Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms diezgan daudziem gadiem esmu lasījis Daniela Penaka eseju "Kā romāns" - apliecinājums gadu daudzumam ir tas, ka par šo grāmatu nav apraksta manā blogā, kurš pastāv aptuveni 18 gadus. Kaut kādā mērā "Kā romāns" manā apziņā ir laikam iesēdies, ne velti, kad man vajadzēja uz ātru roku kaut ko paķert grāmatnīcā, lai būtu pārtērēts dāvanu kartes limits, izvēle krita par labu tieši šī autora grāmatai. Labi, te vēl var piebilst, ka uz grāmatas vāka ir Gata Šļūkas zīmējums, kas momentā piesaista uzmanību.

Gijs de Mopasāns ir absolūts īsā stāsta un noveles žanra klasiķis, viens no tiem rakstniekiem, par kuriem var teikt - bez viņiem literatūra būtu citādāka. Kopumā Mopasāna literārajā mantojumā ir vairāk kā 300 stāstu, šajā krājumā apkopoti aptuveni 30 no tiem jeb, rupji rēķinot, desmit procenti. Cik saprotu, tā ir padomijā tapusi izlase, par pamatu ņemot 1956. - 1957. gados Francijā izdotu visu Mopasāna īsprozas darbu apkopojumu. Lieki teikt, ka nevaru komentēt, kādā mērā stāstu izvēli ietekmējus padomijā valdošā ideoloģija, bet šķiet, ka vairums ievērojamāko Mopasāna stāstu šajā krājumā patiešām ir iekļauti. Vēl vajadzētu piebilst, ka grāmatu lasīju franču valodā - proti, tas ir PSRS izdots teksts franciski, ne adaptēts, bet normāls, taču ar nelielu daudzumu skaidrojošu komentāru krievu valodā grāmatas beigās.

Filma "Vēl pa mēriņam" šogad saņēma Oskaru kā labākais darbs svešvalodā. Tās režisors Tomass Vinterbergs ir uzskatāms par dāņu kino klasiķi, līdzās Larsam fon Trīram viņš radīja Dogme 95 kustību. Fon Trīrs laikam kopumā gan slavenāks, taču Oskars ir Vinterbergam. Nezinu gan, cik ļoti šādiem režisoriem tas ir svarīgi.

Sen nebija sanācis Esterei lasīt priekšā pilnvērtīgu grāmatu - kad viņa bija pavisam maziņa un viņai vēl bija vienalga, kāds audio skan fonā, biju lasījis vispirms dažādas bērnu grāmatas, pēc tam mums nāca secinājums, ka vispār jau viņai vēl ir vienalga, tālab notika pāreja uz nebūt ne bērnu grāmatām - tā viņa noklausījš Riharda Bargā "Plikos rukšus" un Anšlava Eglīša "Homo Novus", bet Peļevina "Čapajevs un Tukšums" laikā sākās sūdzības, un pieaugušo grāmatu lasīšana aptrūka. Turpinājumā ir bijuši dažādi periodi, kuros ir lasītas vienas un tās pašas īsgrāmatas par cūciņu Pepu katru vakaru no vietas vairāku mēnešu garumā, Lupatiņu rīts (atkal un atkal), tad bija Bikibuku dzejoļu periodi, ilgāks laiks, kad vajadzēja "pastāstīt par mazu Esteri", visubeidzot pēdējā laikā modē bija nākušas pasakas no Andrusa Kivirehka grāmatām "Karnevāls un kartupeļu salāti" un "Kaka un pavasaris". Visus šos risinājumus vienoja kopīgais elements - katru vakaru saturs vai nu atkārtojās vai arī nebija saistīts ar iepriekšējā dienā klausīto. Un tad nu beidzot pirms dažām dienām Estere paziņoja, ka viņa grib, lai tētis lasa grāmatu par Loti no izgudrotāju ciema. Daudzas reizes viņai biju lasījis grāmatas pirmo nodaļu, bet tālāk nekad ticis nebiju, un līdz ar to biju patiešām priecīgs, ka beidzot izdevās tikt šajā grāmatā ne vienkārši tālāk, bet pilnībā cauri tai.

Valtera Sīļa klausāmizrāde "Noklausies" ir labs piemērs gan tam, kā ar moderno (nosacīti) tehnoloģiju palīdzību nodrošināt vismaz kaut kādu teatrālu pieredzi izslāpušiem tā cienītājiem, gan labi darbojas izklaides lauciņā, gan ļauj mazliet aizdomāties par sarežītākiem jautājumiem.

