Vakardienas analītiķis

Paradīzes meklējumos ir pirmā grāmata, ko uzrakstīja Tūrs Heijerdāls - tolaik vēl pavisam jauns vīrietis, par kuru pat dzimtajā Norvēģijā droši vien bija dzirdējis retais. Viņa atstāstījums par piedzīvojumiem Fatu Hivā dienasgaismu Norvēģijā piedzīvoja 1938. gadā, taču Otrais Pasaules karš apturēja plānus par tā tulkojumiem, tad Heijerdālu pasaulslavenu padarīja "Kon-Tiki" ekspedīcija, bet "Paradīzes meklējumos" tulkojums vairs nešķita vietā (ieskaitot to, ka Heijerdāls sen bija šķīries no savas pirmās sievas - ceļabiedrenes Fatu Hivā, faktiski jau tas bija viņu kāzu ceļojums), un rezultātā 1974. gadā Heijerdāls uzrakstīja pilnīgi jaunu tekstu par šo pieredzi. Taču tas, ko lasīju es, bija "oriģinālais apraksts", jo ne pārāk skaidru iemeslu dēļ sešdesmito gadu sākumā Heijerdāls bija atļāvis savu sākotnējo aprakstu iztulkot krievu valodā.

Brends Vitloks primāri bija ievērojams kā sabiedrisks darbinieks - ASV vēstnieks Beļģijā Pirmā Pasaules kara laikā, Toledo mērs, žurnālists, publicists, un mazliet - arī kā rakstnieks. Šķiet, ka neviena viņa rakstīta grāmata nav uzskatāma par kaut ko super klasisku vai izcilu - ne velti nevienai no tām nav atsevišķa šķirkļa Wikipedia. Taču grāmatu plauktā uzgāju vienu viņa darbu un izlēmu - jāpamēģina izlasīt, kas tur labs būs.

Kvadrifrona izrāde "Himna" savā ziņā man palīdzēja gūt apstiprinājumu tam, ka "Kvadrifrons" kā veidojums var būt dzīvotspējīgs un pastāvēšanas vērts. Jā, ekskursija pa cirku jeb "Brīnuma skartie" ir labs projekts, bet tā patiešām ir tikai multimediāla ekskursija, ko varētu būt iecerējuši, piemēram, cirka ēkas īpašnieki un pieaicinājuši aktierus kā izpildītājus. Līdz šim tieši teātra izrādi šajās telpās biju redzējis tikai vienu - "Zvēri ir nemierīgi", un tur mani iespaidi nebija tie satriecošākie. Pāris eleganti gājieni, bet saturs - tāds, kas liek sūdzēties par snobismu un pārmērīgām pretenzijām uz augsto mākslu. Ja ņem vērā, ka vismaz sākotnēji tā šķita, ka "Kvadrifrona" mērķis ir piesaistīt teātrim gados jaunu auditoriju, ar kuru "vecie" teātri nerunā un kura vispār pati sevi neuzskata par teātra auditoriju, tad "Zvēri ir nemierīgi" šādam mērķim galīgi neatbilda. Un te nu nāk "Himna". Kā būs? (Nekas, ka patiesībā vispirms bija "Himna" un tad "Zvēri", es jau runāju par saviem iespaidiem un savām ekspektācijām)

No Varnas mēs braucām uz Nesebaru - vienu no UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautajām Bulgārijas pilsētām, kuru biju apskatījis arī savas iepriekšējās vizītes šajā apvidū laikā. Pilsētas vēsture ir gana sena - otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tur dzīvojuši trāķieši, pēcāk šo reģionu kolonizēja Grieķija, veidojot Mesambrijas pilsētu. Grieķus nomainīja romieši mūsu ēras pirmajos gadsimtos, tad nāca viduslaiku ciemata ēra un renesanses laikmets. Visvairāk patiesībā Nesebarā jūtams viduslaiku gars.

Henrijs Raiders Hegards ir viens no pamatlicējiem piedzīvojumu literatūras žanram, ciktāl tas attiecas uz piedzīvojumiem "zudušā pasaulē", līdz ar to savā ziņā var teikt, ka viņš ir vectēvs cita starpā arī Indianam Džonsam. Slavenākais viņa darbs ir "Ķēniņa Zālamana raktuves", kas vismaz manā bērnībā bija populāra arī latviešu jauniešu vidū, bet angliski runājošajās zemēs vienlīdz slavena ir arī "Viņa". Kā jau pieklājas piedzīvojumu literatūras autoram, Hegarda bibliogrāfija ir ļoti plaša (atbilstoši Wikipedia, viņš uzrakstīja 58 romānus) un diez vai to ir vērts iepazīt pilnā apjomā. Šī konkrētā grāmata tikām ir izdota Penguin Popular Classics sērijas ietvaros, kas apliecina - neatkarīgi no savām mākslinieciskajām kvalitātēm, šī grāmata ir sava veida klasika.

