Vladis Spāre - Gājiens ar klibo zirdziņu

Vladis Spāre reiz bija viens no trijotnes, kas sarakstīja diloģiju "Odu laiks". Īsā laika posmā viņš ir palicis pēdējais. Lienīte Medne-Spāre, viņa sieva, nomira 2023. gada martā, bet tā paša gada novembrī viņai sekoja Juris Zvirgzdiņš. Stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" pēdējais stāsts "Tur viss ir pierakstīts" ar šo laiku ļoti sasaucas, diviem veciem rakstniekiem atsaucoties uz visiem aizgājušajiem draugiem (stāsta varoņi gan ir daudz vecāki nekā autors un viņa līdzgaitnieki). Patiesībā gan Nāve ir nozīmīga tēma lielā daļā šī krājuma stāstu, ne jau velti pat zirdziņš ir klibs.

Straume

Nezinu, vai vispār jebkad kāda latviešu radīta filma bija sacēlusi tādu ažiotāžu kā "Straume", vismaz ažiotāžu tieši attiecībā uz to, cik laba ir šī filma (jo, piemēram, "Rīgas sargus" diez vai kāds dēvēja par revolūciju filmās par kara tēmu), tālab savā ziņā iet uz kinoteātri, lai to noskatītos, bija grūti. Kad tavā vietā citi cilvēki ir ļoti augstu pacēluši latiņu tam, ko tev no šīs filmas vajadzētu gaidīt, risks piedzīvot vilšanos tomēr ir milzīgs. No otras puses - šī tomēr ir tā reize, kad labos vārdus filmai veltījuši eksperti ārpus Latvijas, uz kuriem nevajadzētu lietot kritētiju "labs darbs pēc latviešu kino standartiem". Marina uz "Straumi" aizgāja pirms pāris nedēļām, bija sajūsmā un teica - arī man vajadzētu to redzēt. Tad nu gāju un pārliecinājos, kā īsti ir.
2024-10-15 | Straume

Anšlavs Eglītis - Bezkaunīgie veči

Mājsēdes laikā noskatījos Bezkaunīgo veču izrādi no Nacionālā teātra krājumiem, bet tagad beidzot tiku arī līdz romānam, kurā Anšlavs Eglītis raksta par tēmu "dzīve pēc xx gadiem nebeidzas". Šis romāns galīgi nekļūs par manu iecienītāko Eglīša darbu, taču tā ir grāmata, par kuru ir daudz sakāmā, un tas ar nav slikti.

Regīna Ezera - Cilvēkam vajag suni

Varētu būt, ka šis Regīnas Ezeras stāstu krājums arī "manos laikos" bija iekļauts skolas literatūras programmā. Un tāpat varētu būt, ka, atbilstoši tam, kā notika literatūras (un arī citu priekšmetu) apgūšana manā skolā, līdz tam mēs nemaz netikām, jo, kā katru gadu, pārāk daudz laika bija veltīts Rainim, līdz ar ko mūsdienīgākus autorus sasniegt neizdevās. Pārbaudīt gan to tāpat nav iespējams, jo par laimi man nav raksturīgas nosliece uz tāda tipa vēsturisku artefaktu kā skolas pieraksti saglabāšanu. Taču šaubu nav par to, ka pēdējo pāris gadu laikā Regīnas Ezeras darbus esmu lasījis daudz, un dīvaini, ka šie stāsti mani līdz šim nebija sasnieguši, jo patiesībā jau tieši šie trīs vārdi: "Cilvēkam vajag suni" ir tas, kas man nāk prātā līdzās Regīnas Ezeras vārdam, kā nekā viņa varētu būt ievērojamākā četrkājaino draugu apdziedātāja latviešu literatūras vēsturē.

Tomašs Malkovskis - Kamils, kurš skatās ar rokām

"Kamilu, kurš skatās ar rokām" paņēmām no bibliotēkas, jo šī grāmata iekļauta bērnu žūrijas darbu sarakstā, mazliet gan lielākam vecumam nekā Estere, bet ne tik tālu, lai viņa nevarētu šo grāmatu klausīties. Patiesībā sākotnēji viņa gan bija noskaņota negatīvi (jo grāmatu izvēlējos es, nevis viņa), taču jau pēc pirmajām pāris nodaļām viņai grāmata ļoti iepatikās un vismaz kaut kādu daļu tās viņa lasīja arī pati (nezinu - vai to, ko biju jau lasījis priekšā vai arī nē).

