Andrus Kivirähk - Oskars un lietas

Zināmā mērā tas man pašam šķiet absurdi - kā tas var būt, ka laikā, kad pats pamazām tuvojos četrdesmit gadu slieksnim, par teju vai manu mīļāko autoru ir kļuvis rakstnieks, kurš lielākoties raksta bērniem? Un tas vēl būtu sīkums - mani viņa bērniem domātie darbi uzrunā varbūt pat vēl vairāk kā tie, kas paredzēti pieaugušajiem? Taču tāda ir šī realitāte - jaunu Andrusa Kivirehka grāmatu es gaidu pat ar lielāku nepacietību nekā to gaida Estere, un šīs pēdējās pāris nedēļas, kad vakara pasaciņas funkcijas pildīja "Oskars un lietas", es ne mazāk par savu meitu degu nepacietībā uzzināt - kas tad šajā grāmatā notiks šovakar?

Sigrid Undset - Fru Hjelde

Pirms rakstīt par pašu šo grāmatu no tās satura viedokļa, vērts mazliet pakavēties pie konkrētā tās izdevuma, kurš nonāca manās rokās, un pie tās autores. Sigrida Unsete mūsdienās laikam nav pati labāk zināmā divdesmitā gadsimta pirmās puses autore, taču savas literārās darbības gados viņa gan bija pietiekami ievērojama, ko veicināja viņas pirmā izdotā romāna pirmais teikums: "Esmu bijusi neuzticīga savam vīram." Unsetes proza divdesmitā gadsimtā no otrās līdz ceturtajai desmitgadei bija gana plaši zināma un ne jau pilnīgi nejauši viņa 1928. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kļūstot tikai par otro sievieti vēsturē, kas izpelnījusies šādu atzinību.

Ūdensbumba resnajam runcim

Izmantojot apstākļus, ka Estere šobrīd ir gatava ar mums skatīties vismaz kaut kādas filmas, novērtējām vienu no retajām pilnmetrāžas mākslas filmām, kas tapa Latvijā šīs tūkstošgades sākumā. Varis Brasla četrās desmitgadēs ir uzņēmis vismaz vienu vairāk vai mazāk ikonisku filmu bērniem ("Emīla nedarbi" astoņdesmitajos, "Ziemassvētku jampadracis" deviņdesmitajos, šī pati "Ūdensbumba" nulltajos un "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" divtūkstoš desmitajos), līdz ar to kaut ko no viņa veikuma rādīt bērnam šķita itin saprātīga izvēle. Protams, te vajadzētu ņemt vērā to, ka attiecīgajā laikā - divtūkstošo sākumā - Latvijas kinematogrāfs kopumā piedzīvoja ne tos spožākos laikus un no dažādām konkrētā laikmeta nedienām cieš arī šī filma.

Unga Astrid

Filma "Becoming Astrid" (oriģinālvalodā: Unga Astrid jeb Jaunā Astrīda) stāsta par izcilās bērnu rakstnieces dzīvi laikā, kad viņa vēl nebija izcila bērnu rakstniece un, domājams, arī pati pat neiztēlojās, ka par tādu jebkad varētu kļūt. Tās darbība risinās pagājušā gadsimta divdesmito gadu otrā pusē, itin daudzus gadus pirms Pepija Garzeķe padarīja Lindgrēnu slavenu vispirms Zviedrijā, bet tad - arī visā pasaulē (ok, vismaz Eiropā noteikti, par pārējo pasauli man nav ne zināšanu, ne arī tik lielas intereses). Patiesību sakot, filmas varone nemaz nav Astrīda Lindgrēna, bet gan Astrīda Eriksone, jo Lindgrēns bija viņas vīra uzvārds, un līdz tam filmas darbības laikā vēl ir tāls ceļš ejams.
2021-09-25 | Unga Astrid

Иван Бунин - Деревня

Garstāts "Sādža" ir darbs, kas padarīja Ivanu Buņinu slavenu. Šajā darbā visai koncentrētā veidā autors pauž savu mīlestību un šausmas pret dzimto zemi reizē. "Sādža" stāsta par diviem brāļiem, kuri abi agrāk nodarbojušies ar tirdzniecību, bet jau kādu laiku jaunākais no viņiem ir mēģinājis sevi citos laukos, tai skaitā rakstniecībā, taču nekas grandiozs no tā nav sanācis un tagad viņu no nopietnākiem sūdiem izglābj vecākais brālis, kuram, savukārt, personīgās dzīves sarežģītu apstākļu dēļ ir ievajadzējies mājas pārvaldnieka.

