Vakardienas analītiķis

Amerikāņu rakstnieku Džonu Čīveru mēdzot saukt par suburbijas Čehovu. Šāds īss un lakonisks apraksts viņam diezgan labi atbilst, protams, ņemot vērā, ka savus darbus viņš rakstīja 20. gadsimtā, līdz ar to stilistikā un tematikā mazliet atšķirības no Čehova laikiem ir.

Labi, ka es pirms iet uz kino, lai skatītos Jāņa Kursieša filmu "Oļegs", nebiju redzējis tās treileri, citādi es nebūtu sadūšojies to skatīties! Ja tev būtu gadījies tā, ka treileris ir nositis vēlmi redzēt filmu, jo tajā viss ir par drūmu un šaušalīgu, un tu nevēlies zināt vairāk, varbūt šī būs tā reize, kad manī ir vērts ieklausīties. Viss nav tik melni, un filma ir daudz niansētākā, nekā vēsta tās reklāmas rullītis.

Patiesībā es biju izlēmis uz šo spēli vispār neiet. Neesmu tajos gados, lai par vienīgo motivāciju futbola spēles apmeklējumam kalpotu iespēja apskatīties uz kādu slavenu ārzemju futbolistu. Tikmēr iet skatīties uz Latvijas izlasi vispār nav nekādas jēgas. Plāns man bija ignorēt šīs vienības spēles līdz neticamajam brīdim, kad Latvija būs nospēlējusi vismaz neizšķirti ar valsti, kurā ir miljons iedzīvotāju un kuras nosaukums nav ne Lietuva, ne Igaunija, taču Edijam izrādījās lieka biļete un tad nu tomēr aizgāju.

Vēlā mīla lieliski iederas šī gada laikā Latvijas teātros aktualizētajai tēmai par mīlestību tuvāk mūža nogalei. Tiesa, šī nav tāda izrāde, uz kuru droši var iet kopā ar vecmāmiņu - ja vien tu neizspēlē garāku šaha partiju, kuras mērķis ir kļūt par mantinieku piecistabu dzīvoklim pretī Nacionālajai operai.

Kā jau arī biju plānojis, vakar aizgāju uz Eiropas līgas spēli starp Budapeštas Ferencvaros un Ludogorets no Bulgārijas. Lieki teikt, ka biju cerējis, ka izloze ungāriem piedāvās kaut ko aizraujošāku par šo bulgāru klubu kā pretiniekus, bet arī šāda līmeņa komandas man bieži negadās redzēt spēlējam, līdz ar to iespēja bija jāizmanto, turklāt jau Ungārijas līgas spēlē biju pārliecinājies, ka atmosfēra Groupama stadionā parasti ir ļoti laba.

Ervē Bazēns ir franču rakstnieks, kura darbi īpaši labi bija zināmi PSRS, ko veicināja viņa simpātijas pret komunistisko partiju un skeptiskā attieksme pret to valsts iekārtu, kurā nācās dzīvot pašam. Dīvainā kārtā diezgan cienīts viņš bija arī Francijā (lielākoties jau savienībā izdotie ārzemju autori bija ievērojami tikai savas pārliecības dēļ), kur teju 25 gadu garumā bija prestižās Gonkūru akadēmijas prezidents. Savā literārajā darbībā Bazēns pieskaitāms naturālismam un/vai reālismam, ne ar kādām modernām literārām tendencēm viņš neaizrāvās, galvenokārt rakstīja ģimenes drāmas, kāda ir arī šī konkrētā grāmata.

Ja kaut ko futbola ziņā Ungārijā nevar pārmest, tad tas būtu pārmērīgi vienkāršs process spēļu apmeklējumam. Vienu reizi pirms pāris gadiem mēģinājums aiziet uz Ungārijas līgas spēli kopā ar pāris kolēģiem jau bija piedzīvojis fiasko, bet toreiz tam vismaz bija gandrīz objektīvs attaisnojums - ja tu vienkārši sadomā aiziet uz "kaut kādu futbolu", bet izrādās, ka tas ir gada lielākais mačs Ungārijas līgā, kuram abu klubu ultras jau mēnešiem iepriekš gatavo beisbola nūjas un kastetes (tēlaini izsakoties, šķiet, ka reāli šobrīd huligānisms Ungārijas futbolā ir savaldīts), tad tur tu vari saprast, ka tik viegli viss nebūs. Bet tagad nāca mēģinājums numur 2, par kuru izstāstīšu zemāk.

Savā otrajā romānā Pāvils Rozītis ievieš zināmas korekcijas receptē, bet pagatavotais ēdiens joprojām sanāk diezgan nebaudāms. Mazliet par to, ko īsti autors ir pagatavojis.

Pāvils Rozītis vairumam noteikti ir zināms kā sociāli kritiskā, vienlaikus mazliet uz bulvārpresi tendētā "Cepļa" autors. Pateicoties šīs grāmatas kritiskajai attieksmei pret daudziem procesiem (un vēl jo vairāk - buržuāzijas aprindās) neatkarīgajā Latvijā, "Ceplis" bija tīkama literatūra arī padomju laikos. Taču Rozītis, protams, nesākās ar "Cepli", un viņa pirmais romāns "Divas sejas" līdz 50 gadu garumā no latviešu literatūras bija pazudis, atkārtoti dienasgaismu ieraugot vien 1991. gadā. Jautājums - cik liels bija šis zaudējums?

Tā īsti nebija plānots, bet neilgi pēc "Tad un tagad" izlasīju vēl vienu Somerseta Moema darbu - šoreiz romānu "Ziemassvētku brīvdienas", kas izrādījās daudz interesantāks par manu iepriekšējo saskarsmi ar šo autoru. Patiesībā mani jau pārliecināja tās anotācija (atkal lasīju Moemu krievu tulkojumā), kur bija teikts, ka līdz šim laikam krievu lasītājam sava satura dēļ grāmata nebija pieejama, kas lika domāt - te būs kaut kas pikants! Un savā ziņā tā arī ir.