Kazhes pierakstu burtnīca

Nepietiekami tuvas attiecības ar "Skroderdienām Silmačos" ir viens no tiem elementiem, kuru dēļ esmu uzskatāms par sūdīgu latvieti. Līdz šim šīs Blaumaņa komēdijas iestudējumā biju bijis vienu vienīgu reizi - uz 1998. gada Viestura Kairiša iestudējumu JRT. Diemžēl pat mans mans super arhaiskais blogs nav gana sens, lai šo pieredzi es būtu varējis dokumentēt, labi, ka vismaz Periodika.lv dod iespēju iepazīties ar Silvijas Radzobes recenziju, no kuras varu uzzināt, ka toreiz Aleksis bija Kaspars Znotiņš, Antonija - Baiba Broka, Joske - Andris Keišs. Un tagad - teju trīsdesmit gadus vēlāk esmu nonācis "Skroderdienās", kuras Elmārs Seņkovs atkal jau iestudējis ne atbilstoši kanonam, kā šo stāstu ir ierasts pasniegt. Te arī mana lielākā problēma - es jau nemaz neesmu pazīstams ar to kanonu, lai varētu novērtēt, kas tieši ir citādāk. Nu, un no Kairiša iestudējuma sevišķi daudz neatceros - tā kā tā bija viena no reizēm, kad teātrī nonācu spiestā kārtā - Kairišs bija mūsu literatūras skolotājas Britānes audzēknis (un - 5. vidusskolas absolvents), līdz ar to skolotāja izlēma aizvest savus atkuālos audzēkņus noskatīties šo izrādi. Un pati to pamatīgi nožēloja, jo Viesturiņš bija ņēmis un izrādē iekļāvis visādus plikumus, ko skolotāja Britāne no viņa nekādi nebija gaidījusi, skaidrs taču, ka šādu saturu pusaudžiem nevar rādīt, jo viņus jau tās neķītrības vispār neinteresē. Jāpiebilst, ka puritānismu audzinošajai skolotājai Britānei vispār ļoti slikti sekmējās ar mūsu vešanu uz teātri - šī bija viena no tikai divām izrādēm, uz kurām viņa mūs aizveda, otra - Kublinska iestudējumā Raiņa "Indulis un Ārija", kur bija kailas krūtis, kamēr "Skroderdienās" - pliki dibeni. Tas viss gan nekādi nav saistīts ar Seņkova izrādi 2026. gadā.

Kārlis Veidenbaums ir ilgstoši atradies sava daudz slavenākā brāļa ēnā, lai gan vienlaikus - bez Kārļa nebūtu arī Eduarda. Rakstot romānu par Eduardu, Arno Jundzem sakrājās tik daudz materiālu par Kārli, ka viņam šķita - būtu neētiski atstāt Kārli bez ievērības, kuru tas noteikti bija pelnījis. Turklāt, kā uzsver grāmatas par Kārli pēcvārdā pats autors, tā kā Eduarda Veidenbauma kā dzejnieka slava patiesībā uzplauka jau pēc paša Eduarda nāves, bet "Es nemiršu nekad" ir romāns no pirmās personas skatu punkta, daudz kas būtisks bija spiests palikt ārpus tās grāmatas lappusēm, un te nu Kārlis un Eduards var atkal apvienoties "Kārļa grāmatā".

Kad parādījās vēsts, ka Leļļu tēatrī būs "Oskara un lietas" iestudējums, mūsmājās vispār nebija jautājumu - šī izrāde būs jāredz! Estere grāmatu ir dažas reizes noklausījusies manā lasījumā, arī pati ne reizi vien to ir lasījusi, un vispār jau zināms, ka Andrusa Kivirehka daiļrade pie mums ir ļoti iecienīta. Tad vēl klāt informācija, ka izrādi režisē Paula Pļavniece, bet tās dramaturgs ir Klāvs Mellis - proti, kvadrifronieši, tad jau vispār bažu par to, vai izrāde būs gana laba, nebija. Sanāca gan tā, ka uz teātri ar abiem bērniem jau pirms vairākiem mēnešiem aizgāja Marina, visi bija priecīgi, taču bija plāns, ka kaut kad Estere un Jurģis gribēs to redzēt otro reizi, un tad jau ar viņiem iešu es. Jūnijā beidzot tā diena pienāca.

Dienas plānā, ko Liene bija mums uzzīmējusi uz kartes, bija veikt apli pa Lake district, apmeklējot vairākus no populārākajiem tūrisma galamērķiem tajā. Laika prognoze bija cerīga, un plānu mums bija salīdzinoši daudz. Protams, tā kā mēs sekojām auto navigācijas ieteikumiem, kas ne vienmēr bija optimāli un ne vienmēr sakrita ar Lienes padomiem, bet Anglijā tomēr jūtos komfortablāk, ja man auto dod konkrētus norādījumus kā "in a quarter of a mile, at the roundabout, take the fourth exit on A651 to Mordor". Par laimi Mordora mūsu maršrutā neietilpa (ja nu tev būtu jautājumi, kur tā atrodas, Saurona acs atrodas kaut kur aptuveni šajās koordinātēs: 55.75096, 37.61723), bet pēc aptuveni stundas brauciena nonācām pilsētā ar nosaukumu Penrith.

