Kazhes pierakstu burtnīca

Nav noslēpums, ka viens no maniem (daudzajiem) vaļaspriekiem ir Latvijas sporta vēsture, ar īpašu mīlestību pret futbolu. Pēdējos mēnešos vairāk gan sanācis pievērsties kādam citam sporta veidam. Te gan vietā ir jautājums – vai šahu maz var saukt par sportu? Kā apgalvoja mana mamma, viņas vectēvs esot deklarējis, ka šahs ir pārāk sarežģīts, lai būtu sports un pārāk vienkāršs, lai būtu zinātne. Vienlaikus tas gan nav traucējis šim pašam vectēvam šahu spēlēt (ģimenē saglabājušās divas šaha grāmatas no viņa krājuma un arī skaistu šaha figūru komplekts no ~1900. gada; to stāvoklis gan ir gaužām bēdīgs un reizi pa reizei man rodas jautājums, varbūt vajadzētu sameklēt kādu profesionāli, kas varētu to visu atjaunot un padarīt atkal skaistu). Jā, tātad šahs.

Grāmatā apvienoti divi savstarpēji nesaistīti teksti: scenārijs filmai par nacionālajiem partizāniem un luga krimiķa veidā. Jāatzīst, ka neko no Kolberga darbiem nebiju lasījis kopš pagājušās tūkstošgades, līdz ar to tēmai piegāju no baltas lapas un no nosacītām atmiņām, ka skolas laikos man viņa detektīvi tīri labi patika.

Šī ir tā reize, kad mans formāts nav pietiekami elastīgs. Parasti, kad rakstu par vairāku grupu koncertiem vienā vakarā, tiem top atsevišķi ieraksti, taču tas, ka 31. oktobra vakarā risinājās Aleponijas telpās, bija pārāk integrēts pasākums, lai varētu tā vienkārši nošķirt, kur sākās viena grupa, kur beidzās otra, un tam visam pa vidu vēl datorspēle.

Mans vecvectēvs Jāzeps / Joselis / Josifs (kā kurā rakstībā) Rivošs. Bagāta tēva dēls. Aptiekārs.

Nezinu, kā tieši tas sanāca, bet savlaicīgi pēc izrādes noskatīšanās aizmirsu par to uzrakstīt, tad nu vairāk kā mēnesi vēlāk nokārtoju parādu. "Lote no Izgudrotāju ciema" un tās turpinājumi ir Esteres mīļāko grāmatu sarakstā, un arī Jurģim šis saturs tīk. Jurģim patīk arī multenes (viņam jau patīk jebkas, ko var skatīties ekrānā), bet Estere pret tām kaut kā laika gaitā kļuvusi vēsa un patērē Lotes saturu galvenokārt rakstīta teksta veidā. Taču teātra izrādi, protams, redzēt gribēja abi.

Andruss Kivirehks summāri droši vien uzskatāms par mūsu ģimenes mīļāko rakstnieku. Nezinu, vai kāds akurāt viņu liktu savā pašā topa virsotnē, bet šaubu nav - par viņa grāmatām jūsmojam visi četri, katram gan, protams, vairāk tuvs kaut kas cits no viņa veikumiem. Šo konkrēto grāmatu iepriekš nebiju manījis, taču vizītes Nacionālajā bibliotēkā laikā konstantēju: "O, ir vēl kaut kas no Kivirehka izdots latviski, ko neesam lasījuši!", Marina daļu šīs grāmatas turpat bibliotēkā izlasīja, bet nedēļu vēlāk es to paņēmu mājas lasīšanai jau "bibliotēkā parastajā".

Kopš Estere jau pirms dažiem mēnešiem pamatīgi safanojās par Ēriha Kestnera šāda nosaukuma grāmatu, nebija jautājumu, ka agrāk vai vēlāk dosimies arī uz Leļļu teātri, kur šī izrāde ir repertuārā kopš 2012. gada. Nešaubos, ka ir bijis ne viens vien senāks iestudējums, taču no savas bērnības man atmiņu par Leļļu teātri būtībā nav (ir tik vien kā apziņa, ka kaut kādas reizes tur ir būts, bet kas redzēts - to nepateikšu). Un tā nu mēs tur nonācām. Arī Jurģis, kurš ar Lotiņām ir pazīstams fragmentāri.

Gatavojot materiālus izstādei, kas veltīta vairāku Latvijas izcelsmes šahistu apaļām jubilejām, vienam no šiem šahistiem esot Mihailam Tālam, bija tikai dabiski izlasīt šo gana nesen klajā nākušo grāmatu, kas veltīta astotajam pasaules čempionam.

Tā bieži negadās - rakstīt par grāmatu, kura nemaz nav oficiāli izdota un nav zināms, vai maz kādreiz tiks. Turklāt - ja tā tiešām tiktu izdota, paredzu, ka tā būtu ievērojami atšķirīga no tās, kuru lasīju es. Vai vismaz tā būtu, ja grāmata nonāktu dienasgaismā ar kādas izdevniecības starpniecību. Pats autors, protams, var darīt, kā šim ienāk prātā, bet hipotētiskajā scenārijā, kad "Skeletus pūrālādē" izdotu Vija Kilbloka, vispirms savu vārdu teiktu kāds redaktors un visticamāk - itin daudz ko noīsinātu, un līdz ar to, iespējams, pazustu vairums manu iebilžu attiecībā uz to, ka šajā grāmatā lasāms.

Par viņas brāli Jūliusu jau uzrakstīju, tagad pienākusi kārta Veronikai. Patiesībā tieši ar viņas vēstulēm sākās šī dzimtas zara pētniecība, un ilgāku laiku es biju diezgan lielā neizpratnē, kas viņa īsti bija. Vēstules nāca no Baku (Azerbaidžānā), pirmā no tām saņemta 1954. gadā, pēdējā - 1965. Tajās viņa parakstījusies kā Broņa, kas gan ir tipiski, ka tolaik ebrejiem bija “ģimenes vārds” un “publiskais vārds”, arī es tad primāri viņu šeit dēvēšu tā. Papildu sarežģījumus radīja viņas uzvārds - Jakubsone, kas bija mana vectēva mammas meitas uzvārds, līdz ar ko varētu pieņemt, ka viņa būtu bijusi Elmāra tante. Bet nekā - pati viņa vēstulēs par saviem brālēniem un māsīcām sauc Elmāra radus no tēva puses, proti, Rivošus, nevis Jakubsonus. Taču arī ar Jakubsoniem viņa sarakstās, kā liecina vēstules. Atbilde beigās, protams, ir pavisam vienkārša - viņa bija dzimusi Rivoša, bet precējusies Jakubsone. Visticamāk Veronikas vīrs Naums Jakubsons bija 1880. gadā Viļņā dzimušais Rebekas Rivošas brālis, taču laulības ierakstu atradis neesmu, tāpēc tas ir tikai pieņēmums. Tādā gadījumā Broņai bija pamats sarakstīties mūža nogalē gan ar Rivošiem, gan ar Jakubsoniem. Protams, joprojām ne viss ir zināms, bet, ja ņem vērā, ka vairākus gadus man pat nebija ideju, kur šo kundzi pievienot dzimtas kokam, tagad situācija ir relatīvi skaidra.