Jevgeņija Ginzburga - Stāvais maršruts, 2.daļa

Nevaru īsti saprast, vai Stāvā maršruta otrā daļa ir smagāka vai vieglāka lasāmviela kā pirmā. No vienas puses, tajā daudz biežāk nekā pirmajā daļā, parādās kādi cerības stariņi, jo varone nav vairs iesprostota pāris kvadrātmetros, dzīvē ir daudz pārmaiņu un reizēm "uzpeld" arī cilvēki, kuri, par spīti šausmīgajiem apstākļiem, kuros viņi ir nonākuši, nav zaudējuši cilvēcību. No otras puses - šajā daļā ļoti daudzas reizes autore lakoniski un gandrīz vai sausi, apraksta, kas ar konkrēto sastapto cilvēku notiks tālāk. Un tas, lielākoties, protams, ir kaut kas ļoti drīzs un letāls.

Jevgeņija Ginzburga - Stāvais mašruts, 1.daļa

Jevgēnijas Ginzburgas Stāvais maršruts ir viena no tām grāmatām, kuru lasīšanai vajag nobriest, jo tā galīgi nav viegla lasāmviela, bet to noteikti ir vērts izlasīt, lai saprastu ne vien pagātni, bet arī tagadni. Grāmatu veido trīs daļas, katra no tām veltīta atšķirīgām autores pārciesto represiju periodam un, lai arī pirmais "Stāvā maršruta" izdevums PSRS (1989.g. Rīgā) to dīvainā kārtā ir sašķēlis divos sējumos, kur pirmā grāmata beidzas otrās daļas vidū, es uzskatu par pareizāku savu aprakstu dalīt atbilstoši autores noteiktajam sadalījumam, turklāt jāņem vērā, ka grāmatas daļas netika rakstītas vienlaicīgi - kamēr pirmo daļu Ginzburga pabeidza 1967.gadā, otrā tapa 1975.-1977. gados un vai trešā vispār bija pilnīgi pabeigta, neesmu sapratis, katrā ziņā 1977.gadā Ginzburga nomira.

Pēteris Pētersons - Darbības māksla

Man pašam sev droši vien vajadzētu uzdot jautājumu - uz ko tieši es cerēu, sākot lasīt Pētera Pētersona rakstu apkopojumu "Darbības māksla". Protams, Pētersons bija leģendārs cilvēks Latvijas teātra pasaulē - režisējis Dailē Ziedoņa "Motocklu" un Jaunatnes teātrī "Spēlē, spēlmani", viņa dzejas teātris pat iekļauts Latvijas kultūras kanonā (diezgan skumji gan ir tas, ka neviens viņa iestudējums nav iemūžināts kinolentē, līdz ar to nākamajām paaudzēm, manējo ieskaitot, par Pētersona iestudējumu diženumu nav iespējams spriest, bet tikai uzticēties autoritātēm) un līdzās dramaturģijai un režijai viņš nodevās arī teātra (un reizēm arī kino) kritikas rakstīšanai, taču es itin maz zinu par grāmatā fiksēto laikmetu Latvijas teātrī un jebkurā šādā vērtējošā grāmatā no padomju laikiem ir jārēķinās ar savu devu ideoloģiskas kakas, bet šajā konkrētajā grāmatā tādas ir stipri daudz.

Dolorosa - Die Starken. Ein Athleten-Roman

Vācu rakstniece Dolorosa jeb īstajā vārdā Marija Eihhorna atbilstoši Wikipedia bija ievērojama kā erotisku dzejoļu un sadomazohistisku tendenču ietekmētas prozas autore. Lieki teikt, ka šāda anotācija lika man dot viņas daiļradei iespēju, ieraugot viņas vārdu Gutenberg publiskajā grāmatu plauktā. Vēl jo vairāk, na ņem vērā, ka konkrētā grāmata, ko izvēlējos lasīt, saucas "Stiprie. Atlētu romāns". Kā gan lai es atsakos no zadomazohistiskas grāmatas par atlētiem? Atļaušos gan piebilst, ka šāds romāna nosaukums man nedeva nekādu pārliecību par grāmatas saistību ar sportu - esmu pazīstams ar vācu pirmsskolnieku anekdoti par to, kā tētis dēlam iegādājas grāmatu it kā par boksu ar nosaukumu "Faust" (dūre).

Vladislavs Nastavševs - Piecas dziesmas pēc atmiņas

Pēc Vladislava Nastavševa jaunākā iestudējuma, ar kuru viņš atgriežas teātrī, kuru vairums, domājams, joprojām sauc par Krievu drāmu, noskatīšanās pamata izjūta, kas mani pārņēma bija neizpratne: vai man te kaut ko vajadzēja saprast? Tā nav neiedomājama parādība, ka kāds mākslas darbs izrādās man pārāk sarežģīts un es nesaprotu pat ne pusi no tā, ko tu gribēji man teikt. Taču šajā reizē es nesapratu pat ne tik daudz, vai tur vispār bija kaut kas tāds, ko man vajadzēja saprast vai arī tas bija vienkāršs beztolkšovs.

