Vakardienas analītiķis

Albērs Kamī (vismaz ciktāl tas attiecas uz viņa literāro darbību) nekādi nebija jautrulis. Autors, kura slavenākais romāns saucas "Mēris", bet otrais slavenākais ir "Svešinieks", itin loģiski savu karjeru turpināja ar "Krišanu" (vēlāk, vēl pēc viņa nāves klajā nāca arī romāni "Laimīga nāve" un "Pirmais cilvēks"). Atradis vecāku grāmatu plauktā Kamī darbu izlasi, izlēmu, ka mazliet eksistenciālisma nekad nenāk par ļaunu, un tā nu šo darbu izlasīju.

Ja nekļūdos, filmu par Dovlatovu mēs skatījāmies aptuveni mēneša garumā. Nē, tā nav gluži tik gara, bet tā sanāca, ka kaut kad pasen noskatījāmies to līdz pusei, tad ļoti ilgstoši vispār neko neskatījāmies, un šovakar beidzot filma tika pabeigta. Ja ņem vērā, ka filmas laikā darbība rit vienu nedēļu, jāsaka - tas nudien bija lēnām, it īpaši, ja ņem vērā, ka paša Dovlatova teksti galīgi nav lēni.

Pirms vairākiem (patiesībā - vairāk kā desmit) gadiem izlasīju Atvudas romānu "Oryx and Crake". Ķeroties pie "Plūdu gada", pat nenojauta, ka tas ir šīs grāmatas turpinājums. Precīzāk sakot, pat ne turpinājums, bet brālis, jo grāmata faktiski vēsta par to pašu, tikai no citu varoņu perspektīvas.

Vēls svētdienas vakars. Pēc intensīvas nedēļas nogales, kurā gan sešas stundas rogainingots Bauskā, gan daudz staigāts pa Āgenskalnu, novērtējot atdzimušo tirgu un pasaules čempionātu orientēšanās sportā, viņš vēlas tikai vienu - iedzert glāzi atdzesēta smiltsērkšķu vīna un baudīt silto, bet ne vairs karsto vakaru uz balkona. Sauksim viņu par Raimondu, pieņemsim, ka viņš ir orientējoši 35 gadus vecs vīrietis, rīdzinieks. Tam gan šajā stāstā nav pilnīgi nekādas nozīmes.

Ar "Suņu salu" Vess Andersons beidzot ir pilnībā iegājis animācijas pasaulē. Kaut kur netālu no tās robežas viņš visu laiku ir dzīvojis - viņa filmas ir tik tālas no skarbās un pelēkās realitātes, ka šāds pavērsiens šķiet tikai loģisks.

"Re - gī - na! Re - gī - na!" tādas bija manas emocijas pēc sestdienas vakara Positivusā, kur uzstājās arī The Prodigy. Līdz ar to nebija šaubu, ka uz vokāli instrumentālās apvienības Regīna koncertu Kalnciema ielā ir jāiet. It īpaši, ja ņem vērā, ka Marina un Estere toreiz jau bija aizgājušas gulēt, bet aiziet līdz Kalnciema kvartālam nudien nav sevišķi tālu.

Vēl viens Dovlatova darbs - šoreiz apkopojums viņa redaktora slejas rakstiem avīzē "Jaunais amerikānis", kurā rakstnieks nostrādāja divus gadus. Tēmas visdažādākās - gan par emigrantu dzīvi, gan par paša ģimeni, gan par globālo politiku un attiecībām ar Padomju Savienību.

Gatavojoties skatīties filmu par Dovlatovu, izlasīju vēl vienu viņa grāmatu. Vai nu es kļūstu vecāks (noteikti kļūstu) vai kas cits, bet katra nākamā Dovlatova grāmata (un tās lasu ar pietiekamiem intervāliem) man patīk arvien labāk. Šī konkrētā grāmata varētu saukties arī "Mana ģimene un citi zvēri", jo katra nodaļa veltītam kādam viņa ģimenes loceklim, tipiski Dovlatova manierē šo to noteikti pārspīlējot, šo to padarot komiskāku traģisma vietā.

Šoreiz patiešām - gandrīz tik vien kā daži vārdi*, jo festivālu apmeklējām tik slinkā režīmā kā nekad. Ar visu to, ka bijām tur visas trīs dienas, reāli skatītas tika mazāk grupas nekā 2016. gadā, kad atbraucām tikai uz svētdienu. Iemesli šādai laiskai festivālēšanai bija visadažādākie: mežonīga tveice, bērna faktors, Sēnes muižas patīkamā atmosfēra, iespēja apmeklēt dažas retāk apciemotas Ziemeļlatvijas pilsētas, vecums, neuzrunājošs mākslinieku sastāvs. Droši varu teikt, ka izvēles nenožēloju un pateicoties pēdējā vakara pēdējam māksliniekam festivāls paliks vislabākajās atmiņās.

Diloģijas "Iliona/Olimps" otrā daļa ir vēl apjomīgāka par pirmo, līdz ar to man ir aizdomas, ka tā varētu būt biezākā grāmata, ko esmu izlasījis pēdējo piecu (ja ne vairāk) gadu laikā. Ņemot vērā to, cik kopumā man ir skeptiska attieksme pret garām grāmatām, tas vien jau ir zināms kvalitātes rādītājs, ka es uz kaut ko tādu parakstījos. Un jāsaka - Simonsam labi izdodas noturēt lasītāja uzmanību, neliekot domāt par to, ka varētu jau šo visu pasākumu uz pusi noīsināt.