Andris Akmentiņš - Skolotāji

Marina cītīgi rūpējas par to, lai es labi orientētos jaunākajā latviešu prozā, un tā nu kādos no svētkiem manā grāmatu plauktā nonāca arī sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts" noslēdzošais darbs - Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji". Ilgāku laiku gan tas nostāvēja plauktā nelasīts, bet šonedēļ beidzot pienāca arī tā kārta.

Klāvs Mellis - Fake News

Par izrādi Fake news droši vien ir neiespējami pastāstīt godīgi, jo īpaši man, kas vispār ar godīgu stāstīšanu neaizraujas. Taču savas emocijas gan es varu izlikt kā sirdi uz paplātes un bez mazākās ironijas raksturot to, kā es jutos pēc izrādes noskatīšanās. Sākšu tomēr ar faktiem.

Vilcieniņi iebrauc Pensilvānijā

Atslēgas vārdi: vilcieniņi
Tas bija mierīgs svētdienas rīts Restorānvagona redakcijā. Cilvēku uz vietas nebija daudz, tik vien kā galvenais redaktors Eižens Paksis, kas redakcijā mājoja jau vairākas dienas kopš savas vārda dienas svinībām, un metranpāžs Verners Biezputra, kuru dzīvokļa saimniece pēc kārtējās ballītes bija izlikusi ārā no istabas, par kuru nebija maksāts jau pusgadu. Eižens ik pa brīdim iemalkoja no spirdzinošu dzērienu no gurķu burkas, kamēr Verners reizi piecās minūtēs krieviski nolamājās. Vai vismaz pats domāja, ka lamājas krieviski, jo šo valodu viņš skolā mācījies nebija, un tradicionāli neviens vārdu Челябинск par rupju neuzskata. Abu jauno vīriešu mieru pēkšņi pārsteidza telefona zvans. "Izslēdziet kāds gaismu!" bija pirmā doma, kas šajā brīdī iedegās Eižena smadzenēs. "Челябинск," padomāja Verners.

Kristīne Krūze - Dokumentālie sapņi

Izrāde "Dokumentālie sapņi", kas vēsta par Zentas Mauriņas dzīvi, ir viens no tiem teātra iestudējumiem, kas savu dzīvi vada ārpus kāda teātra telpām. Kristīnes Krūzes režisētais iestudējums iepriekš mājoja Rīgas Centrālās bibliotēkas telpās, bet tagad tas pārcēlies tuvāk kādreizējai Zentas Mauriņas dzīves vietai (namam Kuldīgas ielā) - uz bijušu katlu māju Magoņu ielā. Neesmu to redzējis RCB vidē, bet arī Magoņu ielā tiek radīta bibliotēkas vide.

Thor Heyerdahl - Kon-Tiki

Beidzot esmu izgājis pilnu Kon-Tiki apli. Sākās tas pirms nu jau tuvu desmit gadiem, kad skatījos pašā Heijerdāla uzņemto filmu par šo ceļojumu. Tad pirms pieciem gadiem bija otrais piegājiens - mākslas filma (mūsdienu, tas ir, tolaik vēl gluži svaiga), un tagad pienākusi kārta Heijerdāla grāmatai, kura atkal jau apraksta tās pašas simts ar astīti dienas uz plosta Klusajā okeānā.

Immortal

Ksenijas Ohapkinas filma "Nemirstīgie" pieskaitāma tai kino kategorijai, kura ir nenoliedzami vērtīga, kuras misiju un ideju es lieliski saprotu, bet vienlaikus nākas atzīt, ka tās skatīšanās laikā esmu garlaikojies.
2019-11-10 | Immortal

Vera Strautniece - Lejas Bulāna: latviešu ciems Sibīrijā

Ko es pirms šīs grāmatas izlasīšanas zināju par Lejas Bulānu? Ne vairāk kā nosaukumu. Tagad par šo savulaik ļoti lielo latviešu ciemu Sibīrijā jūtos gana labi informēts. Tad kāpēc kopumā šī grāmata man sagādāja vilšanos?

Jelgava 94

Nebiju iepriekš par to domājis, bet Jāņa Joņeva romāns "Jelgava 94" ir darbs ar ļoti plašām interpretācijas iespējām, kas katram nākamajam māksliniekam, kas to pārliek citā formā, dod iespēju uz Joņeva darbu paskatīties no citas puses un kārtējo reizi pilnīgi atšķirīgi no iepriekšējiem variantiem parādīt tos pašus notikumus, tikai liekot tiem citus uzsvarus.
2019-11-06 | Jelgava 94

Mortīcijas Pakses tabulatora izjūta

Atslēgas vārdi: stāsti
Jau no bērnības Mortīcija Pakse zināja, ka viņa nav gluži tāda kā visas citas meitenes. Droši vien tāpēc viņu arī ģimenē sauca par Mortīciju, lai gan dzimšanas apliecībā viņai bija rakstīts kas gluži cits. Mortīcijai Paksei nepatika ķemmēt lellēm matus un iztēloties, kādas būs viņas kāzas. Viņa nejūsmoja ne par Klāvu Elsbergu, ne (vēlāk) Kārli Vērdiņu. Jau pamatskolā Mortīcija sapņoja par darbu kādā starptautiskā tehnoloģiju uzņēmumā - IBM, Microsoft vai vismaz Lotus Software. Mortīcijas sievietes ideāls nebija neviena no Friends varonēm un arī Sekss un Lielpilsēta viņu neinteresēja.

Atsākušās cīņas Vilcieniņu meistarībā

Atslēgas vārdi: vilcieniņi
Līdzīgi kā jaunais (kurš gan vairs tos skaita!) mācību gads Kultūras akadēmijā, lapkritis, iesnas un sildīšanās ar alkoholu, rudens tradicionāli atnes arī jaunu Vilcieniņu meistarības sezonu. Ir lietas, kas šai pasaulē mainās (kā politiskā pārliecība) un ir pieauguši cilvēki, kuri gadu no gada vēsās sezonas vakaros sapulcējas, lai uz galda izkārtotu vilcieniņu figūras, ar kurām varētu tikt galā vairums splētāju vecumā 3+. Man kā "Restorānvagona" galvenajam redaktoram, protams, ir prieks, ka šāds turnīrs notiek, jo ir vismaz kaut kas, par ko rakstīt, bet teikt, ka es saprotu šos cilvēkus, nudien nevaru. Bet, nu, ja cilvēkiem nav nekā labāka un vērtīgāka dzīvē, ko darīt, tad droši vien jau vilcieniņu spēlēšana ir mazāk slikta nekā tosola dzeršana.