Kazhes pierakstu burtnīca

Kad lasīju Johana Meierhofa romānu Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa, nebiju savlaicīgi attapies, ka man to vajadzētu lasīt vācu valodā. Par "krist var arī augšup" gan šādu jautājumu nebija - paņēmu grāmatu lasīšanai Gētes institūta tiešsaistes bibliotēkā, un tad nu digitāli to izlasīju. Nevaru teikt, ka šo procesu es izbaudu - no Onleihe dabūtās grāmatas nākas lasīt datorā, nevis Kindle, kas nav mans pats iecienītākais lasīšanas veids (precīzāk ir vismazāk iecienītais - aiz analogajām grāmatām un jau piesauktā Kindle), bet toties vācu valodā, legāli un bez maksas.

Vienu no "Hospitāļu ielas koncertiem" ārpus Rīgas uzskatīju par nepieciešamu apmeklēt, un tā nu sanāca, ka starp Liepāju un Kuldīgu izvēlējāmies pirmo. Bērnu loģistikas problēmu dēļ gan izrādījās, ka Marina ar mani braukt nevarēja, savu vietu atdodot Raitim. Beigās gan izrādījās, ka arī veselības dēļ viņa diez vai būtu braucēja, bet tas jau vispār nav tieši saistīts ar pašu koncertu un tā saturu.

Gadās tādas grāmatas, kur man ar nosaukumu pietiek, lai es saprastu - to man nepieciešams izlasīt. Leldes Jaujas stāstu krājums "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes" noteikti tam atbilst. Tiesa, vienīgā līdz šim iepazītā viņas grāmata - bērniem paredzētā "Tās ir tikai superspējas", lai arī Esterei ir ļoti mīļa, man lika vilties autores nekonsekvences dēļ. Proti, tā grāmata vēsta par meiteni, kura nemāk izrunāt burtu "R" un tālab allaž izvēlas tādus vārdus, kuros šī nelāgā burta nav, tāpēc arī viņai ir divi vārdi - "Gabi" un "Ela", lai gan papīros viņa ir parasta "Gabriela". Taču autore kaut kā grāmatas gaitā par šo premisu aizmirst un jau vienā no pirmajā lappusēm tiešās runas fragmentā Gabi Ela saka kaut ko, kur nodevīgais "R" parādās. Vai tas ir korekti - kritizēt bērniem paredzētu grāmatu, rakstot par pilnīgi citu izdevumu, kas turklāt paredzēts pieaugušajiem? Nē, domājams, ka nav gan, taču piesauktā bērnu grāmata, manuprāt, iezīmē Leldei Jaujai kā autorei raksturīgu tendenci - viņai ir labas un oriģinālas idejas, bet bieži pietrūkst vai nu prasmes vai disciplīnas tās pilnvērtīgi izstrādāt. Un šī viņas iezīme kļūst par iemeslu tam, kālab es šim krājumam nedotu četrarpus zvaigznes (gadījumā, ja es vērtēšanai izmantotu piecu zvaigžņu sistēmu).

Šis apraksts top ačgārnā secībā - grupa "Alum alu" Liepājas Wiktorijā uzstājās kā īpašie viesi "Hospitāļu ielas" koncertā pēc galvenajiem māksliniekiem, bet es rakstu vispirms tieši par viņiem. Kāpēc tā? Pirmkārt, lai arī spēlēja viņi kā otrie, manās acīs viņi tāpat bija iesildītāji, līdz ar to - vieglākā apraksta daļa. Otrkārt, autobusā Liepāja - Rīga nu jau pusotru stundu man austiņās skan tieši viņu mūzika, proti, šobrīd esmu uz pareizā viļņa, lai par to rakstītu.

Kopš 1956. gada Gostiņi ir Pļaviņu pilsētas daļa, taču vairāk nekā 20 gadu garumā (no 1933. gada) tiem bija pilsētas statuss, pirms tam (no 1925. gada) — ciems. Vēsturiski tas veidojies kā ebreju amatnieku un tirgotāju miests Vitebskas guberņas tālākajā ziemeļrietumu stūrī izvirzījumā starp Vidzemes un Kurzemes guberņām. Kāpēc tieši tur un kāpēc — ebreju ciemats? Tās bija sekas Krievijas impērijas likumdošanai, kas noteica ebrejiem ierobežojumus iegūt īpašumus un tirgoties konkrētās valsts daļās, un tad nu Gostiņu atrašanās vieta bija stratēģiski izdevīga. Arī neatkarīgās Latvijas laikā Gostiņos vairāk nekā 50% iedzīvotāju bija ebreji, un vismaz sākotnēji viņiem bija nozīmīga loma pilsētas pašpārvaldē, taču ulmaņlaikos līdz ar latviskas Latvijas ideju, protams, pat vietās, kur latvieši bija mazākumā, visos atbildīgajos amatos varēja būt tikai pamatnācijas pārstāvji. Vācu okupācijas sākumā tos Gostiņu ebrejus (proti — pārliecinoši lielāko daļu), kuri nebija paspējuši aizbēgt uz Austrumiem, nošāva un apraka Kaķīšu purvā, un Gostiņus oficiāli pasludināja par "judenfrei". Neko vairāk šo domu neizvērtīšu, tik vien kā atkārtošu — tie bija vairāk nekā 50% Gostiņu iedzīvotāju.

