Reinis Boters - Brīnuma skartie

Nudien, nespēju atcerēties, kad es pēdējo reizi biju cirkā. Noteikti skolas, nevis bērnudārza vecumā, bet nekādu spilgtu atmiņu par šo pieredzi man nav. No tām reizēm, kad biju cirka priekšnesumus redzējis, atceros, ka akrobāti man nešķita sevišķi interesanti (iespaidīgi, bet ne saistoši), klauni man vienmēr riebās (nē, es nebaidos no klauniem, bet man viņu bija žēl, viņu vietā jutos neērti un man nebija skaidrs, kāpēc par klauniem kāds smejas - par cita cilvēka tizlumu taču smieties nav pieklājīgi!), un vienīgais, kā dēļ man šķita vērts iet uz cirku, bija dzīvnieki. Protams, laika gaitā mans viedoklis par lāčiem uz velosipēdiem mainījās, bet ne par to ir šis stāsts.

Marija Pļuhanova - Man šķiet, mēs netikām šķīrušies

Memuāru grāmatas autore Marija Pļuhanova (dzimusi Kiršbauma) bija manas vecmāmiņas draudzene. Kā apgalvo mans tētis (un man nav pamata viņam neticēt), kādu laiku viņa esot arī mani auklējusi. Tā kā tas, protams, bija gana sen, šādu atmiņu man nav, taču man tā šķiet, ka viņa bija tas cilvēks, kas man iemācīja spēlēt kanastu. Vai arī otrs variants - ja spēli tomēr mācīja vecāki, tad ar Muļas tanti (kā viņa mīļi tika dēvēta) to tikai spēlēju. Kā bērnam man viņa tolaik šķita gaužām veca, bet reāli viņa tulaik tuvojās 70 gadu slieksnim un nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam, prāta skaidrumu un asumu nezaudējot. Nezinu, kādu apstākļu rezultātā, man pieaugot, bija notikusi atsvešināšanās mūsu ģimeņu starpā, bet kaut kad jau divtūkstošajos gados vienu reizi ar mammu pie Muļas tantes viņas dzīvoklī Imantā tomēr vēl paviesojos.

ak69 - Nepieradināti

Grupa ak69 pastāv visai ilgu laiku - jau kopš 2002. gada, taču "Nepieradināti" ir tikai otrais tās albums. Ir mūzikas paveidi, kuru gadījumā tāda ierobežota produktivitāte nepārsteidz - piemēram, Inokentijam Mārplam līdz pirmajam albumam bija ļoti ilgi gadi jāgaida. Taču ak69, lai arī paši sevi definē kā piederīgus alternative/indie mūzikai, manās acīs ir daudz par popsīgiem, lai viņiem būtu kāds reāls pamats neizdot ierakstus. Noskaidrot apstākļus, pētīt to, cik ilgu laiku grupa ir reāli aktīvi kaut ko spēlējusi un nodarboties ar citiem izpētes darbiem man vēlmes nav, līdz ar to vienkārši raksturošu savas emocijas pēc "Nepieradināti" noklausīšanās.

Vilcieniņu meistarība viesojas pie moriem

Atslēgas vārdi: vilcieniņi
Vilcieniņu meistarība 2019.gadu sākusi daudz apņēmīgāk nekā Latvijas politiķi, kuri joprojām nav sapratuši, kā no gulbja, līdakas un vēža izveidot ja ne gluži ministru kabinetu, tad vismaz uz priekšu braukt spējīgu pajūgu. Kamēr dažs tā saucamais valstsvīrs nevar saprast, vai viņš grib gulties tajā gultā, ko sauc par valdību un vai viņam vispār ir šim procesam nepieciešamais inventārs, VM piektās kārtas spēles izspēlēja tik savlaicīgi, ka beigās pat izlēma piekoriģēt turnīra kalendāru un darīt visu par vienu nedēļu ātrāk kā plānots. Lūk, tas būtu piemērs, uz ko varētu tiekties visi lielie pārmaiņu sludinātāji. Kā teicis klasiķis: piecgades plānu - trīs gados!

Alix Teillard de Kerdrel - Contes de ma bruyère

Reti gadās uziet grāmatu, par kuras autoru gandrīz neko nav iespējams noskaidrot, un vēl jo vairāk tas šķiet neticami, lasot grāmatu kādā no "lielajām" valodām. Taču par Aliksu Teijāru no Kerdrelas internets faktiski klusē - šī konkrētā grāmata ir atrodama Google Books indeksā, kur tā, domājams, nonākusi no ibook.lv, kur pirms kāda laika domājams viens šīs grāmatas eksemplārs ir bijis pārdošanā.

