Vakardienas analītiķis

Vilcieniņu meistarības trešā kārta atnesa dubulto spēli, dalībniekiem sacenšoties Āzijas un Nīderlandes savaldīšanā. Līdzīgi kā iepriekšējā sezonā, arī šogad trešajā kārtā dalībnieki tika sagrupēti pēc vietām kopvērtējumā, labākajiem tiekoties ar labākajiem un pārējiem - ar pārējiem.

Nezinu kā tu, bet es bītlu jauno albumu negaidītu ar nepacietību. Te es, protams, runāju par leģendārās Liverpūles grupas jaunu studijas ierakstu, nevis JRT izrādi. Ne tāpēc, ka es nebūtu fans vai tāpēc, ka neuzticētos biorobotiem, bet gan tālab, ka man nemaz nepatiktu, ka jauni bioroboti sadarbojas ar vecu un sevi izsmēlušu Polu Makartniju. Bet ne par to, protams, ir šis stāsts.

Pagaidām man ir grūti pārliecinoši formulēt savas domas par izrādi "Baltais helikopters", jo pieredze liecina, ka tām teātra izrādēm, kurām piemīt pēcgarša, tā mēdz laika gaitā mainīties vēl vismaz mēneša garumā pēc tās noskatīšanas, bet Helikoptera emocijas ir vēl gluži svaigas. Līdz ar to pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika pats vairs galīgi nepiekritīšu šeit rakstītajam, taču arī sākotnējām emocijām noteikti ir sava nozīme.

Katru rītu agrāk rīta stundā kādā Parīzes piepilsētas vilcienā vīrietis lasa priekšā saviem ceļabiedriem fragmentus no dažādām grāmatām. Bez liekiem skaidrojumiem par grāmatu pārējo saturu un savu motivāciju. Skaidrojums tam ir tāds, ka vīrietis ar Restorānvagona korespondenta cienīgu vārdu Belnēns Vemols strādā papīra pārstrādes uzņēmumā, kas specializējas uz izdevniecību neizpirkto grāmatu ottreizēju pārstrādi. Tas galīgi nav viņa sapņu darbs un ierīci Zerstor 5000, kas iznīcina šīs grāmatas, viņš uzskata par briesmoni, bet savus kolēģus un īpaši priekšnieku - par necilvēkiem. Protams, ar izņēmumiem.

Tā nu gan ir škrobe - vienu reizi jau biju par šo Dāvida Grosmana romānu savu aprakstu uztapinājis, pat biju pārliecināts, ka esmu to nopublicējis blogā, bet tehniska brāķa dēļ tas aizgāja nebūtībā, un tagad jāraksta atkal no jauna, jo failu biju jau paspējis nodzēst. Nu, nekas, varbūt otrā reizē izdosies kaut ko jēdzīgāku sacerēt.

Nav nekāds noslēpums, lai gan to pārmērīgi arī neafišēju, ka Frenks Zapa, kura uzvārdā latviešu valodā acīmredzami pietrūkst viena burta P, ir viens no manis visvairāk cienītajiem, ja ne obligāti - visvairāk mīlētajiem - rokmūziķiem. Vīrs ar milzīgām darbaspējām, nevaldāmu radošumu, satriecošu ģitārspēli un ļoti stingriem principiem vārda brīvības jautājumos, kurš turklāt vēl arī bija kategoriski pret narkotiku lietošanu - Zapa bija fenomens, leģenda un tā tālāk. Cita lieta, ka, kā jau tas raksturīgs drosmīgiem māksliniekiem, kas strādā idejas, nevis dolāru vārdā, ne viss viņa radītais ir paredzēts visu (proti, manām) ausīm. Taču laist garām koncertu, kur Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā izpildīs Zapas mūziku, noteikti man nešķistu prātīgi.

Marina cītīgi rūpējas par to, lai es labi orientētos jaunākajā latviešu prozā, un tā nu kādos no svētkiem manā grāmatu plauktā nonāca arī sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts" noslēdzošais darbs - Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji". Ilgāku laiku gan tas nostāvēja plauktā nelasīts, bet šonedēļ beidzot pienāca arī tā kārta.

Par izrādi Fake news droši vien ir neiespējami pastāstīt godīgi, jo īpaši man, kas vispār ar godīgu stāstīšanu neaizraujas. Taču savas emocijas gan es varu izlikt kā sirdi uz paplātes un bez mazākās ironijas raksturot to, kā es jutos pēc izrādes noskatīšanās. Sākšu tomēr ar faktiem.

Tas bija mierīgs svētdienas rīts Restorānvagona redakcijā. Cilvēku uz vietas nebija daudz, tik vien kā galvenais redaktors Eižens Paksis, kas redakcijā mājoja jau vairākas dienas kopš savas vārda dienas svinībām, un metranpāžs Verners Biezputra, kuru dzīvokļa saimniece pēc kārtējās ballītes bija izlikusi ārā no istabas, par kuru nebija maksāts jau pusgadu. Eižens ik pa brīdim iemalkoja no spirdzinošu dzērienu no gurķu burkas, kamēr Verners reizi piecās minūtēs krieviski nolamājās. Vai vismaz pats domāja, ka lamājas krieviski, jo šo valodu viņš skolā mācījies nebija, un tradicionāli neviens vārdu Челябинск par rupju neuzskata. Abu jauno vīriešu mieru pēkšņi pārsteidza telefona zvans. "Izslēdziet kāds gaismu!" bija pirmā doma, kas šajā brīdī iedegās Eižena smadzenēs. "Челябинск," padomāja Verners.

Izrāde "Dokumentālie sapņi", kas vēsta par Zentas Mauriņas dzīvi, ir viens no tiem teātra iestudējumiem, kas savu dzīvi vada ārpus kāda teātra telpām. Kristīnes Krūzes režisētais iestudējums iepriekš mājoja Rīgas Centrālās bibliotēkas telpās, bet tagad tas pārcēlies tuvāk kādreizējai Zentas Mauriņas dzīves vietai (namam Kuldīgas ielā) - uz bijušu katlu māju Magoņu ielā. Neesmu to redzējis RCB vidē, bet arī Magoņu ielā tiek radīta bibliotēkas vide.