Kazhes pierakstu burtnīca

Gunara Janovska romāns "Kaijas kliedz vētru" man kļuva par pārsteigumu. Tādā ziņā, ka tā tematika absolūti neatbilst nevienai no trimdas literatūras galvenajām tendencēm. Tas nevēsta par Otrā pasaules kara gadiem. Tas nav par laiku, kad tas rakstīts un nekritizē ne kādas parādības trimdas latviešu sabiedrībā, ne (pašsaprotami) okupantus Latvijā. Jā, tas ir par neatkarīgās Latvijas laikiem - bet tas nav jūsmojošs (un vienlaikus - nav arī pārmērīgi kritizējošs, iztēlojos, ka tādi darbi droši vien arī pastāvēja). Un ar to Janovskis mani paņēma. Turklāt romāna nosaukums lika gaidīt kaut ko pavisam citu - daudz dramatiskāku, noteikti saistītu ar karu vai vismaz ļauniem pareģojumiem, bet nē - šis stāsts ir daudz sadzīviskāks, nekā to varētu gaidīt.

Pēdējos gados mūsu prioritāšu sarakstā izrāžu apmeklējums Jaunajā Rīgas teātrī krīt arvien zemāk, ko, protams, veicina Alvja Hermaņa kļūšana par trampa fanboju (uz to ceļš bija gana ilgs, bet nu jau šķiet sasniegts optimālais līmenis šim vājprātam), taču "Milžu cīņas" es būtu gribējis redzēt (tai skaitā - tālab, ka tā nebija Hermaņa režisēta izrāde), tomēr tās mūžs teātrī nebija no ilgajiem un prieks, ka šī izrāde ir saglabāta nākotnei Teatris.zip ieraksta formā (nekas, ka pastāvīgā pieejā skatītājiem šīs izrādes nav - būtiski, ka kvalitatīvs tās ieraksts pastāv). Izrādes dzīves ilgums bija viena nepilna sezona: pirmo reizi to rādīja 2023. gada 15. septembrī, bet pēdējo - 2024. gada 10. martā. Gan jau, ka kaut kā ar Interneta palīdzību būtu iespējams noskaidrot, cik tieši reižu šajā laika posmā izrāde ir spēlēta, bet primārā atbilde tāpat ir: ne sevišķi daudz, turklāt to spēlēja Kamerzālē, kur skatītāju vietu skaits arī bija neliels. Līdz ar to tā cilvēku kopa, kas šo izrādi paspēja noskatīties klātienē, skaitliski ir neliela un priviliģēta.

Sākšu šo aprakstu ar dramatisku epizodi no savas bērnības. Kā nekā Kristīnes Ulbergas romāns lielā mērā ir par dažāda veida traumām, gan bērnībā, gan jau pieaugušā stāvoklī gūtām. Un te nu būs manējā, proti, saistīta ar zaļo vārnu. Tik maz es noteikti nebiju, skolā gan jau gāju, bet precīzāku pieturas punktu man nav. Biju ar tēti laukos, kur viņš bija pavadījis savas bērnības vasaras, Zosnas pusē. Tētis tobrīd jau kādu pusgadu, kā vismaz es uzskatīju, nesmēķēja, taču tur man gadījās ieraudzīt viņu smēķējam. Pēc tam viņš cītīgi man mēģināja iegalvot, ka es esmu pārskatījies, neko viņš nav smēķējis, un vispār - vai es biju ievērojis zaļo vārnu? Kādu vēl zaļo vārnu? Un tad manu uzmanību vai nu sekmīgi vai nesekmīgi novērsa ar tēmu par zaļo vārnu. Kā šis viss beidzās, neatceros, gan jau, ka vēlāk Rīgā pasūdzējos mammai, ka tētis smēķēja, un kopš tā brīža viņš pārstāja slēpt, ka atmešana nav izdevusies. Reāli tētis no smēķēšanas tika vaļā vien krietni vēlāk, piedzīvojis infarktu, nekāda zaļā vārna tajā reizē gan nebija iesaistīta. Un nu - pie Kristīnes Ulbergas grāmatas!

