Kazhes pierakstu burtnīca

Par Latvijas futbolu daudziem tīk smīkņāt - gan gadījumos, kur tas ir vietā, gan arī situācijās, kad cilvēks vienkārši galīgi nav informēts un salīdzina mušas ar kotletēm. Man personīgi nav šaubu, ka salīdzinoši ar ne tik senu pagātni Latvijas futbola klubi ir kļuvuši daudz profesionālāki, sakārtotāki un vispār - patiešām diezgan daudz kur vietā ir vārds "futbola klubs", kamēr ne tik sen lielākoties tās bija "futbola komandas", kurām nebija ne dublieru, ne jauniešu futbola piramīdas. Un viens no aspektiem, kur šis profesionalitātes pieaugums ir izteikts, ir klubu komunikācija.

Ja manu senču (sieviešu) vidū kādu būtu jāsauc par ciltsmāti, tad tā noteikti būtu vecvecvecmāmiņa Jevdokija Grāvīte. Savam laikam viņa nodzīvoja ilgu mūžu (78 gadi), cik varu noprast no vēstulēm, bija sieviete ar gana stipru raksturu un viedokli, kā arī - diezgan asu mēli. Vienlaikus, kā to varētu sagaidīt no mācītāja meitas un divu mācītāju māsas - stingri ticīga. Liktenis viņai nebija nekāds saldais - viņa piedzīvoja divu no saviem trim bērniem nāvi (un arī atlikusī meita gāja bojā salīdzinoši drīz - Otrā pasaules kara laikā), apglabāja arī savu vīru, bijušo tautskolu inspektoru Ernstu Grāvīti. Laulības dzīve arī, cik var saprast, nebija no vienkāršajām - ne velti Pirmā pasaules kara gadus viņa no vīra pavadīja šķirti, un apvienojās vien 1922. gadā, kad Ernsts atgriezās Latvijā, un arī mūža nogalē Ernsts, šķiet, bija ieķēries jaunā sievietē (savā radiniecē Verā).

Ja nekļūdos, par tādu grupu "Tavas māsas nāsis" es uzzināju tālab, ka tā ierakstījusi savu versiju "DJ Krankenwagen" dziesmai "Esimantā". Un tad vēl, kad izrādījās, ka viņiem ir kopieraksts ar Pūķi šamējā dziesmai "4 Akordi UTPP". Nav tā, ka es būtu kļuvis par baisāko viņu cienītāju (noklausījos vienu viņu albumu un atzinu par meh), bet šķita - šī varētu būt grupa, kura dzīvajā būs daudz labāka nekā ierakstā. Tad nu devos uz tās koncertu bārā, kuru man vispār pieklājās agrāk vai vēlāk apmeklēt - "1983" ir ne tikai šī lokāla nosaukums, bet arī mans dzimšanas gads, un to var uzskatīt par zīmi. Protams, jāņem vērā, ka publika, kas šajā vietā apgrozās, lielākoties ir tāda, kurai 1983 varētu būt "o, mana tēta dzimšanas gads!" kategorijā, bet tā jau cita lieta. Par to, cik tieši jauni ir paši "Tavas māsas nāsis" dalībnieki, man nekādas skaidrības nav (viņu nokrāsotās sejas arī skaidrību nesniedz), bet izteikšu minējumu, ka grupas vidējais vecums šobrīd varētu būt 25 gadi (neskaitot bundzinieku, kurš gan jau kaut kur aizlienēts un līdz ar to, protams, ir vecāks). Atšķirībā no "Gultņiem", kas spēlēja pirms šī kolektīva, "Tavas māsas nāsu" koncerta laikā tomēr neiederīgi vecs nejutos.

Šī bija viena no tām reizēm, kad nokļuvu pašmāju grupas koncertā, pat nezinādams par tādas eksistenci. Aizej tu mierīgi uz "Tavas māsas nāsīm" bārā "1983", bet jau tur uz vietas ne tikai uzzini, ka koncerts sāksies stundu vēlāk, nekā izziņots, un vēl, ka tur patiesībā būs divas grupas un "Nāsis" būs otrā no tām. Protams, to, ka spēlēs arī "Gultņi", es būtu varējis izlasīt arī pats, bet, kā teica slēpņotāju vidū, kurš gan lasa aprakstus. Nu, jā, un tā es nonācu "Gultņu" koncertā.

Vispirms gan Marina, gan es noskatījāmies "Dirty Deal Teatro" šāda nosaukuma izrādi, tad uzzinājām, ka ir arī grāmata. Un tad es šo grāmatu ieraudzīju plauktā Rozulas skolā. Tālāk jautājumu vairs nav.

