Gogol Bordello - Solidartine tūres koncerts

No visiem ārzemju māksliniekiem Gogol Bordello šobrīd man sanāk visvairāk dzīvajā skatītais - viņu uzstāšanās Palladiumā 2022. gada jūnijā kļuva jau par ceturto reizi, kad dzīvajā skatīju šo kolektīvu, tai skaitā - trešā reize tieši šajā konkrētajā vietā. Rīgā Bordello ierodas reizi viena Pasaules kausa cikla laikā - proti, ik pēc četriem gadiem. Tiesa, šis koncerts bija būtiski citāds nekā visi iepriekšējie, un par to Hicam un viņa ansamblim - visu cieņu.

Jules de Goncourt et Edmond de Goncourt - Germinie Lacerteux

Mazliet šokējoši, bet izrādās, ka es patiesībā vienreiz jau brāļu de Gonkūru slavenāko darbu - romānu "Žerminija Lasertē" biju lasījis. Tiesa, tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība (proti, pirms piecpadsmit gadiem) un tolaik - latviešu valodā. Pat šīs grāmatas lasīšanas fakts man nebija palicis atmiņā, kur nu vēl tās sižets, līdz ar to šajā reizē varu teikt, ka lasīju grāmatu pilnīgi no nulles (šajā reizē līdz ar to nevaru teikt, ka lasot grāmatu franciski man palīdzēja kādas priekšzināšanas par konkrēto darbu).

Oscar Wild - De Profundis

Garā vēstule "De Profundis" (latīņu valodā - no dziļuma, proti, vēršanās pie kāda no savas dvēseles dziļumiem) ir viens no pēdējiem tekstiem, ko uzrakstīja Oskars Vailds. Šī vēstule tapa, Vaildam atrodoties cietumā, taču adresāts ar to varēja iepazīties jau tikai pēc Vailda nāves, jo lai arī cietuma priekšnieks viņam ļāva rakstīt, uzrakstīto pat pārlasīt viņam, cik saprotu, iespējas nebija, kur nu vēl to nosūtīt adresātam. Vēstule sniedz visai nopietnu ieskaitu mentālajā stāvoklī, kādā Vailds nonāca sava trīs gadus ilgā ieslodzījuma laikā.

Jānis Znotiņš - Mēs, roks, sekss un PSRS

Valmieras drāmas teātra izrāde "Mēs, roks, sekss un PSRS" līdzās citiem saviem trumpjiem ir spēcīgs arguments par labu tam, cik bezjēdzīgas lielākoties ir dažādas birkas ar vecuma ierobežojumiem, domājot "par bērniem" un "pasargājot" tos pašus bērnus no zināšanām, kuras viņiem būtu vitāli nepieciešamas. Pārsteidzoši, bet VDT mājaslapā iztrūkst informācijas par to, no kāda tieši vecuma šo izrādi drīkst skatīties, lai arī nojaušu, ka tikumības frontes pārstāvjiem te būtu ko teikt: izrādē ir daudz necenzētas leksikas, satura par masturbēšanu, seksu, abortiem un citām lietām, kā padomju savienībā, protams, nebija, un visādi citādi šī izrāde neatbilst tam, kā ar jauniešiem aicinātu runā Stepaņenko un Iesalnieks. Un vienlaikus, vismaz pēdējam vajadzētu atzīt, ka tieši jauniešiem šo izrādi būtu īpaši svarīgi redzēt, lai maksimāli skaidri apjaustu, kāda bija realitāte tajos četros burtos, par kuru atgriešanos sapņo asiņains tirāns uz Austrumiem no Latvijas un, diemžēl, arī itin daudz cilvēku tepat.