Kārtīgi apskatījuši to vienu gleznu, cēlāmies kājās un vēl mazliet pastaigājām pa galeriju, līdz varētu teikt, ka vairāk vai mazāk viss tajā bija apskatīts. Izņemot pagrabu, kurā bija skatāmas īpaši senas gleznas, izlēmām bez tām iztikt.

Izkāpjot no lidmašīnas, Raitis pavēstīja, ka naktsmītnes ziņā mums viss kārtībā. Izīrētājiem mājā, kur mums paredzēta palikšana, pieder vēl citi dzīvokļi un viens no tiem būs mums sagatavots, it kā pat plašāks par sākotnēji rezervēto (tā kā tajā nepaviesojāmies, reāli salīdzināt iespējas nebija). Nu, ok - labi, ka tā.

Ārpus Valmieras vasaras teātra festivāla man, šķiet, līdz šim nebija gadījies vienā dienā apmeklēt divas teātra izrādes, tagad šāda pieredze ir gūta, lai gan - vai Traci Ņujorkas zoo patiešām var saukt par teātra izrādi, tas vēl ir jautājums. Bet, ja tomēr var, tad vienas dienas laikā ne tikai divreiz būts teātrī, bet pat divreiz būts muzikālā teātrī, jo Klāva Meļļa režisētie "Meža gulbji" ir tīrais mūzikls. Un, kas ir vēl šokējošāk - abas šīs izrādes sākas ar dzimšanas dienas svinībām. Tālākā attīstība gan ir drusku atšķirīga, bet, ja ņem vērā, ka viena ir izrāde bērniem, bet otra - izrāde, kurai pamatā ir pasaka, joprojām var mēģināt meklēt kopīgo. Par laimi, uz izrādes kvalitāti tas gan neattiecas.

Šodien sanāca pilnīgi nebijusi pieredze teātrī: apstākļi iegriezās tā, ka ar abiem bērniem bijām uz izrādi ar nosaukumu "Tracis Ņujorkas zoo". Nezinu, vai katram ar šo nosaukumu būs gana, lai saprastu, kāda tipa šī izrāde ir, tāpēc pievienoju tās anotāciju:

Vēstījums par to, kā ar Rajona ultrām devos uz Londonu, skatīties futbola spēli Anglija - Latvija.

Toms Stopards ir dramaturgs, par kura darbiem fanoju vēl kopš pagājušās tūkstošgades un JRT pirmās "Arkādijas". Par Stoparda pēdējo lugu "Leopoldštate" un tās iestudējumu Dailes teātrī bija dzirdētas dažādas atsauksmes, un uz teātri gāju ar savu devu piesardzības. Šī bija tā reize, kur man bija daudz konteksta un daudz priekšzināšanu tēmā, kas mēdz izrādīties pamatīgs traucēklis. Vienlaikus, protams, diez vai es bažītos, ka Stopards būs pieļāvis pārmērīgas vaļības attiecībā uz vēsturisku notikumu atainošanu - tas īsti nebūt viņa stilā, jautājums vairāk bija par to, vai es spēšu noticēt veidam, kā šī vēsture tiek pasniegta, vai man nešķitīs, ka viss ir pārāk pareizs, didaktisks un tamlīdzīgi.

Šampētera bibliotēkas apmeklējuma ietvaros plauktā ar teātrim veltītajām grāmatām ievēroju kādu līdz šim nedzirdētu Anšlava Eglīša darbu ar nosaukumu "Trešais zvans. Skatuves strādnieka piezīmes". Izlēmu to lasīt, pat nepainteresējies, kurā savas dzīves periodā Eglītis iejuties skatuves strādnieka ādā un kāpēc, pārnesu grāmatu mājās, un tagad varu dalīties iegūtajās zināšanās.