Kazhes pierakstu burtnīca

Bernārs Verbērs ir sūdīgs rakstnieks - tur nav divu domu. Viņa personāži mīt primitīvas datorspēles līmeņa pasaulē, kur katru problēmu var atrisināt tikai vienā pareizā veidā, bet kad tā ir atrisināta - tad līdz ar galiem. Viņa valoda ir tik vienkārša un nepretencioza, ka cilvēks, kurš franču valodā nav spējīgs uzturēt virtuves līmeņa sarunu (proti - es), normāla apjoma romānu var izlasīt faktiski bez jebkādām grūtībām. Viņš vienas un tās pašas idejas pārnes no viena romāna uz otru (reizēm - pat no viena romānu cikla uz citu romānu ciklu). Pašsaprotamas lietas viņš pasniedz kā atklājumus un nebūtiskus faktus no Wikipedia - kā izcilus domu graudus.

Varētu padomāt, ka šīs dienasgrāmatas Otrā pasaules kara laikā rakstījusi pasaulslavenā bērnu rakstniece Astrida Lindgrēne (Lindgrēna). Taču tā, protams, nav. Kā nekā Otrā pasaules kara gados pasaulslavenas bērnu rakstnieces ar šādu vārdu nemaz nebija. Šajā laikā Astrida Lindgrēne bija divu bērnu māte, kas pa vakariem piestrādāja darbā ar no ārzemēm ienākoša pasta cenzēšanu. Un līdzās tam viņa rakstīja dienasgrāmatu, kurā dokumentēja kara gaitu, lika iekšā avīžu izgriezumus un arī pārkopēja šādas tādas no ienākošajām vēstulēm (amizanti, ka par šo viņas papilddarbu nezināja viņas ģimene, kamēr dienasgrāmatā no tā nonāca acīmredzami nelegāls saturs).

Lasot šīs grāmatas pēcvārdu, es beidzot sapratu, kas īsti ir tā Mirušo enciklopēdija, par kuru tā vēsta. Nē, patiesībā nav tā, ka šī grāmata būtu tikai par "Mirušo enciklopēdiju", bet viena no tās daļām tieši par to ir. Proti, runa ir par kādu ļoti apjomīgu materiālu kopumu, kas veltīts ne sevišķi ievērojamiem aizgājējiem. Kā izrādās, arī es šo resursu itin bieži mēdzu lietot - runa ir par mormoņu veidotajām pazemes krātuvēm ar informāciju par ģeneoloģisko informāciju, kam mūsdienās arī ar mormoņiem nekādi nesaistīti cilvēki piekļūst, izmantojot FamilySearch Interneta resursu. Tiesa, tas saturs, kādu mormoņu krājumiem piedēvē Danilo Kišs, gluži neatbilst tam, ko reāli tur var atrast.

Tā ir sanācis, ka joprojām neesmu izlasījis Andra Kalnozola (vārda diena 30. novembrī) romānu "Kalendārs mani sauc", un arī izrādi nekādi nevar teikt, ka noskatījos super operatīvi - gandrīz trīs gadus pēc tās pirmizrādes. Tiesa, ar Valmieras teātra izrādēm mums vispār pēdējā laikā neiet viegli - biļetes uz tām parasti ir izpārdotas, un arī aizbraukt darba dienas vakarā uz Valmieru tomēr ir grūtāk nekā, piemēram, aiziet līdz "Dirty Deal Teatro". Nekas, toties mans tētis šo izrādi noskatījās jau otro reizi - Marina bija apslimusi, piedāvāju viņas vietā aiziet tētim, un teātrī viņš secināja, ka vispār ir izrādi jau redzējis (un, šķiet, pat grāmatu lasījis).

