Kazhes pierakstu burtnīca

Dainas Tabūnas vārds man ir zināms no romāna "Raganas" un tāda pat nosaukuma teātra izrādes, abi šie darbi gan radušies ilgi pēc "Pirmās reizes". Tas patiesībā arī loģiski - kā gan citādi tā būtu pirmā reize, ja pirms tās būtu bijušas jau kādas citas grāmatas. Šis ir vizuāli neuzkrītošs un saturā neliels stāstu krājums, kas savulaik nonāca "Vecāku žūrijas" uzmanības lokā, balsojumā tas ieņēma trešo vietu (uzvarēja Māris Bērziņš ar "Svina garšu"), bet 2015. gadā es par tādu Vecāku žūriju neko nezināju, un arī neatbildu kritērijiem, lai tādā varētu piedalīties. Šķiet, ka šis ir no tiem jautājumiem, kur pat paši progresīvākie prāti turās pie kritērija - lai sauktos par vecāku, tev ir nepieciešams kāds bērns (suns, tamogoči un fikuss neskaitās). Bet tagad gan viss legāli - bērni ir, Vecāku žūrijas grāmatas lasīt varu.

Pirmo un līdz šim vienīgo reizi Džeka Vaita koncertā es biju Open'er festivālā 2014. gadā. Kopš tiem laikiem aiztecējis daudz ūdeņu, un par visām sliktajām pārmaiņām pasaulē pat rakstīt negribās. Taču, kā dziesmā "Bet tu esi notievējusi" dziedāja Marija Linarte kādā teātra izrādē, ir arī kaut kas labs. Proti, uz Džeka Vaita koncertu 2026. gadā devos nevis divu iereibušu vīriešu, bet gan mīļotās sievietes sabiedrībā. Te gan uzreiz visādi papildu teksti jāiekļauj: pirmkārt, kārtējo reizi pateicība Rozulas skolas labajiem gariņiem, kas uz šo vakaru pieskatīja mūsu bērnus; otrkārt, gluži divatā mēs nebijām, jo koncertu pavadījām kopā ar Raiti, kurš ne tikai bija sniedzis palīdzīgu roku biļešu sagādāšanā, bet arī prātīgi mūs pārliecināja jau pulksten septiņos ieņemt vietas pirmajā rindā pie skatuves, kuras godprātīgi noturējām, līdz ar to varējām koncertu baudīt no tāda punkta, kur arī Marinai nebija pamata sūdzēties, ka ar viņas augumu kaut ko nevar redzēt. Un, protams, šeit varētu iekļaut nožēlojamo stāstu to, kā manas nespējas pareizi ievadīt savu e-pasta adresi, pērkot biļetes, dēļ mums aizgāja secen Vaita koncerts "Palladium" 2018. gada rudenī (tam vajadzēja kļūt par mūsu pirmo kopīgo vakaru divatā pēc Esteres piedzimšanas, bet... diemžēl), nē, labāk par to ne vārda un izlikšos, ka tāda koncerta nebija, mēs nebijām Latvijā, un vispār es tolaik nemaz nezināju, kas tas tāds Džeks Vaits. Un vēl jo vairāk - vispār neko nerakstīšu par to, kāpēc 2005. gadā, kad Rīgā uzstājās "The White Stripes" un es tobrīd jau biju šīs grupas cienītājs, es arī koncertā nebiju.

Man šķiet, ka biju klausījies Radio mazajā lasītavā raidījumu par šo Janas Egles grāmatu, taču nekas konkrēts manī par to nenosēdās. Kāpēc? Jo ar Austras Pumpures vārdu man nekad nebija gadījies pārklāties - pat nezinu, kā tas sanācis, bet kaut kā manā radarā šis vārds latviešu mūzikā nebija iegriezies. Droši vien esmu kaut kāda nepareiza paaudze vai nepareizā burbulī uzaudzis. Nezinu, vai tas kaut ko būtisku par mani pasaka un vai kaut ko īsti ietekmē, bet fakti tādi ir. Tikām grāmatas Janai Eglei gan šī biogrāfiskā darba varone nemaz nebija sveša - lai arī grāmatā tas nav pieminēts, pati Jana bija viens no tā sauktajiem Austrasbērniem - jauniešiem, kas dziedāja Austras Pumpures koncertos.