LU Akadēmiskā sporta biedrība jeb LUASB būtu uzskatāma par "Akademikum" mantinieci neatkarīgajā Latvijā, tā dibināta 1922. gadā, līdz ar jaunās, visaptverošās organizācijas "Universitātes sports" izveidošanu LUASB iekļauta tajā. Tā aizvadīja divas sezonas Rīgas meistarsacīkšu B grupā, abas sezonas bija vājāko komandu vidū. Sākotnējā iecere bija apvienot tajā labākos sportistus - studentus, taču vismaz futbolā šādu mērķi sasniegt neizdevās, labākajiem futbolistiem izvēloties pārstāvēt spēcīgākas komandas. Draudzības spēlēs gan LUASB sastāvu papildināja studenti, kas oficiālās spēles aizvadīja Rīgas spēcīgāko komandu sastāvā, tādi Latvijas izlasē spēlējuši futbolisti kā Hermanis Saltups, Arvīds Bārda, Rūdolfs Bārda, Pauls Sokolovs, Ādolfs Greble, Kārlis Bone un citi. Interesanti, ka Bone, atšķirībā no pārējiem, dažas reizes LUASB sastāvā piedalījās meistarsacīkšu spēlēs, un par to komanda saņēma tehniskos zaudējumus.

Vispār jau šo grāmatu mēs nopirkām manam tētim, bet izlasīju to arī es, un plānos ir, ka izlasīs to arī Estere un Marina. Jurģis gan nē, jo viņa lasītprasme pagaidām nav pietiekama grāmatām, kurās ir vairāk par desmit teikumiem. Patiesībā arī desmit teikumi - tas ir augstu tēmēts.

Jau izbraucot uz šosejas, uzreiz novērtēju, cik labi, ka tomēr bijām tikuši pie "automāta", bez vajadzības pašam pārslēgt ātrumus. Iekārtošanās intensīvā plūsmā jau vispār svešā vietā pirmajā brīdī nav pats vienkāršākais uzdevums, kur nu vēl valstī, kur mašīnas brauc pa otru ceļa pusi, un ja vēl būtu pašam jāslēdz ātrumi, skaidrs, ka tas būtu īpaši neveikli. Bet arī realitātē šo manevru nekādi nepaveicu tā, ka pašam būtu lepnums par savām prasmēm. Labi, ka turpinājumā itin ātri ar satiksmi apradu un šādu problēmu vairs nebija.

Mūsdienu Latvijas futbolā reizēm par studentiem mēdz dēvēt FK Metta komandu, un arī Mettas Ultras savās dziesmās uz to atsaucas, lai gan faktiski kopš 2019. gada sadarbība starp Futbola skolu "Metta" un Latvijas Universitāti ir beigusises. Vienlaikus, ir pāris citas komandas, tiesa, zemākās līgās, kuras gan šādam statusam atbilst. Un, kas ir būtiski - Latvijas futbolā ir senas studentu komandu tradīcijas. Ieskatīsimies, kādas tieši. Ne vienmēr gan komandās, kas nes studentu vārdu, spēlējuši tikai studenti. Piebilde: rakstā apskatītas tikai komandas, kas spēlējušas Rīgas un/vai Latvijas čempionātos, ignorējot studentu korporāciju komandas, kā arī Studentu izlases, kas veidotas tikai, lai sacenstos ar citu valstu studentiem. Ignorēts telpu futbols, pludmales futbols, augstskolu komandu iekšējās spēles.

Iecere šādam ceļojumam radās vēl pirms pieciem gadiem - kad Liene Leadbetter, ar kuru biju sazinājies Latvijas futbola vēstures tēmā (par šo vairāk rakstā par Pēteri un Hugo Kreicbergiem), mūs uzaicināja sevi apciemot, taču dažādu iemeslu dēļ ilgāku laiku šī iecere tika atlikta. Šogad beidzot šķita, ka gan bērni ir pietiekami lieli, gan Ryanair jūnijā piedāvāja draudzīgas cenas lidojumus, lai varētu šo ieceri īstenot.

Mana literatūras izvēle mēdz būt īpatnēja un reizēm - ne sevišķi loģiska. Kā gan citādi lai izskaidro to, ka saņēmos izlasīt trīs sējumos izdotu Viktorijas laikmeta Anglijas dižpārdokli, kas pieskaitāms tādam lieliskam literatūras paveidam kā "sensation fiction". "Kas ir sensation fiction?", tu man vaicāsi. Tātad, tas bija literatūras žanrs, kas bija populārs Lielbritānijā 19. gadsimta otrajā pusē, kur svarīga pievēršanās tēmām, kas bija tabū un šokējošas lasītājiem. Faktiski - tieši tas, ko varētu sagaidīt no žanra nosaukuma. Sekojošas tēmas šādā literatūrā bija bieži sastopamas: laulības pārkāpšana, laupīšana, maskēšanās, atriebība, cilvēku nolaupīšana, vājprāts, bigāmija, viltošana, pavedināšana un slepkavība. Būtiska šādas literatūras pazīme: šiem visiem tumšajiem notikumiem jārisinās "normālās" aprindās un sadzīviskā vidē. Nozīmīgākais autors šajā žanrā bija Vilkijs Kolinss (slavenākais darbs - "Sieviete baltā"), Wikipedia sarakstā no 27 ievērojamiem sensāciju romāniem Kolinsa spalvai pieder astoņi, otro vietu (5 darbi) pelnījusi Marija Elizabete Bredona, bet kā trešais šajā sarakstā ar trim darbiem ir neviens cits kā "Grifina Ganta" autors Čārlzs Rīds.