Leningrad Cowboys Go America

Tā vien šķiet, ka Kaurismeki filmas es galvenokārt skatos Ditas Rietumas grāmatu iespaidā. Iepriekšējā manā sarakstā bija “I Hired a Contract Killer” pirms nieka astoņiem gadiem, bet šoreiz pienākusi kārta stāstam par to, kā Ļeņingradas kovboji devās uz Ameriku. Vispār ar Leningrad Cowboys un, iespējams, arī šo filmu esmu bijis pazīstams jau iepriekš, lai gan man pat nav skaidrs, kā un kad notikusi mūsu pirmā pazīšanās (un diez vai tas ir svarīgi).

Leningrad Cowboys Go America

Tā vien šķiet, ka Kaurismeki filmas es galvenokārt skatos Ditas Rietumas grāmatu iespaidā. Iepriekšējā manā sarakstā bija “I Hired a Contract Killer” pirms nieka astoņiem gadiem, bet šoreiz pienākusi kārta stāstam par to, kā Ļeņingradas kovboji devās uz Ameriku. Vispār ar Leningrad Cowboys un, iespējams, arī šo filmu esmu bijis pazīstams jau iepriekš, lai gan man pat nav skaidrs, kā un kad notikusi mūsu pirmā pazīšanās (un diez vai tas ir svarīgi).

Juris Zvirgzdiņš - Tobiass un neparastais ciemiņš

Ieraugot šo grāmatu bibliotēkā, Esterei bija bažas, vai Jura Zvirgzdiņa grāmata “Tobiass un neparastais ciemiņš” nebūs pārāk baisa (jāatzīst, ka Esteres izpratne par to, kas ir un kas nav baiss, ir ļoti īpatnēja. Tomēr pārliecināju, ka nekā “bailīga” tur nebūs, un tad nu dažos vakaros šo grāmatu izlasījām.

Paula Pļavniece - Vēlēšanās

Dienu pirms Saeimas vēlēšanām aizgāju uz rasola “Vēlēšanām”. Izrādes nosaukums gan, kā vērts ievērot, ir “Vēlēšanās”, nevis “Vēlēšanas”, bet precīzi saprast, vai tas nozīmē, ka esmu ieradies vēlēšanās, vai arī, ka notiek vēlēšanās, lai kaut kas izpildītos, man nav lemts (un patiesībā - atšķirība ir tieši tik nebūtiska, ka es būtu varējis par šo pat nesākt domāt). Izrāde primāri paredzēta izrādīšanai Latvijas skolās, kur vecāko klašu audzēkņiem uzskatāmā veidā argumentēt to, kālab dalība vēlēšanās ir nozīmīga (turklāt, izdarot to bez pašai skolai raksturīgā sausuma un liekas moralizēšanas), bet 30. septembra vakarā pirmo un, kā solīts, pēdējo reizi to bija iespējams redzēt arī cilvēkiem, kuriem skolas solu deldēšana ir jau tālā pagātnē.

Ildikó Gáspár - Degunradži

Mana pirmā pazīšanās ar Ežēna Jonesko “Degunradžiem” bija pirms vairāk kā 25 gadiem Gunta Bereļa stāstā “Bekets ir dzīvs”. Līdz paša Jonesko lasīšanai gan tā arī neesmu ticis (atšķirībā no stāsta nosaukumā piesauktā Beketa, ar kura lugām esmu itin labi pazīstams), tomēr, uzzinājis, ka “Dailē” iestudēti “Degunradži” (un turklāt vēl kritikas visai labi novērtēti), izlēmu, ka gribu tos redzēt. Pirmajā piegājienā gan nekas nesanāca, jo šī gada pavasarī noliktajā datumā izrāde nenotika (tobrīd bija secinājums, ka Covid laikmetā drošāk pirkt biļetes uz mazākas formas izrādēm, jo tīri matemātiski tur mazāks risks, ka kāds no iesaistītajiem cilvēkiem saslims), tad nu izrādes apmeklējumu atliku uz rudeni, un te nu es esmu - “Degunradžus” redzējis.

