Kazhes pierakstu burtnīca

Lai Estere pamazām iepazītu arī kaut ko no pasaules bērnu literatūras klasikas, paņēmu bibliotēkā Roalda Dāla "Matildi", vienu no šī autora visaugstāk novērtētajiem darbiem. Man bija bažas, vai tik Esterei nebūs bail, tāpēc sāku lasīt to viņai priekšā. Nākamajā dienā gan izrādījās, ka Estere grāmatu pati izlasīja līdz beigām, un vēl vairākas reizes (un jāuzsver - tā nav maza apjoma grāmata, savas pāris stundas, ko man kā pieaugušajam lasīt, tur ir). Secinājums - bail viņai nebija, un, tā kā nu jau Estere šo grāmatu ir izlasījusi četras reizes - viņai patika.

Ceturto gadu pēc kārtas viens no vasaras ceļojumiem mums bija ieplānots uz Somiju. Patiesībā braucieniem ar bērniem uz šo valsti vajadzēja sākties jau 2021. gada vasarā, taču tolaik, kad Covid-19 vēl bija modē, kaut kā nesadūšojāmies no Tallinas pārcelties pāri jūrai un pavadījām visu laiku igauņu zemē. Divi iepriekšējie gadi bija velo zīmē, bet šogad braucām tikai ar auto. Primārie iemesli tam bija vairāki: jaunajai mašīnai nav risinājuma velosipēdu pārvadāšanai, Jurģis pats vēl braukt nemāk, bet garākiem braucieniem piekabē sāk kļūt par lielu, un vispār, atbilstoši prasībām līdzfinansējumam elektroauto iegādei ar auto ir jābrauc drusku vairāk, nekā mēs to darām ikdienā.

Māra Bērziņa (šīs grāmatas autorība gan piedēvēta Mārim Gūtenmorgenam Bērziņam, saplūdinot autoru ar vienu no viņa populārākajiem literārajiem tēliem) jaunākais romāns "Klēpja dievs" manī neizbēgami raisa pretrunīgas jūtas. Autors man nenoliedzami patīk - nesen lasītais "Aizliegtais pianīns" vispār ir pēdējā laikā iepazīto grāmatu topā, arī Gūtenmorgens man tīk. Bet no otras puses - šī grāmata ir par kaķiem, un te nu jāsaka - nav tā, ka man ar šiem zvēriem būtu pašas tuvākās attiecības. Ne velti mana standarta pieeja, apejoties ar kaķi, ir neapieties ar kaķi. Kaut kādā mērā to raisa respekts pret šiem dzīvniekiem un viņu individualitāti, kaut kādā - dabiska piesardzība, bet droši var teikt, ka es neesmu sevišķs kaķu ucinātājs. Un te - uzreiz vesels romāns par viņiem. Un, ja vēl atceras ne tik seno pieredzi ar trīs runčiem un viņu saimnieku, man vispār nevajadzētu būt interesei arī par šo grāmatu. Un tomēr - zināms, ka man patīk, kā Bērziņš raksta, un tad jau var piedot arī tos kaķus.

Diezgan baisi - iepriekšējo reizi "Labā Dabā" biju bijis pirms desmit gadiem - 2016. gadā. Iemesli tik ilgai prombūtnei bija vairāki: bērni, Covid, pārklāšanās ar Valmieras vasaras teātra festivālu, Labas Dabas nenotikšana. Šogad arī bija tā, ka sākotnēji šķita, ka neizdosies šo sakombinēt ar mūsu nu jau tradicionālo vasaras ceļojumu uz Somiju, tomēr pēdējā brīdī kaut kā izdevās sakombinēt variantu (paldies Marinai, ka viņa mani vienu palaida uz Ratniekiem!), ka no ceļojuma atgriezāmies piekdien pusdienlaikā, un tad, veicis kaut ko pielīdzināmu F1 pitstopam mājās, es devos jau nākamajā posmā - uz festivālu. Par F1 ātrumiem - tas nav sevišķs pārspīlējums, pusstundas laikā, ko pavadīju Kuldīgas ielā, sanesu uz dzīvokli visas mūsu ceļojumu paunas, ar putekļusūcēju apstrādāju mašīnu vismaz līdz tādam līmenim, lai tajā nebūtu kauns laist iekšā citus cilvēkus, iegāju dušā, sakrāmēju minimālo mantu krājumu festivāla apmeklējumam, un tad jau bija jāsteidz uzlādēt auto, lai vispār kaut kur aizbrauktu. Kuģu ielā paķēru Baibu un Irbi, un pilnīgs festivāls varēja sākties.