To es nebiju nojautis - Svens Kuzmins dzīvo vienā "cinematic universe" ar Vili Lācīti. Precīzāk - ar Vili Lācīti un Šmidzi K. Vāvertu. Konkrētās darbība vietas gan ir atšķirīgas - šajā tekstā neparādās pasaku māja "Undīne", nav te ne leģendārās dāčas, ne Raimonda Paula kapavietas Vārnukroga mežā (lai vieglas smiltis tās iekopējam M. Aknam), bet tās pat nav divas puses vienai monētai, tā ir tā pati Borhesa vienpusējā monēta, uz kuru "Brīvībenē" atsaucas Kuzmins. Un tas šķiet likumsakarīgi, ka grāmatas beigu daļā tajā iepeld arī Hārdijs Lediņš, kā pēdējais apliecinājums - šī ir vienota laiktelpa.

Hei! Sen nav bijis kāds jauns izaicinājums, ne? Mareks jeb Marčelo un Māris jeb Plostnieks pasvieda ideju, tad nu uzcepts augšā risinājums. Doma sekojoša: ja tev sagribas kādu jaunu maršrutu, kur uz iziet, izskriet, vai izbraukt ar riteni, vari doties apjozt kādu ezeru. Vai dīķi. Vai ūdenskrātuvi. Pie nosacījuma, ka attiecīgā ūdenstilpe ir sarakstā (un tas ir liels - rupji ņemot, ap 1500 uzdevumiem).

Romānu ciklā "Es esmu..." Mārim Bērziņam tika viens no izaicinošākajiem uzdevumiem - iejusties Viļa Lāča ādā. Mākslinieki, protams, bieži ir sarežģītas un pretrunīgi vērtējamas personības, ne obligāti tie jaukākie cilvēki privātajā dzīvē, stāsti lasīti un dzirdēti ir dažādi, bet visu latviešu literātu vidū diez vai atradīsies kāds, kura darbība ārpus literatūras būtu tik ļoti nesimpātiska, kā tas ir Viļa Lāča gadījumā.

Marina paņēma Netflix abonenemntu uz mēnesi, tad nu kaut ko vajadzēja noskatīties. Kaut kur bija rekomendēts iepazīties ar Filomenas Kankas labākajiem veikumiem. Svaigākais no tiem šobrīd ir "Cunk on Life", bet sākām ar mazliet šaurāku tēmu - veltītu mūsu planētai.

Paši holandieši atgādināja, ka 1938. gadā Amsterdamas Ajax jau viesojās Rīgā. Tagad, kad zināms, ka 2025. gada vizīte Amsterdamas klubam sekmīgi nebeidzās (RFS izcīnīja, domājams, lielāko uzvaru līdzšinējā Latvijas klubu vēsturē eirokausos), varu ar mierīgu sirdi atskatīties uz to, kas tad notika toreiz, 1938. gadā. Šajā reizē - galvenokārt citēšu laikrakstus, varbūt kaut ko drusku paskaidrošu. Pašam diemžēl tās spēles redzēt nesanāca, jo 1938. gadā biju mīnus 45 gadus vecs.

Manas attiecības ar Juri Šķudīti un viņa daiļradi ir senas un sarežģītas. Labi, varbūt ne gluži sarežģītas, bet vismaz - kaut kādā mērā eksistējošas. Pirms nu jau vairāk kā divdesmit gadiem kaut kādā studentu literārajā žurnālā (iespējams, ka tas saucās "Vārti") publicēja manu stāstu sēriju ar nosaukumu "Stāsti par Jāni", bet kļūdas pēc kā to autors bija norādīts Juris Šķudītis. Neatceros, kas tieši bija rakstīts stāstos par Jāni (viņš bija datoriķis, tas ir vienīgais, ko par viņu zinu) un vai kāds no tiem bija kaut cik labs, līdz ar to nezinu, kurš no mums šajā situācijā bija lielākais zaudētājs. Taču par vienu gan esmu drošs - sajaukt manus tekstus ar Jura Šķudīša radītajiem varētu vien cilvēks ar daudz biezākām brillēm, nekā datoriķim Jānim (kurš, starp citu, noteikti nebija reāla persona, jo tolaik es vispār gandrīz nevienu cilvēku nepazinu).