Ozzy Osbourne - Ordinary Man

Šajā ne pārāk dzīvespriecīgajā laikā droši vien ir vietā klausīties tādu leģendāru tumsas princi kā Oziju Osbornu. Ka kāds varētu teikt, ka savos gados (decembrī Ozijam palika 71) viņš diez vai joprojām kvalificējas prinča statusam, taču te es atļaušos iebilst - Ozijs ir gandrīz mēnesi jaunāks par Velsas princi Čārlzu. K.b.j.

Mike Judge - Silicon Valley Season 4

Silīcija ielejā esam pārvarējuši ekvatoru un ieejam fāzē, kad Pied Piper sāk kļūt par tādu uzņēmumu, kas tam ar laiku ļautu iegūt vienradža statusu. Protams, ceļš uz turieni ir garš un līkumots, līdz ar to ceturtās sezonas sākumā tiek iziets cauri versijai "Ja nu mēs taisītu video čata aplikāciju", kas visai ātri pārtop par kaut ko tādu, ko labāk nesaukt vārdā, jo kas zina, vai tā piesaukšana vien man nevarētu kādreiz atmaksāties vissliktākajā veidā (īsais raksturojums: tas ir video čats, kurā netiek pārbaudīts, vai tā lietotāji ir pilngadīgi). Līdz ar to Dinešs kā uzņēmuma CEO savas gaitas izbeidz tikpat strauji kā tās uzsācis. Tad vēl te parādās cita brīnišķīga aplikācija, kas ļauj noskaidrot, vai attēlā redzamais objekts ir vai nav hotdogs. Diemžēl Latvijas tirgū es tam potenciālu nesaskatu - ja vēl ar to varētu identificēt kartupeli, būtu cita lieta.

Anšlavs Eglītis - Es nebiju varonis

Anšlava Eglīša rakstnieka daiļradē ir grāmatas, kuras manās acīs ietilpst latviešu literatūras zelta fondā, ir izteikti viduvēji darbi, kas veido fonu, un ir romāni, kuri ir izpelnījušies gana labus vērtējumus no kritiķu un lasītāju puses, bet manī tie raisa asu pretreakciju. Romānam "Es nebiju varonis" bija visas iespējas iekļūt trešajā kategorijā, bet tas piezemējās otrajā plauktiņā. Grāmata vēsta par tās varoņa, kurš pats gan sevi pozicionē kā antivaroni, bet normālam lasītājam kļūst skaidrs, ka tieši tāds Rainis Ozolājs ir cilvēks, kurš 2.Pasaules kara apstākļos būtu saucams par varoni, gaitām 2.Pasaules karā un, ja salīdzina ar vēlākiem autora darbiem ("Piecas dienas", "Vai te var dabūt alu?"), autora skatījums uz globālajām norisēm šķiet izteikti sakarīgāks un mazāk polarizēts. Taču tas galīgi nenāk par labu ticamības elementam pašā romānā.