Trešo gadu pēc kārtas vasarā ar bērniem braucam uz Somiju, un trešo gadu man neizdodas nokļūt kādā Somijas augstākās līgas futbola spēlē. Protams, kaut ko vienmēr ir iespējams sakombinēt, taču sekoju principam, ka futbola dēļ plānus var drusku pielāgot, nevis visu tam pakārtot. Kamēr ar vietējo futbolu šajos braucienos man neveicas, toties ar eirokausiem iet gana labi - pērn biju uz Levadia - RFS dueli, kā arī Paides komandas sacensību ar Gibraltāra komandu, bet šogad kārta Somijas un Ziemeļmaķedonijas čempionu duelim.

Sekojot vairākiem gadiem bez pastāvīgas studentu komandas, kas piedalītos meistarsacīkstēs, 1929. gadā izveidota organizācija "Universitātes sports" (US), kas uzsāka spēlēšanu Rīgas meistarsacīkšu B klasē (zemākajā līmenī). Gadu vēlāk US šajā turnīrā jau uzvarēja, bet 1931. gadā - izcīnīja otro vietu Rīgas 1. līgas turnīrā. Būtiskākā atšķirība starp "Universitātes sportam" un tā priekšteci LUASB bija tajā, ka US bija veidots ar stingru mērķi - lai visi labākie studējošie sportisti pārstāvētu tieši šo organizāciju, un tas darbojās ne tikai futbolā.

Jorens Gorkšs tiem, kas kaut cik pazīstami ar Latvijas futbolu, noteikti ir zināms. Protams, jāņem vērā, ka savas futbolista karjeras laikā Jorens neaizvadīja nevienu vienīgu spēli Virslīgā, vistuvāk šādam sasniegumam viņš bija 2014. gadā, kad FK Liepāja sastāvā vairākās spēlēs bija uz rezervistu soliņa. Un tomēr - viņu var saukt par Futbola Kluba "Auda" leģendu, no tiem laikiem, kad "Auda" vēl bija patstāvīgs klubs, nevis kādas citas organizācijas piedēklis, un līdz ar to spēlēja Pirmās līgas turnīrā. Tā kā Pirmā līga Latvijā - tas nav gluži tas līmenis, lai ar bumbas sišanu vien varētu pilnvērtīgi dzīvot, tālab ārpus futbola aprindām Jorens Gorkšs savukārt ir zināms kā kopīraiteris, radošais direktors un tamlīdzīgi. Romānā "Ercens" šīs divas viņa personības šķautnes ir satikušās.

Kad iepriekšējā dienā Liene mums pavēstīja, ka organizēs mums iespēju aiziet ekskursijā tuvējā skolā, mana sākotnējā reakcija bija: "forši! bet tas droši vien būs kaut kā dīvaini..." Proti, kāda gan vietējai Karnfortas skolai darīšana gar kaut kādiem latviešiem, kas te atbraukuši ciemos? Visa mūsu saistība ar skolām šobrīd ir tāda, ka Estere tādā iet, Marina un es kādreiz tādā esam gājuši, bet Jurģim šāda pieredze vēl ir priekšā.

Iepriekšējā dienā plāns apskatīties uz kādiem dzīvnieciņiem mums nebija izdevies Viljamsona parkā notiekošo remontdarbu dēļ, bet šoreiz riska nebija - bijām pārliecinājušies, ka "The Lakeland Wildlife Oasis" šajā dienā strādāja. Atbraucām gan dažas minūtes pirms tā sākuma laika, bet tas nebija izšķiroši.

Apskatot manā piemājas bibliotēkā pieejamo Irmas Grebzdes grāmatu vāku noformējumus, man būtu vajadzējis saprast, ka tās nebūs grāmatas man. Un patiesībā - es jau arī sapratu, visas tās šķita piederīgas "sieviešu romāniem", no kādiem es lielākoties izvairos. Tad kāpēc es pārkāpu sev pāri? Argumentācija kā allaž ir specifiska: biju noskaidrojis, ka Irma Grebzde, tāpat kā mana vecmāmiņa, studiju gados aktīvi darbojās akadēmiskajā vienotnē "Latviete", mēģināju viņu identificēt kādā no albumos atrodamajām fotogrāfijām, un tad izlēmu - ok, jāizlasa kāda viņas grāmata. Uzreiz varu atklāt - atklāt Irmas klātbūtni fotogrāfijās neizdevās, par to, kādā mērā vecmāmiņa bija ar Irmu Grebzdi pazīstama, nekādas skaidrības nav. Un tā visa rezultātā - izlasīju šo apšaubāmi noformēto romānu.