Наши

Gatavojoties skatīties filmu par Dovlatovu, izlasīju vēl vienu viņa grāmatu. Vai nu es kļūstu vecāks (noteikti kļūstu) vai kas cits, bet katra nākamā Dovlatova grāmata (un tās lasu ar pietiekamiem intervāliem) man patīk arvien labāk. Šī konkrētā grāmata varētu saukties arī "Mana ģimene un citi zvēri", jo katra nodaļa veltītam kādam viņa ģimenes loceklim, tipiski Dovlatova manierē šo to noteikti pārspīlējot, šo to padarot komiskāku traģisma vietā.

Daļa šo tekstu pirms nonākšanas krājumā (mazliet citā formā gan) jau bija publicēti laikrakstā "Jaunais amerikānis", kurā Dovlatovs rakstīja redaktora sleju (šobrīd lasu šo tekstu apkopojumu citā grāmatā), kamēr citi, domājams, tapa tieši krājuma vajadzībām. Ir tēli, pret kuriem autors izturas ar lielāku mīlestību, un tādi, pret kuriem maigums izrādīts netiek. Piemēram, stāsts par iepazīšanos ar savu sievu un meitas māti ir īpaši dīvains (no kategorijas - viņa negaidīti parādījās manā dzīvoklī, mums ar viņu nebija seksuālu attiecību, līdz nejauši man vienreiz dzērumā paslīdēja... kāja), arī par attiecībām ar meitu tur viss nav tik vienkārši, kamēr vislielākā mīlestība noteikti ir pret suni Glašu.

Tātad, kādi te ir varoņi? Divi vectēvi - viens ebrejs, otrs armēnis. Onkulis numur viens, onkulis numur 2 - avantūrists (par to - būs atsevišķi šeit jāpastāstā), tante, tantes vīrs, mamma, tētis (vecāki ātri izšķīrās), brālēns (čalis ar noslieci uz pārmaiņām starp karjeru un bandītismu), suns, sieva, meita. Daudz komiska, deva traģisma (pamēģini tu padomju vēsturi bez tā iztēloties!) un sava deva izteikti anekdotisku epizožu. Tai skaitā - tā, par ko solīju uzrakstīt atsevišķi. Proti, savam onkulim Dovlatovs piedēvē epizodi, kas domājams bija prototips teju centrālajai tēmai latviešu filmā "Kriminālās ekselences fonds" - ar shēmu, kad no lētticīga tirgotāja tiek izkrāpta nauda, tam domājot, ka viņš labi uzvārīsies uz trūcīga pajoliņa rēķina, kura īpašumā ir kaut kas nezināmi vērtīgs. Filmā tas ir suns, grāmatā - vijole, bet shēma tā pati. Un ja ņem vērā, ka šo shēmu filmas galvenais varonis noklausās no tāda tipāža, kuram Dovlavots varētu būt itin labi zināms, tas būtu pat tikai loģiski, ka shēma ir nākusi no cita avota.

Kā lai arī nebūtu, grāmata ir jautra, izklaidējoša un tomēr - ne tikai jautra un ne tikai izklaidējoša. Iespējams, ļoti labs veids, kā sākt pazīšanos ar Dovlatovu.
2018-07-20
8.0
comments powered by Disqus