Par Zentas Mauriņas grāmatu, kurā apkopotas viņas pēdējos mūža gados tapušās piezīmes, ieinteresējos caur apvedceļiem, kā tas bieži mēdz ar mani notikt. Stāsts ir sekojošs (sekos gana garš un izvērsts, nekādi ar šo grāmatu nesaistīts, sānsolis): šajā pavasarī viesojās kāds profesors no Austrālijas, kas veido materiālu par kādu no Latvijas nākušu ebreju pāri: Doļu un Rozu Ribušiem. Uzvārdam Ribušs ir kopīgas saknes ar maniem senčiem Rivošiem, taču nekādu tiešu saikni, kas vienotu manus un Doļas Ribuša senčus, atrast nav izdevies. Tomēr pērn es tikos ar Latvijā iebraukušu Doļas brāļa mazdēlu, un šis tad manu kontaktu piespēlēja tam profesoram. Doļa Ribušs gan Rīgā, gan vēlāk Austrālijā darbojās teātrī (un teātra dēļ viņš arī ir gana ievērojams, lai kāds par viņu rakstītu), tad nu es uzskatīju par savu pienākumu savākt visus materiālus, ko par šo cilvēku rakstīja avīzēs Latvijā (viņš ar sievu uz Austrāliju emigrēja divdesmito gadu sākumā). Kādā brīdī pārbaudīju - ko var atrast digitalizētajās grāmatās. Un tur izrādījās, ka Doļas sievu Rozu grāmatā "Manas saknes ir debesīs" piemin Zenta Mauriņa savā grāmatā "Manas saknes ir debesīs" (un vēl vienā, kura nav digitalizēta), jo viņas bijušas klasesbiedrenes un draudzenes ģimnāzijā Liepājā. Protams, profesors šo faktu zināja jau iepriekš, bet man tas šķita gana interesanti, lai izlasītu visu šo grāmatu, kura turklāt izrādījās fiziskā eksemplārā pieejama Šampētera bibliotēkā.

Kad pagājušajā vasarā redzēju grupu "Nova Koma" spēlējam dīvainajā festivālā "Ecosystemic" Mežaparkā (kāpēc dīvainajā? jo tajā gandrīz nebija skatītāju), man šī kolektīva vārds neizteica pilnīgi neko, nebija mūsu ceļi līdz šim šķērsojušies, bet tā bija ja ne gluži mīlestība no pirmā acu skatiena, tad simpātiju rašanās noteikti, un kopš pērnās vasaras grupas iepriekšējā albuma "Es neesmu dusmīgs" dziesmas regulāri skanējušas manās austiņās gan skrienot, gan braucot ar riteni, un arī nupat aizvadītā Stirnu buka posma laikā vadmotīvs "katrs solis man ir maratons" bija man līdzās. Līdz ar to vēsts par grupas jaunākā ieraksta atklāšanas pasākumu mani uzrunāja. Bija gan šaubas, vai es maz varēšu šajā koncertā nokļūt - 23. maijā Augstrozē bija jau piesauktais Stirnu buks, un būtu bijis loģiski nakti pēc tā palikt turpat blakus Rozulas skolā. Biju pat gatavs sev neraksturīgajam variantam Marinu un bērnus nogādāt Rozulā, pats braukt uz Rīgu uz koncertu un pēc tā - atkal uz Rozulu (netīk man tukši dzenāt auto, bet gadās izņēmuma situācijas), taču dažādu veselības nedienu dēļ izlēmām Rozulā nenakšņot, un tad atlika tik vien kā noskriet savu distanci un savlaicīgi braukt uz galvaspilsētu. Arī tas nebija gluži bez starpgadījumiem - startu pārcēla par pusstundu vēlāk, distance bija smagāka, nekā es to būtu gaidījis, bet lietas būtību tas nemainīja - zinot, ka koncerts sāksies 20:00, es Vagonu hallē iegāju trīs minūtes pirms astoņiem. Jā, man nebija atlicis laika mājās ieiet dušā, bet pelde dīķi pēc finiša taču arī skaitās, un vispār Vagonu halle bija tik pilna un tik karsta, ka svaigs tur itin ātri nebija neviens.

