Kazhes pierakstu burtnīca

“Jāiet uz baseinu!” tā Liene atkārtoja Raimondam vai katru dienu. Taču pateikt: “Ejam peldēt” un patiešām aiziet ir divas pilnīgi dažādas lietas. Tāpat kā jebkurš var pateikt: “Es tevi nogalināšu, ja tu atkal gulēsi ar manu brāli!”, bet tikai retais patiešām ķersies pie gaļas cirvīša un pateikto novedīs līdz galam, arī ar peldēšanu Lienei lielākoties nevedās. Vienmēr atradās tāds vai citāds iemesls peldbaseina apmeklējumu aizstāt ar kādu patīkamāku laika pavadīšanas veidu, un Liene nelaida garām iespēju no peldēšanas izvairīties. Teorijā viņa apzinājās, ka peldēšana ir veselīga un ka viņai tā noteikti būtu noderīga, bet praksē... sanāca apmēram tā, kā to varēja gaidīt.
Lai pašas acīs sevi kaut daļēji attaisnotu, Liene apgalvoja, ka vispār jau viņa peldēt ietu regulāri, ja vien baseinā būtu labākas ģērbtuves. Un tāpēc viņa Raimondam uzticēja pameklēt internetā, vai pilsētā nav atrodams kāds labāks un tīkamāks peldbaseins. Raimonds no dabas varbūt nebija pats čaklākais un izdarīgākais cilvēks, taču kaut kad viņš tomēr saņēmās un noskaidroja, ka nav gan.
Tā šis stāsts arī būtu beidzies, pa īstam pat nesākoties, ja vien pēc kāda laiciņa Raimonds nebūtu kaut ko atcerējies. Un proti – tajos laikos, kad, studēdams pirmajā kursā, viņš kopā ar Andreju paretam apmeklēja trenažieru zāli savā bijušajā skolā, tur bija atrodams arī gluži labas kvalitātes baseins. Raimonds pats ļoti brīnījās, kā gan viņš pēc Lienes jautājuma bija piemirsis par tā eksistenci. Protams, tā kā baseins atradās skolas sporta hallē, nekādas informācijas internetā par to nebija.
Tad nu Raimonds izlēma aiziet uz skolu, pārbaudīt, cik īsti garš bija attiecīgajā baseinā celiņš. Viņš nezināmu iemeslu dēļ uzskatīja, ka ar divdesmit pieciem metriem būs par maz, taču sirds dziļumos viņš ticēja, ka baseins ir normāls – piecdesmit metrus garš. Kas viņam lika tādu vērību pievērst baseina garumam, mums nav zināms. Iespējams, viņš domāja par to, ka visas nopietnās peldēšanas sacensības visbiežāk notiek tieši garajos baseinos, taču tāpat nevar izslēgt varbūtību, ka Raimondu gluži vienkārši mocīja mazvērtības komplekss. Ir jau zināms, ka atsevišķi cilvēki izmēram piešķir daudz lielāku nozīmi, nekā tā ir patiesībā.
Kā lai arī nebūtu, baseins izrādījās gana garš un Raimonds nekautrējās to izmēģināt, pirms doties uz to nākamajā dienā kopā ar Lieni. Tiesa, šajā aspektā radās zināmas problēmas, jo, iedams uz baseinu bez konkrētiem mērķiem, viņš nebija paņēmis līdzi peldbikses. Taču Raimonds konkrētajā dienā nejutās sevišķi kautrīgs un izlēma, ka gan jau viņš varēs izpeldēties tāpat. Kārtīgi salicis savas drēbes skapītī, tad nu viņš grasījās jau kāpt ūdenī, kad kļuva par liecinieku nejaukai scēnai. Proti, kādam jaunietim baseina tehniskais darbinieks lūdza ūdeni atstāt, jo viņš neesot samaksājis 95 santīmus par peldēšanas nodarbību. Raimondam pašam attiecīgajā brīdī arī radās zināms satraukums, kam par pamatu bija vesela iemeslu buķete. Pirmkārt, tas tomēr bija peldbiksu trūkums. Viena lieta ir, ka viņu pašu tas neuztrauc, bet nevar zināt, vai citi baseina apmeklētāji būs noskaņoti līdzīgi Raimondam. Tāpat viņš arī nebija samaksājis par peldēšanu, turklāt viņš arī nebija pārliecināts, ka cilvēki no malas – tādi, kas šobrīd skolā nemācās – vispār drīkst šajā baseinā peldēties. Kad jaunietis bija no baseina ar negodu izdzīts, par spīti neveikliem solījumiem nomaksāt atlikušo summu visdrīzākajā laikā, Raimonds bija jau gatavs izdzirdēt sev veltītu virkni nepatīkamu repliku.
Taču tajā brīdī viņš ieraudzīja garām ejam vienu pazīstamu seju, kas vismaz viena jautājuma sakarā viņu nomierināja. Šis garāmgājējs bija Raimonda draugs un kādreizējais klasesbiedrs Uldis, ar kuru Raimonds pat kādreiz sen bija kopā gājis uz baseinu. Ja jau Uldis varēja šeit peldēt, tad varēja arī Raimonds. Tiesa, peldbikšu jautājums joprojām palika aktuāls. Raimonds pasauca Uldi, tas apstājās un viņi uzsāka nepiespiestu sarunu. Par ko viņi runāja, es īsti vairs neatceros, taču neko gara papļāpāšana viņiem nesanāca, jo pēc brīža viņiem bija piestājuši klāt veseli divi peldbaseina darbinieki.
Raimondu mazliet pārsteidza, ka viens no šiem darbiniekiem bija viņa priekšnieks – kāda interneta portāla galvenais redaktors vārdā Ingus, bet otrs – tā paša portāla sporta redaktors Oskars. “Droši vien, viņi piepelnās baseinā,” bija vienīgais saprātīgais izskaidrojums, līdz kuram Raimonds spēja nonākt. Taču izrādījās, ka Ingum un Oskaram padomā bija gluži citas lietas, nekā skaidrot savu profesionālo izvēli darbam peldbaseinā. Tā vietā viņi gluži bez pamata ņēmās ķircināt Uldi, kaut arī viņam bija peldbikses un viņš pat bija samaksājis par peldēšanu. Raimonds, apzinādamies, ka darīšana ir ar priekšniecību, sākumā centās neiejaukties.
Kādā brīdī Ingus, būdams manāmi aizkaitināts, uzklieda Uldim: “Ko tu vispār šeit pa baseinu vazājies? Gribi ar savu izplūdošo spermu kļūt par visu Latvijas bērnu tēvu?” Uldis bija vienkārši mēms no šiem vārdiem, bet Raimonds mēģināja vērst situāciju par labu, piebilstot, ka visas Latvijas sievietes uz šo baseinu nenākot. Tajā mirklī Oskars un Ingus sāka nevaldāmi smieties, Oskars pat nosauca Raimondu par jokupēteri. Raimonds gan īsti nesaprata, ko tik smieklīgu viņš bija pateicis. Uldim tas arī nemaz nelikās smieklīgi.
...
Ar ko visa šī epopeja beidzās, man nav zināms. Vienīgais, par ko es esmu pārliecināts, ir tas, ka nākamajā dienā Raimonds ar Lieni aizgāja uz to pašu peldbaseinu, kurp bija plānojuši doties sākotnēji. Par baseinu skolas sporta hallē nekas vairāk nevienam nav zināms, un, kad kāds bulvārpreses žurnālists viņu lūdza komentēt šo atgadījumu, Uldis piesarka un palūdza šo tēmu nekad vairs nerunāt.