Pagāja mazliet vairāk kā pieci gadi, kopš noskatījāmies After Life otro sezonu, līdz beidzot saņēmāmies noskatīties trešo, pēdējo, šī Rikija Džerveisa veikuma daļu. Nebija tā, ka speciāli no tās vairījāmies, drīzāk - vienkārši biju aizmirsis, ka neesam redzējuši to līdz beigām. Tagad esam. Un jāatzīst - emocijas ir pretrunīgas.

Kristīnes Želves īsprozas grāmata "Dzīve tevi salauzīs" ir savdabīgs piemērs tam, ka grāmata var man itin labi patikt lasīšanas gaitā, bet gandrīz momentāni pēc tās izlasīšanas izdzist no atmiņas, tā it kā es to vispār nebūtu lasījis. Tagad gan patiesībā pagājis jau aptuveni mēnesis, kopš es to lasīju, līdz ar to es vēl varētu sev piedot, ka tā atmiņās ir pabalējusi, bet tieši tādas pašas sajūtas man bija nedēļu pēc tās izlasīšanas, tad, kad es pirmo reizi mēģināju sākt par to rakstīt. Tu atceries sajūtas, ka bija aizraujoši, tekstu fragmenti gana spilgti un uzrunājoši, bet kas no tā palicis atmiņā - praktiski nekā. Labi vēl, ka pirms atdevu grāmatu Ievai, kura to bija paņēmusi bibliotēkā, nobildēju satura rādītāju, tagad vismaz kaut kādi pieturas punkti man būs, lai rakstot varētu mēģināt atcerēties, kā tieši tā dzīve tevi salauzīs.

Pētot vecmāmiņas albuma fotogrāfijas un identificējot tajās redzamās personas, pieķēros kādai izteiksmīgai bildei ar 10 studentēm, no kurām viena bija mana vecmāmiņa Ludmila Znotiņa. No pārējām deviņām pēc vaibstiem zināju divus. Mamma bija man nosaukusi vārdus vēl sešām (bez piesaistes - kura ir kura fotogrāfijā), bet vairumu - ne gluži precīzi. Liekot lietā LU studentu meklētāju, izdevās noskaidrot arī pārējo identitātes. Ar vienu paveicās - kā var saprast 1 + 2 + 6 = 9, bet vajadzēja arī desmito, taču tā izrādījās Vera Irbe, par kuru kaut ko jau biju rakstījis iepriekš (saistībā ar viņas rakstītu vēstuli) un gribējās noskaidrot, kas atrodams viņas studiju lietā.

Spriedelējumus par šo romānu sākšu ar personisku stāstiņu. Pagājušajā nedēļā sēdēju vilcienā Tukums - Rīga kopā ar savu velosipēdu, ar kuru biju izbraucis pirmo no maršrutiem kārtējā izaicinājuma (Velo Loko Motīvs) ietvaros. Tā kā zināju, ka gabaliņš būs vilcienā jābrauc, man bija līdzi grāmata, šī grāmata, Virdžīnijas un Jāņa Lejiņu kopdarbs "Straupes pilskungi". Sāku šo grāmatu lasīt, bet jau kaut kur tuvāk Jūrmalai, blakus piesēdas divas kundzes, teiksim, pusmūžā. Savā starpā viņas sarunājās krieviski, bet te pēkšņi viena no viņām pārgāja uz latviešu valodu un vērsās pie manis ar jautājumu, vai grāmata, ko lasu, ir vēsturiskos notikumos balstīta. Atbildēju, ka nav gan. Kundze pauda nožēlu, jo viņa, redz, vada ekskursiju grupas un tai skaitā uz Straupes pili, un vēsturisks materiāls viņai būt noderīgs. Apliecināju, ka es pats arī kaut kā biju iztēlojies, ka tur būs kaut kas par vēsturi, bet - ja nu nav, tad nav. Sarunu ar kundzēm neturpināju, bet jāatzīst, ka lasīšana man tāpat neko diži nevedās - es nemāku izslēgt "fona troksni", turklāt kundžu saruna par dažādiem tūrisma objektiem bija iz tās kategorijas, kur es visu laiku gaidīju - varbūt radīsies kāda dabiska izdevība pareklamēt Rozulas skolas pakalpojumus. Bet neradās. Līdz ar to nopietnāk grāmatas lasīšanai pievērsos jau Rīgā.

