Kazhes pierakstu burtnīca

Nesen izlasīju Kotrīnas Zīles "Mīļotos kaulus", biju par šo romānu sajūsmā (Marina - pat vēl lielākā nekā es), un, ieraudzījis grāmatnīcā citu šīs autores darbu pārdošanā ar pamatīgu atlaidi, daudz nedomāju pirms tā iegādes. Vispār gan, protam, jāņem vērā, ka līdz "Mīļotajiem kauliem" Zīle bija pazīstama kā rakstniece, kas raksta bērniem un jauniešiem, līdz ar to "Samainītā" gadījumā es noteikti neesmu pamata mērķauditorijā, un tomēr zināms, ka meistarīga mākslinieka darbi ir baudāmi arī tad, ja tu neietilpsti primārajā mērķauditorijā.

Pirms kaut ko rakstīt par Dailes teātrī skatīto izrādi "Milzis", ir ļoti rūpīgi jāpārdomā vārdu izvēle. Ja jau "viņi", tie, kuriem pieder visi mediji, spēja nodarīt kaitējumu Roaldam Dālam, vienam no visu laiku iemīļotākajiem bērnu rakstniekiem, kādas gan iespējas ir man? Skaidrs taču, ka gadījumā, ja es nepavēstīšu, ka pielūdzu "viņus" un viņu atbalstīto režīmu, viss - manam blogam būs gals klāt, sponsori no tā novērsīsies un es varēšu turpināt publicēties vien paša priekam, precīzāk - varēšu tik ilgi, līdz viņi pieklauvēs pie nic.lv durvīm un man atņems arī domēna vārdu. Lieki teikt, ka iepriekšējos teikumos ietvertais kriptiskais vēstījums nav jāņem par pilnu - un ne tikai tāpēc, ka līdz šim neesmu saskāries ar nevienu īpatni, kas būtu iedomājies sponsorēt manu blogu.

Kārtējais saturs, kas nācis no man pieejamiem vēstuļu krājumiem. Šoreiz - nekā personīga, toties, manuprāt, itin interesanti fragmenti no vēstulēm, ko kāds puisis sešdesmito gadu vidū rakstīja no savas dienesta vietas - Gusevas pilsētas (kādreizējā Gumbinnen) Austrumprūsijā, sauktā par Kaļiņgradas apgabalu. Ievērojot to, ka no armijas vēstulēs visu rakstīt, protams, nedrīkstēja, jo gluži bez caurlasīšanas šī korespondence neceļoja, jāatzīst, kritisku vērtējumu tur ir gana daudz. Par pašu puisi neko daudz nezinu, un tā kā par viņa likteni man nekas nav zināms, teorētiski viņš vēl varētu būt dzīvs brīdī, kad top šis apkopojums, tad lai viņš paliek bez vārda. Dejotājs, ūdenslīdējs, sapieris - tas lai paliek viss, kas viņu raksturo.

VeloLokoMotīva izaicinājuma ietvaros, apvienojot to ar mūsu kāzu gadadienu, izlēmām ar Marinu doties nelielā kopīgā izbraucienā ar velosipēdiem. Tā šķiet, ka pēdējo desmit gadu laikā tieši divatā mēs ar riteņiem nebijām vispār ne reizes braukuši. Protams, neskaitot tādus tīri "cycling - transport" tipa braucienus kā uz teātri, veikalu vai kādu pasākumu Rīgas centrā. Protams, nav tā, ka mums nebūtu bijis kopīgu velobraucienu - ir bijis gan vērienīgs brauciens pa Ōlandi, gan šur tur izbraucām Igaunijā un Somijā un, ja ieskatās senākos laikos, vienu gadu kopā braucām Neoficiālā Vienības brauciena ietvaros maršrutu Ķemeri - Rīga, bet visos šajos izbraucienos bija klāt vismaz viens bērns. Bet te - patiešām divi vien.

Es biju bailīgs bērns un uz kapiem nekad spēlēties negāju, līdz ar to ar izrādes "Brasas pagalma dainas" varoņiem identificēties nevaru. Vienlaikus jāatzīst, ka es jau arī neuzaugu Brasā, bet gan Zasulaukā (administratīvi pat Āgenskalnā, bet jebkurš Kuldīgas ielas iezemietis tev pateiks - mēs esam proletārieši no Zasulauka, nevis Āgenskalna hipsteri!), līdz ar to man tuvākie kapi bija nevis Lielie, bet gan Mārtiņa. Un iet spēlēties Mārtiņa kapos - tur jau tiešām jābūt čok-čok.

