Kazhes pierakstu burtnīca

Duglass Koplends, kā izrādās, radīja terminu "Generation X", kurš kļuvis par kanonisku, lai raksturotu to cilvēkus, kas nākuši pēc "baby boomers" un pirms "millenials". Lieki teikt, ka šie paaudžu termini patiesībā ir neko dižu neizsakoši, jo tā saucamās paaudzes ir mākslīgi definētas, viņu īpašības tiek piekoriģētas atkarībā no konkrētā vēstījuma vajadzībām un vērtējuma, un pat stingras definīcijas tam, kad vienas paaudzes ēra sākusies un beigusies, nav. Protams, ir viens izņēmums - Viktora Peļevina "Generation П" ir pilnīgi īsta, tur nav nekādu mākslīgu sociālu konstruktu. Ar Koplenda romānu, kas kļuvis par pamatu Nacionālā teātra projekta "Baltais kubs" pirmajam veikumam, pagaidām iepazīties tuvāk neplānoju, bet vismaz kaut kādu teorētisku zināšanu fonu laikam te vajag gan.

Līdz nesenam laikam ar Ingas Žoludes darbiem nebiju pazīstams nemaz, bet šogad pats izvēlējos, kādas grāmatas vēlos saņemt vārda dienā un mani ieinteresēja (iepazīstoties ar dažām atsauksmēm) šīs autores romāns "Materia botanica". Kā izrādījās, šis romāns izdots kopīgā grāmatā ar Žoludes debijas romānu "Silta zeme", kura turpinājums arī ir "Materia botanica". Lasīšanu veicu, protams, hronoloģiski, un te nu būs mani iespaidi par "Siltu zemi" (otro daļu lasīt sākšu šovakar vai rītdien). Kas attiecas uz kopīgo izdevumu, tur man nav skaidrs, vai tā ir laba vai slikta pieeja - no vienas puses, ka "Silta zeme" grāmatnīcās nav pieejama, ir forši, ka šādā izdevumā ir pieejami abi romāni reizē. No otras, ja tev jau ir krājumā Žoludes pirmais romāns, tad līdz ar jaunās grāmatas iegādāšanos vecā pārvēršas par makulatūru - tā ir kļuvusi par jaunā izdevuma apakškopu. Bet ne par to ir šis stāsts.

Reizēm ir svarīgi apzināties savas iespējas un to, kas tev nav un nekad nebūs pa spēkam. Par filmu "Mēs gribējām izmainīt pasauli" es nekad nevarētu izteikties tik personiski un vienlaikus vispārcilvēciski, kā to ir izdarījis Ingus Bērziņš Delfos. Un tas ir tikai dabiski, jo es pat savas dzīves nosacīti nepieradinākajos posmos esmu bijis cilvēks, kurš, pirms ielēkšanas pa pliko strūklakā, rūpīgi salocīs drēbes un pārliecināsies, vai nav pazudušas mašīnas atslēgas. Lieki teikt, ka iepriekšējais teikums nav uztverams burtiski - drēbju salocīšana nav mana stiprā puse, vairāk ar to gribēju teikt, ka es vienmēr saglabāju zināmu atsvešinātību no paša izdarībām un ka man ir grūti iztēloties sevi aizmiegam un aizdedzinām matus uz gāzes plīts. Līdz ar to stāsts par Dambi, Skripu un Rudaku manā gadījumā nav uztverams kā projekcija tam, kāda būtu mana dzīve, ja es piecdesmit gadu vecumā būtu joprojām tas pats cilvēks, kas biju divdesmit gados.

Jurijs Morozovs bija visai īpatnēja parādība padomju rokmūzikā, par kuru līdz šim dīvainā kārtā pat dzirdējis nebiju. Mūziķis, kurš ļoti maz savas dzīves laikā bija koncertējis, lielākoties visa viņa darbība risinājās studijā (un/vai mājās). Lielākoties viņš pats arī ierakstīja teju visas instrumentālās partijas savos ierakstos, tā arī šajā ierakstā tikai divos skaņdarbos piedalās vēl kāds cits mūziķis - "Дай крылья мне, Бог" līdzās Jurjam dzied viņa sieva Ņina Morozova, bet "Чёрный пёс" klavieres iespēlējis Sergejs Luzins. Viss pārējais ir paša Morozova roku darbs.