Ahoi, Bratislava!

2006-03-13

Šis varētu izrādīties visgarākais apraksts tik īsam braucienam, kādu līdz šim esmu rakstījis, taču vismaz šoreiz ceru, ka neko būtisku nepiemirsīšu. Neliels vēsturisks ieskats: man kā Delfu tehnikas sadaļas redaktoram tika piedāvāts piedalīties bezvadu tehnoloģiju (galvenokārt) kompānijas CISCO jaunas produktu līnijas prezentācijā Bratislavā, izmaksājot ceļu un viesnīcu. Tā kā: a) mani tas interesē; b) man patīk ceļot; c) Bratislavā nekad neesmu bijis; d) visvairāk man patīk, ja man nav pašam par savu braucienu jāmaksā, es, protams, neatteicos. Līdz ar to es devos īsākajā savas līdzšinējās dzīves ārzemju brauciena: otrdienas rītā izlidoju uz Kopenhāgenu, no tās uz Vīni, tad ar autobusu uz Bratislavu (jo tur nav normālas lidostas) un nākamajā rītā atpakaļ uz Vīni un tad ar tiešo reisu uz Rīgu.

Nakti kaut kaut kā nevaru normāli izgulēt, pa galvu jaucas dažādas galvenas. Galvenais, ir izdzīvot līdz rītam. “Tomorrow never knows” – kultūrcitāts, bet ne gluži vietā. Beidzot atskan telefonmodinātāja zvans, un, kaut gan ir tikai 5:15, ceļos ar lielāko prieku – tad jau labāk kaut kur kustēties, nekā gaidīt velns viņu zina ko.
No mājas izeju 5:40. Bez vienas sešos pie pasta jābūt autobusam uz lidostu; negribot nokavēt, mazliet skrienu. Pieturā ierodos aizelsies savas minūtes desmit pirms autobusa orientējošā ierašanās laika. Protams, tā vietā, lai pasteigtos, autobuss kavējas. Galvā piemetu situāciju, ka jābrauc ar nākošo autobusu un nevaru saprast, vai man pietiks laika. Tomēr parādās droši vien mans īstais autobuss, lai arī ne gluži vēlamajā laikā. Ceļā lasu kārtējo Gētes institūta bibliotēkas grāmatu, lai nevajadzētu skaitīt minūtes, kas man arī patīk, tomēr ir pietiekoši kretīniska nodarbe.
Patiesībā esmu ieradies lidostā itin savlaicīgi. Rindā pēc ekonomiskās klases biļetēm (kādas, pašsaprotami, ir arī man) ieraugu divus Latvijas ekspremjerus – Induli Emsi un Gundaru Krastu. Pēdējais izrādās visai pamatīga auguma tipiņš, pretēji maniem priekšstatiem. Apskatījis “izejošo” lidmašīnu grafikus, varu nešaubīgi teikt, ka abi politikas kolosi dodas uz mūsu Savienības galvaspilsētu Briseli. Tiesa paralēli manam reisam uz Kopenhāgenu gaidāms arī lidojums uz otras mūsu Savienības galvaspilsētu – Maskavu. Taču, pat ja arī tur mums ir kādi saimnieki, diez vai pie viņiem lidojumi notiek tik publiskā kārtā, lai kurš katrs es varētu viņus ievērot.
Diezgan ilgi gaidu, kamēr man izgatavos biļeti, nav īsti skaidrs, vai tur vienkārši notiek bremzēšana vai ir kaut kādas problēmas. Beidzot biļete ir man rokās un varu jau kursēt uz lidmašīnu – sākas iekāpšana. Ziņģis mani ir savlaicīgi brīdinājis, ka lidostā būšot pie metāldetektora jāuzrāda laptops, un es pat viņam esmu apsolījies pēcāk izstāstīt, kāpēc tas tiek darīts (ja būšu uzzinājis). Protams, neviens neievēro, ka man ir kaut kāds laptops, laikam līdz Rīgas lidostai attiecīgās regulas vēl nav nonākušas.
Sevišķi nepriecājos, ka man limašīnā vieta ietrāpījusies pa vidu starp diviem sēdētājiem, taču, tā kā mani kaimiņi neizrādās sumo sporta amatieri, tā nav pati lielākā bēda. Gaisā man galvenokārt gribas pavadīt laiku gulēšanas režīmā, ko lielā mērā arī daru, pa laikam iemetot aci grāmatā un tāpat arī pa ilmuniatoru.
Nevaru žēloties, ka līdz Kopenhāgenai ir jālido baisi ilgi – apmēram 75 minūtes. Kad lidmašīna sāk ilgo nolaišanās procedūru, man sākas klasiskākā nolaišanās pazīme – nežēlīgas sāpes ausīs. Nezinu, kas manī šo parādību izraisa, bet tāda mani parasti neizbēgami lidmašīnās pavada. Kopenhāgenas lidosta laikam atrodas uz kaut kādas salas, vai arī uz salas atrodas Kopenhāgena un lidosta – uz kontinenta. Vai arī runa ir par pussalu. Varbūt tās ir divas salas. Patiesībā – kāda starpība? Tāpat es šodien Kopenhāgenu redzu tikai pāris minūtes no putna lidojuma.
