Kazhes pierakstu burtnīca

Rītu gan es, gan Marina pavadījām skrējienā pa slēpošanas trasi (uz maiņām, ne jau abi reizē). Šoreiz pieķēros lietai kārtīgāk - astoņi apļi, bez jebkādiem sānsoļiem - tikai godprātīgs treniņu darbs, summā 15.7 kilometri, pusotra stunda skriešanas. Un tad - atkal sauna, atkal pelde. Atkal gandarījums.

Lielais notikums ir iespējams! Kad Valmieras un tās tuvākās apkārtnes kriminālās autoritātes dēls precas ar parastu meiteni no ielas, Valmierā notiek gadsimta kāzas. Visi kabaljero, kovboji, kabarē dejojošās meitenes un citas sirdsdāmas ir gatavi šim notikumam, kas sola ne vien gadsimta kāzas, bet arī gadsimta paģiras. Taču tad notiek neiedomājamais - ļaundari no netālās Smiltenes nolaupa līgavu. Kāzu nebūs? Kāzu nebūs! Ja vien drošsirdīgais kāzu vadītājs Dži Rodeo un kaitinošās līgavas māsa nespēs atbrīvot nolaupīto līgavu, dodoties īpaši bīstamā misijā uz pašu laupītāju sirdi - Smilteni. Pilsētu, kur plūst Abuls, kur Tepera krastos stadionā uzauguši futbolisti, kas regulāri cīnās par pēdējām vietām pirmās līgas turnīrā un kur līdzās citiem izciliem apskates objektiem ir veikals "Pie Gvido".

Tas, ka mani ceļi līdz šim nebija krustojušies ar grupu "Raxtu raxti", nav sevišķi pārsteidzoši: modernā folkmūzika (pieņemot, ka šādi definējama šī kolektīva žanriskā piederība) nav tieši tas mūzikas lauciņš, kuram es cītīgi sekotu. Vienlaikus viņi šķiet tāda grupa, kas varētu spēlēt, piemēram, "Labā dabā", un tur šāda tikšanās varētu notikt. Bet līdz šim nebija notikusi. Negaidītāk ir tas, ka manā blogā līdz šim nekad un nekādos apstākļos nav pieminēta šīs grupas solista Marta Kristiāna Kalniņa iepriekšējā grupa - "Autobuss debesīs". Nē, nav tā, ka es būtu par to jebkad fanojis, taču tūkstošgades sākumā kādas pāris reizes viņu uzstāšanos esmu pieredzējis. Piemēram, Rīgas svētkos pirms 25 gadiem. Jā, bija tāds pasākums - Rīgai 800, un šogad jau Rīgai 825. Un tur tas autobuss debesīs brauca, un MKK dziedāja par to, ka viņa mīļajiem ir jāsit bungas. Nostaļģija, sasodīts. Youtube ir arī video no tā koncerta. Bet ne par to tas stāsts.

Rīgā vasarā notiek daudz un dažādi koncerti un arī citu veidu kultūras pasākumi. Diemžēl mūsu iespējas to apmeklēšanai ierobežo kaitinošais laika faktors. Tomēr, kad uzzini, ka "Grēcīgie partizāni" spēlēs tepat Dzegužkalnā, ir skaidrs - tik daudz laika jau nu vajadzētu atrast.

No rīta turpat pa Kemijervi devos paskriet. Pašā pilsētā nekā diži apskates vērta nav, un es jau arī nemaz nemeklēju, bet gan skrēju tur, kur Golfa acis rāda. Pirmo punktu man iedeva diezgan biežņā ezera krastā, nācās mazliet nobrist nost no takas, lai pie tā tiktu. Otrais - jau civilizētākos apstākļos, pilsētas parka teritorijā. Trešais nebija pilnībā sasniedzams, pats punkts bija ūdenī, bet pieskrēju tam relatīvi tuvu (no teritorijas, kura droši vien nebija īsti publiska). Atceļā uz kempingu vēl sastapu vienu zaķi, un tad jau finišs - knapi desmit kilometri.

Tikai ar ceturto piegājienu šajā VVTF tiku uz izrādi, kuras mērķauditorijā ietilpu (iepriekš - jaunieši, bērni un modernās dejas cienītāji), toties uzreiz kādu - riktīgs grāvējs, viena no šī gada festivāla absolūtajām virsotnēm. Bijušajā Valmieras gaļas kombināta ēkā režisors Rihards Zelezņevs ar dramaturģi Elzu Vildaus un aktieriem - režisora kursabiedriem Sandiju Dovgāni, Rūdolfu Apsi un Matīsu Milleru izradījis ko drusku līdzīgu tam, kas notika šajā ēkā ne tik senā pagātnē: sadalījis sastāvdaļās ne tikai cilvēka ķermeni, bet arī to, kas darās viņa iekšienē, nodīrājis skaisto, tīro fasādi un atklājis tās sāpes, kas zem tās slēpjas.

