei jau patiesībā diezgan vienalga, vai cilvēks bijis Gandi vai Hitlers. Lai arī līdz Hitleram Greisai bija ļoti tālu, slavena viņa kļuva kā slepkava, kas laikam jau nav tas skaistākais veids, kā ieiet vēsturē. Viņa un viņas līdzzinātājs tika apsūdzēti nama, kurā viņi bija kalpotāji, saimnieka un viņa mīļākās slepkavībā. Greisai piesprieda mūža ieslodzījumu, kamēr čalim - nāvessodu. Tā kā pierādījumu tam, kurš ko īsti bija darījis nebija, un principā netrūka argumentu tam, ka Greisa visā šajā pasākumā bija drīzāk upuris, nevis vaininiece, tad sabiedrībā netrūka iniciatīvu viņas aizstāvībai un lūgumu viņu no cietuma atbrīvot, un zināms vien tas, ka pēc diezgan ilgiem gadiem viņa no cietuma tomēr tika atbrīvota. Taču stāstā ir gana daudz neskaidrību, un šīs neskaidrības tad sava stāstījuma veidošanai izmanto viena no mūsdienu slavenākajām kanādiem - rakstniece Margareta Atvuda, kuras slava ir daudz pozitīvāka nekā grāmatas varonei.

Vudijs Alens šobrīd noteikti nav savas slavas zenītā. Pat ignorējot viņa vecumu un to, ka arī vairākas viņa filmas pirms šīs nekādus sevišķus sasniegumus neguva (kopš Blue Jasmine nekā kritiķu mīlēta viņam nebija sanācis), līdz ar #MeToo parādīšanos cilvēki atcerējās arī to, ka Vudijs Alens jau nu gan ir tipisks vecs Holivudas izvirtulis, kurš, iespējams, ir klasificējams arī kā pedofils. Taču tā kā es cenšos sekot principam, ka man mākslas pasaulē rūp tas, kas ir ticis radīts, nevis tas, kas ir tā radītājs, tad manu viedokli par Alenu kā režisoru īsti nevar ietekmēt mans viedoklis par viņu kā cilvēku. Taču, domājams, pašam Alenam vajadzētu saprast, ka šobrīd viņš varētu uzfilmēt arī jaunu "Annie Hall", bet uz daudz labu vārdu tāpat cerēt nenāktos.

Pēc vairāku gadu prombūtnes Latvijas otrais trešais slavenākais pastnieks Miervaldis Paciņš ir atgriezies Latvijā! Protams, ka Miervaldis nevar sacensties atpazīstamībā ar Haritonova pastnieku Dobeli un Ģinamo pastnieku Spruktu, bet mūsu sirdīs biedrs Paciņš neapšaubāmi ir numur viens! Un kas vēl var būt skaistāk, kā Pastnieks, kurš ierodas Rīgā dienu pirms Romas pāvesta un vēl ir nodēvēts par Simtgades pastnieku!?

No visiem kino projektiem, kas bija gaidāmi Simtgades programmas ietvariem, ar vislielāko nepacietību gaidīju tieši Homo Novus. Un te minimāla loma ir tam, cik daudz JRT aktieru piedalās filmā. Galvenais, kālab gribēju to redzēt, ir manas neslēptās simpātijas pret Anšlava Eglīša daiļradi (kas gan gluži nenozīmē, ka esmu nekritisks jūsmotājs, kas apbrīno arī autora neveiksmīgākos darbus). Plus vēl pati Homo Novus tēma - bohēma Rīgā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados mani neapšaubāmi aizrāva.

Glezniecības izstāžu apmeklējums manā dzīvē ir izteikti reta parādība, bet šodien sanāca tā, ka bija ļoti operatīvi jāpārplāno mūsu "laiks brīvsolī", jo mainīgie laika apstākļi nemotivēja kaut kur braukt ar riteņiem, līdz ar to vispirms devāmies uz restorānu, bet tad prasījās turpat tuvumā kādu gramu kultūras. Un tā mēs nonācām Mūkusalas mākslas salonā, kurā šobrīd skatāma Vladimira Glušenkova retrospektīva izstāde. Par mākslinieku un viņa daiļradi nezināju nenieka, taču izstādes nosaukums "Absurda mitoloģija" teica - jāiet!