Kazhes pierakstu burtnīca

Romāns "Gulta ar zelta kāju" ir viens no slavenākajiem Zigmunda Skujiņa darbiem, saturiski krāšņa ģimenes sāga, kuru ne bez pamata dēvē par latviešu "Simts vientulības gadiem", tiesa, ar piebildi, ka Skujiņa reālisms nav maģisks. Iespējams, brīžiem te gadās situācijas, kuras robežojas starp "mazticamas" un "neticamas", taču nekā pārdabiska viņa radītajā pasaulē nav. Vienlaikus stāsta vēriens - Vējagalu dzimtas vēstures stāstījums teju divsimts gadu garumā, gan ir Garsijas Markesa cienīgs. Tomēr šajā grāmatā ir arī problemātiskas lietas, par ko klusēt neklātos - proti, tā ir gulta ne tik tikai ar zelta, bet arī ar āža kāju.

Atceļā no Budapeštas biju stingri izlēmis izlasīt kaut ko franču valodā. Grūti gan gāja ar lasāmā materiāla izvēli: divas grāmatas, ko biju Kindlā iekopējis vēl Rīgā, izrādījās jau lasītas, tad vēl virkne dažādu sarežģījumu un beidzot izvēle gūlās uz it kā pārbaudītu, bet vienlaikus - stipri apšaubāmu - vērtību, proti Bernarda Verbēra grāmatu ar nosaukumu "Ceļojuma grāmata". Situācija ar Verbēru ir sekojoša: viņš ir tāds visai šaubīgs literāts, kuru es nekādi nenosauktu par izcilu rakstnieku (tiesa, viņa trūcīgā literārā valoda ir viens no apstākļiem, kāpēc viņu ir viegli lasīt franciski), kurš turklāt pārmērīgi aizraujas ar pseido filozofiju un pareizākas pasaules radīšanas mēģinājumiem. Tāpat viņam var pārmest to, ka vienu un to pašu konceptu viņš atkārto daudzās grāmatās (runa nav gluži par identiskiem sižetiem, bet drīzāk par idejām, kuras tev, lasot kārtējo viņa grāmatu, šķitīs totāli zināmas).

Ināras Kolmanes filma "Mātes piens" tapusi pēc tāda paša nosaukuma Noras Ikstenas romāna, un romāns ir pamatā ne vien filmai, bet arī daļai tās problēmu. Par mani nopietnāku rakstītāju atsauksmēs par šo filmu teikts, ka tās pilnvērtīgākai uztveršanai nepieciešams iepriekš izlasīt romānu, bet man tas izklausās absolūti aplami - ja filma nestrādā kā patstāvīgs darbs, tad tā ir filmas un nevis skatītāja problēma.

Atzīmējot kluba Depo 21. dzimšanas dienu, kluba telpās piektdienas vakarā uzstājās divas grupas: "Grēcīgie partizāni" un JUUK. Kamēr ar aktuālo Edgara Šubrovska ansambli, protams, esmu itin labi pazīstams, "Grēcīgo partizānu" vārds vēl pirms nedēļas man neizteica pilnīgi neko. Muzikālais stils - folkpanks - mani uzrunāja, iepazinos ar viņu debijas ierakstu "Noziegums un gods", un varēju piekrist Sandra Vanzoviča vērtējumam: "Panki ir panki, tomēr pierast pie Pūķa briesmīgā vokāla - tas nav no tiem vieglākajiem uzdevumiem…" Tas gan nekļuva par šķērsli koncerta apmeklējumam, jo slikts vokāls jau nav šķērslis koncerta izbaudīšanai.

Pirms vairāk kā trīs gadiem influenceres Svetlanas Žigajevas vīrs Jurijs un savulaik aktīvais slēpņotājs Krisja sēdēja krogā un runājās par Latvijas futbolu. Trešais - datorspēles "Britu pēdējā sezona" dizaineris - ierosināja, ka viņiem vajadzētu paņemt kameru un savas diskusijas piedāvāt plašākai auditorijai. Šādi radās podkāsts (jeb aluskāsts) "Pa pāris kausiem". Savukārt tā trešajā sezonā radās komanda "Futbola Komūna Pa pāris kausiem / viens totalizatoru kantoris, kura nosaukumu nerakstīšu, jo man nekādas saistības nedz ar šo, nedz kādu citu totalizatoru kantori nav", un tās gaitas tapa dokumentētas seriālā "Futbols vispirms". Lūk, tā.