Agnese Vanaga - Plastmasas huligāni

Teju pusgads pagājis, kopš Esterei izlasīju priekšā Agneses Vanagas “Plastmasas huligānu” otro grāmatu, un nule beidzot esam tikuši arī pie pirmās. Patiesībā jau biju daļu šīs grāmatas izlasījis, kad pavasarī bijām aizgājuši uz Nacionālo bibliotēku, taču vienā piegājienā (un vēl tik interesantā vietā kā LNB) to izlasīt neizdevās, par to principā bijām aizmirsuši, līdz pagājušajā nedēļas nogalē paviesojāmies Āgenskalna bibliotēkā, kuras plauktā šo grāmatu izdevās atrast. Un te nu mēs esam.

Andžils Remess - Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos

Andžils Remess Liepājā bija ne tikai sporta žurnālistikas, bet arī žurnālistikas kopumā absolūts klasiķis, un viņa nesenā aiziešana mūžībā, protams, skumdināja. Ieraudzījis bibliotēkā viņa pēdējo dzīves laikā klajā nākušo grāmatu - "Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos" - daudz nedomāju, un tās pašas dienas laikā grāmatu izlasīju. Nekāds dižais sasniegums gan tas nav - 150 lappuses, tai skaitā daudz fotogrāfiju, pat Esterei priekšā es tādu droši vien trīs vakaros būtu izlasījis, lai arī tā gan es nerīkotos, jo pagaidām Esterei nav nepieciešamības kaut ko uzzināt par krogu dzīvi Liepājā.

Paula Pļavniece - Miega peles

Šī droši vien bija pirmā reize, kad lēmums doties uz teātra izrādi bija tik spontāns. Aizgāju ar Esteri uz Āgenskalna bibliotēku un atceļā ieraudzīju, ka Dirty Deal Teatro pēc stundas gaidāma izrāde bērniem ar nosaukumu "Miega peles", kuras radošā komanda: režisore Paula Pļavniece, dramaturģe Linda Rubene, skaņu autors Edgars Šubrovskis un aktieri Ance Strazda, Klāvs Mellis, Jānis Kronis un Ivars Krasts neradīja šaubas, ka gribu to redzēt. Starp citu, liela daļa šī radošā sastāva (Pļavniece, Rubene, Kronis un Krasts) piedalās arī "Ēdenes dārzā", ko pērn skatījos Botāniskā dārza teritorijā.

Berlin Calling: 1. daļa

Atslēgas vārdi: ceļojumi
Šis ceļojums sākās ar biļeti uz Die Toten Hosen koncertu. Pat īsti neatceros, kā un kāpēc man radās doma, ka šo koncertu man ir nepieciešams apmeklēt, bet beidzās viss ar to, ka es ne tikai sev pašam nopirku biļeti uz vidusskolas gados iecienītākā vācu vokāli instrumentālā ansambļa uzstāšanos Berlīnē, bet uz šo pasākumu savaņģoju arī Andreju jeb Ziņģi (kurš patiesībā par DTH sāka fanot vēl pirms manis, jo viņam agrāk kļuva pieejams TV kanāls VIVA), kā arī Arni un Lauru. Vīzijā, kā notiks nokļūšana uz koncertu un kas ar to ies komplektā, nāca jau tikai ar laiku.

Die Toten Hosen - Koncerts Tempelhofas lidostā

Vēlme apmeklēt kādu koncertu ārzemēs man neuznāk sevišķi bieži, bet kaut kā sagadījās, ka izlēmu Berlīnē paša acīm skatīt vienu no manām vidusskolas gadu iecienītākajām grupām - vācu šlāgerpanka kolektīvu "Die Toten Hosen", kas šogad svin savu četrdesmito dzimšanas dienu. Protams, runājot par vācu mūziku, izpildītāja raksturošanā vārdu "šlāger" var arī izlaist, jo tas jau ir pašsaprotami - lielākoties jebkas, ko vācieši spēlē, savā būtībā ir šlāgeris, tas var būt dažādi ietērpts, bet lietas būtību tas nemaina (ok, varbūt ar izņēmumu uz krautroku, jo "Can" vai "Amon Düül II" mūzikā šlāgera elementus ir tiešām grūti atrast). Bet tas jau nav iemesls kādu grupu nemīlēt, ka tā spēlē šlāgeri, vai ne? (apraksts top novēloti jo, tā sanāca)