Vakardienas analītiķis

Pusatklātais rogainings Bolderājā notika galvenokārt tādēļ, ka pusatklātais rogainings nenotika Iļģuciemā. Tāda bija mana sākotnējā doma - kaut kad 2018. gada rudenī likt tautai paskraidīt pa Marinas dzimto apkaimi. Taču izrādījās, ka Iļģuciema izskraidīšana jau notika Simtgades pastnieka ietvaros, un otra reize tik īsā laikā vienā apkaimē nešķita pareiza (un vēl jo vairāk - interesanta). Tā kādā brīdī radās doma - varbūt Bolderāja? Šī apkaime nu gan ir viena no interesantākajām Kreisajā krastā, un, domājams, arī ne tik labi iepazīta, jo tā tomēr ir patālu no centra un nebūt nav izslavēta ar tur regulāri notiekošiem sporta un kultūras pasākumiem, ja vien par tādu neuzskatīt Gvatar kebabnīcas apmeklējumus pēc Magnēta Buļļu salā.

Pagātnē ir bijuši laiki, kad man Rods Stjuarts šķita esam lielisks dziedātājs (un viņš tāds patiešām kādreiz bija, taču ne tajā laikmetā, kas man sākotnēji patika). Atceros bija tāda brīnišķīga izlase "AutoMotoRox", kurā viņš bija pārstāvēts ar "Some Guys Have All the Luck" (šo kaseti biju nokopējis no sava klasesbiedra Nika). Pēc tam nāca RBS TV, no kuras videokasetē ierakstīju vairākus viņa klipus: "Sailing", "Passion", "The Motown Song" (man ļoti patika animētais videoklips), "Tom Traubert's Blues" (tolaik vēl nezinot, ka īstais tās izpildījums ir Toma Veitsa oriģināls), "Ruby Tuesday" (Rolling Stones dziesmas, abas pēdējās - no MTV akustiskā koncerta), "All for Love", "You're a Star". Varbūt vēl kādas, bet uz sitiena neatceros.

Mišela Velbeka darbu vidū "Karte un teritorija" ir teju vai vismazāk kolorītais - tā saturā itin maz kā tāda, kas liktu ar putām uz lūpām aizsvilties kā kreisēji, tā labēji noskaņotam eiropietim, kā alu no skārdenes trekterējošam pankam, tā vecmāmiņai, kas ar nosodījumu vēro šo panku. Un, kas mani lielā mērā pārsteidza, šī grāmata ne tikai nav pretrunas raisoša, bet tā ir arī ļoti viegli lasāma pat cilvēkam ar diezgan ierobežotu vārdu krājumu franču mēlē.

Nav gluži tā, ka es reizi nedēļā ielūkotos dueta Tenacious D mājaslapā, lai pārliecinātos, vai gadījumā Džeks Bleks un Kails Gess nav pēkšņi aplaimojuši pasauli ar kādu jaunu muzikālu atklāsmi, taču ieraudzījis viņu vārdu jaunākajos britu albumu čārtos, izlēmu - varētu mēģināt noklausīties, ko tad jaunu šie divi komēdijmūzikas darboņi būs radījuši.

Sociālajos tīklos un arī sporta pasākumos pēdējos mēnešu aktīvi tiek reklamēta Interneta lapa lv100sportisti.com, kur katram ir iespēja piedalīties balsojumā, lai noteiktu, kurš tad īsti būtu visvairāk pelnījis šo godu. Šajā brīdi, kad top šis apraksts, top 10 ir sekojošs:

Gatis Ziema ir viens no tiem latviešu mūziķiem, par kuriem man savu viedokli tā arī līdz galam nav izdevies noformulēt. Proti, patīk viņš man vai nē. No vienas puses, ir neiespējami noliegt viņa talantus kā dziesmu sacerēšanā, tā ģitārspēlē, tāpat savu tiesu cieņas viņš ir pelnījis par nevēlēšanos nevienam izdabāt (arī saviem cienītājiem nē). No otras puses, viņa izvēlētie risinājumi, piemēram, ironiskā (lai gan, protams, pasniegta kā sirsnīga) pievēršanās šlāgerim, intervijas, kuru vienīgā doma, kā šķiet, ir teikt lietas, ko no tevis kā alternatīvās scēnas mūziķa negaida, un personīgā alkoholisma afišēšana (tādā mērā, ka pat neesi drošs, vai arī tas nav tikai šovs, lai atgaiņātu no sevis "nepareizos klausītājus") liedz man viņu pieņemt kā rokmūzikas Pestītāju pilnībā.

Grāmata "Running Time" bija neliels gājiens manis apčakarēšanā no Marinas puses. Viņa gan ļoti ātri atklāja patiesību, ka šī grāmata nav par skriešanu, bet gan par kino, taču es jau biju piekritis to izlasīt. Patiesībā es gan arī nemaz neesmu tik drošs, ka mani interesē grāmatas par skriešanu (ja vien to autors nav Haruki Murakami), līdz ar to īsti pat nebūtu, par ko sūdzēties.

Nobela prēmijas laureāts Džons Steinbeks amerikāņu literatūrā ir tas pats, kas Brūss Springstīns amerikāņu rokmūzikā. Caur un caurēm amerikānisks, bet vienlaikus savā saturā drīzāk tendēts uz sociālismu, nekā uz amerikāņu sapni. Viņš raksta par mazā cilvēka grūtībām un acīmredzami mīl šo mazo cilvēku, bet vienlaikus pats, protams, nav viens no tiem mazajiem cilvēkiem. Ir gan viena atšķirība - Steinbeks bija no Kalifornijas, bet Springstīns ir no Ņūdžersijas, kas nozīmē principiālās atšķirības starp Rietumkrastu un Austrumkrastu. Un Steinbekam tā arī neizdevās uzrakstīt kaut ko tik tiešu un vienkāršu kā "Born in the USA".

Kad Marina ieraudzīja, ka es lasu grāmatu "Kur skatās vīrieši?", viņa uzdeva dabisko jautājumu: vai tad tu to tāpat nezini? Vispār jau viņai, protams, ir taisnība - skaidrs, ka uz krūtīm, un ja šāda nosaukuma grāmata nav fotoalbums, tad nekādas dižas vērtības tādai pēc definīcijas nevar būt. Bet ja jau šādu izdevumu plauktā biju atradis un izlēmis, ka pirms to pārvērst makulatūrā, jāpārliecinās, vai gadījumā tā nav literatūras šedevrs, tad ņēmu un to ātri izlasīju.

Pols Šreders primāri noteikti ir scenārists, vismaz lielākā daļa viņa slavenāko veikumu ir tieši šajā lauciņā, nevis kino režijā. Tādi filmu nosaukmi kā "Taxi Driver", "Raging Bull" un "The Last Temptation of Christ" komentārus neprasa (ja nu vienīgi komentāru, ka visas šīs trīs filmas režisēja Martins Skorseze), bet itin daudz viņam ir arī pašrežisētu filmu, no kurām slavenākā ir Affliction, kuru gan neesmu redzējis. Patiesībā līdz šim biju noskatījies tikai vienu viņa uzņemtu filmu - "The Comfort of Strangers", bet tur lielāka loma bija Makjuena romānam apakšā (un varbūt arī Harolda Pintera adaptācijai ekrānam), nekā pašam Šredera vārdam, kas man neko neizteica.