Bez jebkādiem pārspīlējumiem var teikt, ka Gunārs Jākobsons ir leģenda. Ilgus gadu desmitus viņa balss bija sinonīms radio translācijām no lielākajām sporta sacensībām, kas risinājās ne tikai Latvijā, bet arī globālā mērogā. Tāpat savas karjeras gados bijis iesaistīts Mikrofona aptaujas organizēšanā, relatīvi sekmīgi darbojies šlāgermūzikas lauciņā un vispār Latvijas Radio Jākobsons ir tik leģendārs, cik vien vispār kāds cilvēks var būt. Līdz ar to memuāru grāmatā viņam bija patiešām daudz visa kā stāstāma, jautājums tikai - cik daudz no šī satura ir interesants man kā lasītājam.

Dorotejas Elmingeras postmodernā vinješu kolekcija "No cukura fabrikas" galīgi nav īstā grāmata, kuru lasīt apstākļos, kad tev ir paaugstināta temperatūra un diezgan brutāli sāp galva. Vienlaikus jāatzīst, ka sāku to lasīt apstākļos, kad man nekas nesāpēja, bet arī tad man nebija pa spēkam uztvert šo prozu. Tas, ka tās vēstījums nav lineārs, vēl būtu sīkums - tas ir dažādām atsaucēm pārsātināts teikumu kopums, kuru spēju labākajā gadījumā uztvert kā dzeju ar skaistu poētiku, bet no satura tur kaut ko saprast ir izteikti pāri manām iespējām.

Ievads. Lai tu nepadomā par mani pareizi, šo eseju es nerakstu tāpēc, ka mani besī mana vecmāmiņa, kura caurām dienām man neliek mieru ar čīkstēšanu, ka es neko prātīgu nedaru, tikai caurām dienām spēlēju Dark Souls, kamēr viņas jaunības gados bērni visu laiku pavadījuši ārā un vasarās, ganos ejot sildījuši kājas svaigās govs pļekās. Nebūtu viņa mana vecmāmiņa, es viņai pateiktu, ka viņa tukši dirš. Esmu redzējis viņas tīņu gadu bildes ar krāsotiem matiem un saplēstu Depeche Mode t-kreklu. Ka tik ne tā - gani un govs pļekas! Bet, nē, es vecmāmiņu tiešām mīlu, un šī eseja nav par to, ka viņai un viņas līdzīgajiem būtu vieta mežā, ja vien tajā vēl būtu pietiekami daudz vilku un lāču. Nē, tā ir tīri teorētiska interese par vēsturiski nozīmīgu tradīciju, kas būtiski ietekmējusi latviešu tautas tapšanu un vispār es te teorētiski izsakos, nekādu konkrētu draudu.

Komponists Kārlis Lācis vislabāk droši vien zināms ar savu ilggadīgo sadarbību ar Intaru Busuli, taču viņam netrūkst arī savas vēstures attiecībām ar Imantu Ziedoni - ne velti jau 2013. gadā klajā nācis ieraksts "Ziedonis. Lācis. Sievietes", par kura turpinājumu domājams var uzskatīt šo jaunāko veikumu "Ziedonis. Lācis. Sievietes". Vokālistu sastāvs ierakstā ir gana daudzveidīgs: te ir gan aktieri Andris Keišs, Kaspars Znotiņš un Artūrs Skrastiņš, gan Lāča tradicionālais pārinieks Busulis, gan Jānis Aišpurs no "Sound Poets", gan Jānis Šipkēvics.

Nejauši sakrita, ka bijām ekrāna tuvumā brīdī, kad Alises Zariņas īsfilma "Divas strīpiņas" piedzīvoja savu publiskās televīzijas pirmizrādi, nelaidām garām iespēju to noskatīties. Filmas ideja īsumā ir sekojoša - vairāku (avoti vēsta - 12) sieviešu pieredzes stāsti par abortu, kurus izstāsta pirmajā personā aktieri - vīrieši. Šie aktieri ir: Klāvs Mellis (Kvadrifrons), Jānis Kronis (Kvadrifrons), Ģirts Krūmiņš (JRT), Gatis Maliks (Liepājas teātris), Juris Bartkevičs (Daile), Toms Liepājnieks (bez konkrēta teātra). Filmēts ļoti intīmi, ja tā var izteikties, tīrā vidē, ar pašas Alises Zariņas klātbūtni otrā kameras pusē, reizēm - mazliet arī viņa ir redzama. Stāsti dažādi, bet, protams, visnotaļ skaudri. Filmas pamatdoma - ka neatkarīgi no situācijas šis jautājums ir sievietes lēmums un ka sieviete ir tā, kurai šajā situācijā tiek viss smagums, kamēr vīrietim var būt, piemēram, grupas mēģinājums un vīrieša var vispār jau gandrīz uzreiz vispār nebūt, ir skaidra (tiesa - arī bez filmas).