Šajā svētdienā manos plānos ir došanās uz "Tavas māsu nāsu" koncertu iestādē ar nosaukumu "1983", un pirms tās izlēmu drusku vairāk iepazīt, ko tad īsti šī grupa spēlē, jo līdz šim biju pazīstams vien ar kādām dažām dziesmām, kuras turklāt lielākoties nav oriģinālkompozīcijas, un te nu mēs tagad esam.

Gandrīz ik reizes, kad nonāku bibliotēkā, kādu grāmatu paņemu no "šobrīd aktuāls" stenda. 2026. gada janvāris aizritēja Raimonda Paula 90 gadu jubilejas zīmē un līdz ar to nav nekāds brīnums, ka bibliotēkā bija izlikta visa ar Paula kungu saistītā literatūra. Būtu liels pārspīlējums teikt, ka es būtu sevišķs viņa daiļrades cienītājs, un pret Paulu kā personību mana attieksme arī ir sarežģīta. Ir lietas, ko nav iespējams noliegt: sākot jau ar to, ka pat lielākais skeptiķis būs spiests atzīt, ka lipīgu melodiju radīšanā Paulam ilgus gadu desmitus Latvijā nebija līdzvērtīgu konkurentu. Un tāpat pat lielākais viņa nīdējs, kuram varbūt tās lipīgās melodijas pa ausīm nāk ārā un vemt gribās, nevarēs noliegt, ka muzikālā (un ne tikai muzikālā) ilgmūžība, ko ir apliecinājis šī stāsta galvenais varonis, ir fenomenāla. Deviņdesmit gadu vecumā joprojām koncertēt, spēlēt klavieres, uzstāties publiski - tas tomēr ir kaut kas. Un, lai nu ko, bet atmiekšķējušās smadzenes Paulam arī nepārmetīsi, tas tev nav Imanta Kalniņa gadījums.

Izlasījis otro stāstu krājumu par Tēva Brauna dēkām (tām veltīju atceļu no Stambulas), esmu spiests atzīt, ka man ir gana, diez vai gribēšu šo pasākumu turpināt. Patiesībā jau arī pats Čestertons pēc "Tēva Brauna gudrības" (vai varbūt vieduma) izlēma no šī personāža atteikties, jo pats viņš to uzskatīja par tīro maizes darbus un jaunus stāstus tapināja vien tad, kad kabata spieda, un atdzīvināja šo personāžu vien padsmit gadus vēlāk, kādu laiku pēc Pirmā pasaules kara. Taču man radās iespaids, ka jau šajā brīdī autors bija sācis sevi atražot un Tēva Brauna iespējas izsmēlis.

Keitija Bārbale ir viena sasodīti feina dziesminiece, kas mīt kaut kādā man līdz galam neskaidrā nišā - ko nosaka arī viņas iederība Latvijas mūzikas panorāmā. Viņa nenoliedzama ir piederīga alternatīvajiem - nav viņa to mākslinieku vidū, ko iemīļotu komercradio (vai vismaz Radio Pieci), taču viņas mūzika absolūti nešķiet tik nepieradināta, lai Keitiju Bārbali nevarētu klausīties spicas vidusskolnieces. "visstulbākā diena mūžā" varētu būt tāds ballīšu grāvējs, ka vai bail, un tomēr nekur ārpus Radio Naba tā nav populāra (15'000 klausījumu Spotify - tas nav nekas fenomenāls, labi ja "Grēcīgo partizānu" līmenis). Balss Keitijai nav tāda, kas varētu raisīt plašus protestus (kā tas ir Evijas Vēberes gadījumā), drīzāk Māras Upmanes stilā, dziesmu tematika nav nekāda pārmudrītā, itin daudz ir par attiecībām. Nē, par laimi ne banālā formā, bet arī bez kaut kāda šizobaleta.

Esmu pārliecināts, ka kaut kādus no Čestertona stāstiem par tēvu Braunu es esmu lasījis. Kur, kad un kāpēc - tie ir labi jautājumi, uz kuriem atbildēt nespēju. Iespējams, kaut ko cauršķirstīju tajā pašā grāmatā, kuru, man tā pašam šķiet, es varētu būt atvedis no kāda no braucieniem uz Angliju savai mammai. To gan ir neiespējami pārbaudīt (gan faktu, ka atvedu grāmatu, gan, ka no tās kaut ko lasīju). Taču blogā par to rakstījis neesmu (un tas ir senāks par manu pirmo patstāvīgo braucienu uz Angliju), un patiesībā jau nav arī tā, ka tas būtu sevišķi svarīgi.