Spriedelējumus par šo romānu sākšu ar personisku stāstiņu. Pagājušajā nedēļā sēdēju vilcienā Tukums - Rīga kopā ar savu velosipēdu, ar kuru biju izbraucis pirmo no maršrutiem kārtējā izaicinājuma (Velo Loko Motīvs) ietvaros. Tā kā zināju, ka gabaliņš būs vilcienā jābrauc, man bija līdzi grāmata, šī grāmata, Virdžīnijas un Jāņa Lejiņu kopdarbs "Straupes pilskungi". Sāku šo grāmatu lasīt, bet jau kaut kur tuvāk Jūrmalai, blakus piesēdas divas kundzes, teiksim, pusmūžā. Savā starpā viņas sarunājās krieviski, bet te pēkšņi viena no viņām pārgāja uz latviešu valodu un vērsās pie manis ar jautājumu, vai grāmata, ko lasu, ir vēsturiskos notikumos balstīta. Atbildēju, ka nav gan. Kundze pauda nožēlu, jo viņa, redz, vada ekskursiju grupas un tai skaitā uz Straupes pili, un vēsturisks materiāls viņai būt noderīgs. Apliecināju, ka es pats arī kaut kā biju iztēlojies, ka tur būs kaut kas par vēsturi, bet - ja nu nav, tad nav. Sarunu ar kundzēm neturpināju, bet jāatzīst, ka lasīšana man tāpat neko diži nevedās - es nemāku izslēgt "fona troksni", turklāt kundžu saruna par dažādiem tūrisma objektiem bija iz tās kategorijas, kur es visu laiku gaidīju - varbūt radīsies kāda dabiska izdevība pareklamēt Rozulas skolas pakalpojumus. Bet neradās. Līdz ar to nopietnāk grāmatas lasīšanai pievērsos jau Rīgā.

Bagātīgajā vēstuļu komplektā, ko saglabāja mana vecmāmiņa, itin daudz ir satura, kas nav tieši dzimtas stāsti, jo tie vēsta par cilvēkiem, ar kuriem neesam rados. Daļa no tām - vecmāmiņas sarakste ar viņas draudzenēm. Ar vairākām no viņām sarakste ilgāka vairākas desmitgades, tai skaitā - šķērsojot kontinentus, jo vairums vecmāmiņas draudzeņu nonāca trimdā un līdz ar to klātienes tikšanās viņām vairs nebija iespējama.

Marks Levijs ir itin populārs mūsdienu Francijas autors, visvairāk zināms ar to, ka viņa debijas romāna adaptāciju producēja Stīvens Spīlbergs, un to romānu, kā izrādās, esmu pat lasījis, lai arī atmiņā man nekas no tā nav palicis. Ticami, ka "Ēnu zaglis" ies tajā pašā plauktiņā. Bet vispār franču valodā es ne vienmēr lasu tālab, lai iepazītu kaut ko vērtīgu, biežāk - lai kaut cik trenētu savas spējas uztvert saturu šajā valodā.

Nav sevišķi šokējoši, ka "Dons Kihots" kļuva man par pirmo leģendārā Jaunatnes teātra režisora Ādolfa Šapiro režisēto iestudējumu, ko redzēju klātienē (ierakstā pirms vairāk kā 20 gadiem ir redzēta "Centrifūga", bet teātris tomēr ir gaisoša māksla, ko rāda šeit un tagad, un pēc veciem ierakstiem kaut ko spriest par izrādes kvalitātēm tad, kad tā spēlēta, var vien ļoti aptuveni). Pēdējā laikā motivācijas apmeklēt izrādes atjaunotajā teātra namā Lāčplēša ielā pārāk daudz nav - arvien grūtāk man nākas nošķirt izcilo režisoru Alvi Hermani no apšaubāmas kvalitātes populista Alvja Hermaņa un, protams, kaut kāda ietekme otrajam ir gan uz paša A. H. iestudējumiem, gan arī uz visām izrādēm, ko šajā teātrī rada citi režisori. Un tomēr - Šapiro atgriešanās Lāčplēša ielā - tas šķita kaut kas tāds, ko klājas redzēt, arī tad, ja tu negaidi, ka šī izrāde tev sniegs TĀDU pieredzi, kuras raksturošanai nepieciešama "Caps Lock" taustiņa lietošana. Uz izrādi devos kopā ar Marinu (liels Paldies tētim, kas piekrita pavadīt garu vakaru ar mazbērniem; ok, patiesībā jau viņu stādīja fakta priekšā) un savu māsu Irēnu, kura, atšķirībā no manis, Servantesa romānu bija nesen pāršķirstījusi un līdz ar to varēja novērtēt to, cik tuvs šis iestudējums ir oriģinālam.

