Paņēmu bibliotēkā Gunara Janovska kopoto rakstu otro sējumu, kura saturs ir īpaši autobiogrāfisks. Protams, Janovskis vispār daudz rakstīja, iedvesmojoties no paša pieredzētā, bet "Kur sunim vieta" pat viņa daiļrades kontekstā šķiet īpaši pietuvināts realitātei. Grāmatas pirmo daļu veido pieredzētais laika posmā no Molotova-Rībentropa pakta noslēgšanas līdz brīdim, kad vienu okupācijas varu jau ir nomainījusi otra, šī teksta nosaukums ir "Stāsti par krievu laiku". Par pašu vācu laiku šajā grāmatā nekas neparādās (par to Janovskis, lai arī ne autobiogrāfiskā veidā, bet no pieredzētā iespaidojoties, rakstīja "Pilsētā pie upes"), bet grāmatas otrās daļas ar nosaukumu "Stāsti par dzīvniekiem, cilvēkiem un lopiem" darbība risinās jau trimdā - sākumā Vācijā, tad Anglijā, pamatā fokusējoties uz laiku, kad Janovskis Anglijā bija fermeris.

Sākšu šo aprakstu ar to, ka nebiju piefiksējis, ka šīs izrādes režisore Laura Groza ir ne tikai palikusi bez otrā uzvārda (pieņemu, ka šķīrusies, bet tā nav mana darīšana), bet oficiāli, šķiet, atmetusi arī savu pamata uzvārdu, un arī Čehova teātra mājaslapā kā izrādes režisore norādīta vienkārši LAURA (ar lielajiem burtiem). Protams, man pieklātos cienīt šādu mākslinieces izvēli, taču darbu kārtošana pēc autora šajā lapā man strādā tādā veidā, ka tādā gadījumā citi viņas režisēti darbi ietu citā kastītē, un tad nu palikšu vien kataloģizēšanas ziņā pie vecā varianta, par šo lūdzu mani atvainot, bet man nudien nav motivācijas pārdomāt, kā rīkoties katrā nestandarta gadījumā.

Vispār jau es šo grāmatu esmu lasījis, un parasti atkārtotus aprakstus neradu. Taču šeit ir pāris apstākļu, kālab tomēr varētu uzrakstīt gan. Iepriekšējais apraksts tapa pirms vairāk kā 20 gadiem, un esmu itin drošs, ka tas Raimonds, kas lasīja šo grāmatu toreiz, bija pilnīgi cits Raimonds, nekā tas, kas to lasīja tagad. Otrkārt, šajā reizē grāmatu lasīju oriģinālvalodā, kas varbūt nebija īstais risinājums, lai visu labāk uztvertu niansēs, taču es justos vīlies gadījumā, ja pēc ieguldītajiem pūliņiem, lasot franču valodā, pat nevarētu pēc tam šādu ierakstu iekļaut 2026. gada atskaitē. Un vispār - noteikumus sev lieku es pats, nevis kāds man te regulē pareizo lietu kārtību.

Mastodona aprindās, šķiet, par anša jaunāko albumu izteikušies visi tie, kas atcerās savu kontu paroles, tad nu arī es nepalikšu malā. Uz kompetenta statusu, protams, nepretendēju, bet tas jau gadu desmitiem man nav bijis šķērlis paust reizēm stipri aptuvenus viedokļus. Ok, tajā reizē, kad aprakstā DELFIem kā viduvēju filmu raksturoju "Citizen Kane", varbūt bišķi pāršāvu pār strīpu ar savu nekompetenci un kaut kādu mācību no tā guvu, bet te nu mēģināšu dalīties savos spriedumos par pēdējo četru dienu karstāko ierakstu Latvijas mūzikā.

Uzgāju šādu savdabīgu vēstuli, kas šķiet saglabājusies brīnumainā kārtā. Proti, no vēstulēm, ko sūtījuši vai saņēmuši mani senči pa ebreju līniju, nav saglabājies praktiski nekā - un tur nav nekā pārsteidzoša. Bet ir trīs vēstules, par kuru sūtītāju nezinu pilnīgi neko ārpus vēstulēs lasāmā. Šī konkrētā vēstule sūtīta uz mana vecvectēva Josifa Rivoša māju, un tās adresāte Berta Jakubsone bija Josifa sievas Rebekas māsa, ģimenes lokā saukta par Basju. Cik man zināms, ar šo savu sirdsāķīti viņa neapprecējās (viņas vīrs Leo Šnēersons bija dzelzceļu inženieris), viņa Pirmā pasaules kara beigās izceļoja uz Angliju, viņai bija četri bērni un vairums pēcnācēju ir mediķi. Ar vienu no viņas mazdēliem esmu pat sazinājies (tiesa, tobrīd šīs konkrētās vēstules vēl nebiju redzējis).

