Vakardienas analītiķis

Pirms daudziem gadiem es šo Anšlava Eglīša romānu biju lasījis, kaut kad vidusskolas laikā droši vien, bet pēc filmas noskatīšanās šķita itin prātīgi iegādāties grāmatas jaunizdevumu (senajos laikos ņēmu grāmatu bibliotēkā), lai varētu salīdzināt grāmatu ar filmu un grāmatu ar savām atmiņām par grāmatu. Lasīšana gan sanāca ļoti ilga, jo šo darbu lasījām vakaros Esterei pirms gulētiešanas, bet kādā brīdī viņai iestājās režīms, ka "grāmatu lielajiem" vakarā nelasām, un tā nu mums "Homo novus" lasīšana ievilkās uz vairākiem mēnešiem, līdz ar to iespaidi par filmu vairs nav tik svaigi.

Gandrīz desmit gadi pagājuši, kopš Viļa Lācīša skaļās parādīšanās uz latviešu literatūras skatuves - nudien "Stroika ar skatu uz Londonu" iznāca teju vai par senaju saucamajā 2010. gadā, un man kā šī autora daiļrades cienītājam ar nožēlu ir jāatzīst - ilgtermiņa popularitātē izkonkurēt Vili Lāci viņam līdz šim nav izdevies. Jāatzīst, ka pirmais "lielā Viļa" romāns uzreiz tādu slavu kā Lācītim viņa debija atnesis nebija, taču turpinājumā viņa slavai bija lemts augt, kamēr Lācīša turpmāko darbu panākumi bijuši daudz pieticīgāki.

Frānsiss Skots Ficdžeralds bija ne vien ievērojamākais tā sauktā Džeza laikmeta rakstnieks, bet arī šī termina autors. Un stāstu krājums "Džeza laikmeta stāsti" ir viens no šī laikmeta raksturojošās prozas stūrakmeņiem, savā ziņā - ne mazāk svarīgs kā "Lielais Getsbijs".

Otro reizi biju Mūzikas namā Daile uz izrādi ar JRT aktieru piedalīšanos, un otro reizi tā bija mazāk izrāde - vairāk lekcija par dzejas tēmu. Būtu pārspīlēti teikt, ka dzeja ir man pats tuvākais mākslas lauciņš, taču līdzīgi kā iepriekšējā reizē pārliecināja projekta dalībnieku sastāvs. Toreiz (Vēstules draugam) tie bija Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš, bet šoreiz (Veidenbaums un Veidenbaums) - Vilis Daudziņš, Mārtiņš Meiers un Jēkabs Nīmanis. Ok, par Mārtiņu Meieru man nav nekāda sevišķa viedokļa (turklāt viņam vēl par savu atpazīstamību jācīnās ar otru Mārtiņu Meieru - to, kas basketbolists), bet pārējie divi ir gana pārbaudītas vērtības. Kas attiecas uz Veidenbaumiem, Eduards, protams, nekādus jautājumus neprasa, bet par Kārli Veidenbaumu pirms uzzināšanas par šo iestudējumu neko dzirdējis nebiju.

Sestā kārta Vilcieniņu meistarībā varēja kārtīgi sašūpot situāciju turnīra tabulā - atkal jau dalībnieki tika sagrupēti atbilstoši rezultāti un atkal jau spēlēja savstarpēji divus mačus. Vispār jau par tādiem mačiem, kad tiekas turnīra tabulas kaimiņi, Anatolijs Kreipāns saka: "Te spēlē par sešiem punktiem!", taču Vilcieniņu meistarībā tas ir pat vēl trakāk, jo te par uzvaru piešķir nevis 3, bet veselus 105 punktus. Parasti šādu rakstu ievados mēs mazliet vairāk pievēršamies politiskām un citām sabiedrības krējuma aktivitātēm, bet par Supernovu mūsu speciālkorespondentam nekā sakāma nav (viņš nevēlas aizvainot meiteni, ar kuru kopā to skatījās), kamēr jokot par Andri Kiviču mēs nevaram atļauties - nevienam mūsu redakcijas darbiniekam nav veselības apdrošināšanas, tāpēc mēs labprātāk izliksimies, ka "Tu tuvojies sev" ir mūsu visu mīļākā dziesma.

Daudzus gadus manā apziņā grupas vārds Deichkind nebija rādījies, taču sanāca tā, ka atlasīju visādus vācu mūzikas grāvējus no tiem laikiem, kad skatījos VIVA televīziju un citu vidū viens totāls tā laikmeta grāvējs bija šī Hamburgas repa kolektīva pirmais lielais hits - dziesma "Bon Voyage". Un, kā tas mēdz notikt, tā visa rezultātā sāku klausīties arī albumu, no kura šī dziesma nāca, mazliet palasīju par grupas vēsturi un tagad varu padalīties ar to arī ar tevi, dārgo lasītāj.

Magnētisko Lauku līderis Stefins Merits par godu savai piecdesmit gadu jubilejai radīja kārtējo apjomīgo konceptierakstu, kas grupas daiļradē visciešāk sasaucas ar, manuprāt, viņu lielāko sasniegumu - "69 love songs", šoreiz albumu radot ar 50 dziesmām, kur katra veltīta vienam viņa dzīves gadam.

Ideja kondensētā veidā: apmeklēt iespējami vairāk no spēles "Šurpu turpu" punktiem, uzņemot tajos pareizas fotogrāfijas - proti, tādas, kas attēlo to pašu, kas Gata Šļūkas zīmējumos no attiecīgajiem punktiem. Ja, piemēram, zīmējumā ir cilvēki tautastērpos, kas dejo uz Nīcgales lielā akmens, tad tu, apmeklējot Nīcgales lielo akmeni, ņem līdzi tautastērpu un dejo uz akmens. Foto no viena punkta ir viens punkts ieskaitē.

Kādā no Rīgas grāmatnīcā ieraudzījām pārdošanā līdz šim neredzētu latviešu galda spēli ar momentā uzrunājošu dizainu - Gata Šļūkas zīmējumi ir tāds zīmols, kas nostrādā vienmēr. Tomēr pieredze ar galda spēlēm ir tāda, ka uztaisīt patiešām labu spēli ir izaicinošs uzdevums, un pirkt kaut ko tikai tāpēc, ka tas ir taisīts Latvijā, nešķiet īsti pareizi - tad ir liels risks, ka pāris reizes izspēlēta šī spēle tiks kādam atdota, atdāvināta vai arī tu no tās šķirsies Jaungada labdarības izsolē. Atsauksmju par spēli internetā - nulle, tad nu par labāko variantu tika izvēlēts kaut kur spēli aizņemties un to spēlējot saprast - vajag arī mums tādu vai nē.

Sen nekas nebija lasīts vāciski vecajā drukā. Jāatzīst, šādā veidā lasot grāmatas, ar uztveršanu ir gandrīz līdzīgas problēmas kā franciski normālajā drukā - ir ļoti pamatīgi jāpiespiežas, lai varētu saprast, kas vispār tur notiek. Protams, lasīšanu neatvieglo tas, ka grāmata nav izcili interesanta un vēl arī uzrakstīta pirms vairāk kā 200 gadiem.