Māris Šverns - Koncerts Vinilbārā

Māra Šverna uzstāšanās Vinilbārā notika par godu šī ļoti simpātiskā lokāla sešu gadu jubilejai. Vienlaikus pasākums sakrita ar Āgenskalna drogaininga sacensībām, par kurām stāstīšu kādu citu reizi, līdz ar to uz koncerta sākumu paspēt neizdevās, taču vairāk kā pusi no tā noskatījos gan. Pirmajā koncerta daļā Šverns izpildīja (tā bija teikts informācijā pirms koncerta un vismaz dzirdētā daļa ar to sakrita, lai gan pilnībā, protams, pārbaudīt es to nevarētu) dziesmas no viņa 2019.gada ieraksta ar Madaras Gruntmanes vārdiem "Sinhronais tulkojums". Otrajā daļā tikām skanēja dziesmas no dažādiem laikiem un dažādiem "Baložu pilnu pagalmu" sastāviem (gan jau arī - paša Šverna solo), tai skaitā vairāki "grāvēji" - tādi kā "Vēstules", "Zirgs", "Romāna varonis" un pat "Tava māja" (kas laikam gan raisīja lielāko sajūsmu klausītāju vidū). Jāatzīst, ka mākslinieks bija pārsteidzoši labā vokālā formā un šī būtu tā reize, kad es teiktu - nebija sajūtas, ka šīs dziesmas vajadzētu izpildīt kādam citam, Šverns pats patiešām itin labi ar tām tika galā, normāli izklaidēja publiku, laiku pa laikam pajokoja un vispār sarūpēja ļoti labu pēcpasākumu drogainingam. Turklāt es itin sen nebiju bijis nevienā vietējā mākslinieka koncertā (jāatzīst gan, ka mani interesējošas grupas neuzstājas sevišķi bieži un ja uzstājas - izcili man nederīgos laikos), līdz ar to bija patīkami arī pēc ilgāka laika "iziet tautās". Teicams pasākums, lai ilgs mūžs Švernam un Vinilbāram!

Alvis Hermanis - Atnāc mani vēl satikt

Ejot ārā no teātra pēc "Atnāc mani vēl satikt" noskatīšanās, dzirdēju divas jaunas dāmas pārspriežam iespaidus. "Es biju gaidījusi, ka izrāde būs vairāk par radīšanas procesu. Bet te - viss par vīriešiem, viss par vīriešiem." - "Tā ir, izrādēs par sievietēm vienmēr viss ir tikai par vīriešiem." Tāds, lūk, nesaudzīgs bija prasīgu skatītāju vērtējums par Alvja Hermaņa izrādi, kas veltīta ievērojamām divdesmitā gadsimta latviešu dzejniecēm.

Reinis Boters - LV vs RU

Jautājums par latviešiem un krieviem Latvijā noteikti nav viens no tiem, par kuriem varētu teikt: par šo tēmu nav runāts pietiekami daudz, šo problēmu visi izliekas neredzam. Līdz ar to Kvadrifrona izrāde "LV vs RU" nav sabiedriski nozīmīga tikai tāpēc, ka tā skar šo būtisko tēmu. Būtiski ir - vai izrāde par šo tēmu var pateikt kaut ko tādu, kam būtu kāda pievienotā vērtība? To devos noskaidrot uz kādreizējo Cirka ēku.

Mike Judge - Silicon Valley Season 2

Progress ir acīmredzams - nu jau esam noskatījušies otro Silīcija ielejas sēriju un pienācis laiks raksturot, ko tad tajā esam saskatījuši. Būtiskākais, ko uzreiz uzsvēršu - vismaz pirmo divu sezonu garumā seriāla kvalitāte nešķiet kritusies. Iesaistījušies jauni eksotiski personāži, kuru vidū noteikti jāizceļ teicamais investors Rass Henamans, cilvēks, kurš "ielika radio Internetā". Interesanti, ka diezgan skaidri varēja just ietekmi, ka seriāla scenāristu komandai bija pievienojies grāmatas Disrupted autors Dens Laionss - teksti par to, ka kompānijām galvenais ir izaugsme un vienalga, vai tās kaut ko pelna, bet pat labāk, ne nepelna vispār, ļoti sasaucas ar to, ko viņš rakstījis savā grāmatā.

Alphonse Daudet - Le Petite Chose

Beidzot plauktā atradu manām franču valodas prasmēm piemērotu grāmatu - Alfonsa Dodē pirmais publicētais darbs, kura nosaukums latviski varētu tikt pārtulkots kā "Mazais" manās rokās nonāca saīsinātā versijā, turklāt vēl ar komentāriem vācu valodā, un tās grāmatas daļas, kas izvilkumā nav iekļautas, ir pārstāstītas vāciski. Diezgan praktisks risinājums, turklāt arī vācu valodas uzturēšanai līmenī noderīgs. Protams, to nevar nosaukt par gluži korektu Dodē grāmatas izlasīšanu franču valodā, bet vienlaikus - ja salīdzina šo ar dažām citām franciskām grāmatām, kur es ļoti peldēju teksta uztveres ziņā, varbūt pat šis nav visblēdīgākais variants.