Regīna Ezera - Nakts bez mēnesnīcas

Viena nakts provinciālā dzelzceļa stacijā, gaidot vilcienu (un arī ceļā uz to) saved kopā dažādus cilvēkus, katru ar savām raizēm un nedienām, sapņiem un ilūzijām. Savā ziņā var teikt, ka šajā darbā Regīna Ezera seko detektīvromānos iecienītajam paņēmienam salikt slēgtā telpā bariņu dažādu cilvēku, ļaujot vaļu viņu sliktākajām izpausmēm, taču šeit, protams, neviens netiks atrasts nodurts klubkrēslā, lai arī sava tiesa drāmas te neizpaliks.

Pusmaratona skrējiens Valmierā un sen neizjusts gandarījums

Atslēgas vārdi: skriešana
Šogad un pērn sportošana man diezgan izteikti notiek ar minimālu dalību sacensībās, daudz kam nenotiekot, bet bieži arī vienkārši iztrūkstot motivācijai no paša puses. Arī uz Valmieras maratonu (kur gan skrēju pusmaratonu, jo pilnajam nekad neesmu bijis gatavs, lai arī dažas reizes esmu tādu mēģinājis skriet un Valmierā pat vienu reizi finišējis) braukt nebiju plānojis, jo pat dzirdējis par tā norisi nebiju, bet kaut kā sanāca, ka Maksims iedeva man grūdienu pieteikties, un tad nu bija vien jāskrien.

Andris Zeļonka - Vecākošanās

Kaut kad pagājušogad Kvadrifrons "Projektu bankas" ietvaros izziņoja "Pirmās reizes" festivālu - proti, četru izrāžu tapšanu, dodot jaunajiem režisoriem un aktieriem iespēju pirmo reizi prezentēt savas radošās darbības izpausmes plašākai publikai. Mani šī iniciatīva uzrunāja vismaz tādā mērā, lai man pienāktos biļete uz vienu izrādi, un tā nu teju gadu vēlāk devos uz "Vecākošanos". Jāatzīst, ka pārmērīgi detalizēti nebiju izpētījis, kura no izrādēm šķiet vissaistošākā, bet vismaz šīs konkrētās izrādes tēma šķita gana aktuāla. Patiesībā, tagad apskatoties arī pārējo izrāžu aprakstus, secināju - varētu uz vēl kādu no tām aiziet, katrā var saskatīt kaut ko interesantu.

Māris Anuška - Grinšteins - No gadsimta sākuma līdz Trīszvaigžņu spēlei un Sidnejai. Tukuma novada sporta vēsture (1901. - 2001. g.)

Grāmatas par sporta vēsturi pēdējā laikā kļuvušas man par īpašu intereses objektu, un dabiski šķita savā krājumā iegūt Tukuma novada sporta vēstureei veltīto izdevumu, kuru pirms vairāk kā desmit gadiem biju ņēmis lasīt bibliotēkā, bet tagad tur tā vairs nav atrodama, bet mana interese - tikai kļuvusi nopietnāka, turklāt vēl dažādu iemeslu dēļ. Tad nu ar viena no grāmatu tirgošanas lapu palīdzību dabūju šo eksemplāru, izlasīju no vāka līdz vākam un tagad varu sniegt savu atskaiti.

Paula Pļavniece - Ēdenes dārzs

Latvijas mazo un neatkarīgo teātru viena no spēcīgākajām pusēm mūsdienu teātra reālijās ir to spējas un gatavība teju vai katrai izrādei dot kaut ko saucamu par virsuzdevumu, runāt par sabiedrībā samilzušaām problēmām un lieliem jautājumiem pat tad, kad izvēlētā forma nav ne liela, ne nopietna. Droši vien būtisks elements tajā ir arī iespēja šādu izrāžu tapšanai piesaistīt kādu finansējumu - pēc šāda principa darbojas gan Dirty Deal Teatro, gan Kvadrifrons, gan Ģertrūdes ielas teātris. Un šajā paradigmā lieliski iekļaujas arī viena no jaunākajām DDT izrādēm "Ēdenes dārzs".