Vakardienas analītiķis

Latvijas sabiedrisko mediju lapā man ne gluži skaidru iemeslu dēļ bija (ir) skatīšanai pieejama viena pietiekami svaiga igauņu filma, par kuru kaut ko pat biju dzirdējis. Tad nu, piedaloties European film challenge, ņēmām un šo filmu noskatījāmies.

Kuldīgas freskas mēs skatījāmies ar domu, ka šī mums būs pirmā filma "European Film Challenge" ietvaros, tomēr šī konkrētā lieta nesagāja, jo tās garums izrādījās izaicinājumam nepietiekams. Vienlaikus labi, ka nebiju pietiekami labi iepazinies ar nolikumu, citādi mēs šo filmu nenoskatītos, bet tā bija gana interesanta, lai to skatīties būtu vērts.

Nupat jau šķita, ka šosezon Vilcieniņu meistarībā nekādu aktuālu notikumu vairs nebūs - turnīra tabula pēdējās dažas kārtas piedzīvoja tik minimālas izmaiņas, ka mūsu korespondentiem pat sāka kļūt neinteresanti rakstīt par šo turnīru. Tas kļuva līdzīgi tam, kā sekot, kurā valstī straujāk gāja uz priekšu tehnoloģiskais progress - ASV vai Padomju savienībā. Un tad pienāca kārta spēlēt Indiju.

Kvadrifrona jaunākā izrāde "Zvēri ir nemierīgi" risinās Rīgas cirka ziloņu staļļa telpās, šķiet, pirmo reizi vēsturē šai telpai gūstot šādu pielietojuma veidu. Manā pieredzē unikāli bija arī tas, ka izrādē piedalās stīgu kvartets, spēlējot mūziku, kas lielu izrādes daļu ir tās dinamiskākais elements. Tomēr par spīti ļoti baudāmajam muzikālajam saturam, es nevarētu teikt, ka šī izrāde uz mani atstāja ļoti pozitīvu iespaidu.

Oļega Ščipcova vārds mūsdienu latvietim droši vien neko daudz neizteiks - mazliet iegūglējot var noskaidrot, ka viņš bija (ir?) ilggadīgs pasniedzējs TSI (pirms tam - kamēr tā vēl eksistēja - Rīgas aviācijas universitātē), bija Augstākās padomes deputāts, nebalsoja par 4. maija deklarāciju. Pēc tam kādu laiku, šķiet, bija arī Rīgas domes deputāts Dolgopolova partijas sastāvā. Šī grāmata primāri gan ir par tikai vienu, relatīvi īsu, posmu - viņa gaitām Augstākajā padomē (ar ievadu par tēmu, kā viņš tur nonāca un nobeigumu, kā notika 5. Saeimas vēlēšanas).

Mana literatūras izvēle mēdz būt diezgan negaidīta, visbiežāk to ietekmējot vecāku grāmatplauktu piedāvājumam. Šajā reizē izvēle krita uz Grāfienes Segiras grāmatu "Ēzeļa memuāri", kura nav vis satīrisks vēstījums par politiskās dzīves ikdienu, bet gan 19. gadsimta vidus bērnu grāmata. Protams, ņemot vērā to, ka franču valodā man ar lasīšanu joprojām iet diezgan grūti, bērnu grāmata nav tā sliktākā izvēle, turklāt ēzelis ir viens no tiem dzīvniekiem, kas man (tīri vizuāli) vienmēr ir īpaši simpatizējuši.

Pirms Vilcieniņu meistarības septītās kārtas Restorānvagona redakcijā mēs berzējām rokas - nu tik notiks lielas lietas, pamatīga rezultātu pārgrupēšanās, negaidīti izrāvieni un kritieni un vispār - gūzma dinamikas. Kā nekā Vācijas spēlē zināms, ka ir lielisks potenciāls kādam ielikt bloku ceļā no Dānijas uz Lindau, ar pasažieri nosmelt treknos punktus, savākt kaudzi ar resnajām misijām un visādi citādi radīt lielas jukas. Un kas notika? Dīvainā kārtā teju visi dalībnieki nospēlēja iespējami līdzīgi saviem "turnīra kaimiņiem", un tabulā iezīmējās "veselas" divas pārmaiņas - septītā vieta apmainījās ar astoto un desmitā ar vienpadsmito. Tomēr, neskriesim vilcienam pa priekšu un izstāstīsim mazliet detalizētāk, kā tieši tas viss notika.

Pirms daudziem gadiem es šo Anšlava Eglīša romānu biju lasījis, kaut kad vidusskolas laikā droši vien, bet pēc filmas noskatīšanās šķita itin prātīgi iegādāties grāmatas jaunizdevumu (senajos laikos ņēmu grāmatu bibliotēkā), lai varētu salīdzināt grāmatu ar filmu un grāmatu ar savām atmiņām par grāmatu. Lasīšana gan sanāca ļoti ilga, jo šo darbu lasījām vakaros Esterei pirms gulētiešanas, bet kādā brīdī viņai iestājās režīms, ka "grāmatu lielajiem" vakarā nelasām, un tā nu mums "Homo novus" lasīšana ievilkās uz vairākiem mēnešiem, līdz ar to iespaidi par filmu vairs nav tik svaigi.

Gandrīz desmit gadi pagājuši, kopš Viļa Lācīša skaļās parādīšanās uz latviešu literatūras skatuves - nudien "Stroika ar skatu uz Londonu" iznāca teju vai par senaju saucamajā 2010. gadā, un man kā šī autora daiļrades cienītājam ar nožēlu ir jāatzīst - ilgtermiņa popularitātē izkonkurēt Vili Lāci viņam līdz šim nav izdevies. Jāatzīst, ka pirmais "lielā Viļa" romāns uzreiz tādu slavu kā Lācītim viņa debija atnesis nebija, taču turpinājumā viņa slavai bija lemts augt, kamēr Lācīša turpmāko darbu panākumi bijuši daudz pieticīgāki.

Frānsiss Skots Ficdžeralds bija ne vien ievērojamākais tā sauktā Džeza laikmeta rakstnieks, bet arī šī termina autors. Un stāstu krājums "Džeza laikmeta stāsti" ir viens no šī laikmeta raksturojošās prozas stūrakmeņiem, savā ziņā - ne mazāk svarīgs kā "Lielais Getsbijs".