Kazhes pierakstu burtnīca

Andruss Kivirehks summāri droši vien uzskatāms par mūsu ģimenes mīļāko rakstnieku. Nezinu, vai kāds akurāt viņu liktu savā pašā topa virsotnē, bet šaubu nav - par viņa grāmatām jūsmojam visi četri, katram gan, protams, vairāk tuvs kaut kas cits no viņa veikumiem. Šo konkrēto grāmatu iepriekš nebiju manījis, taču vizītes Nacionālajā bibliotēkā laikā konstantēju: "O, ir vēl kaut kas no Kivirehka izdots latviski, ko neesam lasījuši!", Marina daļu šīs grāmatas turpat bibliotēkā izlasīja, bet nedēļu vēlāk es to paņēmu mājas lasīšanai jau "bibliotēkā parastajā".

Kopš Estere jau pirms dažiem mēnešiem pamatīgi safanojās par Ēriha Kestnera šāda nosaukuma grāmatu, nebija jautājumu, ka agrāk vai vēlāk dosimies arī uz Leļļu teātri, kur šī izrāde ir repertuārā kopš 2012. gada. Nešaubos, ka ir bijis ne viens vien senāks iestudējums, taču no savas bērnības man atmiņu par Leļļu teātri būtībā nav (ir tik vien kā apziņa, ka kaut kādas reizes tur ir būts, bet kas redzēts - to nepateikšu). Un tā nu mēs tur nonācām. Arī Jurģis, kurš ar Lotiņām ir pazīstams fragmentāri.

Gatavojot materiālus izstādei, kas veltīta vairāku Latvijas izcelsmes šahistu apaļām jubilejām, vienam no šiem šahistiem esot Mihailam Tālam, bija tikai dabiski izlasīt šo gana nesen klajā nākušo grāmatu, kas veltīta astotajam pasaules čempionam.

Tā bieži negadās - rakstīt par grāmatu, kura nemaz nav oficiāli izdota un nav zināms, vai maz kādreiz tiks. Turklāt - ja tā tiešām tiktu izdota, paredzu, ka tā būtu ievērojami atšķirīga no tās, kuru lasīju es. Vai vismaz tā būtu, ja grāmata nonāktu dienasgaismā ar kādas izdevniecības starpniecību. Pats autors, protams, var darīt, kā šim ienāk prātā, bet hipotētiskajā scenārijā, kad "Skeletus pūrālādē" izdotu Vija Kilbloka, vispirms savu vārdu teiktu kāds redaktors un visticamāk - itin daudz ko noīsinātu, un līdz ar to, iespējams, pazustu vairums manu iebilžu attiecībā uz to, ka šajā grāmatā lasāms.

Par viņas brāli Jūliusu jau uzrakstīju, tagad pienākusi kārta Veronikai. Patiesībā tieši ar viņas vēstulēm sākās šī dzimtas zara pētniecība, un ilgāku laiku es biju diezgan lielā neizpratnē, kas viņa īsti bija. Vēstules nāca no Baku (Azerbaidžānā), pirmā no tām saņemta 1954. gadā, pēdējā - 1965. Tajās viņa parakstījusies kā Broņa, kas gan ir tipiski, ka tolaik ebrejiem bija “ģimenes vārds” un “publiskais vārds”, arī es tad primāri viņu šeit dēvēšu tā. Papildu sarežģījumus radīja viņas uzvārds - Jakubsone, kas bija mana vectēva mammas meitas uzvārds, līdz ar ko varētu pieņemt, ka viņa būtu bijusi Elmāra tante. Bet nekā - pati viņa vēstulēs par saviem brālēniem un māsīcām sauc Elmāra radus no tēva puses, proti, Rivošus, nevis Jakubsonus. Taču arī ar Jakubsoniem viņa sarakstās, kā liecina vēstules. Atbilde beigās, protams, ir pavisam vienkārša - viņa bija dzimusi Rivoša, bet precējusies Jakubsone. Visticamāk Veronikas vīrs Naums Jakubsons bija 1880. gadā Viļņā dzimušais Rebekas Rivošas brālis, taču laulības ierakstu atradis neesmu, tāpēc tas ir tikai pieņēmums. Tādā gadījumā Broņai bija pamats sarakstīties mūža nogalē gan ar Rivošiem, gan ar Jakubsoniem. Protams, joprojām ne viss ir zināms, bet, ja ņem vērā, ka vairākus gadus man pat nebija ideju, kur šo kundzi pievienot dzimtas kokam, tagad situācija ir relatīvi skaidra.

