Vilcieniņu meistarība ir atpakaļ!

Atslēgas vārdi: vilcieniņi
Vilcieniņu meistarība savas gaitas izbeidza 2020. gadā līdz ar pandēmijas iestāšanos. Domājams, ka vairums savulaik uzticīgo un uzticamo "Restorānvagona" lasītāju vairs neticēja, ka viņiem vēl kādreiz būs iespēja lasīt par blokiem Dānija - Lindau maršrutā, garšīgajiem Raita burgeriem un laikraksta praktikantu piedzīvojumiem netīrākajos Rīgas bāros. Un tomēr tas ir noticis - līdzīgi kā Fenikss ar partijas "Latvijas attīstībai" svētību, arī VM ir atpakaļ no pandēmijas izraisītās dīkstāves un gatava iepriecināt kā savus dalībniekus, tā arī sekotājus un, protams, nest Latvijas vārdu pasaulē.

Guntis Keisels - Rīga sporto gadsimtu griežos

Grāmata "Rīga sporto gadsimtu griežos" izrādījās mazliet citādāks izdevums, nekā es biju cerējis. Uzmetis tai paviršu skatienu, es secināju, ka tas būs izdevums par laika gaitā pārmaiņas piedzīvojušajām sporta būvēm Rīgā. Pēc principa - stāsts par Hipodroma izaugsmi un sabrukumu, VEF stadiona, Rīgas sporta pils un tamlīdzīgu objektu vēsturi, proti, vietām, kurās Rīgā varēja un var sportot. Daļēji šo uzdevumu šī grāmata patiešām mēģina veikt, bet daudz lielāku daļu tās, nekā es biju cerējis, aizņem stāsti par cilvēkiem, kas Rīgā ir sportojuši un turpina sportot. Šis saturs ir dīvains kaut vai ar to, ka Rīgas gadījumā vispār man šķiet pretdabiski izcelt tos Latvijas sportistu, kuri ir bijuši saistīti ar galvaspilsētu - jo tāds ir lielumlielais vairums, un tas, ka te izceļ "dzimušos rīdziniekus", tad viņiem līdzās liek sportistus, kuri dzīves laikā pārcēlušies uz Rīgu, plus vēl pieplusē iebraucējus no padomijas, tai skaitā tādus, kas Rīgā ilgstoši neuzkavējās, lai man galīgi nebūtu skaidrs, kāpēc šis ir vajadzīgs. Šāds koncepts strādā itin labi, ja tu gribi izstāstīt, piemēram, Liepājas sportošanas vēsturi - tur ir kaut kāds lokālpatriotisms, kas liek cilvēkiem domāt, ka "Anastasija Sevastova ir mūsējā", kamēr Rīgas gadījumā - vai tiešām kāds reāls rīdzinieks lepojas, ka Igors Vihrovs ir dzimis ar viņu vienā pilsētā (ne tādā ziņā, ka man būtu kaut kas konkrēti pret Vihrovu, bet ka rīdzinieki par sportistiem nedomā kategorijās "rīdzinieks" / "nerīdzinieks"). Līdz ar to liela daļa šīs grāmatas mani gluži vienkārši ne pārāk interesē - un atkal jau te ir īpatnēja izpratne par sasniegumu nozīmīgumu, ja Ernesta Gulbja top 10 pasaules rangā tenisā ir piesaukts kā attaisnojums tam, ka vispār jau viņam te nebūtu jābūt, jo Gulbis nav uzvarējis Grand slam turnīros, tikām Ilmāra Briča godalgotas vietas Eiropas čempionātā biatlonā (kas patiesībā bija nesalīdzināmi mazāk prestiži nekā Maļuhina uzvara pasaules kausa posmā) te ir pieminētas.

Lauris Gundars - Apglabāt uz valsts rēķina

Izlasījis Laura Gundara grāmatu par Gunāru Astru, devu viņam tādu uzticības kredītu, kādu parasti autoram no manis izpelnīties ir ļoti grūti, proti, es atzinu viņu par gana labu esam, lai ķertos pie citas viņa grāmatas ar vairāk kā 500 lappusēm. Parasti es šajā ziņā esmu ļoti aizspriedumains - autoram ar vairākām ne tik biezām grāmatām ir mani jāpārliecina, ka man ir darīšana ar vienu no tiem literātiem, kas spēj noturēt manu interesi par savu vēstījumu tik lielā lappušu skaitā. Un tā mēs nonākam pie "Apglabāt uz valsts rēķina".

Andrus Kivirähk - Lidojums uz mēnesi

Kāds saguris Kosmonauts jau ilgāku laiku sēž kafejncījā, jo viņam negribas doties uz dzīvokli, kur neviens viņu negaida. Visi viņu atpazīst, bet neviens viņu nepazīst - katrs ir lasījis avīzēs par viņa ceļojumiem, zina vai nu par krāsainajām nūjiņām, ko viņš ir atvedis no Mēness vai par kādiem citiem niekiem, kam vispār nav nozīmes, bet Kosmonautu kā cilvēku neviens ne tikai nepazīst, bet man nevēlas pazīt. Grāmatas gaitā viņš gan sastapsies ar vairākiem (skaitā septiņiem) cilvēkiem, kuri viņu kādreiz pazinuši un pat ar Lielo pelēko vilku, taču arī visi šie runās par visu ko, bet galīgi ne par Kosmonautu. Patiesībā tieši par viņu mēs grāmatas gaitā uzzināsim vismazāk, lai arī ne mirkli viņš nebūs ārpus mūsu redzesloka.