Esterei ļoti patika iepriekšējā Zanes Volkinšteines grāmata "Bīstamais dārziņš" un, uzzinājusi, ka tai ir turpinājums, kas turklāt vēsta par pašai Esterei šobrīd aktuālāku tēmu, protams, ka viņa vēlējās savā īpašumā iegūt arī "Bīstamo skolu". Kā jau tas ir ierasts mūsmājās, Estere gan izlasīja šo grāmatu pati, gan vēlējās, lai vakaros to lasu viņai priekšā, kā rezultātā arī man ir radies kāds priekšstats par šo izdevumu.

Vai ir jēga dalīties iespaidos par izrādi, kuru nupat teātrī rādīja pēdējo reizi? Īsti nevienam jau vairs šāds apraksts neko nedos - ne tas tevi motivēs noskatīties pašam, ne atturēs no šāda nevajadzīga soļa. Bet, ja jau tā sanāca, ka es Kvadrifrona iestudējumu "Debesīs cerams nebesīs" skatījos priekšpēdējā reizē, kad tāda iespēja pastāvēja, neko nepadarīsi.

Pagājusi vesela mūžība, kopš biju lasījis kaut ko no Dirrenmata darbiem. Savulaik ar viņa daiļradi iepazinos itin pamatīgi, iepazīstot dažādus Gētes institūta bibliotēkā lasāmos sējumus. Arī šoreiz Gētes institūts nav bez vainas, atšķirība vien tāda, ka grāmatu ņēmu nevis fiziskajā, bet digitālajā tā bibliotēkas versijā. Jā, Onleihe pakalpojumu noteikti varu ieteikt - bez maksas iespējams lasīt ļoti plašu daudzumu vāciski rakstīto un izdoto grāmatu, tai skaitā - daudz jaunākus darbus nekā šis Dirrenmata romāns.

Rafaels Bobs Vaksbergs, atbilstoši manai izpratnei izcilā animācijas seriāla "Bojack Horseman" radītājs, ir atgriezies ar savu jaunāko veikumu. Atšķirībā no "Bojack", kur bija daudz nesaudzīga skatījuma uz slavenību kultūru, to, ko slavenībām (galvenokārt - vīriešiem) sabiedrība ir gatava piedot, "Long Story Short" ir daudz intīmāks saturs, kur iedvesma smelta paša ģimenes stāstā. Proti, šis animācijas seriāls vēsta par kādu Amerikas ebreju ģimeni un epizodēm tās pārstāvju dzīvē vairāku gadu desmitu garumā. Te uzreiz jāpiebilst, ka šis saturs ir absolūti apolitisks - kā jau teikts, tas ir privāts ģimenes stāsts, vienīgā reize, kad kaut kur tuvāk priekšplānam parādās politiski notikumi, ir "prom" ballīte vidusskolā pēc 11. septembra, kurā dominē tobrīd aktuālā tēma "mums ar visu savā attieksmē jādemonstrē, ka teroristi nav uzvarējuši". Bet visādi citādi tas ir stāsts par mazajām drāmām, nevis lielajām.

Kārtējā vēstule iz manas ģimenes krājumu apcirkņiem. Rakstīta manai vecmāmaiņai Ludmilai Znotiņai, autore - viņas kurasbiedrene Latvijas Universitātē Vera Irbe. Šķiet, ka šī krājumā ir vienīgā Irbes jaunkundzes vēstule. No LU studentu datubāzes par viņu noskaidrots sekojošais: dzimusi 1907. gada 8. maijā Maskavā, tēva vārds Pauls, 1926. gadā beigusi Rīgas Tailovas krievu ģimnāziju, 1927. gadā uzsākusi vēstures studijas LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, pie diploma tikusi 1940. gadā. Neko vairāk nezinu, tai skaitā - vai Ludmila un Vera bija draudzenes, un vai Vera varētu būt atrodama kādās bildēs Ludmilas albumos. Lūk, vēstules teksts (tulkojumā no krievu valodas):

Visbiežāk jebkuras rokgrupas seja ir tās solists. Kad tev saka: "The Hobos", tu dzirdi - Ūdrītis. Kad saka: "Manta", tu dzirdi - Šubrovskis. Kad saka: "Prāta vētra", tu dzirdi: "Uzstāšanās krievijas armijas festivālos." Protams, ir grupas, kurās solists nav līderis, piemēram, ja grupā nav solista. Ir grupas, kuru seja ir solo ģitārists, daudz retāk - kāds cits no instrumentālistiem. Taču grupas "Nielslens Lielsliens" seja neapšaubāmi ir tās dejotājs Oskars Moore. Un tas par spīti tam, ka arī Vija Moore ir gana ekspresīva persona, nemaz nerunājot par Klāvu Kalnaču, kurš jau no "Židrūna" laikiem ir zināms kā atraktīvs solists. Bet Oskara priekšā viņi abi, protams, nobāl.