Kazhes pierakstu burtnīca

Nav nekāds noslēpums, ka man patīk rakāties vēsturē, nodarboties ar kādiem pagātnes izmeklējumiem gan par lielākām, gan pavisam niecīgām tēmām. Kā, piemēram, analizēt 1899. gadā sūtītu mīlestības vēstuli vai apkopot galda tenisu pirmskara Latvijā. Un reizēm man patīk arī rakstīt par ne tik svaigiem paša piedzīvojumiem, kā 1991. gada braucienu uz Sibīriju. Ko gan līdz šim neesmu darījis, tā ir detalizētu aprakstu veidošana par koncertiem, kurus sanācis apmeklēt vēl pirms aizsākts mans blogs. Un šī būs tā reize, kad tāds pirmais apraksts taps. To izprovocēja sašutumu manī raisošs virsraksts "H-BLOCKX pirmo reizi uzstāsies Rīgā". Kāpēc tik asa reakcija? Tālab, ka reiz, stipri sen, šīs grupas koncertā Rīgā esmu bijis. Tātad, tā nekādi nav pirmā reize, taču par iepriekšējo koncertu sevišķu atsauksmju internetā nav (arī resurss setlist.fm par attiecīgo uzstāšanos nav informēts). Un, kā zināms, ja kādam internetā nav taisnība, tad iejaukšanās ir mans svēts pienākums.

Tas ir šokējoši: līdz šim blogā esmu aprakstījis vairāk kā 20 Anšlava Eglīša grāmatu, proti, lielumlielo daļu no viņa literārā veikuma, bet biju ignorējis (ne tik aprakstot, bet arī nelasot) viņa pirmo izdoto grāmatu - stāstu krājumu "Maestro". Tajā apkopoti septiņi stāsti, kas laika posmā no 1929. līdz 1936. gadam publicēti presē un kuros patiesībā redzami aizmetņi teju visam, kas atrodams Eglīša prozā līdz pat četrdesmito gadu otrajai pusei (proti, tas ir tipisks pirmstrimdas laika Eglītis, un pat vēl līdz 1950. gada "Švābu kapričio" šis agrīnā Eglīša stils bija kaut kādā mērā dzīvs). Un, ja ņem vērā, ka agrīnie Eglīša darbi man ļoti patīk, nav brīnums, ka arī par "Mastro" man būs labi vārdi no sakāmi.

Mana vectēva Elmāra Rivoša tante, kura dzīvoja Parīzē tad, kad Elmārs tur mācījās pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās. Tante dažas reizes pieminēta vienā Elmāra atmiņu stāstā, bet pārāk daudz informācijas tur nav. Citēšu visu, ko par viņu rakstīja (faktiski - diktēja manai vecmāmiņai) Elmārs:

Šī bija smaga lasāmviela, bet ne tādēļ, ka tematiski smaga. Andrievs Niedra šo darbu ir nosaucis par pasaku, bet te uzreiz jāuzsver - tā nebūt nav bērniem domāta pasaka. Vispār jau arī Kārļa Skalbes pasakas lielākoties nav bērniem paredzētas, bet šī - ir ne uz to pusi, faktiski drīzāk tas ir mitoloģisks teksts, ietērpts pasakas drānas. Vai pareizāk - atbilstoši manai izpratnei - tā ir sausa spriedelēšana par lietu kārtību pasaulē, nomaskēta aiz pasakas nosaukuma.

Turpinu nesistemātiski iepazīt Aivara Kļavja grāmatas, kurās viņš iet cauri pasaules literatūras vēsturei, atstāstot nozīmīgākos procesus un to virzītājus. Šajā grāmatā, kā jau var saprast no tās nosaukuma, Kļavis apskata romantismu, kas uzplauka 19. gadsimta pirmajā pusē.

Alberts ir vientuļais tēvs, kas audzina piecgadīgu puiku. Alberts ir grāmatvedis, kura dzīve sastāv no nomācošas rutīnas, kas griežas ar ne pārāk aizraujošu darbu un mājas pienākumiem. Olivera māte viņus ir pametusi, un tā nu viņi divatā kuļas. Vienīgais, kas Albertam sniedz mierinājumu šajā pasaulē, ir iešana vannā, tur dzerot prosecco un klausoties Nika Keiva dziesmas.

Pēc ilgāka pārtraukuma atkal pievērsos kādai grāmatai franču valodā - romānam, kura nosaukums latviskojot būtu "Paldies, ka atnācāt". Protams, jo retāk lasi, jo grūtāk ar tām iet, un arī šoreiz super viegli negāja, kam par labu nenāca plašais personāžu klāsts romānā. Tas ir kaut kas uz robežas starp krimiķi un komēiju - šķiet, ka tas ir žanrs, kurā primāri darbojas mana attālā radiniece Beatrise Šalita. Sevišķi daudz par šo romānu internetā neuzzināsi - kamēr "populārākajiem" Šalitas darbiem Goodreads ir kādi pāris vērtējumi, varbūt pat kāda īsa atsauksme, romānam "Paldies, ka atnācāt" pat tik daudz nav.

Gadās tās situācijas, kad radu sarežģījumus nākotnes sev. Un var jau saprast - ko tad nākotnes es sev labu esmu izdarījis? Pilnīgi neko. Tad nu tu ņem un ieplāno kādu pasākumu relatīvi tālai nākotnei, lai tas nākotnes cilvēks domā, kā attiecīgo situāciju risināt. Nika Keiva koncerts Viļņā bija tieši tas gadījums - nopirku divas biļetes tikko, kā tās parādījās pārdošanā un tikai pāris nedēļas pirms koncerta sāku domāt, kā tur nokļūt. Risinājums beigās bija sarežģīts un noteikti ne optimāls. Bet, kas ir būtiski - koncertā es nokļuvu. Un tas bija labs, lai gan - vai kāds būtu gaidījis ko citu?

Mihails (Miķelis) Žuravskis (1900–1941) - manas vecvecvecmāmiņas brāļa dēls - ir viens no tiem personāžiem dzimtas kokā, par kuru netrūkst neskaidrību, kas pilnīgi noteikti uzskatāms par "pretrunīgi vērtējamu" personu un, kas ir būtiskākais - ne visa pieejamā informācija ir pietiekami autoritatīva un pārliecinoši objektīva, lai tai varētu akli ticēt. Ja man vajadzētu viņu raksturot dažos vārdos, tie būtu: Mācītāja dēls. Šahists. Latvijas armijas virsnieks. Kolaborants. Nacistu nogalināts.

Latvijas Valsts Universitātes (LVU) futbola komanda Rīgas čempionātā bija tik īslaicīga dalībniece, ka sākotnēji tādas eksistenci vispār nebiju ievērojis, tāpēc vispirms tapa apraksts par RPI komandu, kura pastāvēja vēlāk, un patiesībā nekā sevišķi daudz, ko par šo komandu vēstīt, arī nav, turklāt pat precīzas ieņemtās vietas turnīros nav zināmas. Toties šajā komandā spēlējuši vairāki cilvēki, kas bijuši daudz plašāk zināmi ārpus futbola laukuma.