Kazhes pierakstu burtnīca

Ilzes Šķipsnas vārdu es zinu no kādas grāmatas, kas bija manā plauktā skolas laikos. Droši vien esmu to grāmatu lasījis, bet precīza fakta atmiņā nav. Vēl zinu, ka par šo autori atzinīgi izteicies Guntis Berelis savā "Latviešu literatūras vēsturē", raksturojot viņu kā nozīmīgu trimdas literāti. Tagad esmu izlasījis viņas krājumu "Puse patiesības un citi stāsti".

Sākot šo aprakstu, mani sagaidīja skumja ziņa - izrādās, ka Lienīte Medne-Spāre šī gada pavasarī mirusi. Protams, savā ziņā var teikt - kāda gan man personīgi tā var būt skumja ziņa, ne tikai nebiju ar autori personīgi pazīstams, bet vispār viss, ko es par viņu zinu, ir tas, ka viņa bija autoru vidū negaidīti interesantam Odu laikam. Bet sajūtu līmenī tas tāpat ir nepatīkami - izlasi tu kāda mūsdienu latviešu autora grāmatu un pēc tam uzzini - šis autors pavisam nesen miris un līdz ar to vairs īsti nav uzskatāms par mūsdienu autoru. Tomēr diez vai šim faktam vajadzētu jebkādi ietekmēt manu viedokli par "Dziedošajām smiltīm", vienīgo izdoto šīs autores stāstu krājumu, kurā publicētie teksti tapusī teju trīsdesmit gadu periodā. Pievērsīšos šiem stāstiem pa vienam.

Stāsts par Pjēra Lotī "Islandes zvejnieku" varbūt ir pat interesantāks nekā grāmata pati. Proti, šo izdevumu es ieraudzīju virtuvē vienā no kempingiem, kurā palikām mūsu Somijas ceļojuma laikā. Grāmata izskatījās neviena nepieskatīta, izdomāju, ka varētu mēģināt to izlasīt. Kā nekā mēs šajā kempingā palikām divas naktis. Tomēr ātri vien sapratu - laika nepietiks, tālab prom no virtuves grāmatu neaiznesu. Bet sekoju principam - ja pirms mūsu prombraukšanas neviens to nebūs savācis, pieņemšu, ka šī ir nepieskatīta grāmata, un tad vedīšu to mājās. Mūsu prombraukšanas rītā "Zvejnieks" joprojām bija turpat, tad nu es šo sējumu piesavinājos. Taču ar tā lasīšanu man viegli negāja - lasīšana franču valodā prasa lielākas koncentrēšanās spējas nekā man parasti ir pieejamas mājas apstākļos, tālab kādu laiku es atliku tās lasīšanu, līdz pienāca brauciens uz Budapeštu. Un tur nu gan ir zināms, ka viesnīcas numuriņā allaž būšu viens un līdz ar to - ar pilnvērtīgu spēju koncentrēties, nesatraucoties ne par kliedzošiem bērniem, ne par to, ka nākas lasīt vannasistabā uz grīdas tik vēlā vakara stundā, ka jau acis līp ciet. Tā, nu, beidzot esmu šo grāmatu izlasījis.

Reta situācija: parasti es līdz gada beigām pabeidzu visus iekavētos ceļojumu aprakstus, raujoties vaigu sviedros decembra pēdējā nedēļā, bet 2021. gadā kaut kā par šo aizmirsu, līdz ar to apraksts ar nosaukumu "Lielā Austrumlatvijas tūre" beidzās ar tīzeri "Vai Viļakā mēs Hitleru tomēr satikām - par to uzzināsi nākamreiz!", kurš divus gadus tā arī nesniedza atbildi. Tagad beidzot būtu pienācis laiks atzīt - arī Viļakā mēs Hitleru nesatikām.

Pirms brauciena uz Budapeštu ieskrēju bibliotēkā un paķēru pāris grāmatas. Vienu no tām ieliku mugursomā un apņēmos izlasīt pirms būšu nokļuvis Vīnē. Lasīšanai paredzētais laiks: autobusā uz lidostu, pašā lidostā un vēl lidmašīnā. Grāmatas apjoms - nepilnas 200 lappuses, uzdevums šķita paveicams un patiešām tāds arī izrādījās. Man šķiet, ka neko no Ievas Melgalves darbiem iepriekš lasījis nebiju, vismaz šādu atmiņu man nav, līdz ar to neko konkrētu no grāmatas negaidīju. Žanriskā piederība - uz robežas starp detektīvromānu un zinātnisko fantastiku - mani pārliecināja ne līdz galam, bet uzskatu sevi par gana atvērtu pasaulei, lai uzreiz neatzītu kaut ko par man nepiemērotu tikai tāpēc, ka tas neatbilst maniem rāmjiem par to, kādas grāmatas es parasti lasu.

Aizvadītā nedēļas nogale man sākās autobusā Rīga - Tallina. Uz Igaunijas galvaspilsētu devos, lai piedalītos pusmaratonā un lai apciemotu Katleriešus Raiti, Anitu un Alisi. Pirmo pusotru stundu šī brauciena pavadīju darba sapulces ietvaros, turpinājumā mazliet nosnaudos un daudz rakstīju PPK čatā. Skaidri sapratu, kālab Žiga agrāk, regulāri kursējot starp Rīgu un Ventspili, cītīgi kaut ko rakstīja gan šajā čatā, gan Tvitterī (jo ko gan citu lai tu autobusā darītu?). Darbadienas beigu korķu dēļ brauciens ievilkās uz pāri par četrarpus stundām, līdz ar to bija jau pāri pusdeviņiem, kad ieripojām Tallinas autoostā. Tur mani sagaidīja Raitis un laipni nogādāja savas ģimenes miteklī Tallinas Lasnamē rajonā.