Meinardas Valkevičius - Nelly Jelly World

Linas Žutautes grāmatas par "Kiku Miku" mūsu mājās ir bijušas grāvējs, kopš ar tādām iepazināmies pirms nu jau saviem četriem gadiem noteikti. Par Kiku Miku "fano" gan Estere, gan Jurģis, līdzās standarta grāmatām iegādātas arī pāris Kikas Mikas enciklopēdijas un nesen - arī puzles. Uzzinot, ka lietuviešu bērnu literatūras dižpārdoklis tagad pieejams arī multfilmu veidā, sapratām - būs jāskatās. Un te nu jāsaka - grāmatas ir labākas. Patlaban pieejamas astoņas sērijas, vai nākotnē gaidāmas vēl - patiesībā man ir gluži vienalga.

Linda Apse - Manas [ie]spējas. Māris Verpakovskis

Sportistu biogrāfijas sevišķi bieži nelasu, patiesībā vispār autobiogrāfiski darbi nav mans lauciņš - lai arī šīs grāmatas autore Linda Apse uz tās aizmugurējā vāka apgalvo, ka autobiogrāfija ir vispersonīgākais grāmatas veids, bieži tā ir arī visliekulīgākais. Stāsts par to cilvēku, kāds tu gribētu būt. Un tur pat nav īsti svarīgi - vai varoņa vārds ir norādīts kā grāmatas autors, vai arī oficiāli atzīts, ka tekstu rakstījis cits, bet ar varoni runājis un saskaņojis. Līdz ar to es biogrāfisku grāmatu droši vien mazāk uztveru par dokumentālu prozu, bet vairāk kā literāru darbu, un tad arī vērtēju - vai šī grāmata par izdomātu tēlu, kuram piešķirts reāla cilvēka vārds un šādi tādi vaibsti, spēj mani aizraut sev līdzi vai nē.

ansis - Koncerts Palladium

Palladium. ansis. Netīrās cilpas.

Anšlavs Eglītis - Dienasgrāmatas

Anšlava Eglīša dienasgrāmatas ir labs papildinājums viņa daiļradei, lai labāk varētu saprast, kā darbojās mākslinieka mehānisms un kā rakstnieks veidojās kā cilvēks un personība. Nevaru gan teikt, ka šī grāmata sniegtu daudz pārsteigumu, drīzāk tā apstiprina pieņēmumus, līdz kuriem var nonākt pats, turklāt itin daudz no tās nonāca Ievas Strukas monogrāfijā par Eglīti. Vienlaikus šo grāmatu var lasīt kā patstāvīgu Bildungsroman, kurš turklāt nejauši padevies modernāks par īstiem Eglīša romāniem - bez pietātes pret romāna struktūru, ar pārlēcieniem laikā, un bez jebkāda loģiska atrisinājuma.

Ilgvars Forands - Latvijas sporta apskats

Par šo grāmatu es varētu rakstīt gari un plaši, kālab tieši tā ir slikta, bet centīšos būt iespējami lakonisks - jo gluži vienkārši tā nav padziļinātas analīzes vērta. "Latvijas sporta apskatam" par pamatu kalpoja 1994. gadā izdotā "Latvijas sporta vēsture", kuras galvenais autors tāpat bija Ilgvars Forands, lai arī daļu tekstu viņš bija saņēmis "mantojumā" no mūžībā aizsauktā vēsturnieka Ērika Kehra. Tā grāmata bija pilna dažādām neprecizitātēm, dīvaini atlasītiem faktiem, plus vēl ar pamatīgu padomju ideoloģijas smaku - jo Kehra teksts bija uzsākts 1981. gadā un, kā šķiet, Forands nebija pacenties tekstu iztīrīt no nodevām sistēmai. 2021. gadā izdotā grāmata vairs nepretendē uz "sporta vēstures" statusu, bet ir tikai "apskats", ko autors arī ievadā pasniedz diezgan zinātniskā veidā, taču tas nemaina faktu, ka šī grāmata ir vecas un stipri sliktas grāmatas papildinātas un pārlabots izdevums, daudzas kļūdas no kura tomēr ir pārceļojušas uz jauno veikumu.

Mamma vēl smaida

Atsauksmes par latviešu filmām pašas par sevi veido atsevišķu mākslas formu: tā, iepazīstoties ar Internetā atrodamajām profesionālajām un pusprofesionālajām recenzijām par Elzas Gaujas debijas filmu "Mamma vēl smaida", var iegūt gluži citu priekšstatu par šo filmu, nekā to reāli noskatoties. Ticamākais iemesls (kā nu bez sazvērestības teorijas no manas puses) - sava tusiņa interešu sargāšana, plus - kaut kāds specifiska veida politkorektums, ka ir cilvēki, kuru mākslas darbi ir jāvērtē pozitīvāk, jo tos ir veidojuši "pareizie ļaudis", un te nu mēs nonākam pie (kā to prezentē) melnās komēdijas "Mamma vēl smaida", par kuru mans viedoklis noteikti ir daudz kritiskāks, nekā vispārpieņemts.
2024-01-26 | Mamma vēl smaida