Kazhes pierakstu burtnīca

Par turpinājumu izrādei pusaudžiem šajā VVTF man kļuva izrāde bērniem (nākamais loģiskais solis būtu iet uz "Vēdera sajūtām" - izrādi bēbīšiem, kas gan nebūtu iespējams, ja vien kāds mums neaizdotu zīdaini) "Saprasties". Vecuma auditorija izrādei noteikta 5+, mūsējie abi (9 un 6) līdz ar to kvalificējās. Ar bērnu izrādēm, protams, situācija ir tāda, ka nav jau nepieciešams, ka mēs uz tām dotos četratā, arī variants iet trijiem būtu pilnīgi pieņemams, taču VVTF ietvaros kaut kā iegājies ir kopīgs apmeklējums, un tas droši vien arī ir loģiski - ja ar bērniem iet viens vecāks, tas liecina par šaubām, ka tu kā pieaugušais šo izrādi izbaudīsi, kas, savukārt, nozīmē, ka tam vienam, kurš iet, tas ir tā kā pienākums un sods, un tas savukārt emocionālā līmenī šķiet nepareizi. Ja runa ir par izrādi teātrī Rīgā, situācija šķiet citādāka, nevaru skaidri formulēt, kāpēc, bet tur drīzāk darbojas loģika - uz izrādi dodas tas no mums, kurš to vairāk vēlas (nevis - tas, kurš mazāk nevēlas), un ir arī zināms, ka bērni uz izrādēm labprāt iet atkārtoti, līdz ar to - ja būs tā vērts, tad arī otram šī iespēja vēl tiks. Vai kaut kā tamlīdzīgi.

Šī gada Valmieras vasaras teātra festivālu uzsāku ar izrādi pusaudžiem - "Kurš sēdēs viņai blakus". Vispār jau šajā festivālā vairāk bija izrāžu pieaugušajiem, taču piektdienas vakarā šis man sanāca ērtākais variants. Un arī vispār - kālab gan lai es neskatītos pusaudžiem domātu izrādi? Kā teikt - šim dzīves periodam cauri esmu gājis, tā drāmas joprojām (domājams) spēju saprast, turklāt izrādes režisors un dramaturgs Ģirts Šolis ir +/- manas paaudzes pārstāvis, proti, diez vai viņš varētu attēlot tādus pusaudžus, no kuriem es neko nespēju saprast.

No rīta - ikrīta skrējiens, šoreiz pa Oulu, vismaz līdz centram bija tuvāk, nekā iepriekšējā dienā laukos. Ceļš veda pāri mazai saliņai, tad, šķiet, vai nu vēl viena sala, vai kaut kas tamlīdzīgs, un itin drīz jau biju tajā daļā, kuru iepriekšējā dienā apskatījām kāju pastaigas ietvaros. Kādu brīdi biju paskrējis pa pilsētu un noskaidrojis, ka pie vecā tirgus, kuru visi ceļveži reklamē apskatīt, drīkst novietot mašīnu uz pusstundu, kad izdomāju - vajadzētu aizdoties pēc golfa punkta, kuru man iedeva izteikti ārpus centra. Tā patiesībā bija ļoti laba izvēle, jo Universs šādā veidā mani nogādāja parkā ar nebeidzamiem tiltiņiem un pie smukiem Oulu burtiem. Tāpat tiku līdz pilsētas teritorijā esošai HES, kā arī apskatīju futbola stadionu. Tas viss nebūtu iespējams, ja ne nejauši iedotais golfa punkts - kārtējo reizi varēju būt pateicīgs šim savam hobijam. Uz parku izlēmu, ka aizdosimies arī visi kopā, drusku vēlāk. Jau atceļā no Golfa punkta attapos, ka es taču neesmu pabijis pie Oulu dzelzceļa stacijas - tā tomēr svēta lieta. Ok, tad vēl viens līkumiņš, un beigās skrējiens, kuru biju sākotnēji iecerējis maksimāli īsu (kāja ar tulznaino plāksteri sevišķi nemotivēja uz lieku mocīšanu), izvērtās uz astoņpadsmit kilometriem. Oh, well.

Vēl jau viss nebija nokavēts, vismaz ne oficiāli, tāpēc braucu tik ātri, cik tas bija iespējams, pārmērīgi neriskējot ar bezkaunīgu ātruma pārkāpšanu. Jā, visu laiku mazliet ātrāk nekā es brauktu normālos apstākļos, bet ne mežonīgi ātri. Vismaz luksoforu maršrutā nebija daudz. Bet, sasodīts, es tiešām nezināju, ka Tallinā ir otra osta sasodīti tālu no pilsētas centra. Raitis gan iepriekšējā bija Marinai teicis, lai mēs pārliecināmies, no kurienes ir prāmis, bet es tajā brīdī nebiju klāt. Protams, tas nemaina apstākli, ka man vajadzēja izpētīt, ko tieši esmu nopircis, un, nu, jā - man šādi fēleri gadās diezgan bieži. Marina paziņoja, ka ja tā - tad viņai nāksies turpmāk pašai ķerties pie prāmju biļešu iegādes, jo man nevar uzticēties. Vari minēt, kurš pirka biļetes atpakaļceļam. Vari arī neminēt - tas biju es, un atkal neiztiku bez kādas aplamības, bet par to - kad tam pienāks laiks.