Neesmu īsti drošs, vai Rozulas skolas literārajā kafejnīcā runa bija par šo vai kādu citu no vēlīnajām Leona Brieža grāmatām, kad šis ievērojamais dzejnieks un atdzejotājs bija iekāpis prozaiķa kurpēs, bet domājams, ka tam pat nav sevišķas nozīmes, jo var prognozēt, ka stilistiskā līdzība starp šiem darbiem ir gana liela. Jā, un vēl Radio mazajā lasītavā biju klausījies epizodi, kas bija veltīta grāmatai par Leonu "Romantiskais brīvības bruņinieks Leons Briedis", līdz ar to kaut kādas fona zināšanas pirms šīs grāmatas lasīšanas bija iegūtas. Un tas ir svarīgi - no dzejas pasaules esmu tik tāls, ka līdz šim manas zināšanas par Leonu Briedi aprobežojās ar "bija tāds". Tā nav nedz kauna atzīšana, nedz lepošanās, vienkārši fakta konstatācija, ka viktorīnā par tēmu "Dzeja" (vienalga - Latvijas vai pasaules) no manis nebūtu nekāda labuma.

Izlasīju vēl vienu Beatrises Šalitas grāmatu. Šī varētu būt bijusi visvieglāk līdz šim franču valodā izlasītā grāmata. Vai nu (naivi optimistiskais variants) man pamazām uzlabojas lasītprasme, vai arī šis konkrētais romāns gluži vienkārši ir rakstīts tik vienkāršā valodā, ka man to gandrīz nebija problēmu uztvert. Gribētos, protams, cerēt par pirmo variantu, bet neesmu ieguldījis pietiekami daudz darba, lai tas šķistu pamatots. Labi, lai kā vai arī nebūtu - viena papildu izlasīta grāmatas, tas tāpat ir pluss.

Kā jau tas pieklājas maniem dzimtas stāstiem, arī stāstā par Jūlius Rivošu netrūkst tukšo plankumu. Viņa vecākus causa Ziska un Olga, Joela meita. Ziska Rivošs bija mana vecvectēva Joseļa Rivoša vecākais brālis, ar ko viņš nodarbojās, nezinu, iespējams, ka ar neko vērā ņemamu, vismaz 1897. g. Viskrievijas tautas skaitīšanā par 43 gadus veco Zisku teikts "Pirmās ģildes tirgotāja dēls", kamēr viņa jaunākajiem brāļiem Joselim un Salomam norādīti nodarbošanās veidi (attiecīgi farmaceits un saldumu fabrikas īpašnieks). No šī paša tautas skaitīšanas ieraksta var uzzināt, ka Ziska 1897. gadā jau bija atraitnis. Viņa un Olgas bērni Broņa (Veronika) un Jūliuss bija dzimuši attiecīgi 1890. un 1893. gadā, līdz ar to bērni agri zaudējuši māti. Šķiet, ka arī Ziskas mūžs nebija ilgs, jo vēl 19. gadsimta beigās Broņas un Jūliusa audzināšanu uzņēmās Joselis Rivošs un viņa sieva Rebeka. Zināms, ka Jūliuss Rivošs dzimis Smoļenskā 1893. gada 19. maijā (pēc Jūlija kalendāra).

Vlada Spāres jaunākais stāstu krājums "Melnais telefons" galīgi nav iedvesmojoša un dzīvespriecīga literatūra. Un var jau saprast - tas tapis pēc viņa sievas Lienītes Mednes-Spāres nāves un ir veltīts viņas piemiņai. Pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem izdots viens no pozitīvā ziņā trakākajiem darbiem latviešu literatūrā - Lienītes Mednes, Vlada Spāres un Jura Zvirgzdiņa kopdarbs "Odu laiks", par kuru tagad, pēc Līvas Zolnerovičas grāmatas izlasīšanas, saprotu, ka tas patiesībā ir hipiju dzīves dokumentējums. 2026. gadā Vladis ir pēdējais no šīs trijotnes, kas ir vēl mūsu vidū, un skaidrs, ka tā viegluma, kas bija jaunībā, vairs nevar būt, it īpaši, ja ņem vērā to, cik smaga bija Lienītes Mednes-Spāres aiziešana un ka iespējams tur vēl arī bija iesaistīta ārstu nevērība. Bet ne par to ir šī grāmata.

Argumentācija, kāpēc skatīties šo filmu, bija visnotaļ specifiska: tajā vienam fona personāžam prototips ir šahists no Latvijas. Šķiet, ka par "šaha projektu" neko vēl šeit rakstījis neesmu, un tad arī šajā reizē kārtis (vai pareizāk - figūras) galdā nelikšu, taču vismaz šo pamata informāciju filmas ziņā varu atklāt: vīrs, kas Ņujorkas Vašingtona parkā šajā filmā redzams ar uzrakstu uz kartona: "Pieci dolāri par fotogrāfiju vai spēli ar cilvēku, kas pārspējis Tālu (1953)" ir balstīts Israelā Zilberā, 1958. gada Latvijas šaha čempionāta uzvarētājā. Zilbers pēc pārcelšanās uz ASV patiešām dzīvoja bezpajumtnieka dzīvi un spēlēja šahu par (mazu) naudu, taču vienā ziņā filma drusku samelojusies - Tālu Zilbers pārspēja 1952., nevis 1953. gada Latvijas čempionātā. Tiesa, kas to lai zina, varbūt arī pats Zilbers šajā ziņā būtu melojis, padarot savu uzvaru it kā nozīmīgāku, par gadu to pietuvinot Tāla pasaules čempiona titulam.