Kazhes pierakstu burtnīca

Gandrīz ik reizes, kad nonāku bibliotēkā, kādu grāmatu paņemu no "šobrīd aktuāls" stenda. 2026. gada janvāris aizritēja Raimonda Paula 90 gadu jubilejas zīmē un līdz ar to nav nekāds brīnums, ka bibliotēkā bija izlikta visa ar Paula kungu saistītā literatūra. Būtu liels pārspīlējums teikt, ka es būtu sevišķs viņa daiļrades cienītājs, un pret Paulu kā personību mana attieksme arī ir sarežģīta. Ir lietas, ko nav iespējams noliegt: sākot jau ar to, ka pat lielākais skeptiķis būs spiests atzīt, ka lipīgu melodiju radīšanā Paulam ilgus gadu desmitus Latvijā nebija līdzvērtīgu konkurentu. Un tāpat pat lielākais viņa nīdējs, kuram varbūt tās lipīgās melodijas pa ausīm nāk ārā un vemt gribās, nevarēs noliegt, ka muzikālā (un ne tikai muzikālā) ilgmūžība, ko ir apliecinājis šī stāsta galvenais varonis, ir fenomenāla. Deviņdesmit gadu vecumā joprojām koncertēt, spēlēt klavieres, uzstāties publiski - tas tomēr ir kaut kas. Un, lai nu ko, bet atmiekšķējušās smadzenes Paulam arī nepārmetīsi, tas tev nav Imanta Kalniņa gadījums.

Izlasījis otro stāstu krājumu par Tēva Brauna dēkām (tām veltīju atceļu no Stambulas), esmu spiests atzīt, ka man ir gana, diez vai gribēšu šo pasākumu turpināt. Patiesībā jau arī pats Čestertons pēc "Tēva Brauna gudrības" (vai varbūt vieduma) izlēma no šī personāža atteikties, jo pats viņš to uzskatīja par tīro maizes darbus un jaunus stāstus tapināja vien tad, kad kabata spieda, un atdzīvināja šo personāžu vien padsmit gadus vēlāk, kādu laiku pēc Pirmā pasaules kara. Taču man radās iespaids, ka jau šajā brīdī autors bija sācis sevi atražot un Tēva Brauna iespējas izsmēlis.

Keitija Bārbale ir viena sasodīti feina dziesminiece, kas mīt kaut kādā man līdz galam neskaidrā nišā - ko nosaka arī viņas iederība Latvijas mūzikas panorāmā. Viņa nenoliedzama ir piederīga alternatīvajiem - nav viņa to mākslinieku vidū, ko iemīļotu komercradio (vai vismaz Radio Pieci), taču viņas mūzika absolūti nešķiet tik nepieradināta, lai Keitiju Bārbali nevarētu klausīties spicas vidusskolnieces. "visstulbākā diena mūžā" varētu būt tāds ballīšu grāvējs, ka vai bail, un tomēr nekur ārpus Radio Naba tā nav populāra (15'000 klausījumu Spotify - tas nav nekas fenomenāls, labi ja "Grēcīgo partizānu" līmenis). Balss Keitijai nav tāda, kas varētu raisīt plašus protestus (kā tas ir Evijas Vēberes gadījumā), drīzāk Māras Upmanes stilā, dziesmu tematika nav nekāda pārmudrītā, itin daudz ir par attiecībām. Nē, par laimi ne banālā formā, bet arī bez kaut kāda šizobaleta.

Esmu pārliecināts, ka kaut kādus no Čestertona stāstiem par tēvu Braunu es esmu lasījis. Kur, kad un kāpēc - tie ir labi jautājumi, uz kuriem atbildēt nespēju. Iespējams, kaut ko cauršķirstīju tajā pašā grāmatā, kuru, man tā pašam šķiet, es varētu būt atvedis no kāda no braucieniem uz Angliju savai mammai. To gan ir neiespējami pārbaudīt (gan faktu, ka atvedu grāmatu, gan, ka no tās kaut ko lasīju). Taču blogā par to rakstījis neesmu (un tas ir senāks par manu pirmo patstāvīgo braucienu uz Angliju), un patiesībā jau nav arī tā, ka tas būtu sevišķi svarīgi.

