Kazhes pierakstu burtnīca

Lielā franču revolūcija ir viens no tiem vēstures lielajiem notikumiem, kuriem ir veltīts ļoti daudz gan mākslas darbu, gan, protams, arī dokumentālu darbu. Viktora Igo pēdējais romāns diez vai skaitās viens no nozīmīgākajiem veikumiem par šo tēmu, bet tajā ir gana daudz ievērības vērta, lai tā izlasīšana varētu kādā veidā bagātināt lasītāju.

Tas viss sākās kā joks, kā jau parasti šādas lietas. Man un Aldim vispār viss parasti bija tikai joks un niekošanās, ne vairāk. Mēs no dzīves negaidījām daudz un tai nedevām daudz, bet vismaz vienmēr saglabājām humora izjūtu, kāda nu tā mums bija.

Trešo X paaudzes daļu skatījos daudz vēlāk kā pirmizrādes dienā. Daļēji šo aizkavētos skatīšanos izraisīja emociju trūkums pēc otrās daļas, daļēji - mazliet izmainījušies dzīves apstākļi. Kā lai arī nebūtu, šis trīs sēriju "seriāls", ja tā to var dēvēt, nu ir noskatīts, un trešās daļas vērtējumā sava tiesa atblāzmosies arī no pirmajām divām daļām.

Nevaru saprast, kā tas nākas, ka manā grāmatu plauktā atradās Milana Kunderas grāmata, kuru neesmu lasījis. Itin droši varu apgalvot, ka pats to iegādājos, turklāt vēl lietotu (savulaik itin regulāri pasūtīju grāmatas no abebooks, bet tagad biju pat aizmirsis par šāda resursa pastāvēšanu), un kaut kā būs sanācis, ka šis "Priekškars" būs izslīdējis cauri maniem lasīšanas plāniem, bet periodiskās grāmatu plaukta tīrīšanas ietvaros šī grāmata atradās, un radās jautājums - saglabāt to vai laist tālākā ceļā. Pirmām kārtām, protams, jāizlasa, tad būs skaidrāks.

Viens no maniem daudzajiem plāniem šim gadam bija klātienē skatīt spēlējam visas Latvijas futbola Virslīgas komandas. Līdzīgi kā citus plānus, arī šo pamatīgi ietekmēja Covid-19, taču šajā gadījumā vismaz ir cerības, ka būs sanākusi tikai aizkavēšanās, nevis pilnīga plānu izgāšanās. Taču kārtu būs mazāk kā plānots, un prognozēju, ka arī man laika tuvākajos mēnešos nebūs ļoti daudz, tāpēc šīs sezonas pirmajā kārtā apmeklēju divas spēles. Diezgan droši varu apgalvot, ka tā ir pirmā reize manā dzīvē, kad divus vakarus pēc kārtas esmu gājis uz futbolu. Un pieredze bija nudien gana interesanta.

Grāmatas par sporta vēsturi (visbiežāk) raksta kādai no divām principiāli atšķirīgām kategorijām piederoši autori: stāstnieki un statistiķi. Pirmo grāmatas raksturo laba lasāmība, liels kolorītu detaļu daudzums un ļoti ierobežotas raizes par to, cik daudz viņu grāmatās ir faktoloģisku kļūdu. Statistiķa rakstītā darbā tikām informācija būs atkārtoti pārbaudīta, salīdzināta un saskaņota līdz tādam līmenim, ka viņu aprakstītās personas savas personīgās atmiņas varētu veidot uz statistiķa rakstītā bāzes, taču lielākoties šādas grāmatas ir sausas un grūti lasāmas. Ideālajā pasaulē grāmatas rakstītu stāstnieki, bet statistiķi gādātu par to, lai stāstnieku aprakstītais būtu faktoloģiski pamatots. Realitātē gluži ideāli šāda metode, domājams, nestrādā, jo neviens stāstnieks nespēs izturēt statistiķa mūžīgo piekasīšanos un noslieci apšaubīt uzrakstīto, tikām statistiķis agrāk vai vēlāk padosies, saprotot, ka stāstniekaa (kurš tomēr ir grāmatas autors un līdz ar to - galvenais noteicējs) acīs statistiķis ir tikai tāds kaitinošs tehniskais darbinieks, bez kura vispār būtu labāk.

Šis nav stāsts par Vilhelma Buša varoņiem - diviem nerātniem zēniem. Varbūt tas vispār nav stāsts. Varbūt tas ir dzejolis. Kā lai arī nebūtu, daži lēmumi te būs jāpieņem tev.

Grāmatas ievadā tās viens no autoriem Miķelis Rubenis atzīst, ka šis ir tikai pirmais mēģinājums kaut ko vispār uzrakstīt par futbola tiesāšanas tradīcijām Latvijā un ka šajā laukā maz darīts, maz pētīts un ir vieta izaugsmei. Tas nu būtu būtiskākais, ko ņemt vērā, ņemot rokās šo grāmatiņu (tā nudien ir grāmatiņa, nevis grāmata - tās izlasīšana man prasīja aptuveni pusotru stundu). Šis nav nopietns pētījums un, lai arī uz tās vāka ir apakšvirsraksts "Vēsture, attīstība, statistika", atļaušos aizrādīt, ka šie trīs atslēgas vārdi nav tie, kas visprecīzāk raksturotu šo grāmatu.

X paaudzes pirmā daļa man patiešām patika, tāpēc ar nepacietību gaidīju, ko tad vēstīs tās otrā daļa, kurā bija solīts Klēras stāsts un "uz skatuves" bija gaidāma Līga Zeļģe. Diemžēl, nācās piedzīvot vilšanos.