Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc Viljama Boida romāna "Restless" izlasīšanas uzzināju, ka ir arī BBC miniseriāls, kurā tas ekranizēts. Formāts "miniseriāls" man noteikti šķiet pieņemams, tālab izlēmu, ka var jau to arī noskatīties. Patiesībā tikpat labi to varētu saukt par vienu garu filmu divās daļās, jo šis "seriāls" sastāv no divām pusotru stundu garām sērijām. Tā kā grāmatu esmu nupat lasījis, tad ļoti labi varu salīdzināt atšķirības starp šiem darbiem, un arī zinu, ka nebūtu īsti korekti teikt, ka Boida darbs te ticis neautentiski pārveidots, jo arī pats romāna autors piedalījās ekranizācijas tapšanā, bet atšķirības starp šiem abiem "Restless" variantiem, protams, ir.

Šis Viljama Boida romāns ir izteikts spiegu literatūras paraugs, bet ar savu odziņu. Proti, tā tematika galīgi nav nodreijāta - britu spiegi Amerikā (British Security coordination) Otrā pasaules kara pirmajos gados, pirms amerikāņu iesaistīšanās karā. Šī ir vēstures lappuse, par kuru biju itin maz dzirdējis, bet patiesībā tur tiešām ir daudz interesanta. Proti, pēc tam, kad oficiāli bija sācies karš starp Nacistisko Vāciju un Lielbritāniju, bet ASV izvēlējās iet neitralitātes ceļu, amerikāņu un angļu specdienesti nekādi oficiāli sadarboties nevarēja, lai arī amerikāņu prezidents Frenklins Rūzvelts personīgi atbalstīja ASV iesaistīšanos karā, bet viņam trūka jebkāda atbalsta sabiedrībā. Līdz ar to britiem bija nepieciešami savi aģenti štatos, lai uzturētu savai valstij labvēlīgāku tēlu sabiedriskajā domā un cenšoties apkarot amerikāņos domu, ka varbūt tie nacisti nemaz nav tik peļami, jo angļi lieliski apzinājās, ka amerikāņu iesaistīšanās varētu kļūt par izšķirošu faktoru šajā karā.

Sofija Kovaļevska bez pārspīlējumiem bija viena no nozīmīgākajām deviņpadsmitā gadsimta sievietēm. Pirmā sieviete - matemātikas zinātņu doktore, pirmā profesore Ziemeļeiropā, nozīmīgu darbu autore matemātiskajā analīzē, diferenciālvienādojumos un mehānikā, raksturota kā "izcilākā zinātniece pirms divdesmitā gadsimta". Un, kā izrādās, arī gana saistoša literāra darba autore, proti, viņas autogrāfija par bērnības gadiem, angliski saukta "A Russian Childhood", krieviski "Воспоминания детства", bet franču valodā, kurā to lasīju - "Souvenirs d'enfance". Manās rokās nonākušajā izdevumā (tas publicēts deviņpadsmitā gadsimta beigās) Kovaļevskas bērnības atmiņas turpina viņas draudzenes - zviedru rakstnieces Annas Šarlotes Lefleres stāstījums par savu pazīšanos ar Sofiju Kovaļevsku un matemātiķes dzīvi jau kā pieagušai sievietei. Noskaņas un vēstījuma formas ziņā šie darbi ir ļoti atšķirīgi, bet viens otru labi papildina.

Ksavjē Dolana filma "Tas ir tikai pasaules gals" ilgi gaidīja savu noskatīšanās laiku. Dolans man vienmēr ir šķitis interesants, bet kaut kā sanāca, ka saņēmāmies to skatīties laikā, kad pasaules gala piesaukšana nav gluži nevietā. Protams, Dolans nav tas režisors, kas varētu uzņemt vērienīgu asa sižeta filmu par pandēmiju un tās sekām, tā vietā šī filma ir par viena cilvēka pasaules galu.

Gadas grāmatas, par kurām ir tik ļoti grūti rakstīt, ka gandrīz vai gribētos to vispār nedarīt. Un šī ir viena no tām grāmatām. Eli Vīzela grāmata "Nakts" skaitās viens no globāli nozīmīgākajiem rakstiskajiem vēstījumiem par holokausta tēma. Tās autors pārdzīvoja Aušvici un Būhenvaldi, pieredzēja ļoti daudz kā tāda, ko droši vien ikviens izvēlētos nepiedzīvot. Un par to arī ir šī grāmata.

