Frank Witzel - Die Erfindung der Roten Armee Fraktion durch einen manisch-depressiven Teenager im Sommer 1969

Franka Vicela romāns, kura nosaukumu es būtu tulkojis būtu "Kā Sarkanās armijas frakciju izgudroja maniakāli depresīvs tīneidžers 1969. gada vasarā" (diez vai šo grāmatu kāds saņemsies iztulkot latviski) saņēma balvu kā gada grāmata Vācijā un izpelnījās ļoti daudz atzinīgu komentāru no literatūras lietpratējiem. Tam, ka grāmata varētu būt aizgājusi baisā tirāžā, gan būtu grūti noticēt, jo tā ir pārāk bieza, pārāk sarežģīta, pārāk samežģīta un vispār - lai arī regulāri bītlus un rollingstounus piesauca - nekomerciāla.

Una Rozenbauma, Māris Lagzdiņš - Paliec negatīvs

Zināmā mērā "Paliec negatīvs" uzskatāms par "anti Aģentūru", teju katrā aspektā izvēloties citu ceļu. A katra sērija stundas garumā? PN - 10-15 minūtes. A melnbalta? PN - pārspīlēti krāsaina? A iesaistīti visi JRT aktieri? PN - no JRT "atskaitītie" Gāga un Piņķis. Ja ņem vērā, ka pilnīgi cita ir arī mērķauditorijas demogrāfija, atšķirības lielā mērā saprotamas. Tā kā es pats galīgi neatbilstu mērķauditorijai, korekti vērtēt, cik labi vai slikti šis seriāls atbilst tam, ko no tā sagaida īstais skatītājs, protams, nevaru, līdz ar to mans vērtējums būs no tā cilvēka skatu punkta, par kuru kā pat skatītāju drīzāk domā Alvis Hermanis nevis Una Rozenbauma.

Anne Weber - Annette, ein Heldinnenepos

Annes Vēberes romāns "Anete, varoņeposs" ir uz šo brīdi aktuālākais prestižās Vācijas grāmatu balvas ieguvējs, vēstījums par Annu Bomanuāru, revolucionāru darbinieci, kura savā ilgajā mūžā ir darbojusies gan komunistiskā pagrīdē nacistu sakautajā un vēlāk arī reāli okupētajā Francijā, gan pašas Francijas kontrolētajā Alžīrijā tās cīņas par neatkarību laikā, par aktīvo iesaistīšanos Alžīrijas neatkarības kustībā viņai Francijā piespieda desmit gadus cietumā, taču Anna no Francijas aizbēga uz Ziemeļāfriku, uzturēšanos kur gan apturēja jau neatkarību izkarojušajā Alžīrijā noticis apvērsums.

Andrejs Jarovojs - Krēsls

Jaunu izrāžu iestudēšana šajos apstākļos ir investīcija ar ļoti augstu riska pakāpi. Kas to lai zina, kad un vai vispār sagatavoto izrādi varēs rādīt skatītājiem, varbūt uz reālās publiskās pirmizrādes laiku tā nebūs tas, ko skatītājiem vajadzēs un tā tālāk, un tā joprojām. Andrejs Jarovojs Ģertrūdes ielas teātrī tapušajai izrādei "Krēsls" izvēlējās citu variantu, kurš gan tāpat bija ne bez riska elementa. Standarta variants, kā šobrīd būtu veidot saturu, ja vien tā nav Zoom izrāde, ir izrādi nofilmēt un skatītājiem demonstrēt ierakstu - taču šī risinājuma trūkums ir tajā, ka gala produkts ļoti minimālā mērā ir teātris. Vismaz manās acīs normālos apstākļos viens no teātra burvības svarīgākajiem elementiem ir tas, ka katra reize, kad izrādi spēlē, ir kaut vai pašās sīkākajās niansēs atšķirīga. Kamēr pa skatuvi nepārvietojas roboti, bet gan dzīvi cilvēki, vienu un to pašu saturu nav iespējams divas reizes nospēlēt pilnīgi identiski. Nezinu, vai te būtu vietā runāt par slēptu sadismu skatītājā, kas zemapziņā vēlas, lai izrādē gadītos kāda izgāšanās, bet sajūta, ka "tas notiek pa īstam" vismaz man kā skatītajam ir ļoti svarīga. Tas laikam ir līdzīgi kā skatīties ierakstā sporta sacensības - pat, ja es nezinu to iznākumu, skatoties ierakstu vai tiešraidi, emociju līmenis ir atšķirīgs. Līdz ar to "Krēsls" man šķiet saistošs kaut vai ar to, ka tu to vari skatīties ar apziņu, ka aktieri to spēlē tieši tev (un, tā kā citus skatītājus tu nemaz neredzi un pat nezini, cik viņu ir - varbūt viņi patiešām spēlē tikai un vienīgi tev).

Scott Frank - The Queen's Gambit

Netflix mini seriāls Dāmas gambīts 2020. gada rudenī pēkšņi šahu padarīja par seksīgu spēli, kuru vēlējās spēlēt ne vairs tikai nūģi, ņergas un zubrilas, bet arī karsējmeitenes un hipsteri. Diez vai šis jaunais popularitātes vilnis būs ilgdzīvotājs, gan jau to drīzumā aizslaucīs nākamā aktualitāte, par stilīgu padarot, piemēram, klingon apguvi vai tvista dejošanu, līdz ar to šaubos, ka šī gada beigās gaidāmā Karlsena cīņa ar vēl nenoskaidroto pretendentu raisīs diži lielāku sabiedrības interesi nekā astoņpadsmitā gada cīņa starp Karlsenu un Karuanu. Pats es sevi arī ne par kādu dižo šaha cienītāju neuzskatu, lai arī savulaik esmu organizējis līdz šim vienīgo Latvijā šaha turnīru slēpņotājiem, bet pats fakts, ka šahs vismaz uz neilgu laiku kļuva aktuāls, man patīk.

