Kazhes pierakstu burtnīca

Ko tev izsaka pilsētas vārds Jīhlava? Laikam vienīgais, ko es varētu pateikt (un arī to - ne uzreiz), Jīhlavas futbola klubā “Vysočina” sastāvā visai sekmīgas divas sezonas aizvadīja Latvijas uzbrucējs Dāvis Ikaunieks. Tiesa, Visočina galīgi nav viens no slavenākajiem čehu klubiem, lielākoties tas spēlējusi pēc spēka otrajā Čehijas līgā, nekad nav tikusi eirokausos. Tas laikam arī viss - neko iespaidīgi, vai ne? Ja vēl ļoti painteresējas, var uzzināt, ka Jīhlavā kādu laiku dzīvojis komponists Gustavs Mālers, bet tas laikam tiešām būs viss, ko par pilsētu varētu zināt cilvēks no malas.

Nebiju lasījis nevienu grāmatu krieviski kopš šī gada februāra, un arī tagad man bija diezgan grūti saņemties kaut ko lasīt šajā valodā. Vienlaikus Boriss Akuņins ir viens no tiem krievu literātiem, par kuriem nav šaubu, kurā pusē viņi ir. Ne velti viņš putinzemi pameta 2014. gadā, un arī tagad galīgi neslēpj savu viedokli par to, ar ko nodarbojas viņa dzimtene. Jāatzīst, ka man pat šobrīd nav skaidrs - cik daudz vispār ir tādu krievu rakstnieku, kuru darbi man šķiet pieņemami. No dzīvajiem un man zināmajiem laikam vēl tikai Vladimirs Sorokins, Ludmila Uļicka un Viktors Šenderovičs atbilst šim kritērijam.

Rītu sāku ar nelielu tuvējās apkārtnes iepazīšanu skrējiena veidā. Neko sevišķi ievērības cienīgu gan neredzēju, un neko citu tādos pāķos kā Kalnu Kazenē arī gaidīt nevarēja. Vai pareizāk - savā ziņā es biju vienā ievērojamā vietā, tikai tajā brīdī vēl nenojautu, ka šī vieta mums kļūs ievērojama - proti, apmeklēju metro staciju Černy Most (Melnais tilts). Par tās nozīmi - mazliet vēlāk šajā pašā tekstā. Vēl noskrēju gar pāris ūdenstilpēm, no kurām viena izskatījās potenciāli piemērota peldēšanai, otra - absolūti nē, kā arī apmeklēju Kazenes parku. Tad, protams, atkal uz kempingu, dušā un - kārtīga ģimeniska diena.

No kempinga devāmies taisnā ceļā uz Lodzu, turklāt šajā reizē apņēmāmies neparkoties lielveikalā, bet doties apskatīt pilsētu, turpat arī ieēst brokastis. Uzgājām tīri jauku cukierņu, kurā nobaudījām dzērienus un kūciņas. Taču iet tālāk izrādījās problemātiski, jo Estere pavēstīja, ka viņai vajag uz tualeti, bet kafejnīcā tādas nebija. Ko šādā situācijā labākais darīt? Protams, aiziet uz kādu muzeju. Tas, šķiet, nebija sevišķi mērķtiecīgi, ka aizgājām uz Dabas muzeju, bet - kālab nē?

Reizēm gadās tādi pasākumi, kuros ierodoties, tu ātri saproti, ka tie nav domāti tev, bet gan tikai iniciētajiem. Pirms teju divdesmit gadiem biju šādā pasākumā iniciētajiem - Septītās dienas adventistu kāzās. Ir gadījies būt arī koncertos, kur šaubu nav - es neesmu mērķauditorija. Izrādie "Tuvie tālie" izrādījās mazliet uz šo pusi. Nē, nebija tik viss tik traki, bet mani ne mirkli nepameta sajūta, ka šis iestudējums, izrāde un/vai performance man daudz labāk patiktu, ja man būtu vairāk informācijas. Piemēram, ja es personīgi pazītu kādus no tajā iesaistītajiem cilvēkiem - sajūta vismaz bija tāda, ka itin liela publikas daļa bija ar Kirilu Ēci, Gerdu Lapošku un pārējiem iesaistītajiem māksliniekiem daudz tuvākās attiecībās nekā "esmu viņus redzējis uz skatuves".

eturto gadu pēc kārtas augusta sākumā devāmies uz Valmieru, lai apmeklētu Valmieras vasaras teātra festivālu. Šis bija pirmais gads, kurā arī mūsu jaunā paaudze tika pie kādas izrādes noskatīšanās, un šī izrāde bija tieši Hamoka komūna. Jāatzīst gan, ka šogad arī diži daudz variantu, kurp vest bērnus festivālā nebija - VVTF pārmaiņus ir gadi, kad vairāk izrāžu ir vairāk domātas bērnie, un gadi, kad vairāk domā par pieaugušajiem. Šis nebija bērnu gads, bet vienlaikus - viņiem jau uzreiz arī nevajag sākt ar četrām izrādēm vienā nedēļas nogalē, iesim šo ceļu pamazām un prātīgi. Protams, ar labu gribēšanu bērnus varēja aizvest arī uz citām izrādēm, taču "Hamoka komūna" patiešām bija viņiem domāta.

Viesojoties Čehijā, šķita prātīgi apgādāties ar kādu vietējo literatūru, un viens no tiem autoriem, kuru kādu grāmatu bija motivācija nopirkt, bija Bohumils Hrabals. Šis vīrs tiek uzskatīts par vienu no čehu divdesmitā gadsimta dižgariem, lai arī lielu daļu savas rakstnieka karjeras viņš bija vai nu aizliegts vai vismaz nevēlams, kas Čehoslovākijā pēc Prāgas pavasara apspiešanas ar padomju tankiem nebija nekāds brīnums.

Mūsdienās, izdzirdot vārdu Rainis, vairumam latviešu šis vārds galvenokārt ies kopā ar vārdu Dzejnieks. Iespējams, dažs labs vēl iedomāsies par politiķi, kāds īpaši skolā Raini mīlēt iemācījies indivīds pat atcerēsies, ka Rainis bija arī laikraksta redaktors, kamēr dumpinieciskāk noskaņots piesauks vārdu Revolucionārs. Un tikai retais nojauš, ka savos ziedu laikos Rainis plašās aprindās bija zināms pilnīgi citu iemeslu dēļ.

Irēna Douskovas romāns “Oņegins bija ruskijs” ir lielisks uzskates materiāls tam, kāds sapnis bija dzīve padomijas regulētajā sociālismā arī tajās zemēs, kuras nebija PSRS sastāvā, bet tikai tās ietekmes sfērā. Patiesībā tā ir otrā daļa triloģijai, kuru uzsāka autores populārākais darbs - “Hrdý Budžes”, taču man Prāgā sanā nopirkt tieši otro daļu, bet itin labi var iztikt bez priekšzināšanām, lai šo lasītu kā patstāvīgu vienumu.

Pēc lielās pauzes start “Never Let Me Go” un “The Buried Giant” Išiguro ir atgriezies pie vairāk vai mazāk savas tradicionālās pieejas jaunam romānam veltīt aptuveni pieus Gadus. Savā jaunākajā romānā “Klāra un Saule” viņš zināmā mērā atgriežas līdzīgā pasaulē kā “Never Le Me Go”, taču varbūt drusku mazāk depresīvā. Lai gan vienlaikus - īsti pat tev kā lasītājam nav iespējas pārliecināties, vai gadījumā tā tomēr nav tā pati pasaule, tikai šajā reizē tu redzi mazliet citu tās nostūri.