Tas laikam ir tikai dabiski - kad visa soctīklu vide to vien dara, kā runā par jauno anša albumu, ka arī man radās vēlme to noklausīties. Manas attiecības ar repu gan galīgi nav tuvas - arī pirms Covid laikmeta reti kad tam pienācu tuvāk par diviem metriem. Taču uzskatu sevi par relatīvi atvērtu jaunām vēsmām un tāpēc, ja jau cilvēki sajūsminās, gribēju saprast: vai tur ir kaut kas arī man?

Manas zināšanas Eiropas varoņeposu jautājumā ir diezgan minimālas. Cik baisi lai tas arī nebūtu, šķiet, ka vienīgais eps, kuru esmu lasījis, ir "Lāčplēsis". Grūti arī iztēloties, ka pārskatāmā nākotnē šī situācija varētu mainīties - tas galīgi nav viens no tiem literatūras veidiem, par ko jūtu sevišķu interesi. Līdz ar to pirms Kvadrifrona audioizrādes klausīšanās galīgi nezināju, ko no tās gaidīt (lai saglabātu iespējami atvērtu skatu uz lietām, arī anotācijas lasījis nebiju, bet kas tieši bija pirms dažiem mēnešiem lasītajā recenzijā iekš Ir, vienkārši biju pilnībā aizmirsis).

Latvijas mākslinieks Guna Poga izdevis savu pirmo grāmatu, kurā humora pilnā veidā dalās ar savu pieredzi, kļūstot par Vecāku numur 1. Precizējums, par to vecāku numur viens, kurš nodarbojas ar laktācija. Te gan jāpiebilst, ka šī grāmata nav dzimumneitrāla, ilustrācijās skaidri parādot, ka šis vecāks numur viens ir apveltīts ar dzimumpazīmēm, kas raksturīgas zīdītāju mātītēm. Progresīvi domājošam lasītājam šāda pieeja varētu nešķīst pareiza, līdz ar to jāatzīst, ka savā domāšanā mākslinieks ir iestrēdzis divdesmitā gadsimta patriarhālajā sabiedrībā. Vienīgais attaisnojums, ko tam varu rast, mākslinieks pats ievadā teic, ka kādreiz uz šo varēs raudzīties ar domu: "tad,lūk, tāda sendienās bija bērnkopība". Protams, tas gan pilnībā neattaisno mākslinieku par to, ka visos savos zīmējumos viņš gan vecāku, gan bērnu attēlo kā piederīgus kaukāziešu rasei un jau piesauktā vecāka dzimupiederība arī neliecina māksliniekam par labu.

Zināmā mērā tas man ir pārsteigums, bet izrādās, ka Svilpotāji ir jau trešā Corneliu Porumboiu režisētā filma, ko esmu noskatījies. Tiesa, iepriekšējās divas skatījos pirms aptuveni desmit gadiem, proti, iespaidi nav paši svaigākie. Taču, kā izrādās, vismaz ar vienu no šīm filmām Porumboju jaunākais veikums ir kaut kādā mērā saistīts. Arī filmā "Police, Adjective" galvenais varonis bija policists vārdā (uzvārdā?) Kristī, filmā bija iesaistītas narkotikas un jautājumi par policistu ētiku. Interesantā kārtā gan šīs filmas galvenā varoņa atveidotājs Vlads Ivanovs vecajā filmā nebija vis Kristī, bet viņa priekšnieks. Un arī patiesībā noskaņas un pieejas ziņā šīs filmas ir gaužām atšķirīgas.

Šī ir viena no tām reizēm, kad esmu tēmējis mazliet par augstu. Daniela Bulanžē romāns, kura nosaukums latviski būtu "Ēna" ir pārāk komplicēta proza, lai tādu lasītu cilvēks ar manām franču valodas zināšanām. Bieži pie vainas nav pat nespēja uztvert vārdus, bet gan drīzāk kopsakaru, ko tie veido. Šis romāns ir ar metaprozas elementiem - tas vēsta par to, kā pilsētā vārdā Šeit kāds vīrs uzvārdā Slepkavība raksta romānu un cilvēkiem viņam apkārt. Romāns ir daļēji par romānu, daļēji par cilvēkiem - daļēji skaistas poētiskas frāzes, kuru uztveršanai nepieciešamas daudz dziļākas valodas zināšanas. Nojaušu, ka pat vāciski man to lasīt būtu grūti, kur nu vēl franču mēlē.