Kazhes pierakstu burtnīca

Aivaru Kļavi iepazinu kā "Avota laika" autoru, pēc tam kaut kas lasīts arī no viņa daiļliteratūras veikumiem, taču pēdējos gados šis autors cītīgi pievērsies grāmatu sērijai "Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija". Par to pozitiīvas atsauksmes esmu dzirdējis no savas māsas, un tā nu sanāca, ka vienu tās sējumu ieraudzīju Šampētera bibliotēkā, un tad nu to arī izlasīju. Iespējams, tā nav gluži pareizākā pieeja, grāmatu sēriju sākt lasīt no piektās daļas, bet - kāda grāmata man gadījās, tāda gadījās, un nav jau tā, ka te būtu kādi personāži, kurus man vajadzētu pazīt no iepriekšējām grāmatām un ka sākot no vidus, tu nevarēsi saprast, par ko ir runa un kāpēc tos hobitus kāds ved uz Izengārdu.

Nezinu, kas tieši man liedza veselu mūžību uzrakstīt savas emocijas par Gundegas Šmites stāstu krājumu "Koncerts stāstos". Parasti rakstīšana nevedas par darbiem, kur īsti nav ko pateikt, vai nu ilgi mocīts darbs, līdz izdevies tam tikt cauri, vai arī ir sajūta, ka grāmata varbūt ir laba, bet neesmu to sapratis. Šeit tā absolūti nebija: jau lasīšanas laikā sapratu, ka man šis darbs šķiet lielisks. Vispār jau primāri Gundega Šmite ir muzikoloģe un komponiste, bet pēdējos gados pievērsusies prozas darbiem, šis pat nav pirmais no tiem (viņas pirmā grāmata "Grieķu svīta" bija nominēta Literatūras gada balvai kā gada debija).

Par "Teātri" man atgādināja Valentīnas Freimanes grāmata "Antigones likums", kurā šis tas pastāstīts par Jāņa Streiča leģendāro filmu, kuru pēdējo reizi esmu redzējis ļoti sen. Līdz tās atkārtotai skatīšanai vēl neesmu ticis, taču Rozulas skolas bibliotēkā ieraudzīju Somerseta Moema grāmatu un izlēmu - varētu to izlasīt. Ja saņemsimies filmai, tad būs interesanti salīdzināt, kas tajā mainīts. Vienlaikus grāmatas lasīšanas procesā abstrahēties no tā, ka Džūlija Lamberte patiesībā ir Vija Artmane, līdz galam nevarēju.

Sākšu ar atrunu: gudrāk būtu bijis šo tekstu nerakstīt, bet savu viedokli paturēt pie sevis. Mans viedoklis noteikti absolūti nesaskan ar vairuma H sektorā bijušo uzskatiem. Taču reizēm ir tā, ka paklusēt nesanāk. Un te nu būs.

Rakstu krājums, kas tapis pēc šai pašai tēmai veltītas konferences, ir lielisks paraugs darbam, kura konteksts divdesmit gadus vēlāk šķiet pamatīgi izmainījies, daudzu iesaistīto personāžu pasaules uztvere pa šo laiku ir izgājusi vienu vai vairākus pārmaiņu ciklus un ir tēmas, kuras 2025. gadā man šajā grāmatā šķiet nākušas no senas pagātnes, bet citas - super aktuālas arī mūsdienās, tikai drusku citā kontekstā.

Diezgan droši šī ir pirmā manis lasītā grāmata, kuras autors ir dzimis šajā tūkstošgadē. Skaidrs, ka pamazām tādu grāmatu kļūs arvien vairāk, bet Gusta Ābeles debijas romāns "Pasaulē mīļākais klusums" kaut kādā ziņā man kļūst par zīmīgu atskaites punktu. Tas, savukārt, mani noteikti dara par pārāk vecu, lai šo grāmatu varētu pilnībā novērtēt - tā stāsta par gluži citas paaudzes pusaudzību nekā manis pieredzētā, un daudzas Svena, Karla, Aras, Jūlijas un pārējo viņu biedru problēmas mūsu laikos nebija aktuālas. Atsauksmēs Goodreads lasīju, ka šī grāmata dažai lasītājai esot gluži kā cita variācija par "Jelgava '94", bet tas nu gan man nenostrādāja.

