Vakardienas analītiķis

Vismaz pāris gadu desmitus es dzīvoju stingrā pārliecībā, ka lai nu ko, bet Tomasa Manna "Budenbrokus" es nudien nekad nelasīšu. Tiesa, tāpat es konsekventi uzskatīju, ka bez "Kara un miera" piebeigšanas es varēšu turpināt dzīvot un ka arī "Titāniku" es neskatīšos. Varētu apgalvot, ka ar laiku cilvēks kļūst gudrāks un mazāk kategorisks, bet vismaz konkrēti "Budenbroku" gadījumā galvenais pamatojums bija nepieciešamība uz ātru roku tikt pie (vēlams) bez maksas pieejamas grāmatas vācu valodā pirms brauciena uz Īriju, un "Budenbroki" ir laipni pieejami Gūtenberga lapā.

Sākšu ar atrunu: es esmu pārāk jauns, lai izrāde "Zem diviem karogiem" man atgādinātu tos laikus, kad pastāvēja principiālais jautājums - vai tu esi "Jumpravas" vai "Līvu" fans, un pārāks vecs, lai izrāde "Zem diviem karogiem" man atklātu kaut ko iepriekš nezināmu par sociālpolitisko situāciju Padomju Savienībā, par mākslu un cenzūru. Līdz ar to es īsti neietilpstu nevienā no tām skatītāju grupām, kurās vairāk jūtama sajūsma par šo izrādi. Līdz ar to apzinos, ka citās kategorijās ietilpstošiem cilvēkiem var būt ļoti atšķirīgs skatījums uz šo izrādi no manējā.

Sākt ceļojumus ar kādu neizdošanos man ir raksturīgi - līdzīgi kā orientēšanās distancēs es visbiežāk "noroku" pirmu kontrolpunktu, tā ceļojumos kritiskākais ir pirmā nakts, kuru mēdzu rezervēt kriminālās viesnīcās, kaut ko ne līdz galam saplānot un visādi citādi - sākt ceļojumu uz jautras nots. Gadās arī, ka jautrība nav manis paša izraisīta - piemēram, robežsargu interesi Telavivas lidostā savulaik nebiju speciāli provocējis. Tomēr jāatzīst, ka tik "spoža" sākuma kā mūsu braucienam uz Īriju man vēl nebija bijis.

Tā jau ir kļuvusi par tradīciju, pirms katra ceļojuma noskaidrot, vai gadījumā to nevarētu apvienot ar kādu orientēšanos. Sevišķi augstas cerības šoreiz uz to, ka kaut kas šajā ziņā varētu izdoties, šoreiz neliku - pārāk specifiski un konkrēti plāni, un nav jau tā, ka Bulgārija un Rumānija būtu pārākās orientēšanās lielvalstis. Neko daudz par to orientēšanās tradīcijām, bet Wikipedia var redzēt, ka par abām tām ir precīzi nulle medaļu pasaules čempionātu vēsturē, līdz ar to diez vai tur katru dienu katrā pilsētā ir kādi mači. Un tomēr, izrādījās, ka Rusē vietējā sporta kluba sezonas atklāšana notika tieši dienā, kad mums bija paredzēts tur iebraukt. Nācās gan mazliet piekoriģēt braukšanas laikus, lai uz pusdienlaiku jau būtu klāt, bet tas izrādījās pilnīgi realizējami.

No sākta gala esmu uzskatījis, ka pārgājiens Kolka - Dubulti nav domāts man. Pārgājiens mega lielā barā, milzīga distance, dalības maksa - nekas no tā visa mani nav uzrunājis. Būdams (reizēm neadekvāti) augstās domās par savu gatavību, vienmēr uzskatīju, ka man nav vērts pārbaudīt, vai es to fiziski varu, jo es jūtu - vajadzības gadījumā varētu. Neuzskatu, ka būtu tiesīgs šādus pasākumus vērtēt vai kritizēt kā tādus - zinu, ka daudziem tas ir viens no gada lielākajiem notikumiem jau vairāku gadu garumā, bet doma bija tāda, ka es neesmu viens no viņiem.