Gatis Šmits - Desmit iemeslu apciemot Kauci

Apciemot Kauci vispirms devās Marina, bet pēcāk arī es. Jāatzīst, ka man kaut kā bija stingra pārliecība, ka tā ir par Kauci - kaut kādu čali (vai ticamāk - onkuli), kuru kāds dodas apciemot. Īsti trāpīts tas nav - Kauca ir (iedomāta) Latvijas mazpilsēta, kurā risinās Gata Šmita režisētās un Justīnes Kļavas uzrakstītās izrādes darbība. Izrādē gan konkrētie desmit iemesli Kauces apciemošanai netiek uzskaitīti, turklāt atbilstoši Internetā dominējošajiem sarakstiem, skaitlim nevajadzētu būt tik apaļam, un vispār to vajadzētu saukt "14 iemeslu apciemot Kauci (numur 8 tevi patiešām pārsteigs!)". Viena no izskanējušajām versijām ir, ka šie desmit iemesli patiesībā ir desmit aktieri, kas piedalās izrādē, bet te būs mans saraksts nevis tam, kāpēc tev vajadzētu redzēt izrādi, bet tam - kālab apciemot šo iedomāto Kauci:

Agatha Christie - The Murder of Roger Ackroyd

Gadās reizes, kas man nav noskaņojuma lasīt kaut ko pārāk nopietnu un sarežģītu, un vienā šādā reizē izvēle krita par labu Rodžera Ekroida slepkavībai. Kā tas ir raksturīgi, ja darīšana ir ar Agatas Kristijas darbiem, gan jau kaut kad iepriekš šo romānu esmu lasījis, tagad gan nepateikšu, latviešu vai krievu valodā, bet nule izlasīju to arī oriģināla, kas gan diez vai būtiski ietekmēja manu viedokli par konkrēto romānu.

Frēdriks Bakmans - Nervozie ļautiņi

Viesojoties Tallinā, iemaldījāmies lielveikalā, bet tur - lielā grāmatnīcā ar plašu grāmatu piedāvājumu angļu valodā. Ieraudzīju vairākas grāmatas, kuras mani ieinteresēja, bet, sekojot saviem principiem neaizrauties, iegādājos tikai vienu - Frēdrika Bakmana grāmatu, kuru lasīju kā "Anxious people", bet latviešu valodā tā izdota ar nosaukumu "Nervozie ļautiņi.

Kad piesaukt krānisimusu ir un kad nav vietā

Atslēgas vārdi: ikdiena futbols
Futbola spēļu kontekstā šogad atkal aktualizējies jautājums par to, vai futbola spēļu laikā fani drīkst vai nedrīkst skandēt "putin - huilo". Viedokļu spektrā tipiski ietilpst šis:

Alexandre Dumas - Les Trois Mousquetaires

Trīs musketieri noteikti ir apjomīgākā grāmata, ko līdz šim esmu izlasījis franču valodā, taču vienlaikus tā, protams, bija daļēja blēdība, jo man bija viens būtisks faktors, kas lasīšanu atviegloja - laba pazīšanās ar konkrēto tekstu. Nezinu, cik reizes es šo grāmatu bērnībā biju lasījis latviski, bet pareizā atbilde noteikti ir - gana daudz, līdz ar to vismaz ar izsekošanu sižetam problēmas vispār nebija iespējamas. Cita lieta, ka tagad šo grāmatu lasīju kā cits cilvēks nekā iepriekš, un arī mani spriedumi dažādos jautājumos noteikti nesakrīt ar to, kādi tie bija senāk.

Ch.-m. Des Granges - Morceaux Choisis Des Auteurs Francais Du Moyen Age a Nos Jours

Patiesībā jau šī grāmata bija mazliet uzmetiens - paņēmu to līdzi braucienā uz Budapeštu, īsti nenopētījis, kas tieši par izdevumu tas ir, jo normālos apstākļos neko tādu lasījis nebūtu. Tur, savukārt, man nebija citas lasāmvielas, un tā nu vien es sāku lasīt šo izdevumu, pabeidzu gan jau mājās. Kāpēc tas bija uzmetiens, un kāpēc parasti šādas grāmatas nelasu - tālab, ka tā ir skolēniem paredzēta franču literatūras antoloģija, dažādu fragmentu apkopojums, brīžiem ar garākiem komentāriem, paskaidrojot, kālab konkrēto fragmentu skolā vajadzētu lasīt un ar ko tas īpašs. Normāli es pat grāmatām tipa "dažādu autoru stāstu krājums" eju ar līkumu, bet te - reāli drupačas lasīju. Neko darīt, tāda dzīve.