Kārtējā vēstule iz manas ģimenes krājumu apcirkņiem. Rakstīta manai vecmāmaiņai Ludmilai Znotiņai, autore - viņas kurasbiedrene Latvijas Universitātē Vera Irbe. Šķiet, ka šī krājumā ir vienīgā Irbes jaunkundzes vēstule. No LU studentu datubāzes par viņu noskaidrots sekojošais: dzimusi 1907. gada 8. maijā Maskavā, tēva vārds Pauls, 1926. gadā beigusi Rīgas Tailovas krievu ģimnāziju, 1927. gadā uzsākusi vēstures studijas LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, pie diploma tikusi 1940. gadā. Neko vairāk nezinu, tai skaitā - vai Ludmila un Vera bija draudzenes, un vai Vera varētu būt atrodama kādās bildēs Ludmilas albumos. Lūk, vēstules teksts (tulkojumā no krievu valodas):

Visbiežāk jebkuras rokgrupas seja ir tās solists. Kad tev saka: "The Hobos", tu dzirdi - Ūdrītis. Kad saka: "Manta", tu dzirdi - Šubrovskis. Kad saka: "Prāta vētra", tu dzirdi: "Uzstāšanās krievijas armijas festivālos." Protams, ir grupas, kurās solists nav līderis, piemēram, ja grupā nav solista. Ir grupas, kuru seja ir solo ģitārists, daudz retāk - kāds cits no instrumentālistiem. Taču grupas "Nielslens Lielsliens" seja neapšaubāmi ir tās dejotājs Oskars Moore. Un tas par spīti tam, ka arī Vija Moore ir gana ekspresīva persona, nemaz nerunājot par Klāvu Kalnaču, kurš jau no "Židrūna" laikiem ir zināms kā atraktīvs solists. Bet Oskara priekšā viņi abi, protams, nobāl.

Vakara programmas kombinācija "Grēcīgie partizāni" un "Nielslens Lielsliens" bija tāda, ka vispār nebija šaubu - šim ir vieta Kažendārā. Vispirms gan vajadzēja nosvinēt mana tēta 80. dzimšanas dienu, bet vakarā Ieva ar savu ģimeni piekrita pieskatīt mūsu jauniešus, līdz ar to Marinai un man sanāca svētdienas vakara randiņš, un tas vienmēr ir patīkami. Kas nozīmē - koncertam pāris plus punkti pienācās par to, ka bijām tajā divatā. Bet nu - pie lietas, proti, koncerta apraksta!

Reti gadās, ka es izlemju kādu grāmatu iegādāties personīgajā krājumā pirms tās izlasīšanas. Biežāk tomēr man grāmatas kāds dāvina vai arī es pats tās dāvinu citiem, bet lēmums - šo grāmatu es vēlos redzēt savā vietas ziņā ļoti ierobežotajā grāmatu plauktā, tas ir kaut kas liels un nozīmīgs. Taču gan tas, ko no Kotrīnas Zīles pirmās grāmatas pieaugušajiem dzirdēju "Radio mazajā lasītavā", gan arī šīs grāmatas vizuālais noformējums (par to gan arī dzirdēju tajā pašā radio raidījumā) radīja pārliecību - šo man vajag!

Itin bieži no kāda drauga vai paziņas dzirdu: "Eh, žēl ka par šo pasākumu nezināju pirms tas notika." Man pašam par visu ko uzzināt sanāk itin labi, taču apmeklēt visus tos pasākumus, kurus gribētos, trūkst iespējas. Un tā tapa Kažendārs - publiskai lietošanai pieejams kalendārs, kurā var redzēt dažādus pasākumus, kurus es būtu apmeklējis, ja man būtu vairāk brīva laika. Un reizēm - ja es varētu vienlaicīgi atrasties vairākās vietās. Runa tikai par pasākumiem Latvijā, un lielākoties - par ne pārmērīgi lieliem pasākumiem.