Voiceks Voiska - Koncerts Ansamblī

Man bija šķitis, ka "Voiceks Voiska" savu muzikālo darbību pirms dažiem gadiem izbeidza. Tagad neesmu gan drošs, kālab man tas tā šķita. Lai vai kā, teikt, ka VV būtu super aktīva grupa, arī nevar. Kad viņiem pēdējo reizi ir bijusi kāda jauna dziesma? Un fakts, ka "Ansamblī" var iegādāties uz šo brīdi svaigāko VV albumu - 2011. gada "Augšā strādā" - šo iespaidu tikai pastiprina. Bet, kā lai arī nebūtu, uzzinājis, ka šāds koncerts būs - noskaņojos, ka uz to jādodas!

Osvalds Zebris - Šaubas

Osvalda Zebra stāstu krājums "Šaubas" ir grāmata, kur autors pievērsies desmit sev tuviem literātiem un veltījis katram no viņiem pa stāstam. Taču nav tā, ka Zebris būtu ķēries pie turpinājumiem ("Meistars un Margarita 2" vai "Joprojām bads") vai pat pie stilistiskas imitācijas, tad jau drīzāk to var nosaukt par "šis autors man liek domāt par šādām tēmām", pat laikmets, kurā risinās konkrētam autoram veltīts teksts, nebūs obligāti tas, kurā konkrētais autors dzīvojis.

Paula Pļavniece - Brūnais siers

Šī bija tā reize, kad vēl pirms izrādes skatīšanās un nedzirdējis par to nekādas atsauksmes, biju pārliecināts - būs labais! Vispār jau tā ir droša recepte katastrofai - tev ir pārāk augstas ekspektācijas, un tas noved pie vilšanās. Bet racionāli vērtējot - cik gan ticami būtu, ka no lieliskās grāmatas Kurš sasēdēja brūno sieru? Paula Pļavniece, kas ir viena no top bērnu izrāžu režisorēm ar "Kvadrifrona" aktieriem - ar kuriem viņa ir labi sastrādājušies un kuri man patīk - varētu uztaisīt sliktu izrādi? Nav ticami.

Kārlis Skalbe - Mazās piezīmes

Izlasījis Svena Kuzmina romānu par Kārli Skalbi "Skaistums un nemiers", guvu pārliecību, ka man tuvākajā laikā jāizlasa arī kaut kas no paša Skalbes, konkrētāk viņa publicistikas darbs "Mazās piezīmes". Te gan ir druska neskaidrību par to, kas tieši ir "Mazās piezīmes". Proti, pirmo reizi dienasgaismu šāds izdevums grāmatas formā klajā nāca 1920. gadā, taču jau laikos, kad Latvija bija okupēta, un pēc paša Skalbes nāves, dienasgaismu ieraudzīja jau daudz plašāks "Mazo piezīmju" izdevums, kura pēdējie ieraksti datēti ar pēdējām Skalbes dzīves nedēļām 1945. gada pavasarī. Tādas īstas skaidrības par to, kā atlasīti teksti, kas nonāca šajā galīgajā "Mazo piezīmju" versijā, man nav - vai tas ir bijis paša Skalbes iecerēts izdevums vai arī tajā apkopotas viņa publikācijas presē, nudien nezinu. Vienīgais, par ko esmu pārliecināts - ja izdošanai šo grāmatu būtu rediģējis pats Skalbe, šis tas būtu īsināts, jo teksti, ko dažādos gados viņš veltījis Mirušo piemiņas dienai vai Jāņiem, brīžam ļoti uzskatāmi atkārtojas. Pieņemot, ka tie bija iekļauti "Jaunākajās ziņās", tas šķiet gana sakarīgi - neviens jau nesagaida, ka tu neatsauksies uz kaut ko tādu, par ko rakstīji pirms septiņiem gadiem, jo normāls lasītājs šādas detaļas prātā netur, bet ja tas viss iekļauts vienā grāmatā, mazliet mulsinoši tas šķiet.

Vilipsōns, Nora Ikstena - Ārprātija piedzīvojumi

Sākotnēji man šķita, ka šī grāmata ir Noras Ikstenas un mākslinieka Vilipsōna kopdarbs. Taču, ieskatoties rūpīgāk, var secināt, ka nav vis - jo Vilipsōns tur rakstīts lielākiem burtiem un Ikstena - mazākiem (ja kas - Nora Ikstena ir Vilipsōna sievas Indras māsa, kas varētu izskaidrot, kālab vispār šāds kopdarbs tapis). Līdz ar to jāatzīst, ka pilnvērtīga šīs grāmatas lasīšana man nesanāca tālab, ka par Vilipsōnu zinu gaužām maz. Precīzāk - zināju gaužām maz, jo caur Ārprātiju kaut ko uzzinājis, šķiet, būšu. Cik lielā mērā tas, kas ir šajā grāmatā stāstīts, ir patiess, tas jau ir cits jautājums, un droši vien tas nemaz nav būtisks.