Katherine Ormerod - Why Social Media Is Ruining Your Life

Mūsu Airbnb dzīvoklī Tirano bija pieejama viena grāmata, tās tēma man šķita interesanta, tad nu ņēmu un to izlasīju.

Edwin Abbott Abbott - Flatland

Grāmata ar nosaukumu "Plakanzeme" mūslaikos varētu būt aktuāla šī vārda dēļ vien - kā nekā pēdējās desmitgadēs plašumā gājuši cilvēki, kuri uzskata, ka globuss ir masonu sazvērestības daļa un patiesībā mēs visi mītam uz šķīvja. Jāatzīst, ka nekur tālu domāšanā no plakanzemiešiem šie ļaudis nav tikuši, bet viņiem šī grāmata varētu būt par sarežģītu.

Zigmunds Skujiņš - Ēnu aleja

"Ēnu aleja" ir viens no pēdējiem Zigmunda Skujiņa darbiem. Rakstīts 2003. gadā, bet grāmatā izdots 2016. gadā. Šī grāmata (apjomos pavisam neliela) ir vēstījums par zudušu laiku, par zudušām mākslām, par zudušām vietām un par zudušām vērtībām, līdz ar to kāds gan brīnums, ka tam visam pamatā ir ēnas. Jauns cilvēks, kas pēckara gados Rīgā mācās vispirms poligrāfiju, bet tad cinkogrāfiju (pateicoties šim darbam mazliet vairāk esmu sapratis par pustoņu druku un mazliet arī ar šo paspēlējies saistībā ar kādu "sānu aktivitāti"), iepazīstas ar vecāku vīru, kura dzimta tipogrāfijas jomā darbojusies no paaudžu paudzēm, bet tagad vairs ceļa uz priekšu tam nebūs. Vecs vīrs vientulībā mit tikai minimāli apdzīvotā namā, kura vietā reiz taps Dailes teātris (jāatzīmē, ka mans tētis, kuram vajadzētu atcerēties, kā izskatījās tā vieta, kur šis teātris ir uzcelts, šādas atmiņas sevī nav uzglabājis, kas nav pārsteidzoši - kad uzbūvē kaut ko jaunu, atmiņas par to, kas tur reiz bijis, ātri vien tiek izspiestas).

Gunārs Janovskis - Sōla

Gunāru Janovski uzskata par vienu no ievērojamākajiem, ja ne pašu ievērojamāko trimdas latviešu literātu. Iespējams, Anšlava Eglīša vārds ir skanīgāk, tomēr to lielā mērā veicina apstāklis, ka Eglīti pazina jau viņa Latvijā izdoto darbu dēļ, kamēr Janovska literārā darbība Latvijā īsti vēl pat uzsākusies nebija, un, jā, patiesībā jau par Anšlavu Eglīti tāpat pieņemts uzskatīt, ka savus izcilākos darbus viņš uzrakstīja vēl Rīgā, līdz ar to Janovska liktenis radniecīgāks sanāk Dzintaram Sodumam, kura talants arī uzplauka jau trimdā. Labi, kā lai arī nebūtu, tā nu ir sanācis, ka līdz šim es nevienam Janovska darbam pieķēries nebiju, un savā ziņā pat pārsteidzoši, ka viņa daiļrades iepazīšanu uzsāku ar to darbu, kura dēļ viņu arī kopumā iepazina latviešu lasītāji, proti, ar romānu "Sōla".

Arno Jundze - Es nemiršu nekad

Romānu sērijā "Es esmu..." nonācu pie Arno Jundzes romāna par Eduardu Veidenbaumu. Patiesībā vēl pirms grāmatas lasīšanas biju iepazinies ar Latvijas Radio raidījumu par to, līdz ar to gluži no baltas lapas pie romāna neķēros. Kā jau raksturīgi šīs sērijas darbiem, grāmatas autors iejūtas kāda ievērojama literāta ādā, rakstot no pirmās personas. Šajā gadījumā romāna darbība risinās Eduarda Veidenbauma dzimtas mājās "Kalāčos" dzejnieka sasodīti īsā mūža pēdējās nedēļas garumā. Līdz ar to "Es nemiršu nekad" vēsta par to, kā Veidenbaums visas grāmatas garumā mirst. Protams, ja viņš tikai mirtu, šis varētu būt absolūti nelasāms darbs, līdz ar to lielu tā daļu veido Eduarda atmiņas/murgi, kas vēsta par viņa dzīvi pirms letālās saslimšanas - sākumā salīdzinoši hronoloģiski, bet jo tuvāk gals, jo arī atmiņas kļūst putrainākas un lēkājošākas no vietas uz vietu, no notikuma uz notikumu.

Anete Grīnberga - Draņķozols

Šo grāmatu ievērojām Rozulas skolas bibliotēkā, un nevarējām tai vienkārši paiet garām. Kālab? Jo pie Draņķozola ir būts, turklāt naktī, apmeklējot Arņa izlikto slēpni. Tiesa, kopš šī laika pašu Draņķozolu kaut kādi stulbeņi ir nodedzinājuši, bet tas jau cits stāsts. Grāmatu vispirms vienā pūtienā izlasīja Marina, tad, nedēļu vēlāk, arī es.

