Sergejs Ščipcins - Nākamgad tai pašā laikā

Nezinu, vai vispirms man radās doma, ka Lieldienās jābrauc uz Liepāju, vai vispirms es noskaidroju, ka Klusajā sestdienā Liepājas teātrī skatāmas divas izrādes un uz abām ir pieejamas biļetes. Kā lai arī nebūtu, uz vienu no tām bija paredzēts iet man, uz otru - Marinai. Tikai dienu pirms reālā teātra apmeklējuma vienojāmies, kurš ies uz kuru. Arguments izrādījās dzelžains - Marina uz Liepāju bija atbraukusi bez publiskam pasākumam piemērotas kleitas, kamēr man šādas problēmas nebija - jebkura kleita, ko es uzvilktu, nebūtu piemērota publiskam pasākumam. Līdz ar to man tika izrāde trijos dienā, bet Marinai - sešos vakarpusē.

Pulkvedis saņem vēstuli

Atslēgas vārdi: stāsti
Dārgais Pulkvedi,

Uldis Tīrons - Apmānītā

Uldis Tīrons jau trešo reizi iestudējis izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, un kā vienmēr, atsauksmes par viņa darbu ir pretrunīgas. Esmu lasījis un dzirdējis gan versiju, ka katra nākamā viņa izrāde ir sliktāka par iepriekšējo, gan ka gluži otrādi - iegūstot pieredzi kā teātra režisoram, Tīrons rada arvien kvalitatīvākus darbus. "Mielastu" gan es netiku noskatījies, līdz ar to mans salīdzinājums var būt tikai ar "Pēdējo Ļeņina eglīti", bet izteikt kaut kādus spriedelējumus jau tas neliedz.

Francis Scott Fitzgerald - The Beautiful and Damned

Skaistie un nolādētie līdzās citiem Frensisa Skota Ficdžeralda darbiem veido daļu no vēsturiskās kārbiņas, kas raksturo tā saukto "džeza laikmetu" - periodu Amerikā pirms Lielās depresijas, kad tikumi bija brīvi, sievietes skaistas un dzērieni garšīgi. Protams, tas noteikti attiecas tikai un vienīgi uz lielo pilsētu turīgajām aprindām, bet par tām jau arī Ficdžeralds rakstīja. Vienlaikus šīs konkrētās grāmatas varoņi, kuros netrūkst personīga piesitiena no paša autora un viņa sievas dzīves, diez vai ir saucami par tādiem, kuriem tu gribētu just līdzi un vēlētu sevišķus panākumus.

Elmārs Seņkovs - Par tēviem

Lielākais prieks, skatoties Elmāra Seņkova izrādi "Par tēviem", man bija par to, ka šīs izrādes stāsti mani personīgi neuzrunāja. Lielākoties tu ļoti novērtē, ja teātrī tu spēj identificēties ar uz skatuves notiekošo un teikt: "Jā, tas ir arī par mani", bet izrādē, kas vēsta par bariņu dzīves salauztu vīriešu, kuri visas problēmas lielākoties risina ar alkohola palīdzību, pārmaiņus gan mēģinot tikt no alkoholisma vaļā, piemēram, dzerot urīnu. Tas galīgi nav stāsts par manu bērnību un, gribētos cerēt, ka arī ne par manu bērnu bērnību. Līdz ar to šajā reizē, atsaucoties uz izrādes tituldziesmu iz Gaujarta repertuāra, neesmu pieskaitāms ne pie "tik daudz dēlu", ne "tik maz tēvu". Protams, tas nozīmē, ka man nebija iespējas izrādes laikā ik pa brīdim padomāt: "Ui, cik šis ir trāpīgi!" bet šādu trūkumu it nemaz nenožēloju.

Alvis Hermanis - Dieviņš pillā

Jāatzīst, ka man ir ļoti grūti saņemties rakstīt par šo izrādi, jo neesmu īsti pats sapratis, kāds tieši ir mans viedoklis par Dieviņu Pillā. Līdz ar to jārēķinās, ka pat uz citu manu aprakstu fona šis varētu šķist haotisks un bez skaidras idejiskās līnijas.

Vilcieniņu meistarības noslēgumā uzvar draudzība

Atslēgas vārdi: vilcieniņi
Tas notika tik sen, ka gandrīz vai var teikt, ka tā vairs nav taisnība. Ūdeņu un ne tikai ūdeņu kopš tā vakara aiztecējis tik daudz, ka ne saskaitīt. LTV direktori ir nākuši un gājuši, ziema ir atkāpusies, atgriezusies un tā tālāk. Un beidzot, par spīti divu praktikantu izkrišanai no ierindas apaukstēšanās ārstēšanas izraisīta alkoholisma dēļ, Restorānvagons ir gatavs sniegt atskaiti par Vilcieniņu meistarības pēdējo kārtu un gala rezultātiem.

1906

1905. gada revolūcija ir asiņaini apspiesta. Tās bijušie līderi nonākuši kur kurš - cits pierakts ārpus kapiem, cits nīkst cietumā, cits devies bēgļu gaitās uz Rietumiem, cits - tepat Krievijas impērijā slēpjas no likumsargiem. Kauja ir zaudēta, par to nevienam šaubu nav, tomēr tie, kas nav krituši, vēl cer, ka ilgtermiņā uzvara būs viņu pusē. Taču skaistas frāzes par brīvību nav tas, kas nes uzvaras, tām vajag ieročus, tām vajag naudu un lai pie tā tiktu, tā pārliecinātie revolucionāri pamazām pārtop par parastiem laupītājiem. Par to ir šī filma, un ne tikai šī filma, tikai labās aprindās par to nav pieņemts runāt.
2019-04-07 | 1906

Борис Гребенщиков - Время N

Tā pieņemts teikt, ka šajā tūkstošgadē BG neko vērtīgu neesot radījis, tik vien kā izdod jaunus albumus, tālab lai būtu jauni albumi un varētu tā arī nedarīt. Nezinu, ir šajās runās taisnība vai nav (tik daudz arī viņa jaunākos veikumus neklausos), bet šis viņa 2018. gadā klajā nākušais albums man ne tikai neradīja šādu sajūtu, bet arī radīja bažas, ka tas varētu būt pēdējais viņa muzikālais veikums.

Elmārs Seņkovs - Pūt, vējiņi!

Otro reizi pēc kārtas Nacionālā teātra apmeklējums sanāca spontāns. Un iemesls atkal tas pats, kas reizē, kad beigās nonācām "Cīrulīšos" - nenotika ieplānotais "Dieviņa pillā" apmeklējums JRT, bet Esterei uz vakaru jau bija sarunāta aukle. Tiesa, šoreiz pie vainas nebija aktrises slimība, bet nepareizs ieraksts manā kalendārā - kaut kā no 6. decembra biju izrādi pārcēlis uz 6. aprīli, lai gan īstais datums būs 11. aprīlis. Gadās. Un atkal drudžaini tika meklēts - kāds būtu kvalitatīvākais veids vakara pavadīšanai brīvu cilvēku veidā. Dabūt biļetes uz pieprasītām izrādēm dienu pirms reālā datuma nav tas vieglākais uzdevums, līdz ar to mēs jau bijām samierinājušies, ka nāksies vien iet uz kino, kad pēkšņi vēlā vakara stundā vēlreiz ieskatījos Nacionālā teātra lapā un - urrā! - parādījušās divas biļetes uz "Pūt, vējiņiem"! Protams, vietas pretējos balkonos, tā ka par kopīgu teātra apmeklējumu šo īsti nenosauksi, bet jāņem vien bija.