Šī ir viena no tām latviešu filmām, kuru dažādu iemeslu dēļ es nebiju sevišķi motivēts skatīties tad, kad tā iznāca uz ekrāniem. Pirmkārt, galīgi nav tā, ka man būtu tās siltākās attiecības ar Aleksandra Grīna romānu, kas ir pamatā šai filmai. Būdams tolaik godprātīgs skolēns, izlasījis to tiku, bet kara literatūra vispār nav man pati tuvākā tēma, ciktāl tas attiecas uz aktīvo karadarbību frontē. Un vispār jebkas, kas saistījās ar obligāto literatūru skolā, tur bija sava deva pretestības tam, ko skolotāji mēģināja manī iepotēt. Plus par filmu, cik atceros, tur bija sava tiesa potenciāli šaubīga tās lobija no nacionāļu puses, un ar to politisko spēku arī manas attiecības nav pašas tuvākās. Viss šo apstākļu kopums raisīja situāciju, ka rindā uz "Dvēseļu puteņa" pirmizrādi es nestāvēju.

Šķiet, ka nevienu Viļa Lāča darbu neesmu lasījis kopš skolas laikiem, un arī tad neatminos, ka būtu lasīts jebkas cits, izņemot "Zvejnieka dēlu". Vajadzētu tomēr atzīt faktu - kamēr ir pieņemts par dažādiem vēstures personāžiem teikt, ka viņi bijuši pretrunīgi un tā tālāk, Vilis Lācis, manuprāt, ir diezgan skaidri iekrāsots sarkanos toņos un uzskatāms par kolaboracionisma etalonu. Jā, iespējams, sava mūža nogalē viņš bija neapmierināts ar šo to, kas notika padomijā (pārkrievošana Latvijā, šķiet, viņam pie sirds negāja), taču tas neatsver visu to, ko šis bija sastrādājis iepriekš. Līdz ar to sevišķas vēlmes pievērsties viņa daiļradei man nav, taču šī konkrētā grāmata šķita uzmanības vērta gan ar savu saturu, gan arī stāstu ap šo romānu.

Otto Fišers bija futbolists no Vīnes, kas atstājis gana nozīmīgu nospiedumu Latvijas futbola vēsturē. Viņš ne tuvu nebija pirmais ārzemnieks, kas trenēja kādu futbola komandu Latvijā, taču pilnīgi noteikti - viens no nozīmīgākajiem, un ne tikai sava Latvijas perioda dēļ. Diez vai citādi Austrijā iznāktu Fišeram veltīta grāmata. Šis Aleksandra Juraskes darbs apjomā gan nav liels, taču ne vienmēr grāmatas lappušu skaits ir pielīdzināms tās vērtībai, pretējā gadījumā mans grāmatu plaukts būtu pilns ar telefonu grāmatām.

Juris Riekstiņš bija manas vecvecvecmāmiņas Annas vīrs. Jāatzīst, ka par Juri zinu daudz vairāk nekā par viņa sievu, kurai nezinu ne dzimšanas, ne miršanas gadu. Dzimis Ļaudonas Ķepšos 1863. gada aprīlī. Jura tēva vārds bija Jānis, par viņa sievas īsto vārdu skaidrības nav, baznīcas vārds - Jevdokija. Arī par Juri ir tā, ka no mammas stāstītā un radu vēstulēm viņš visur sanāk "Georgijs Ivanovičs", taču patiesībā, protams, bija Juris Jāņa dēls (atminos kaut kad muižu revīziju dokumentos pat novērojis Jāņa Riekstiņa pārtapšanu par Ivanu līdz ar pāreju pareizticībā). Pirmo izglītību noteikti guvis kādā no tuvējām skolām, tur neko precīzu noskaidrojis neesmu, bet nozīmīgāks dzīves posms viņam bija Baltijas skolotāju seminārs - tā pabeigšana ļāva izsisties dzīve par kādu līmeni augstāk. To Juris Riekstiņš pabeidza 1884. gadā un uzreiz arī sākas savas gaitas kā skolotājs.

Kā tas itin bieži gadās, uz šo izrādi Marina un es gājām ar 24 stundu nobīdi. Šī gan varētu būt bijusi tā reize, kad vajadzēja kaut ko sabīdīt un iet kopā. Ar šampanieti, lašmaizēm un pavieglāku attieksmi pret dzīvi. Ir izrādes, kuras labāk baudīt vienam, vari, piemēram, pats savā nodabā izraudāties, un ir tādas, kur vajag kaut kādu kopības sajūtu, un šī noteikti ir otrajā kategorijā. Ko, protams, vajadzēja zināt jau iepriekš.

Pagājušajā gadā nevienu reizi nebiju šeit kaut ko rakstījis par apmeklētu Grēcīgo partizānu koncertu. Tomēr vienā tādā biju gan, taču tas bija pārāk nepublisks pasākums, lai man šķistu pareizi par to izplūst vārdos. Arī tagad būšu lakonisms - risinājās tas Rozulas skolā, un es biju tas cilvēks, kas sadunāja grupas uzstāšanos. Bija forši, bet ne par to šoreiz.