Pirms vērtēt "Antigones likumu", ir jāsaprot fundamentālā atšķirība starp to un Valentīnas Freimanes pirmo atmiņu grāmatu "Ardievu, Atlantīda!". Proti, pati grāmatas galvenā varone ne tikai nepiedzīvoja šī darba izdošanu, bet arī nepaspēja iesaistīties šo atmiņu pārtapšanā no audio formātā ierakstītām intervijām rakstītā tekstā. Līdz ar to ir neiespējami teikt, cik lielā mērā šī grāmata sakrīt ar to, kādu to būtu vēlējusies redzēt pati Valentīna un kāds būtu viņas spriedums par tieši šādu versiju. Līdz ar to - ja man ir kādas pretenzijas, tad tās izsakāmas Jolantai Treilei, kura pieticīgi sevi dēvē par grāmatas redaktori, taču viņa ir uzskatāma vismaz par līdzautori. Tas gan nenozīmē, ka man patiešām ir kādas pretenzijas pret šo grāmatu, vienkārši ar to gribu teikt, ka šis teksts ir pilnīgi citāds, nekā pirmajā grāmatā - tur Valentīna pati noteica to, kādu viņa sevi vēlas pasniegt lasītājam, bet te tas palika redaktores ziņā.

Gadās rūpīgāk plānoti ceļojumi un gadās mazāk rūpīgi plānoti ceļojumi. Uz jautājumu: "Kur tu noteikti vēlētos kādreiz aizbraukt?" es nebūtu iedomāties atbildēt: "Uz Orhūsu!" kaut vai tālab, ka par šādas pilsētas eksistenci es biju informēts tikai tādā mērā, ka kaut kad biju tās lidostas vārdu redzējis Ryanair mājaslapā. Un patiesībā tieši tā lapa arī kļuva par iemeslu šim braucienam. Kaut kad agrā pavasarī Ryanair izziņoja kārtējos "lētos lidojumus" un, sev par pārsteigumu, ieraudzīju, ka uz Orhūsu patiešām var aizlidot pa lēto (diviem cilvēkiem turp-atpakaļ - ap deviņdesmit eiro, pēdējos gados šādi piedāvājumi ir retums). Marina, iepazinusies ar izlidošanas un ielidošanas laikiem, pateica, ka viņa no šāda piedāvājuma atturēsies, jo ar Jurģi jau tāpat ceļojumu neizbaudīt (tā ir tiesa), tad nu vienojāmies, ka lidošu es ar Esteri. Viņai gan nācās izlaist divas dienas skolā, bet šo laiku mācību ziņā diezgan godprātīgi kompensējām un... tu jau nevienam to neteiksi, ka viņa tās dienas skolā izlaida, ne?

Turpinot apvienot ceļojumus ar futbola spēļu apmeklējumiem, sanāca paviesoties Dānijas Superlīgas spēlē. Patiesībā šis nebija pats vieglākais uzdevums: Dānijā bijām no ceturtdienas līdz svētdienai, un visas supelīgas spēles notika tieši svētdienā (sākotnēji man bija cerības, ka kādas spēles varētu būt sestdien). No loģistikas viedokļa sakarīgākais variants būtu apmeklēt Orhūsas AGF spēli pret "Randers", taču tur viss izrādījās slikti. Kālab tā? AGF normālais stadions jau kādu laiku ir rekonstrukcijā un šobrīd savas mājas spēles AGF aizvada priekšpilsētā ar nosaukumu Veljby stadionā, kurā ir vien daži simti sēdvietu un daudz stāvvietu. Vai es gribētu ar Esteri skatīties futbolu no stāvvietas? Nē. Tad pārgāju pie plāna B - spēles starp Silkeborg un Sønderjyske. No Orhūsas līdz Silkeborgai ir kādi 50 kilometri, ar vilcienu šis attālums bija paveicams. Nopirku divas biļetes ģimeņu sektorā (tāds atrodas aiz vieniem no vārtiem), un tad atlika vien tikt uz spēli. Par biļešu cenām: lētajā sektorā biļete pieaugušajam izmaksā 120 kronas, bērnam 60 (summā tie ir 24 eiro - manuprāt, sakarīga summa šī līmeņa futbolam).

Entonija Trolopa romāns "Orlija ferma" ir tik apjomīgs, ka iesāku to lasīt martā, lidojumā uz Londonu, bet pabeidzu maijā, ceļojumā uz Orhūsu. Protams, pa vidu ir lasītas citas grāmatas, bet šis monumentālais darbs (vairāk kā 800 lappuses) noteikti ir viens no apjomīgākajiem literārajiem veikumiem, ko esmu izlasījis pēdējo desmit gadu laikā.