Kazhes pierakstu burtnīca

Uz jautājumu - kurš no bijušajiem Pink Floyd dalībniekiem 2022. gadā būtu tas, kuru jāskatās uzstājamies dzīvajā, lai izbaudītu maksimāli autentisku Pink Floyd sajūtu, atbilde ir acīmredzama: Niks Meisons! Kamēr Rodžers Voterss ir aizgājis vispirms pa politizācijas, bet pēc tam pa putinizācijas taku, bet solo Deivids Gilmors galvenokārt ir viņš pats un nevis Pink Floyd (lai arī koncertos viņš gana daudz spēlē PF dziesmas, tomēr tikai tādas, kurās viņam pašam bijusi centrāla loma), Niks Meisons ar savu pavadošo kolektīvu "Saucerful of Secrets" izpilda tikai Pink Floyd skaņdarbus, turklāt tādus, kuri tapuši pirms grupas lielākajiem grāvējiem, proti, gan Sida Bareta ēras kompozīcijas, gan skaņdarbus no tiem laikiem, kad Pink Floyd vēl tikai meklēja savu tālāko ceļu un nebija sākusies Rodžera Votersa dominance.

Franču rakstnieks Leons Blojs lielā mērā ievērojams bija ar savām dienasgrāmatām, un viens šo dienasgrāmatu sējums arī ir šis teksts, kuru atradu grāmatu plauktā. Interesantākais šajā konkrētajā materiālā ir laiks, kad tas tapis un izdots. Proti, tās ir autora dienasgrāmatas, kas vēsta par laika periodu no 1910. līdz 1912. (un daļēji - līdz pat 1914. gada sākumam), proti, tā ir ēra, ka Pirmais pasaules karš ir jau gaužām tuvu, taču tas vēl nav sācies un cilvēce nenojauš, cik būtiskas pārmaiņas to gaida jau visdrīzākajā laikā.

No visām pēdējo gadu latviešu filmām "Tēvs nakts" bija tā, ko man bija droši vien visgrūtāk saņemties skatīties. Ne tāpēc, ka es baidītos, ka filma izrādīsies totāls mēsls vai atkal, ka no tās kaut ko satriecošu gaidīju, bet gluži vienkārši uz konkrēto tēmu esmu diezgan jūtīgs. Pēc analoģijas ar veco joku par (veco) Latvijas prezidentu Andri Bērziņu to, kā viņš, skatoties "Sapņu komandu 1935" bija cerējis ieraudzīt sevi tribīnēs, filma par Rīgas geto ir tā, kur varu teiktu - mani senči tur ir, protams, ne jau mākslas filmā, bet vai nu Rumbulā vai Biķerniekos bedrē savu mūžu beidza gan mana vectēva sieva ar diviem maziem bērniem, gan mana vecvecmāmiņa.

Brāļu Rona un Rasela Meilu grupa Sparks Latvijā ieradās pēc desmit gadu pārtraukuma. Atgriezās citā pilsētā (toreiz viņi viesojās Ventspilī, šoreiz - Rīgā), citā formātā (toreiz viņi bija divatā, pozicionējot tūri ar "two hands, one mouth - that's all I need to satisfy you") un citā pasaulē (laikā, kad neviens nerunāja par koronavīrusiem un vates pat vēl neskandēja "Krim naš"). Taču viena lieta nav mainījusies - kā Sparks atbrauc uz Latviju, tā es eju uz Sparks.

Manās rokās uz īsu brīdi nonāca “burvīga” grāmata par futbolu - 1952. gadā izdotā Jūlija Levitāna grāmata “Futbols”. Lasīt to pilnībā man nebija ne vēlmes, ne vajadzības, bet apskatījos, kas tur rakstīts par futbolu neatkarīgajā Latvijā, un jāsaka - grāmata man nelika vilties, skaidri parādot to, kā melu aparāts darbojās pirms 70 gadiem (un secinot, ka tas itin līdzīgi funkcinē arī mūsdienās). Te jāpiezīmē, ka piecdesmito gadu sākuma lasītājam itin daudz ko vajadzēja vēl atcerēties par tiem laikiem, kuru vēsturi Levitāns falsificēja, bet laikam jau nevienu nesatrauca, cik ļoti tur bija melots.

Lauras Vinogradovas īsromāns vai garstāsts "Upe", kurš saņēmis Eiropas Savienības balvu literatūrā, ir interesants piemērs prozai, kura ir vienlaikus ļoti spēcīga, emocionāli uzrunājoša lasāmviela un reizē - sižetiski šūta baltiem diegiem, ar kļūdām hronoloģijā un apšaubāmu grāmatas pasaules atbilstību realitātei.

Amerikāņu rakstnieks Mario Puzo ir galvenokārt zināms kā "Krusttēva" radītājs, turklāt Puzo piedalījās kā scenārists arī Frānsisa Forda Kopolas filmās, proti, viņš bija tieši iesaistīts kino darbā (runājot par pirmo filmu, nevis tās turpinājumiem), kurš daudzviet atzīts par visu laiku izcilāko.

Inga Tropa-Fišere teātra režijā turpina latviešu dižgaru darbu iestudēšanai. Apsazijas "Zalkša līgavai" (oriģinālā - "Zalša līgava") seko Rainis un "Ekspedīcija Jāzeps". Pārmērīgi nebiju centies noskaidrot, ko tieši no šī iestudējuma vajadzētu gaidīt, un jāatzīst, ka izrādes nosaukums vairāk lika gaidīt Raiņa teksta dekonstrukciju, kamēr realitātē tev tiek pasniegts gandrīz vai "tīrs" Rainis, neskaitot piedzīvojumu filmu manierē veidoto izrādes ievadu, kurā cilvēki ar lukturīšiem bedrē atrod Jēkabu (Jāzepa tēvu), kamēr turpinājumā būs tikai Raiņa dzejas, gurnauti, spieķi un jūdu simboli.

Šī ir kārtējā grāmata no tām, ko lasīju priekšā Esterei. Vispār jau tā ir otrā grāmata "Plastmasas huligānu" sērijā, bet pirmo izlasīt vēl nav izdevies. Proti, bija šāds mēģinājums, apmeklējot Nacionālo bibliotēku, taču tur bija pārāk interesanti, lai Estere varētu nosēdēt uz vietas visā grāmatas garumā, reāli izlasījām labi ja desmit procentus (un Āgenskalnā bibliotēkas, kurā grāmatas varētu ņemt uz mājām, šajā laikā vēl nebija). Taču vismaz kaut kādu ieskatu par "Previously on Plastmasas huligāni" ieguvuši bijām, līdz ar to "Draugs pazudis" nesākām lasīt gluži no nulles.

Tā galīgi nav, ka sportistu biogrāfiskas grāmatas gūtu mana iecienītākā literatūra (pēdējo reizi kaut ko līdzīgu lasīju pirms pieciem gadiem, kad iepazinu I Am Zlatan Ibrahimovic un arī toreiz aprakstu sāku ar vārdiem, ka šādas grāmatas lasu reti), taču Rubina grāmata interesanta šķita kaut vai tālab, ka nesen viņš piedalījās "Pa pāris kausiem" vodkāstā. Un te nu mēs esam.