Rozulas skolā 21. martā notika Putnu diena. Tās ietvaros vispirms piedalījāmies putnu būrīšu būvēšanas darbnīcā, kā arī apskatījām putnu fotografēšanas entuziasta Ata Ļaha skaistāko darbu fotoizstādi. Vēl bija ugunskura zupa un dažādas uzkodas, bet tās bija drīzāk Putnu dienas blakusaktivitātes, kamēr centrālais elements bija kino seanss - Kristas Burānes režisētā dokumentālā filma "Visi putni skaisti dzied" uz lielā ekrāna. Šī filma, ja kas, saņēma Lielo Kristapu kā gada labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, līdz ar to savu devu atzinības tā ir ieguvusi. Pirms filmas gan bija tāda paša nosaukuma teātra izrāde, kuru gan mums diemžēl nebija izdevies noskatīties (tā tas ir ar īpašvietas izrādēm, kuras pieejamas ļoti ierobežotu reižu skaitu, un vai nu šajā datumu skaitā tev rodas kāda iespēja izrādi redzēt vai arī nerodas; līdzīgi mums nekādi neizdevās noskatīties citu Kristas Burānes darbu - "Mans kaimiņš ebrejs" - bet tur bija papildu sarežģījums, ka izrāde bija skatāma Rēzeknē). Pēc filmas bija arī saruna ar pašu Kristu Burāni, kuru es savu ierobežoto iespēju robežās centos vadīt, līdz ar to ieguvām filmai klāt arī savu devu komentāra.

Romānā "Novakare" Janovskis turpina sev raksturīgo autobiogrāfiskās tēmas lietojumu, lai atainotu trimdas latviešus, bet vienlaikus - ne gluži sevi. Grāmatas darbība risinās latviešu centrā/veco ļaužu mītnē Anglijā, kas grāmatā nosaukts par "Indrāniem", lai gan tā patiesais nosaukums ir "Straumēni", taču Janovska grāmatā no šiem diviem piedāvātajiem nosaukumu variantiem par uzvarošo kļūst Blaumaņa, nevis Virzas spalvai piederīgais. Līdz ar mainītu nama nosaukumu Janovskim droši vien arī bija drusku brīvākas rokas, rakstīt ne 100% to, ko viņš pats bija "Straumēnos" pieredzējis. Jā, pats autors arī "Straumēnos" dzīvoja no 1984. gada, līdz ar to šaubu nav, ka savas pieredzes viņš šajā romānā ielika daudz.

Gētes institūta tiešssaites bibliotēkā paņēmu lasīšanā grāmatu par kādu austriešu futbolistu. Viens no grāmatas autoriem - Aleksandrs Juraske - bija uzrakstījis arī grāmatu par Otto Fišeru, kurš bija Liepājas "Olimpijas" komandas treneris, grāmata bija gana saistoša, tālab izlēmu, ka varu iepazīties ar vēl kādu Juraskes kunga veikumu. Šis gan tapis kopā ar vēl diviem citiem kolēģiem (viens no tiem - galvenā varoņa brāļa dēls Peters Menasse), bet es teiktu, ka stilistiski grāmata stipri līdzīga jau iepriekš iepazītajai, protams, tematiski arī tur daudz pārklājas.

Uzgāju kādu vēstuli vācu valodā, diemžēl tai nav ne adresāta, ne gada, tikai datums. Pieņemu, ka tā varētu būt sūtīta mani vecvecmāmiņai Marijai Znotiņai, bet varbūt arī Marijas mātei Jevdokijai. Pēc vēstules izlasīšanas izpētīju, kas tā tāda bijusi, un izrādījās - gana interesanta personība. Šeit sniegšu vēstules tekstu, sūtītājas biogrāfiju un manus minējumus par to, kam un kāpēc tā sūtīta.

Paņēmu bibliotēkā Gunara Janovska kopoto rakstu otro sējumu, kura saturs ir īpaši autobiogrāfisks. Protams, Janovskis vispār daudz rakstīja, iedvesmojoties no paša pieredzētā, bet "Kur sunim vieta" pat viņa daiļrades kontekstā šķiet īpaši pietuvināts realitātei. Grāmatas pirmo daļu veido pieredzētais laika posmā no Molotova-Rībentropa pakta noslēgšanas līdz brīdim, kad vienu okupācijas varu jau ir nomainījusi otra, šī teksta nosaukums ir "Stāsti par krievu laiku". Par pašu vācu laiku šajā grāmatā nekas neparādās (par to Janovskis, lai arī ne autobiogrāfiskā veidā, bet no pieredzētā iespaidojoties, rakstīja "Pilsētā pie upes"), bet grāmatas otrās daļas ar nosaukumu "Stāsti par dzīvniekiem, cilvēkiem un lopiem" darbība risinās jau trimdā - sākumā Vācijā, tad Anglijā, pamatā fokusējoties uz laiku, kad Janovskis Anglijā bija fermeris.