Bagātīgajā vēstuļu komplektā, ko saglabāja mana vecmāmiņa, itin daudz ir satura, kas nav tieši dzimtas stāsti, jo tie vēsta par cilvēkiem, ar kuriem neesam rados. Daļa no tām - vecmāmiņas sarakste ar viņas draudzenēm. Ar vairākām no viņām sarakste ilgāka vairākas desmitgades, tai skaitā - šķērsojot kontinentus, jo vairums vecmāmiņas draudzeņu nonāca trimdā un līdz ar to klātienes tikšanās viņām vairs nebija iespējama.

Marks Levijs ir itin populārs mūsdienu Francijas autors, visvairāk zināms ar to, ka viņa debijas romāna adaptāciju producēja Stīvens Spīlbergs, un to romānu, kā izrādās, esmu pat lasījis, lai arī atmiņā man nekas no tā nav palicis. Ticami, ka "Ēnu zaglis" ies tajā pašā plauktiņā. Bet vispār franču valodā es ne vienmēr lasu tālab, lai iepazītu kaut ko vērtīgu, biežāk - lai kaut cik trenētu savas spējas uztvert saturu šajā valodā.

Nav sevišķi šokējoši, ka "Dons Kihots" kļuva man par pirmo leģendārā Jaunatnes teātra režisora Ādolfa Šapiro režisēto iestudējumu, ko redzēju klātienē (ierakstā pirms vairāk kā 20 gadiem ir redzēta "Centrifūga", bet teātris tomēr ir gaisoša māksla, ko rāda šeit un tagad, un pēc veciem ierakstiem kaut ko spriest par izrādes kvalitātēm tad, kad tā spēlēta, var vien ļoti aptuveni). Pēdējā laikā motivācijas apmeklēt izrādes atjaunotajā teātra namā Lāčplēša ielā pārāk daudz nav - arvien grūtāk man nākas nošķirt izcilo režisoru Alvi Hermani no apšaubāmas kvalitātes populista Alvja Hermaņa un, protams, kaut kāda ietekme otrajam ir gan uz paša A. H. iestudējumiem, gan arī uz visām izrādēm, ko šajā teātrī rada citi režisori. Un tomēr - Šapiro atgriešanās Lāčplēša ielā - tas šķita kaut kas tāds, ko klājas redzēt, arī tad, ja tu negaidi, ka šī izrāde tev sniegs TĀDU pieredzi, kuras raksturošanai nepieciešama "Caps Lock" taustiņa lietošana. Uz izrādi devos kopā ar Marinu (liels Paldies tētim, kas piekrita pavadīt garu vakaru ar mazbērniem; ok, patiesībā jau viņu stādīja fakta priekšā) un savu māsu Irēnu, kura, atšķirībā no manis, Servantesa romānu bija nesen pāršķirstījusi un līdz ar to varēja novērtēt to, cik tuvs šis iestudējums ir oriģinālam.

Esterei ļoti patika iepriekšējā Zanes Volkinšteines grāmata "Bīstamais dārziņš" un, uzzinājusi, ka tai ir turpinājums, kas turklāt vēsta par pašai Esterei šobrīd aktuālāku tēmu, protams, ka viņa vēlējās savā īpašumā iegūt arī "Bīstamo skolu". Kā jau tas ir ierasts mūsmājās, Estere gan izlasīja šo grāmatu pati, gan vēlējās, lai vakaros to lasu viņai priekšā, kā rezultātā arī man ir radies kāds priekšstats par šo izdevumu.

Vai ir jēga dalīties iespaidos par izrādi, kuru nupat teātrī rādīja pēdējo reizi? Īsti nevienam jau vairs šāds apraksts neko nedos - ne tas tevi motivēs noskatīties pašam, ne atturēs no šāda nevajadzīga soļa. Bet, ja jau tā sanāca, ka es Kvadrifrona iestudējumu "Debesīs cerams nebesīs" skatījos priekšpēdējā reizē, kad tāda iespēja pastāvēja, neko nepadarīsi.

Pagājusi vesela mūžība, kopš biju lasījis kaut ko no Dirrenmata darbiem. Savulaik ar viņa daiļradi iepazinos itin pamatīgi, iepazīstot dažādus Gētes institūta bibliotēkā lasāmos sējumus. Arī šoreiz Gētes institūts nav bez vainas, atšķirība vien tāda, ka grāmatu ņēmu nevis fiziskajā, bet digitālajā tā bibliotēkas versijā. Jā, Onleihe pakalpojumu noteikti varu ieteikt - bez maksas iespējams lasīt ļoti plašu daudzumu vāciski rakstīto un izdoto grāmatu, tai skaitā - daudz jaunākus darbus nekā šis Dirrenmata romāns.