Paradīzes meklējumos ir pirmā grāmata, ko uzrakstīja Tūrs Heijerdāls - tolaik vēl pavisam jauns vīrietis, par kuru pat dzimtajā Norvēģijā droši vien bija dzirdējis retais. Viņa atstāstījums par piedzīvojumiem Fatu Hivā dienasgaismu Norvēģijā piedzīvoja 1938. gadā, taču Otrais Pasaules karš apturēja plānus par tā tulkojumiem, tad Heijerdālu pasaulslavenu padarīja "Kon-Tiki" ekspedīcija, bet "Paradīzes meklējumos" tulkojums vairs nešķita vietā (ieskaitot to, ka Heijerdāls sen bija šķīries no savas pirmās sievas - ceļabiedrenes Fatu Hivā, faktiski jau tas bija viņu kāzu ceļojums), un rezultātā 1974. gadā Heijerdāls uzrakstīja pilnīgi jaunu tekstu par šo pieredzi. Taču tas, ko lasīju es, bija "oriģinālais apraksts", jo ne pārāk skaidru iemeslu dēļ sešdesmito gadu sākumā Heijerdāls bija atļāvis savu sākotnējo aprakstu iztulkot krievu valodā.

Brends Vitloks primāri bija ievērojams kā sabiedrisks darbinieks - ASV vēstnieks Beļģijā Pirmā Pasaules kara laikā, Toledo mērs, žurnālists, publicists, un mazliet - arī kā rakstnieks. Šķiet, ka neviena viņa rakstīta grāmata nav uzskatāma par kaut ko super klasisku vai izcilu - ne velti nevienai no tām nav atsevišķa šķirkļa Wikipedia. Taču grāmatu plauktā uzgāju vienu viņa darbu un izlēmu - jāpamēģina izlasīt, kas tur labs būs.

Kvadrifrona izrāde "Himna" savā ziņā man palīdzēja gūt apstiprinājumu tam, ka "Kvadrifrons" kā veidojums var būt dzīvotspējīgs un pastāvēšanas vērts. Jā, ekskursija pa cirku jeb "Brīnuma skartie" ir labs projekts, bet tā patiešām ir tikai multimediāla ekskursija, ko varētu būt iecerējuši, piemēram, cirka ēkas īpašnieki un pieaicinājuši aktierus kā izpildītājus. Līdz šim tieši teātra izrādi šajās telpās biju redzējis tikai vienu - "Zvēri ir nemierīgi", un tur mani iespaidi nebija tie satriecošākie. Pāris eleganti gājieni, bet saturs - tāds, kas liek sūdzēties par snobismu un pārmērīgām pretenzijām uz augsto mākslu. Ja ņem vērā, ka vismaz sākotnēji tā šķita, ka "Kvadrifrona" mērķis ir piesaistīt teātrim gados jaunu auditoriju, ar kuru "vecie" teātri nerunā un kura vispār pati sevi neuzskata par teātra auditoriju, tad "Zvēri ir nemierīgi" šādam mērķim galīgi neatbilda. Un te nu nāk "Himna". Kā būs? (Nekas, ka patiesībā vispirms bija "Himna" un tad "Zvēri", es jau runāju par saviem iespaidiem un savām ekspektācijām)

No Varnas mēs braucām uz Nesebaru - vienu no UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautajām Bulgārijas pilsētām, kuru biju apskatījis arī savas iepriekšējās vizītes šajā apvidū laikā. Pilsētas vēsture ir gana sena - otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tur dzīvojuši trāķieši, pēcāk šo reģionu kolonizēja Grieķija, veidojot Mesambrijas pilsētu. Grieķus nomainīja romieši mūsu ēras pirmajos gadsimtos, tad nāca viduslaiku ciemata ēra un renesanses laikmets. Visvairāk patiesībā Nesebarā jūtams viduslaiku gars.

Henrijs Raiders Hegards ir viens no pamatlicējiem piedzīvojumu literatūras žanram, ciktāl tas attiecas uz piedzīvojumiem "zudušā pasaulē", līdz ar to savā ziņā var teikt, ka viņš ir vectēvs cita starpā arī Indianam Džonsam. Slavenākais viņa darbs ir "Ķēniņa Zālamana raktuves", kas vismaz manā bērnībā bija populāra arī latviešu jauniešu vidū, bet angliski runājošajās zemēs vienlīdz slavena ir arī "Viņa". Kā jau pieklājas piedzīvojumu literatūras autoram, Hegarda bibliogrāfija ir ļoti plaša (atbilstoši Wikipedia, viņš uzrakstīja 58 romānus) un diez vai to ir vērts iepazīt pilnā apjomā. Šī konkrētā grāmata tikām ir izdota Penguin Popular Classics sērijas ietvaros, kas apliecina - neatkarīgi no savām mākslinieciskajām kvalitātēm, šī grāmata ir sava veida klasika.