Nav daudz tādu literātu un vispār mākslinieku, kuru daiļradei es būtu tik cītīgi sekojis kā Viļa Lācīša veikumam, un netiešā līmenī - kaut kad no tūkstošgades sākuma, kad vēl tādu Vili Lācīti Visums nemaz nebija radījis. Vieta liriskai atkāpei, bez kuras šie apraksti nemaz nav iedomājami, ja vien man vispār ir kaut kas, ko par iepazīto mākslas darbu sakāms. Un reizēm arī tad, ja nav, jo vismaz ar savu netieši saistīto vēstījumu varu mēģināt radīt ilūziju, ka kaut kas sakāms tomēr ir.

Kamēr emocijas svaigas, jāuzraksta par pieredzēto, lai nākamreiz, kad sataisīšu skriet kādu ultramaratonu, varētu šo izlasīt un pieļaut citas kļūdas, nevis iepriekšējās.

Lai Estere pamazām iepazītu arī kaut ko no pasaules bērnu literatūras klasikas, paņēmu bibliotēkā Roalda Dāla "Matildi", vienu no šī autora visaugstāk novērtētajiem darbiem. Man bija bažas, vai tik Esterei nebūs bail, tāpēc sāku lasīt to viņai priekšā. Nākamajā dienā gan izrādījās, ka Estere grāmatu pati izlasīja līdz beigām, un vēl vairākas reizes (un jāuzsver - tā nav maza apjoma grāmata, savas pāris stundas, ko man kā pieaugušajam lasīt, tur ir). Secinājums - bail viņai nebija, un, tā kā nu jau Estere šo grāmatu ir izlasījusi četras reizes - viņai patika.

Ceturto gadu pēc kārtas viens no vasaras ceļojumiem mums bija ieplānots uz Somiju. Patiesībā braucieniem ar bērniem uz šo valsti vajadzēja sākties jau 2021. gada vasarā, taču tolaik, kad Covid-19 vēl bija modē, kaut kā nesadūšojāmies no Tallinas pārcelties pāri jūrai un pavadījām visu laiku igauņu zemē. Divi iepriekšējie gadi bija velo zīmē, bet šogad braucām tikai ar auto. Primārie iemesli tam bija vairāki: jaunajai mašīnai nav risinājuma velosipēdu pārvadāšanai, Jurģis pats vēl braukt nemāk, bet garākiem braucieniem piekabē sāk kļūt par lielu, un vispār, atbilstoši prasībām līdzfinansējumam elektroauto iegādei ar auto ir jābrauc drusku vairāk, nekā mēs to darām ikdienā.

Māra Bērziņa (šīs grāmatas autorība gan piedēvēta Mārim Gūtenmorgenam Bērziņam, saplūdinot autoru ar vienu no viņa populārākajiem literārajiem tēliem) jaunākais romāns "Klēpja dievs" manī neizbēgami raisa pretrunīgas jūtas. Autors man nenoliedzami patīk - nesen lasītais "Aizliegtais pianīns" vispār ir pēdējā laikā iepazīto grāmatu topā, arī Gūtenmorgens man tīk. Bet no otras puses - šī grāmata ir par kaķiem, un te nu jāsaka - nav tā, ka man ar šiem zvēriem būtu pašas tuvākās attiecības. Ne velti mana standarta pieeja, apejoties ar kaķi, ir neapieties ar kaķi. Kaut kādā mērā to raisa respekts pret šiem dzīvniekiem un viņu individualitāti, kaut kādā - dabiska piesardzība, bet droši var teikt, ka es neesmu sevišķs kaķu ucinātājs. Un te - uzreiz vesels romāns par viņiem. Un, ja vēl atceras ne tik seno pieredzi ar trīs runčiem un viņu saimnieku, man vispār nevajadzētu būt interesei arī par šo grāmatu. Un tomēr - zināms, ka man patīk, kā Bērziņš raksta, un tad jau var piedot arī tos kaķus.

Diezgan baisi - iepriekšējo reizi "Labā Dabā" biju bijis pirms desmit gadiem - 2016. gadā. Iemesli tik ilgai prombūtnei bija vairāki: bērni, Covid, pārklāšanās ar Valmieras vasaras teātra festivālu, Labas Dabas nenotikšana. Šogad arī bija tā, ka sākotnēji šķita, ka neizdosies šo sakombinēt ar mūsu nu jau tradicionālo vasaras ceļojumu uz Somiju, tomēr pēdējā brīdī kaut kā izdevās sakombinēt variantu (paldies Marinai, ka viņa mani vienu palaida uz Ratniekiem!), ka no ceļojuma atgriezāmies piekdien pusdienlaikā, un tad, veicis kaut ko pielīdzināmu F1 pitstopam mājās, es devos jau nākamajā posmā - uz festivālu. Par F1 ātrumiem - tas nav sevišķs pārspīlējums, pusstundas laikā, ko pavadīju Kuldīgas ielā, sanesu uz dzīvokli visas mūsu ceļojumu paunas, ar putekļusūcēju apstrādāju mašīnu vismaz līdz tādam līmenim, lai tajā nebūtu kauns laist iekšā citus cilvēkus, iegāju dušā, sakrāmēju minimālo mantu krājumu festivāla apmeklējumam, un tad jau bija jāsteidz uzlādēt auto, lai vispār kaut kur aizbrauktu. Kuģu ielā paķēru Baibu un Irbi, un pilnīgs festivāls varēja sākties.