Romānā "Novakare" Janovskis turpina sev raksturīgo autobiogrāfiskās tēmas lietojumu, lai atainotu trimdas latviešus, bet vienlaikus - ne gluži sevi. Grāmatas darbība risinās latviešu centrā/veco ļaužu mītnē Anglijā, kas grāmatā nosaukts par "Indrāniem", lai gan tā patiesais nosaukums ir "Straumēni", taču Janovska grāmatā no šiem diviem piedāvātajiem nosaukumu variantiem par uzvarošo kļūst Blaumaņa, nevis Virzas spalvai piederīgais. Līdz ar mainītu nama nosaukumu Janovskim droši vien arī bija drusku brīvākas rokas, rakstīt ne 100% to, ko viņš pats bija "Straumēnos" pieredzējis. Jā, pats autors arī "Straumēnos" dzīvoja no 1984. gada, līdz ar to šaubu nav, ka savas pieredzes viņš šajā romānā ielika daudz.

Gētes institūta tiešssaites bibliotēkā paņēmu lasīšanā grāmatu par kādu austriešu futbolistu. Viens no grāmatas autoriem - Aleksandrs Juraske - bija uzrakstījis arī grāmatu par Otto Fišeru, kurš bija Liepājas "Olimpijas" komandas treneris, grāmata bija gana saistoša, tālab izlēmu, ka varu iepazīties ar vēl kādu Juraskes kunga veikumu. Šis gan tapis kopā ar vēl diviem citiem kolēģiem (viens no tiem - galvenā varoņa brāļa dēls Peters Menasse), bet es teiktu, ka stilistiski grāmata stipri līdzīga jau iepriekš iepazītajai, protams, tematiski arī tur daudz pārklājas.

Uzgāju kādu vēstuli vācu valodā, diemžēl tai nav ne adresāta, ne gada, tikai datums. Pieņemu, ka tā varētu būt sūtīta mani vecvecmāmiņai Marijai Znotiņai, bet varbūt arī Marijas mātei Jevdokijai. Pēc vēstules izlasīšanas izpētīju, kas tā tāda bijusi, un izrādījās - gana interesanta personība. Šeit sniegšu vēstules tekstu, sūtītājas biogrāfiju un manus minējumus par to, kam un kāpēc tā sūtīta.

Paņēmu bibliotēkā Gunara Janovska kopoto rakstu otro sējumu, kura saturs ir īpaši autobiogrāfisks. Protams, Janovskis vispār daudz rakstīja, iedvesmojoties no paša pieredzētā, bet "Kur sunim vieta" pat viņa daiļrades kontekstā šķiet īpaši pietuvināts realitātei. Grāmatas pirmo daļu veido pieredzētais laika posmā no Molotova-Rībentropa pakta noslēgšanas līdz brīdim, kad vienu okupācijas varu jau ir nomainījusi otra, šī teksta nosaukums ir "Stāsti par krievu laiku". Par pašu vācu laiku šajā grāmatā nekas neparādās (par to Janovskis, lai arī ne autobiogrāfiskā veidā, bet no pieredzētā iespaidojoties, rakstīja "Pilsētā pie upes"), bet grāmatas otrās daļas ar nosaukumu "Stāsti par dzīvniekiem, cilvēkiem un lopiem" darbība risinās jau trimdā - sākumā Vācijā, tad Anglijā, pamatā fokusējoties uz laiku, kad Janovskis Anglijā bija fermeris.

Sākšu šo aprakstu ar to, ka nebiju piefiksējis, ka šīs izrādes režisore Laura Groza ir ne tikai palikusi bez otrā uzvārda (pieņemu, ka šķīrusies, bet tā nav mana darīšana), bet oficiāli, šķiet, atmetusi arī savu pamata uzvārdu, un arī Čehova teātra mājaslapā kā izrādes režisore norādīta vienkārši LAURA (ar lielajiem burtiem). Protams, man pieklātos cienīt šādu mākslinieces izvēli, taču darbu kārtošana pēc autora šajā lapā man strādā tādā veidā, ka tādā gadījumā citi viņas režisēti darbi ietu citā kastītē, un tad nu palikšu vien kataloģizēšanas ziņā pie vecā varianta, par šo lūdzu mani atvainot, bet man nudien nav motivācijas pārdomāt, kā rīkoties katrā nestandarta gadījumā.