Vineta Trimalniece - piepildīts

Vinetas Trimalnieces debijas stāstu krājums ir viena no tām grāmatām, kuras var izlasīt teju vai ātrāk kā uzrakstīt pilnvērtīgu atsauksmi par to. Līdz ar to kaut kādā mērā pilnīgi pieņemams tās vērtējums būtu aicinājums šo grāmatu vienkārši izlasīt un katram formulēt savu attieksmi pret to. Tikām rakstīt par šo grāmatu "pa īstam" nemaz nav tik viegli, jo tā teju katram lasītājam var atplēst vaļā kādu senāku brūci (vai arī radīt bailes par brūces rašanaos nākotnē), un arī es neesmu izņēmums. Mēģināšu kaut kā rast kompromisu starp godīgumu un vēlmi pasargāt sevi no ekshibicionisma. Kas no tā sanāks - nākamās rindkopas rādīs.

Contagion

Kad šī filma iznāca uz lielajiem ekrāniem, man droši vien nebija nekādas intereses to redzēt. Iepazīstoties ar tās anotāciju pavirši, var iedomāties, ka tev ir darīšana ar tipisku katastrofu filmu - no tā žanra, kura produkcijas Holivudā top vairāk nekā nepieciešams. Kaut kas no kategorijas "The Day After Tomorrow" - stāsts par izdzīvotā globālas kataklizmas apstākļos, kas sastāv galvenokārt no specefektiem un darbības, kurai nav ne pamatojuma, ne jēgas. Un, lai arī patiesībā Stīvens Soderbergs šajā reizē bija pacenties radīt kaut ko daudz nopietnāku, nezinu, vai tobrīd es būtu pa īstam šo atšķirību novērtējis. Lieki teikt, ka pērn filma piedzīvoja daudz lielāku popularitātes vilni nekā iepriekš, kad pēkšņi atklājās, ka tā bijusi pravietiska.
2021-02-05 | Contagion

Ricky Gervais - After Life: Season 2

After Life otrā sezona turpina stāstu par Tonija ceļu pēc dzīves beigām, kaut kādā mērā vēršot to plašumā un cenšoties pārmērīgi nenodarboties ar pašplaģiātu, reizēm ar labākiem, reizēm - sliktākiem sasniegumiem. Par ko Džerveizam izsakāma pateicība - Tonija ceļš ir lēns, nav kaut kāda viena klikšķa, kad cilvēks pēkšņi ir restartējies un "vesels", pārmaiņas ir ļoti pakāpeniskas un reizēm atkal viss aiziet nepareizajā virzienā, it īpaši, ja apstākļi nav iegriezušies tā, kā to varētu vēlēties. Kaut kādā mērā mani arī nebeidz pārsteigt, cik labi Džerveizs spēj apvienot ciniskumu un romantiku.

Dmitrijs Žukovs - Tulks, vēsturnieks, dzejneks

Kad paņēmu šo grāmatu no plaukta (nosaukums krieviski: Переводчик, историк, поэт?), es biju gaidījis kaut ko pilnīgi citu. Patiesībā manas ekspektācijas bija gaužām zemas, vienkārši gribēju paķert kaut ko, kas būtu izlasāms ātri, viegli un ne pārāk sāpīgi. Kaut kāds nezināms padomju autors, atbilstoši nosaukumam - autobiogrāfisks darbs, kura autors ir kaut kādā mērā tulks, vēsturnieks un dzejnieks. Nav tā, ka mani sevišķi interesētu kaut kādi padomju laikmeta tulki un vēsturnieki, bet - var jau reizēm dot kādam autoram iespēju mani pārliecināt, ka viņam ir kas stāstāms. Atslēga tomŗ bija grāmatas apakšvirsrakstā, kurš uz tās vāka nemaz nav redzams, proti, "Слово тебе, машина!" jeb "Vārds tev, mašīna!" Proti, kā izrādās, grāmatā piesauktais tulks, vēsturnieks un dzejnieks ir nevis tās autors Dmitrijs Žukovs, bet gan mašīna (faktiski - dators).

Jean Duché - L'histoire de France racontée à Juliette: Tome 2

Normālos apstākļos es cenšos nelasīt grāmatu otrās daļas (turklāt vēl - otro daļu, kas nav pirmizdevums, bet atkārtots un mazliet papildināts), ja nav iepriekš iepazīta pirmā, bet šī konkrētā grāmata ir gadījums, kad tai nevajadzētu būt sevišķi lielai problēmai. Lielāko daļu satura var saprast tāpat, ja nu vienīgi nav skaidrs, kas ir galvenie varoņi. Pat ar Interneta starpniecību neesmu noskaidrojis, kas īsti ir Džuljeta un kas ir tas vīrs, kas viņai atstāsta Francijas vēsturi. Kaut kādas lietas var nojaust - ja ņem vērā, ka šis vīrs dažādus notikumus, kas risinājušies laika posmā no 16. līdz 20. gadsimtam atstāsta, pieminot, ko attiecīgajā laikā darījis viņš pats, viņš ir ne gluži parasts cilvēks. Varētu pieņemt, ka grāmatas pirmajā daļā par to ir stāstīts kaut kas vairāk, bet man nākas vienkārši pieņemt, ka viņš ir mūžsens un pārdabisks. Par Džuljetu, savukārt, es minētu, ka viņa ir vairāk vai mazāk pieaugusi jauna sieviete (pretējā gadījumā būtu jautājums, kālab viņas sarunu biedrs vēstures atstāstījumā iekļautu tik daudz pikantu detaļu).