Divu lietuviešu dejotāju performance tās VVTF programmas daļas ietvaros, ko sauc "studentu šķūnis". Kamēr par citām pieaugušajiem paredzētajām izrādēm festivālā to aprakstā bija teikts kas līdzīgs kā "ja pēc izrādes esat gatavi ar savām atvasēm pārrunāt izrādē redzēto, droši ņemiet viņus līdzi", par šo Marina trāpīgi raksturoja: "Ja Pēc izrādes esat gatavi ar citiem pieaugušajiem pārrunāt izrādē redzēt, droši ņemiet viņus līdzi." Šis lasāms kopā ar skatītājiem sniegtu svarīgu informāciju izrādes aprakstā: "Izrādē paredzētas kailuma ainas."

Par turpinājumu izrādei pusaudžiem šajā VVTF man kļuva izrāde bērniem (nākamais loģiskais solis būtu iet uz "Vēdera sajūtām" - izrādi bēbīšiem, kas gan nebūtu iespējams, ja vien kāds mums neaizdotu zīdaini) "Saprasties". Vecuma auditorija izrādei noteikta 5+, mūsējie abi (9 un 6) līdz ar to kvalificējās. Ar bērnu izrādēm, protams, situācija ir tāda, ka nav jau nepieciešams, ka mēs uz tām dotos četratā, arī variants iet trijiem būtu pilnīgi pieņemams, taču VVTF ietvaros kaut kā iegājies ir kopīgs apmeklējums, un tas droši vien arī ir loģiski - ja ar bērniem iet viens vecāks, tas liecina par šaubām, ka tu kā pieaugušais šo izrādi izbaudīsi, kas, savukārt, nozīmē, ka tam vienam, kurš iet, tas ir tā kā pienākums un sods, un tas savukārt emocionālā līmenī šķiet nepareizi. Ja runa ir par izrādi teātrī Rīgā, situācija šķiet citādāka, nevaru skaidri formulēt, kāpēc, bet tur drīzāk darbojas loģika - uz izrādi dodas tas no mums, kurš to vairāk vēlas (nevis - tas, kurš mazāk nevēlas), un ir arī zināms, ka bērni uz izrādēm labprāt iet atkārtoti, līdz ar to - ja būs tā vērts, tad arī otram šī iespēja vēl tiks. Vai kaut kā tamlīdzīgi.

Šī gada Valmieras vasaras teātra festivālu uzsāku ar izrādi pusaudžiem - "Kurš sēdēs viņai blakus". Vispār jau šajā festivālā vairāk bija izrāžu pieaugušajiem, taču piektdienas vakarā šis man sanāca ērtākais variants. Un arī vispār - kālab gan lai es neskatītos pusaudžiem domātu izrādi? Kā teikt - šim dzīves periodam cauri esmu gājis, tā drāmas joprojām (domājams) spēju saprast, turklāt izrādes režisors un dramaturgs Ģirts Šolis ir +/- manas paaudzes pārstāvis, proti, diez vai viņš varētu attēlot tādus pusaudžus, no kuriem es neko nespēju saprast.

No rīta - ikrīta skrējiens, šoreiz pa Oulu, vismaz līdz centram bija tuvāk, nekā iepriekšējā dienā laukos. Ceļš veda pāri mazai saliņai, tad, šķiet, vai nu vēl viena sala, vai kaut kas tamlīdzīgs, un itin drīz jau biju tajā daļā, kuru iepriekšējā dienā apskatījām kāju pastaigas ietvaros. Kādu brīdi biju paskrējis pa pilsētu un noskaidrojis, ka pie vecā tirgus, kuru visi ceļveži reklamē apskatīt, drīkst novietot mašīnu uz pusstundu, kad izdomāju - vajadzētu aizdoties pēc golfa punkta, kuru man iedeva izteikti ārpus centra. Tā patiesībā bija ļoti laba izvēle, jo Universs šādā veidā mani nogādāja parkā ar nebeidzamiem tiltiņiem un pie smukiem Oulu burtiem. Tāpat tiku līdz pilsētas teritorijā esošai HES, kā arī apskatīju futbola stadionu. Tas viss nebūtu iespējams, ja ne nejauši iedotais golfa punkts - kārtējo reizi varēju būt pateicīgs šim savam hobijam. Uz parku izlēmu, ka aizdosimies arī visi kopā, drusku vēlāk. Jau atceļā no Golfa punkta attapos, ka es taču neesmu pabijis pie Oulu dzelzceļa stacijas - tā tomēr svēta lieta. Ok, tad vēl viens līkumiņš, un beigās skrējiens, kuru biju sākotnēji iecerējis maksimāli īsu (kāja ar tulznaino plāksteri sevišķi nemotivēja uz lieku mocīšanu), izvērtās uz astoņpadsmit kilometriem. Oh, well.