Afftar vipeij iadu!
Nē, es neesmu mainījis savu leksisko piederību, bet gribu pastāstīt Tev, manu mazo lasītāj (skaitliski mazo, tā tas domāts), par svaigāko Viktora Peļevina romānu, ko vakar izlasīju.
Protams, ne jau sižetu es Tev stāstīšu, vai to, cik šī grāmata ir mākslinieciski vērtīga/bezvērtīga. Bet gan kaut ko citu. Vispār nē, sižetam mazliet jāpievēršas.
Darbība grāmatai notiek Interneta čatā, kurā ir sastapušies astoņi cilvēki. Pareizāk viņi nav gluži sastapušies un tas nav gluži čats - jo viņi atrodas ieslēgti katrs savā (pareizāk - svešā) istabā pie datoriem un datoros nekā izņemot šī čata nav, turklāt čats ir tāds, ka tajā tu ieraugi nevis sava "pretspēlētāja" pateikto teikumu, bet gan viss parādās pa burtiem un tu vari pat cilvēku pārtraukt pusvārdā.
Taču es gribēju stāstīt ne jau par čatu un ne par Minotaura labirintu, kurā visi romāna varoņi mīt, ne par to, ka no istabām viņi var izkļūt katrs savā labirintā, kas vienam no viņiem izskatās pēc windows ekrāna saudzētāja "Maze", un ne par to, ka visa pasaule atrodas šausmu ķiverē, kas atrodas Minotauram galvā. Nē, par to es nemaz negribēju runāt. Runāt es gribēju par to, ka viens no čata dalībniekiem ir tieši "afftar hujasje" leksikas lietotājs un ka cilvēkus, kas šādi raksta, mēdz dēvēt par albāniešiem. Tāpat gribēju pieminēt, ka par šādu "stiliņu" tiek pamatīgi ierēkts un šādi cilvēki raksturoti kā stulbi alkoholiķi - rupekļi.
Un tagad ir skaidrs arī ŠĪ teksta autora - mans - mērķis. Es gluži vienkārši vēlējos oponēt NR strīdā, kas beidzās vēl pagājušogad, un kurā es toreiz piedalījos minimāli. Interesanti, vai ne?