Gunas Rozes "Sadursme" ir viena no saistošākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām, pateicoties autores ļoti labam sniegumam sižeta sapiņķerēšanā. Nē, to galīgi nav grūti lasīt, bet lai šo grāmatu pilnvērtīgāk uztvertu, tā noteikti ir jāizlasa divreiz, un tad daudzas lietas labāk saliksies kopā. Vai arī ir variants - vispirms izlasa otrs cilvēks, tad lasa otrs - un abi pārrunā tur notiekošo, atkal jau saliekot visu pa plauktiņiem.

Atstājām aiz muguras Bukaresti, par kuru vēl pirms pieciem gadiem bija dzirdēts, ka tā ir skaista pilsēta, jo salīdzina ar Sofiju un neglīta, ja salīdzina ar Budapeštu, un devāmies uz Konstantu, par kuru nekādus salīdzinājumus dzirdējis nebiju. Toties Wikipedia apraksts lika domāt, ka tā būs viena no tām pilsētām, kas Rumānijai varētu veidot labāku tēlu, nekā tas šai valstij kopumā ir raksturīgs. Stereotipiski es teiktu, ka Rumānija man asociējas ar čigāniem, netīrību, korupciju un Čaučesku, kas nav tas labākais veids, kā domāt par valsti. Vienlaikus - no manas īsās pieredzes šajā valstī ar velosipēdu paņēmu līdzi zināšanas, ka pat svešvalodas nekādā līmenī nepārvaldoši rumāņi lielākoties šķiet atvērti un draudzīgi un noskaņoti ar tevi papļāpāt.

Ko darīt Lieldienu brīvdienās? Tāds bija jautājums, ko sevišķi ilgi nerisināju. Atvaļinājumu ņemt plānos nebija, uz pāris dienām kaut kur lidot šoreiz nebija motivācijas (un par to arī vajadzētu domāt daudz savlaicīgāk, nekā tas man parasti ir raksturīgi), līdz ar to izlēmām, ka varētu apmeklēt pāris vietiņas no Šurpu turpu izaicinājuma un pie reizes gan jau vēl kaut ko saistošu sadarīt. Viens no tipiskajiem saistošajiem variantiem būtu aiziet uz teātri, taču svētku brīvdienās teātri sevišķi ar strādāšanu neaizraujas - aktieri korporatīvajās ballītēs piestrādā par Lieldienu zaķiem un zaķenēm (ļoti ceru, ka tas ir joks!). Tomēr Liepājas teātrī sestdienā izrādījās pieejamas divas izrādes sestdienā un uz abām arī bija pieejamas biļetes. Protams, zinu, ka dažas nedēļas pirms vajadzīgā datuma neizpārdota izrāde nebūt nav izcilas kvalitātes rādītājs, bet - arī uz "Pūt, vējiņi!" mēs pamanījāmies nopirkt biļeti dienu pirms izrādes, līdz ar to - gadās visādi. Kā lai arī nebūtu, tātad izvēle krita uz Liepāju un tās tuvākās apkārtnes Šurpu-turpu punktiem, plus vēl iebraukšanu Lietuvā uz Palangu, papildinot statistiku mūsu ilgtermiņa projektā "Lietuvas pilsētu apceļošana".

Sev par pārsteigumu atklāju, ka vienu Eliasa Kaneti grāmatu esmu lasījis - tiesa, tas bija diezgan sen (pirms desmit gadiem) un konkrētā grāmata bija pieskaitāma ceļojumu piezīmju žanram, nevis daiļliteratūrai, līdz ar to vienlaikus varu apgalvot, ka šī Nobela prēmijas laureāta daiļrade man ir pilnīgi sveša.

Vispār jau nav šaubu par to, ka ska mūzika primāri ir paredzēta baudīšanai dzīvajā, bet gadās arī situācijas, kad mans noskaņojums tādu pieprasa kā audio noformējumu darba laikā. Un te nu es iepazinos ar Reel Big Fish jaunāko veikumu. Šis kolektīvs deviņdesmitajos gados bija viens no komerciāli (un laikam jau arī saturiski) veiksmīgajiem tā sauktā trešā viļņa ska pārstāvjiem, kam ar dziesmu "Sell Out" izdevās itin labu atpazīstamību iegūt arī ārpus konkrētā žanra cienītāju aprindām. Tie laiki, protams, ir tālā pagātnē, un mazliet par to ir arī šis albums.