Kad lasīju Johana Meierhofa romānu Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa, nebiju savlaicīgi attapies, ka man to vajadzētu lasīt vācu valodā. Par "krist var arī augšup" gan šādu jautājumu nebija - paņēmu grāmatu lasīšanai Gētes institūta tiešsaistes bibliotēkā, un tad nu digitāli to izlasīju. Nevaru teikt, ka šo procesu es izbaudu - no Onleihe dabūtās grāmatas nākas lasīt datorā, nevis Kindle, kas nav mans pats iecienītākais lasīšanas veids (precīzāk ir vismazāk iecienītais - aiz analogajām grāmatām un jau piesauktā Kindle), bet toties vācu valodā, legāli un bez maksas.

Vienu no "Hospitāļu ielas koncertiem" ārpus Rīgas uzskatīju par nepieciešamu apmeklēt, un tā nu sanāca, ka starp Liepāju un Kuldīgu izvēlējāmies pirmo. Bērnu loģistikas problēmu dēļ gan izrādījās, ka Marina ar mani braukt nevarēja, savu vietu atdodot Raitim. Beigās gan izrādījās, ka arī veselības dēļ viņa diez vai būtu braucēja, bet tas jau vispār nav tieši saistīts ar pašu koncertu un tā saturu.

Gadās tādas grāmatas, kur man ar nosaukumu pietiek, lai es saprastu - to man nepieciešams izlasīt. Leldes Jaujas stāstu krājums "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes" noteikti tam atbilst. Tiesa, vienīgā līdz šim iepazītā viņas grāmata - bērniem paredzētā "Tās ir tikai superspējas", lai arī Esterei ir ļoti mīļa, man lika vilties autores nekonsekvences dēļ. Proti, tā grāmata vēsta par meiteni, kura nemāk izrunāt burtu "R" un tālab allaž izvēlas tādus vārdus, kuros šī nelāgā burta nav, tāpēc arī viņai ir divi vārdi - "Gabi" un "Ela", lai gan papīros viņa ir parasta "Gabriela". Taču autore kaut kā grāmatas gaitā par šo premisu aizmirst un jau vienā no pirmajā lappusēm tiešās runas fragmentā Gabi Ela saka kaut ko, kur nodevīgais "R" parādās. Vai tas ir korekti - kritizēt bērniem paredzētu grāmatu, rakstot par pilnīgi citu izdevumu, kas turklāt paredzēts pieaugušajiem? Nē, domājams, ka nav gan, taču piesauktā bērnu grāmata, manuprāt, iezīmē Leldei Jaujai kā autorei raksturīgu tendenci - viņai ir labas un oriģinālas idejas, bet bieži pietrūkst vai nu prasmes vai disciplīnas tās pilnvērtīgi izstrādāt. Un šī viņas iezīme kļūst par iemeslu tam, kālab es šim krājumam nedotu četrarpus zvaigznes (gadījumā, ja es vērtēšanai izmantotu piecu zvaigžņu sistēmu).

Šis apraksts top ačgārnā secībā - grupa "Alum alu" Liepājas Wiktorijā uzstājās kā īpašie viesi "Hospitāļu ielas" koncertā pēc galvenajiem māksliniekiem, bet es rakstu vispirms tieši par viņiem. Kāpēc tā? Pirmkārt, lai arī spēlēja viņi kā otrie, manās acīs viņi tāpat bija iesildītāji, līdz ar to - vieglākā apraksta daļa. Otrkārt, autobusā Liepāja - Rīga nu jau pusotru stundu man austiņās skan tieši viņu mūzika, proti, šobrīd esmu uz pareizā viļņa, lai par to rakstītu.

Kopš 1956. gada Gostiņi ir Pļaviņu pilsētas daļa, taču vairāk nekā 20 gadu garumā (no 1933. gada) tiem bija pilsētas statuss, pirms tam (no 1925. gada) — ciems. Vēsturiski tas veidojies kā ebreju amatnieku un tirgotāju miests Vitebskas guberņas tālākajā ziemeļrietumu stūrī izvirzījumā starp Vidzemes un Kurzemes guberņām. Kāpēc tieši tur un kāpēc — ebreju ciemats? Tās bija sekas Krievijas impērijas likumdošanai, kas noteica ebrejiem ierobežojumus iegūt īpašumus un tirgoties konkrētās valsts daļās, un tad nu Gostiņu atrašanās vieta bija stratēģiski izdevīga. Arī neatkarīgās Latvijas laikā Gostiņos vairāk nekā 50% iedzīvotāju bija ebreji, un vismaz sākotnēji viņiem bija nozīmīga loma pilsētas pašpārvaldē, taču ulmaņlaikos līdz ar latviskas Latvijas ideju, protams, pat vietās, kur latvieši bija mazākumā, visos atbildīgajos amatos varēja būt tikai pamatnācijas pārstāvji. Vācu okupācijas sākumā tos Gostiņu ebrejus (proti — pārliecinoši lielāko daļu), kuri nebija paspējuši aizbēgt uz Austrumiem, nošāva un apraka Kaķīšu purvā, un Gostiņus oficiāli pasludināja par "judenfrei". Neko vairāk šo domu neizvērtīšu, tik vien kā atkārtošu — tie bija vairāk nekā 50% Gostiņu iedzīvotāju.