Vakardienas analītiķis

Alfonsa Dodē vārds man līdz šim bijis pilnīgi svešs, taču šobrīd izskatās, ka sanāks ar to iepazīties drusku labāk, jo atklājās, ka manā rīcībā esošajā franču valodu klāstā viņš ir pārstāvēts itin vērienīgi. Dodē popularitāti atnesa tieši šī konkrētā grāmata - "Vēstules no manām dzirnavām", kas viņu padarīja slavenu visā Francijā. Ekspertuprāt, tieši agrīnie darbi arī ir spožākie autora karjerā, bet par to man pagaidām pāragri spriest, jo neko citu jau lasījis neesmu.

Savus subjektīvos izteikumus par Rammstein koncertu Lucavsalā man ir jāsāk ar atrunām un paskaidrojumiem, kas lielā mērā noteiks turpmākā teksta toni. Pirmkārt, es neesmu sevišķs Rammstein fans. Protams, es zinu visas (daudzās) viņu populārās dziesmas un pirms koncerta pat biju paklausījies jaunāko albumu (un viņu dziesmu specifika ir tāda, ja esi piedziedājumu dzirdējis vienu reizi, tu to atcerēsies vēl pietiekami ilgi), taču viņi galīgi nav manā "A sarakstā" ar izpildītājiem, kuru uzstāšanos noteikti gribu redzēt. Taču tas vēl nav nekas kritisks - man ir gadījies būt tādos koncertos, kur iepriekš par māksliniekiem esmu bijis pagalam skeptisks, bet viņu dzīvā uzstāšanās bija satriecoši laba (pirmie, kas nāk prātā ir Foo Fighters un Damian Rice). Bet bija vēl otra problēma - šovs man vienmēr ir sekundārs, daudz vairāk es novērtēju sajūtu, ka uz skatuves notiekošais ir "pa īstam" - ka mākslinieks izpildījumā ieliek sevi visu, ka šis nav tikai viens no piecdesmit koncertiem tūrē, bet vakars, kas izmainīs tavu dzīvi. Tieši to man sniedza jau piesauktie Grols (ar kompāniju) un Raiss, kā arī (īpaši) Niks Keivs. Un tā nav Rammstein stiprā puse. Līdz ar to es saprotu - pats vainīgs - gāju uz pasākumu, kam galīgi neesmu mērķauditorija.

Turpinu lasīt grāmatas, pirms izlemt - saglabāt tās vai atbrīvoties no tām. Ruslana Kirejeva vārds man galīgi nebija zināms un ar padomju literatūru vienmēr esmu diezgan piesardzīgs (vai uz to maz ir vērts tērēt laiku), bet grāmatas anotācija šķita pietiekami saistoša, lai vismaz dot iespēju autoram varētu. Gala rezultātā gan jāatzīst, ka īsti neesmu pārliecināts, kā tad īsti ir - ir šī grāmata tā vērta vai nav. Un šaubu gadījumā šajās situācijās tagad pieņemu lēmumu, ka nav. Bet - vispirms mazliet vairāk par grāmatu un tās autoru.

Šī izrāde bija viens no diviem projektiem, ar ko apvienība Kvadrifrons piedalījās Valmieras Vasaras teātra festivālā. Kuluāros dzirdēju baumas, ka ar festivālu un/vai teātri tuvu saistītas personas esot apgalvojušas, ka "Mūžīgā izlaušanās" esot labākais, kas šajā festivālā skatāms. Mani gan šīs runas nekādi neietekmēja, jo biļetes uz izrādi bija iegādātas jau savlaicīgi (Marinai - sestdien 12:00, man - svētdien 11:00), un arī par to, kas tieši būs izrādē skatāms, nemaz tik ļoti nebiju interesējies.

Aizbraucām uz Valmieras Vasaras teātra festivālu mazliet apskatīties, kādas izrādes piedāvā mūsdienu jauniešu auditorijai. Pagaidām vēl neesam tajā kategorijā, lai skatītos pirmsskolas vecuma bērniem paredzētas izrādes, tāpēc izvēlējāmies materiālu ar lielāku minimālo ieteicamo vecumu, un pirmā (no divām) izrādēm, ko te man bija lemts redzēt, bija "Nelabā roka", kuras anotācija beidzās ar "Ieteicamā auditorija: 16+ Izrādē tiek lietota necenzēta un seksuāla rakstura leksika." Jūtos pietiekami daudz necenzētas leksikas savā dzīvē dzirdējis, tālab gāju vien skatīties, cik rupji tad īsti būs.

Sākšu šo koncerta aprakstu ar nelielu tīzeri - tagad es zinu, kāpēc Gatis Ziema iesita Armandam Benderam, tas nebija par šķību trompetes spēlēšanu! Bet par to, protams, vēlāk.

Neviens tā īsti skaidri nezina, kad un kā Kraķis nonāca Vecakmenē. Jau daudzas ziemas viņš te mājo, un tikai retais spēj izsekot visai tai dzīvo radību plūsmai, kas ieplūst pilsētā un izplūst no tās gan virzienā uz Impēriju, gan uz visām pārējām pusēm, kur vēl joprojām valda tumšie (un ne tik tumšie) spēki. Tik retais piedzīvotājs Vecakmenē uzturas ilgstoši - ticamākajā variantā vairāk kā dažas ekspedīcijas uz zonu viņš nepārdzīvo, kļūstot par upuri kādam no tiem radījumiem, par kuriem pat Lielā Padomju enciklopēdija ne nieka nezina, bet gadās arī tādi piedzīvotāji, kam izdodas ātri kļūt bagātam un slavenam, un pēc piedzīvotāja gaitu beigām iegādāties kādu muižu ar pāris simtiem dzimtscilvēku kādā attālā Impērijas nostūrī.

Pirms pāris nedēļām, viesojoties JUUK debijas albuma ieskandināšanas koncertā un juzdamies vīlies par tur gūtajiem iespaidiem, paudu cerību, ka ierakstā man viņu dziesmas šķitīs daudz tīkamākas nekā koncerta apstākļos, tālab arī turpat uz vietas disku iegādājos un daudzkārt to noklausoties gan darbā, gan mājās, gan mašīnā, esmu pārliecinājies - "Indulgenču tirgotāji" nudien ir jāklausās konservētā veidā.

Uzreiz brīdinu, ka šis apraksts būs ļoti kritisks, dramatiski subjektīvs un visticamākais - kaitinoši haotisks. Tik daudzas dažādas lietas šajā Anšlava Eglīša romānā man šķita garām, aplam un nepareizas, ka būs grūti kaut nedaudz saglabāt neitrāla komentētāja vaibstus. Tiesa, kāda vella pēc lai es satrauktos par neitrālumu un objektivitāti?

Būtu pārspīlēti teikt, ka man būtu daudz gadījies saskarties ar Heinriha Heines daiļradi. Nez kādēļ man šķita, ka viņš būtu autors vai nu dzejolim par cimdu (Šillers) vai Meža ķēniņam (Gēte), līdz ar to šķiet, ka pat bērnībā neko no Heines neesmu mācījies. Un arī tagad tuvošanos šim autoram sāku caur viņa prozu. Ja arī pret dzeju varbūt neesmu vairs tik skeptisks kā agrāk, tad gluži uz Tu mēs tāpat vēl neesam.