Katrā ceļojumā pēdējos gados viens no būtiskajiem elementiem ir skriešana. Tipiski tas ir viens no labākajiem veidiem, kā ieraudzīt vairāk. Agrās rītas stundās, kad normāli cilvēki vēl guļ, ir iespēja pilsētā (vai lauku teritorijā) apmeklēt vietas, kurām citādi nepietiktu laika. Protams, ne vienmēr skriešana ir tieši ar šādu mērķi, bet šī papildiespēja man vienmēr ir patikusi. Īpaši svētīgi tas ir gadījumos, kad katru nakti tu nakšņo citā vietā, tad arī skrējiens ir citā vietā, līdz ar to iespēja apskatīt ko citādi nepieejamu, vēl vairāk pieaug. Šajā reizē, kā zināms, mēs desmit naktis pavadījām Jeruzalemē, tik ļoti daudzveidīgas skriešanas iespējas nebija, bet tāpat skriešana sanāca gana vērtīga.

Apskates objekti šajā ceļojumā noteikti nebija galvenais, tomēr nav jau gluži tā, ka visas desmit dienas neizgājām no mājas, kaut ko jau mēs arī redzējām, par to tad uzrakstīšu šajā reizē.

Neilgā laikā Esterei nolasīju jau otro Ievas Samauskas grāmatu (tiesa, šī ir desmit gadus vecāka kā "Soliņš un miskaste", bet bērnu grāmatas, turklāt savstarpēji nesaistītas, noteikti nav tas mākslas paveids, kurā cenšos sekot jebkādai hronoloģijai), patiesībā šo itin labi klausījās arī Jurģis, kurš pagaidām nav nekāds dižais literatūras cienītājs, un arī viņa atsauksmes par izlasīto mani sasniedz labākajā gadījumā netiešā veidā. Stāsts ir par kādu meiteni - diplomāta meitu, kura ilgstoši ir bijusi kategoriski pret jebkādu svešvalodu apgūšanu (ar domu - ja jau kaķis nemācās suņa valodu, kāpēc lai viņa pēkšņi rīkotos citādi?), taču kāds atgadījums, kas viņai valodas zināšanu trūkuma dēļ rada pārpratumus, liek viņai mainīt savus līdzšinējos uzskatus, un tagad viņa izlemj rīkoties gluži pretēji savai agrākajai filozofijai un apgūt visas pasaules valodas. Iesākumā gan viņa netēmē augstu - sāk mācīties tikai 11 valodas vienlaikus.

Reiz dzīvoja kāds soliņš. Tas nebija nekāds izcilais soliņš - pēc visiem soliņu stadartiem tas bija parasts, bez atzveltnes, ne pārāk svaigi krāsots, to nebija radījis izcils mākslinieks un uz tā, cik man zināms, nekad nebija sēdējis neviens no latvju tautas dižgariem. Arī pats soliņš jutās tā, ka tas nav nekas īpašs un tas nebija laimīgs. Taču blakus šim soliņam atradās vieda miskaste (acīmredzami, šo komplektu bija plānojuši tie cilvēki, kas uzskata, ka sēžot uz soliņa cilvēkam nav nekā patīkamāka kā elpot atkritumu smārdu - un diemžēl šādi dueti Rīgā top vēl joprojām), kura soliņam atklāja, ka nemaz tik parasts un necils tas nav - ka uz tā var risināties interesanti notikumi, un ka reizēm tas var kādam kļūt par pajumti un vispār - ka katram no mums ir dažādas funkcijas šajā pasaulē un ka nevajag no sevis kautrēties, un tā tālāk un tā joprojām.

Kā jau biju apsolījis sev pašam, pēc grāmatas "How to Make a Jewish Movie" noskatīšanās, pieķēros arī tai Jewish movie, par kuru stāsta šī grāmata. Proti, Izraēlas Atbrīvošanas kara stāstam "Met milzīgu ēnu" ar Kērku Daglasu galvenajā lomā.