Eju es pa Āgenskalnu, paskatos - neviena apkārt nav. Tikai grāmata "Āgenskalns" bibliotēkā, kura arī, protams, atrodas Āgenskalnā. Kas tas tāds - Egils Venters - nezinu, bet kā pa pusei āgenskalnietis, pa pusei zasulaukietis, nevaru šādu grāmatu no bibliotēkas nepaņemt. It īpaši, ja uz grāmatas vāka ir skats no Kuldīgas ielas, turklāt vēl Zasulaukā, nevis Āgenskalnā. Grāmatas apjoms arī piesardzīgam lasītājam draudzīgs - aptuveni 70 lappuses, ja nu izrādās, ka nav baigā aršana, vismaz ātri būs cauri. Aptuveni tā arī izrādījās - grāmata man sevišķi nepatika, bet vismaz nebija ilgi ar to jācīnās.

Pirms 2022. gada, kā nojaušu, nebūtu iespējams Latvijā atrast grāmatu, kas veltīta Ukrainas vēsturei un kas nebūtu rakstīta krievu valodā ar mērķi pierādīt, ka tādas Ukrainas nekad nav bijis. Tikām pēc tam, kad orki sāka jau pilnīgi atklātu iebrukumu teritoriāli lielākajā Eiropas valstī (tas, ka viņu pašu zemei ir lielas teritorijas, kas ģeogrāfiski atrodas Eiropā, to par Eiropas valsti nepadara) šādas grāmatas izdotas vismaz divas: Imanta Liepiņa sastādītā "Ukrainas vēsture", ko izdevusi "Jumava", un Valda Klišāna "Ievads Ukrainas vēsture", ko publicēja "Zvaigzne ABC". Āgenskalna filiālbibliotēkā manās rokās nonāca "Jumavas" izdevums (kas apjomā ir daudz pamatīgāks nekā Klišāna grāmata), tad nu vērtēšu, kas man tajā patika un kas ne visai.

Apskatot šī gada "Homo Novus" piedāvājumu, ieraudzīju tur "Kvadrifrona" jauniestudējumu "Kad gulošais mostas". Daudz nedomāju, un paņēmu vienā vakarā biļeti gan sev, gan Marinai. Tiesa, ne vienā laikā - Marina gāja uz to sešos, es deviņos. Tādējādi vismaz nebija pārāk daudz laika, kad viens jau bija izrādi redzējis, bet otrs vēl nē. Sevišķi daudz par šo izrādi iepriekš noskaidrojis nebiju (un tas jau nemaz nebija īsti iespējams), tik vien, ka tā vēsta par zombijiem. Un, tā kā man patīk gan "Kvadrifrons", gan zombiji, nebija šaubu, ka vēlos to redzēt. Protams, līdz galam es nezināju, uz ko tieši es parakstījos.

Pirmo reizi par grupu "Pizdets I Meyk The Hevi Metāls" es uzzināju Rudaka raidījumā "Zibens pa dibenu". Vispār, kas attiecas uz šo raidījumu, man itin bieži nepatīk tas, kā Rudaks to vada, kā viņš runājas ar mūziķiem, cik ierobežota ir viņa kompetence ārpus viņa pamatinterešu loka, bet šis raidījums bija un ir lielisks veids, kā iepazīt kaut ko interesantu pašmāju ne pārāk komerciālajā mūzikā. Un tātad, "Pizdets I Meyk The Hevi Metāls" ir duets, kura viena puse ir Linards Kalniņš - savulaik zināms kā grupas "Nē" dalībnieks, bet tagad drīzāk - kā viens no "DJ Krankenwagen" līderiem, bet otra - Aleksandrs Tomass Metjusons, pa daļai bulgārs, pa daļai skots, multiintrumentālists un, kā šķiet, vēl radošāka personība nekā Linards. Grupa radās Minhenē Covid apstākļos, ierakstīja tur vienu albumu, un kad Linards Kalniņš atgriezās Latvijā, šķita - hevi metāls ir beidzies. Bet nekā - pērn uz Latviju pārcēlās Aleksandrs, kurš šokējoši labi ir apguvi latviešu valodu, un "Hevi Metāls" turpina darboties. Tiesa, par to, ka viņi koncertē, uzzināju pavisam nesen - ieraudzījis FB bildes no viņu uzstāšanās festivālā "Sansusī". "Interesanti," padomāju es, "grupa, kas spēlē elektroniku ar metāla un balkānu elementiem, uzstājas kamermūzikas festivālā." Un tad uzzināju, ka viņiem būs vēl viens koncerts - nu jau Rīgā, Kaņepes kultūras centrā. Nācās gan mazliet sabīdīt piektdienas pēcpusdienas plānus (aizvest Marinu ar bērniem ar auto uz Jelgavu, kur šie devās uz Tutas koncertu, bet pašam ar vilcienu atgriezties Rīgā), bet - ja ir motivācija, daudz kas ir iespējams, un tā nu es nonācu "Pizdets I Meyk The Hevi Metāls" koncertā.