Nesen izlasīju Kotrīnas Zīles "Mīļotos kaulus", biju par šo romānu sajūsmā (Marina - pat vēl lielākā nekā es), un, ieraudzījis grāmatnīcā citu šīs autores darbu pārdošanā ar pamatīgu atlaidi, daudz nedomāju pirms tā iegādes. Vispār gan, protam, jāņem vērā, ka līdz "Mīļotajiem kauliem" Zīle bija pazīstama kā rakstniece, kas raksta bērniem un jauniešiem, līdz ar to "Samainītā" gadījumā es noteikti neesmu pamata mērķauditorijā, un tomēr zināms, ka meistarīga mākslinieka darbi ir baudāmi arī tad, ja tu neietilpsti primārajā mērķauditorijā.

Pirms kaut ko rakstīt par Dailes teātrī skatīto izrādi "Milzis", ir ļoti rūpīgi jāpārdomā vārdu izvēle. Ja jau "viņi", tie, kuriem pieder visi mediji, spēja nodarīt kaitējumu Roaldam Dālam, vienam no visu laiku iemīļotākajiem bērnu rakstniekiem, kādas gan iespējas ir man? Skaidrs taču, ka gadījumā, ja es nepavēstīšu, ka pielūdzu "viņus" un viņu atbalstīto režīmu, viss - manam blogam būs gals klāt, sponsori no tā novērsīsies un es varēšu turpināt publicēties vien paša priekam, precīzāk - varēšu tik ilgi, līdz viņi pieklauvēs pie nic.lv durvīm un man atņems arī domēna vārdu. Lieki teikt, ka iepriekšējos teikumos ietvertais kriptiskais vēstījums nav jāņem par pilnu - un ne tikai tāpēc, ka līdz šim neesmu saskāries ar nevienu īpatni, kas būtu iedomājies sponsorēt manu blogu.

Kārtējais saturs, kas nācis no man pieejamiem vēstuļu krājumiem. Šoreiz - nekā personīga, toties, manuprāt, itin interesanti fragmenti no vēstulēm, ko kāds puisis sešdesmito gadu vidū rakstīja no savas dienesta vietas - Gusevas pilsētas (kādreizējā Gumbinnen) Austrumprūsijā, sauktā par Kaļiņgradas apgabalu. Ievērojot to, ka no armijas vēstulēs visu rakstīt, protams, nedrīkstēja, jo gluži bez caurlasīšanas šī korespondence neceļoja, jāatzīst, kritisku vērtējumu tur ir gana daudz. Par pašu puisi neko daudz nezinu, un tā kā par viņa likteni man nekas nav zināms, teorētiski viņš vēl varētu būt dzīvs brīdī, kad top šis apkopojums, tad lai viņš paliek bez vārda. Dejotājs, ūdenslīdējs, sapieris - tas lai paliek viss, kas viņu raksturo.

VeloLokoMotīva izaicinājuma ietvaros, apvienojot to ar mūsu kāzu gadadienu, izlēmām ar Marinu doties nelielā kopīgā izbraucienā ar velosipēdiem. Tā šķiet, ka pēdējo desmit gadu laikā tieši divatā mēs ar riteņiem nebijām vispār ne reizes braukuši. Protams, neskaitot tādus tīri "cycling - transport" tipa braucienus kā uz teātri, veikalu vai kādu pasākumu Rīgas centrā. Protams, nav tā, ka mums nebūtu bijis kopīgu velobraucienu - ir bijis gan vērienīgs brauciens pa Ōlandi, gan šur tur izbraucām Igaunijā un Somijā un, ja ieskatās senākos laikos, vienu gadu kopā braucām Neoficiālā Vienības brauciena ietvaros maršrutu Ķemeri - Rīga, bet visos šajos izbraucienos bija klāt vismaz viens bērns. Bet te - patiešām divi vien.

Es biju bailīgs bērns un uz kapiem nekad spēlēties negāju, līdz ar to ar izrādes "Brasas pagalma dainas" varoņiem identificēties nevaru. Vienlaikus jāatzīst, ka es jau arī neuzaugu Brasā, bet gan Zasulaukā (administratīvi pat Āgenskalnā, bet jebkurš Kuldīgas ielas iezemietis tev pateiks - mēs esam proletārieši no Zasulauka, nevis Āgenskalna hipsteri!), līdz ar to man tuvākie kapi bija nevis Lielie, bet gan Mārtiņa. Un iet spēlēties Mārtiņa kapos - tur jau tiešām jābūt čok-čok.