Autoru kolektīvs - Pansija pilī

Miniseriāla "Pansija pilī", kas balstīts Anšlava Eglīša tāda paša romānā, tapšana, mani izteikti priecēja: Anšlava (nevis Jāņa) Eglīša darbi man visnotaļ patīk, jo īpaši - tādi, kas vēsta par Latviju līdz Otrajam pasaules karam, aktieru ansamblis un seriāla veidotāji pārliecināja (ieskaitot Edgaru Mākenu kā vienu no mūzikas autoriem). Vispār jau šo vajadzētu skatīties uz lielā ekrāna, taču mūsu gadījumā tas būtu par sarežģītu, tad nu izmantojām iespēju skatīties šo Internetā (GO3 platformā, kuras sevišķi fani gan neesam).

Juris Simanovičs - Koncerts Tu jau zini kur

Jura Simanoviča koncertus sevišķi biežu apmeklēt man negadās. Šķiet, viņš gan arī nav no tiem mūziķiem, kuri uzstājas gluži katru nedēļu. Tas patiesībā būtu visnotaļ dīvaini, ja ņem vērā, ka Simanovičs pat Latvijas mūziķu vidū ir saucams par introvertu. Tiesa, šajā konkrētajā koncertā viņš uz tā beigām tik ļoti atraisījās, ka pat pēc dažām dziesmām pateica: "Paldies!" Par to, ka koncerta teritorijā var iegādāties arī Simanoviča plates, gan publiku informēja kāds no viņa pavadošā ansambļa biedriem. Jā, Simanovičs tagad, kā šķiet, mēdz uzstāties nevis kā "Bērnības milicijas" solists un arī ne kā solomākslinieks (proti, cēlā vientulībā), bet ar kolektīvu, kas nes "Bez grēka ieņemto" vārdu. Tas, savukārt nozīmē, ka šai grupai ir idejiskas pretrunas ar citu man tīkamu kolektīvu - "Grēcīgajiem partizāniem". Vienlaikus - "Grēcīgie partizāni" un "Bērnības milicija" kaut kādas kopīgas sociālisma notis raisa, līdzīgi kā grupas "Rīgas Modes" sākotnējais nosaukums "Komjaunatne". Savukārt, šī apraksta plūdums vai tā trūkums liecina par to, ka šobrīd iet Vilcieniņu meistarības trešā pārspēle, savukārt trešā vīna pudele tūlīt tiks vērta vāļā, kas kaut kādā mērā veicina radošumu, bet kaut kādā arī to ietekmē.

Aivars Kļavis - 11 stāsti par vīriešiem

Aivars Kļavis šīs grāmatas ievadā apgalvo, ka latviešu literatūra lielā mērā ir literatūra par sievietēm un te, lūk, viņš ar šo stāstu krājumu pievēršoties retāk aprakstītajai cilvēces daļai - vīriešiem (vienlaikus gan atzīstot, ka vīrietis kā izpētes objekts ir garlaicīgs). Protams, šajā apgalvojumā ir sava deva ironijas, iespējams, pat tikai ironija, turklāt patiesībā pat ne visi šie stāsti vispār ir par vīriešiem, līdz ar to ticēt Kļavim noteikti nevajadzētu. Bet vismaz vienā viņš ir patiess - grāmatā patiešām ir vienpadsmit stāsti. Mēģināšu tad nu atstāstīt, kas man no katra no tiem palicis atmiņā.

Juris Zvirgzdiņš - Atgriešanās Itakā

Pēdējos gados Jura Zvirgzdiņa grāmatas ir sanācis lasīt ļoti daudz - Esterei esmu izlasījis priekšā teju visas grāmatas par Lāci Tobiasu, kā arī vēl virkni citu viņa bērniem paredzēto grāmatu. Nav tā, ka es būtu pārmērīgs šo grāmatu cienītājs (manuprāt, Zvirgzdiņa bērnu grāmatas sirgst ar vienveidību, plus pārāk daudz tajās ir visādu slavenību epizodiskās lomās; kā izrādās, latviešu valodā sakarīga tulkojuma vārdam "cameo" nav), bet vismaz varu teikt, ka tēmu pazīstu. Cik saprotu, pieaugušajiem paredzētajā prozā Zvirgzdiņš vismaz sava mūža pēdējās desmitgadēs sevišķi aktīvs nebija, un "Atgriešanās Itakā" viņa daiļradē bija drīzāk izņēmums, nevis likumsakarība. Tomēr jau pirmajā krājuma stāstā es sapratu - šis ir tas pats Zvirgzdiņš, kas stāstos par Tobiasu pamanījās allaž iepīt kādus ievērojamus vēsturiskus personāžus vai pasaku tēlus. Proti, stāstā "Maiņa" viņš atsaucas gan uz paša radītiem varoņiem, gan svešos literāros darbos mītošiem, izspēlējot veco sižetu "literārs varonis apciemo savu autoru" un to izspēlējot grāmatu par Tobiasu manierē, proti, darbību uz priekšu virzot formā - reku vēl pārītis zināmu personāžu, viņi līdzšinējos varoņus aizvedīs vēl gabaliņu tālāk.