Vientulības festivāla ietvaros nobaudījām ne vien "Sērunādi", bet arī profesora Apses priekšnesumu. Kas tas tāds - profesors Apse? Tas ir kāds matemātikas profesors, kurš zina, ka par jūtām runāt nevajag, bet kurš, kā jau katrs cilvēks, kurš piespiedu kārtā ir kļuvis vientuļš, tev savus stāstus par to, cik dzīve ir netaisnīga, kādas kuces ir visas sievietes un jo īpaši - tā konkrētā, kas salauzusi viņa sirdi, tev stāstīs atkal un atkal, neatkarīgi no tā, vēlies tu tos dzirdēt vai nē. Un skaidrs taču, ka tu nevēlies - bet tu tak esi viņam labs draugs un tālab tas ir tavs pienākums profesoru Apsi uzmundrināt, apstiprināt, ka viņam ir pilnīga taisnība, apsolīt, ka viss būs labi un tā tālāk. Kurš gan no mums savas dzīves laikā nav kādu reizi bijis profesors Apse? Par sevi noteikti varu teikt - o, jā, es esmu bijis profesors Apse! Un, protams, tikai ar laiku tu (proti, profesors Apse) sāc apzināties, ka pats lielā mērā esi bijis savas (ne)laimes kalējs un ka apkārtējo pasauli vari vainot tikai līdz kādam līmenim, kas nemaz nav tik augsts. Un tas nemaz nav tik jauki, jo tev (profesoram Apsem) kaut kādā mērā patīk ciest. Un, ja tu esi profesors Apse, tad, iespējams, tev patīk ciest un radīt dziesmas. Par to tad arī ir šis stāsts.

Ja tev kāds vaicātu: kāds ir labākais veids, kā pavadīt Valentīndienas vakaru, ko tu atbildētu? Viens variants, protams, būtu ballītē pie Valentīna Jeremejeva. Taču ko darīt, ja viņš tevi ciemos neaicina? Tad, protams, atliek vien doties uz Vientulības festivālu, kas šogad norisinājās fon Stricka villas telpās. Tiesa, nelāgā daļai šai padarīšanai ir tajā, ka nekur nav teikts, ka šāds festivāls būs vēl. Proti, šis varētu viens no bezjēdzīgākajiem ieteikumiem, ko es jebkad kādam varētu būt devis: ieteikt apmeklēt pasākumu, kas ir jau noticis. Bet tas ir tikai cilvēcīgi - lielīties, sak, es pieredzēju kaut ko šādu, bet tev tas nespīd! Tad nu šādi arī rīkošos.

Nav daudz autoru, kuru darbus es būtu lasījis tik daudz kā Murakami, turklāt viņš ir no tiem autoriem, kas diezgan daudz rakstījis liela apjoma grāmatas, pret kādām parasti esmu atturīgs, uzskatot, ka lielākoties mazā formā iespējams pateikt pat vairāk nekā lielā. Taču, ja jau kāds konkrēts autors ir pamanījies mani pārliecināt, ka viņam var uzticēties, tad esmu gatavs izņēmumiem. Protams, pārāk bieži grēkojot var gadīties, ka uzticība tiks zaudēta, un tad jau to atgūt nebūs viegli. Un ar Murakami ir tā, ka it kā es apzinos, sākot lasīt katru nākamo viņa grāmatu, ka nekā fundamentāli jauna tur nebūs, viņa paņēmienus es zinu, viņa tēlus es zinu, bet tas neko nemaina - atkal un atkal esmu gatavs iegrimt viņa radītajā pasaulē.

Par Latvijas futbolu daudziem tīk smīkņāt - gan gadījumos, kur tas ir vietā, gan arī situācijās, kad cilvēks vienkārši galīgi nav informēts un salīdzina mušas ar kotletēm. Man personīgi nav šaubu, ka salīdzinoši ar ne tik senu pagātni Latvijas futbola klubi ir kļuvuši daudz profesionālāki, sakārtotāki un vispār - patiešām diezgan daudz kur vietā ir vārds "futbola klubs", kamēr ne tik sen lielākoties tās bija "futbola komandas", kurām nebija ne dublieru, ne jauniešu futbola piramīdas. Un viens no aspektiem, kur šis profesionalitātes pieaugums ir izteikts, ir klubu komunikācija.

Ja manu senču (sieviešu) vidū kādu būtu jāsauc par ciltsmāti, tad tā noteikti būtu vecvecvecmāmiņa Jevdokija Grāvīte. Savam laikam viņa nodzīvoja ilgu mūžu (78 gadi), cik varu noprast no vēstulēm, bija sieviete ar gana stipru raksturu un viedokli, kā arī - diezgan asu mēli. Vienlaikus, kā to varētu sagaidīt no mācītāja meitas un divu mācītāju māsas - stingri ticīga. Liktenis viņai nebija nekāds saldais - viņa piedzīvoja divu no saviem trim bērniem nāvi (un arī atlikusī meita gāja bojā salīdzinoši drīz - Otrā pasaules kara laikā), apglabāja arī savu vīru, bijušo tautskolu inspektoru Ernstu Grāvīti. Laulības dzīve arī, cik var saprast, nebija no vienkāršajām - ne velti Pirmā pasaules kara gadus viņa no vīra pavadīja šķirti, un apvienojās vien 1922. gadā, kad Ernsts atgriezās Latvijā, un arī mūža nogalē Ernsts, šķiet, bija ieķēries jaunā sievietē (savā radiniecē Verā).