NeimoM - Juku gadi

Kas tas tāds - NeimoM? Līdz dienai, kad sāku klausīties šīs grupas debijas albumu, pat tādu nosaukumu nekad dzirdējis nebiju. Kā izrādās - tas nav nekas diži dīvains, jo kolektīvs pastāv neilgu laiku, sākotnēji vispār bija viena cilvēka solo projekts (šo cilvēku sauc Mārtiņš Neimanis, no tā domājams arī atvasināts nosaukums), bet dzīvās spēlēšanas vajadzībām tas pārtapis par grupu, kas pērn ieguva otro vietu LU jauno grupu konkursā "Hadrons". Pozitīvais - kolektīvs pārstāv Datorikas fakultāti. Sākotnēji NeimoM mūzika esot bijusi vairāk sintpopa noskaņās, bet pamazām notikusi virzīšanā indie virzienā, tā apgalvo paši dalībnieki. Līdzās jau piesauktajam Mārtiņam Neimanim (vokāls, taustiņi, ģitāra) grupā spēlē arī Jānis Kašs (ģitāra), Sandis Elsts (bass) un Ansis Mežsargs (bungas).
2019-01-13 | NeimoM - Juku gadi

Vilcieniņu meistarība piestāj Šveicē

Atslēgas vārdi: vilcieniņi
Speciāli "Restorānvagonam" ziņo mūsu jaunākā praktikantu pieveduma pārstāvis Digmārs Juliāns Kapelāns - lielisks puisis no Līvāniem, šobrīd bez draudzenes. 19 gadi, augums metrs septiņdesmit astoņi. Brīvajā laikā spēlē handbolu un mazliet repo. Mīļākais izpildītājs: Chance the Rapper. Otrais mīļākais izpildītājs - mātesbrālis Atis Auzāns, kurš Daugavpils oranžā kora sastāvā 2008. gadā uzvarēja "Koru karos", bet 2012. gadā ar viņa sacerēto dziesmu "You are a star" Elizabete Zagorska piedalījās Eirodziesmas pusfinālā. Digmāram Juliānam vairāk par visu garšo kotletes un Madonas alus. Vēlas iepazīties ar kārtīgu meiteni ar dzīvesvietu Rīgā, vēlams bez kaitīgiem ieradumiem.

Haruki Murakami - Men Without Women

Grāmatas ievadā tās autors apgalvo, ka stāstu rakstīšana viņam esot kā atslodze no lielās formas darbiem, un "Vīriešu bez sievietēm" lasīšanas procesā es šim Murakami apgalvojumam varēju piekrist. Tas ir it īpaši tiesa tālab, ka Murakami īsstāstu režīmā necenšas vienmēr savilkt visu beigās kopā vienotā pavedienā, itin brīvi pieiet stāstu nobeigumam un reizēm arī to struktūrai. Stāstu krājuma koncepts gan ir diezgan stingrs un sakarīgs, kā pats autors apgalvo, tas ir kā konceptalbums, bet vienlaikus konceptalbums - tas tomēr ir daudz vienkāršāk nekā simfonija.

Klāvs Knuts Sukurs - Par normālu čali

Iztēlosimies situāciju: tu esi vīrietis, tev ir 35 gadi (tiktāl ar mani sakrīt perfekti), tev ilgstoši (iespējams, nekad) nav bijis pastāvīga darba, tu dzīvo garāžā, ko nosacīti īrē kopā ar savu bērnības draugu, tu daudz tusē ar meitenēm Vecrīgā, pastāvīgi esi pālī vai appīpējies, un tad, kādu dienu tevī dzimst doma - es varētu uzaudzināt puiku par normālu čali. "Paņemšu sīko no bērnunama un izaudzināšu viņu par normālu čali," tieši tā tu domā.

Manta - Koncerts Republikā

Tas ir vienkārši kaut as prātam neaptverams - pēdējo reizi es Mantas koncertā biju 2017. gada decembrī. Es, kas savulaik pats sevi dēvēja par šī ansambļa stalkeri, veselu kalendāro gadu nebiju apmeklējis nevienu tā koncertu! Protams, nav tā, ka 2018. gadā "Manta" būtu spēlējusi vai katru nedēļu. Precīzi pētījis neesmu, bet diez vai tur summāri pat piecas uzstāšanās reizes savāktos, un vismaz pāris no tām (kā 18. novembra koncerts "Ļeņingradā" būtu bijis ļoti grūti apvienot ar citiem maniem plāniem). Lai kā arī tur nebūtu, vismaz par 2019. gadu šajā ziņā esmu mierīgs - šogad es "Mantu" jau esmu redzējis spēlējam.