Šo grāmatu palūdzu, lai Marina man sagādā vārda dienā. Pēc tās izlasīšanas iepazinos ar to, ko par šo grāmatu raksta viedie prāti Goodreads, un nebiju pārsteigts. Bariņš cilvēku sūdzās, ka grāmatā ir pārāk daudz muļķīgu joku un ka acīmredzams, ka kaut kādi jūtūberi mēģinājuši pārnest savu satura formātu uz citu mediju. Te man jāatbild viens: Paldies, Kapteini Acīmredzamība! Proti, tā jau arī ir šīs grāmatas doma un personīgi es tieši tāpēc vēlējos to izlasīt. Man patīk saturs, ko Marks un Džejs veido video formātā, man patīk tas stipri sviestainais angļu humors, kas caurvij viņu saturu, reizēm galvenokārt rīkojoties ar vārdu spēles palīdzību, citkārt vairāk paļaujoties uz slapstick, bet tur ir tik acīmredzama tradīcija, kas nāk no Monty Python pasaules, ka tiem, kas pārmet, ka šis saturs ir pārāk muļķīgs, vajadzētu saukt palīgā Greima Čepmena atveidoto pulkvedi, lai tas šīs bezkaunības pārtrauc. Proti, vismaz es būtu kliedzis un prasījis savu naudu (nekas, ka es nemaz pats šo grāmatu nepirku) atpakaļ tieši tad, ja tur nebūtu to muļķīgo joku.

Birokrātija ir viena no pārprastākajām mākslas formām. Dažādi heiteri tajā allaž cenšas saskatīt trūkumus, pārmet laika un resursu nelietderīgu izniekošanu, kurn, īd un vaid. Tas, protams, ir bēdīgi, jo šie tumšie prātiņi uz dzīvi raugās no savas šaurās kastītes un nespēj uztvert lietu kopsakarības. Kad tu no sava skudras auguma raugies uz dejas lielkoncertu Dziesmu un deju svētkos, tas ir pašsaprotami, ka tu neredzi to pašu, ko jūras ērglis, lidodams pāri Mežaparka estrādei. Tāpat ir arī ar birokrātijas procesiem - varbūt katri atsevišķie noteikumi, ko dāvājis Ministru kabinets vai Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, paši par sevi šķiet tāds apdrukāts papīra gals vien, bet kad tu spēj to visu redzēt ar gara acīm, bumbiņas saliekas pareizajās vietās, gaismas stars par alas spraugu iespīd tieši pareizajā leņķī un tu sasniedz nirvānu. Vai arī tā nenotiek, un visa šī rindkopa ir bezkaunīga ņirgāšanās.

Pagāja mazliet vairāk nekā pieci gadi, kopš noskatījāmies After Life otro sezonu, līdz beidzot saņēmāmies noskatīties trešo, pēdējo, šī Rikija Džerveisa veikuma daļu. Nebija tā, ka speciāli no tās vairījāmies, drīzāk - vienkārši biju aizmirsis, ka neesam redzējuši to līdz beigām. Tagad esam. Un jāatzīst - emocijas ir pretrunīgas.

Kristīnes Želves īsprozas grāmata "Dzīve tevi salauzīs" ir savdabīgs piemērs tam, ka grāmata var man itin labi patikt lasīšanas gaitā, bet gandrīz momentāni pēc tās izlasīšanas izdzist no atmiņas, tā it kā es to vispār nebūtu lasījis. Tagad gan patiesībā pagājis jau aptuveni mēnesis, kopš es to lasīju, līdz ar to es vēl varētu sev piedot, ka tā atmiņās ir pabalējusi, bet tieši tādas pašas sajūtas man bija nedēļu pēc tās izlasīšanas, tad, kad es pirmo reizi mēģināju sākt par to rakstīt. Tu atceries sajūtas, ka bija aizraujoši, tekstu fragmenti gana spilgti un uzrunājoši, bet kas no tā palicis atmiņā - praktiski nekā. Labi vēl, ka pirms atdevu grāmatu Ievai, kura to bija paņēmusi bibliotēkā, nobildēju satura rādītāju, tagad vismaz kaut kādi pieturas punkti man būs, lai rakstot varētu mēģināt atcerēties, kā tieši tā dzīve tevi salauzīs.

Pētot vecmāmiņas albuma fotogrāfijas un identificējot tajās redzamās personas, pieķēros kādai izteiksmīgai bildei ar 10 studentēm, no kurām viena bija mana vecmāmiņa Ludmila Znotiņa. No pārējām deviņām pēc vaibstiem zināju divus. Mamma bija man nosaukusi vārdus vēl sešām (bez piesaistes - kura ir kura fotogrāfijā), bet vairumu - ne gluži precīzi. Liekot lietā LU studentu meklētāju, izdevās noskaidrot arī pārējo identitātes. Ar vienu paveicās - kā var saprast 1 + 2 + 6 = 9, bet vajadzēja arī desmito, taču tā izrādījās Vera Irbe, par kuru kaut ko jau biju rakstījis iepriekš (saistībā ar viņas rakstītu vēstuli) un gribējās noskaidrot, kas atrodams viņas studiju lietā.