Vispār jau es šo grāmatu esmu lasījis, un parasti atkārtotus aprakstus neradu. Taču šeit ir pāris apstākļu, kālab tomēr varētu uzrakstīt gan. Iepriekšējais apraksts tapa pirms vairāk kā 20 gadiem, un esmu itin drošs, ka tas Raimonds, kas lasīja šo grāmatu toreiz, bija pilnīgi cits Raimonds, nekā tas, kas to lasīja tagad. Otrkārt, šajā reizē grāmatu lasīju oriģinālvalodā, kas varbūt nebija īstais risinājums, lai visu labāk uztvertu niansēs, taču es justos vīlies gadījumā, ja pēc ieguldītajiem pūliņiem, lasot franču valodā, pat nevarētu pēc tam šādu ierakstu iekļaut 2026. gada atskaitē. Un vispār - noteikumus sev lieku es pats, nevis kāds man te regulē pareizo lietu kārtību.

Mastodona aprindās, šķiet, par anša jaunāko albumu izteikušies visi tie, kas atcerās savu kontu paroles, tad nu arī es nepalikšu malā. Uz kompetenta statusu, protams, nepretendēju, bet tas jau gadu desmitiem man nav bijis šķērlis paust reizēm stipri aptuvenus viedokļus. Ok, tajā reizē, kad aprakstā DELFIem kā viduvēju filmu raksturoju "Citizen Kane", varbūt bišķi pāršāvu pār strīpu ar savu nekompetenci un kaut kādu mācību no tā guvu, bet te nu mēģināšu dalīties savos spriedumos par pēdējo četru dienu karstāko ierakstu Latvijas mūzikā.

Uzgāju šādu savdabīgu vēstuli, kas šķiet saglabājusies brīnumainā kārtā. Proti, no vēstulēm, ko sūtījuši vai saņēmuši mani senči pa ebreju līniju, nav saglabājies praktiski nekā - un tur nav nekā pārsteidzoša. Bet ir trīs vēstules, par kuru sūtītāju nezinu pilnīgi neko ārpus vēstulēs lasāmā. Šī konkrētā vēstule sūtīta uz mana vecvectēva Josifa Rivoša māju, un tās adresāte Berta Jakubsone bija Josifa sievas Rebekas māsa, ģimenes lokā saukta par Basju. Cik man zināms, ar šo savu sirdsāķīti viņa neapprecējās (viņas vīrs Leo Šnēersons bija dzelzceļu inženieris), viņa Pirmā pasaules kara beigās izceļoja uz Angliju, viņai bija četri bērni un vairums pēcnācēju ir mediķi. Ar vienu no viņas mazdēliem esmu pat sazinājies (tiesa, tobrīd šīs konkrētās vēstules vēl nebiju redzējis).

Kad lasīju Johana Meierhofa romānu Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa, nebiju savlaicīgi attapies, ka man to vajadzētu lasīt vācu valodā. Par "krist var arī augšup" gan šādu jautājumu nebija - paņēmu grāmatu lasīšanai Gētes institūta tiešsaistes bibliotēkā, un tad nu digitāli to izlasīju. Nevaru teikt, ka šo procesu es izbaudu - no Onleihe dabūtās grāmatas nākas lasīt datorā, nevis Kindle, kas nav mans pats iecienītākais lasīšanas veids (precīzāk ir vismazāk iecienītais - aiz analogajām grāmatām un jau piesauktā Kindle), bet toties vācu valodā, legāli un bez maksas.

Vienu no "Hospitāļu ielas koncertiem" ārpus Rīgas uzskatīju par nepieciešamu apmeklēt, un tā nu sanāca, ka starp Liepāju un Kuldīgu izvēlējāmies pirmo. Bērnu loģistikas problēmu dēļ gan izrādījās, ka Marina ar mani braukt nevarēja, savu vietu atdodot Raitim. Beigās gan izrādījās, ka arī veselības dēļ viņa diez vai būtu braucēja, bet tas jau vispār nav tieši saistīts ar pašu koncertu un tā saturu.