Nosēžamies un kustam laukā. Pēc plāniem izskatās, ka līdz lidojumam uz Vīni man ir pietiekoši daudz laika. Apstājos pie tuvākajiem monitoriem ar lidojumu grafikiem, meklēju uzrakstu “Vienna” un tam blakus – izlidošanas vārtu numuru. Pie reizes sekoju sava Rīgas reisa pasažieriem, vai vēl kāds ar acīm neieurbjas Vīnē, jo man ir zināms, ka no Latvijas uz šo pasākumu vismaz vēl viens cilvēks bija paredzējis braukt. Tā esot kāda žurnāliste no NRA, bet es, protams, būdams mazs cilvēku pazinējs, nezinu, kā viņa izskatās. Nezinu, kāpēc, bet man rodas pilnīgi nepamatota versija, ka uz Vīni varētu doties trīs pusmūža sievietes, no kurām viena vai divas ir krievvalodīgas. Protams, pieņēmums, ka bezvadu tīkla risinājumi ir tieši pusmūža krieviešu tipiskākā tematika, ir pilnīgi pašsaprotams.
Kā lai arī nebūtu, nosēžos uz kaut kāda dīvāna, lai piebeigtu grāmatu. To arī veiksmīgi pieveicu un dodos apskatīties, kurp doties tālāk, lai jau pārskatāmā nākotnē pārkāptu nākamās lidmašīnas fizisko telpu. Kaut kāda mistika – blakus mana reisa noteiktajam izlidošanas laikam (9:00) pierakstīts provizoriskais laiks – 9:05. Mani mazliet pārsteidz, kāpēc gan informēt par šādu mazu izmaiņu, varētu padomāt, ka to vispār var tik skaidri identificēt, cikos lidmašīna izlido (iespējamie varianti: durvju noslēgšanas laiks, ieskrējiena laiks, pacelšanās laiks). Taču piecas minūtes – uz to es varētu arī nospļauties, ja nebūtu tā, ka pat daudz vēlākiem reisiem jau redzami izlidošanas vārti, bet manējam vēl nē. Ko gan tas varētu nozīmēt? Ir jau teju pusdeviņi, bet man uz biļetes rakstīts, ka 8:35 sākas iekāpšana. Nekas cits neatliek, kā nervozi staigāt riņķī, ik pa brīdim paskatoties, vai nav kādas jaunas informācijas. Nav.
Beidzot kaut kādas pārmaiņas – uzraksta “waiting for gate” vietā gozējas lepns “await info”. Kādu info man gaidīt un kāpēc? Nu jau vajadzētu tā kā kāpt iekšā lidmašīnā, bet man te informācija jāgaida. Sāku domās pārcilāt iespējamos tālākos variantus – piemēram, es nokavēju lidmašīnu uz Vīni. Tādā gadījumā es atrodos Kopenhāgenas lidostā ar 20 latiem skaidrā naudā (kurus diez vai es varētu jebkur izmainīt pret eiro) un tīri pieklājīgu summu uz kartes, kura nedarbojas ārpus Latvijas (paldies manam slinkumam, ka es tā arī neesmu saņēmies nomainīt savu lokālo “Unikarti” pret kaut ko pieklājīgāku), ar telefonu, kas nestrādā ārpus Latvijas, un vienu lidmašīnas biļeti. Vēl viens optimistisks variants – Vīnē es nokļūstu ar novēlošanos un mani tur neviens nesagaida, lai nogādātu Bratislavā. Tur vēl būtu iespējams autostopošanas variants, jo attālums nav nekāds grandiozais, tikai zināms, ka es autovadītājiem fiziski pievilcīgs nešķietu. Bez Lienčas mani neviens mašīnā neņem, kā to jau pierādīja mans klasiskais “Avtosostopom po Ļitve” piedzīvojums.
Un tu re – otrais variants izrādās itin ticams: parādās paziņojums, ka reiss uz Vīni startēšot desmitās pāri desmitiem. Līdz ar to, vairāk kā stunda aizkavēšanās. Un, protams, atkal draudzīgais “waiting for gate” uzraksts. Tā kā neko īpaši padarīt nevaru, ķeros pie sava brauciena piezīmju rakstīšanas. Taču nespēju pilnīgi pievērsties šai nodarbei, tāpēc ik pēc pāris minūtēm dodos apskatīties uz “lekciju sarakstu”.
Beidzot kādā no neskaitāmajām reizēm vārtu numurs ir parādījies – gate A18. Nu, vismaz tā. Dodos vajadzīgo vārtu virzienā. Mans sākotnējais iespaids, ka Kopenhāgenas lidosta izmēros nav neko liela, izrādās precīzi nepareizs. Kaut gan to jau varētu nojaust, ka lidosta, kurā vai ik minūti nosēžas un paceļas kāda lidmašīna, nebūs izmēros gluži līdzvērtīga Liepājas lidlaukam. Attālums līdz maniem vārtiem izrādās tāds, ka minūtes desmit – piecpadsmit paiet ceļā līdz tiem. Esmu gandrīz pirmais, kas ieradies Vīnes lidmašīnas uzgaidīšanas vietā, līdz ar to man paveras labas iespējas inspicēt ierodošos cilvēkus. Būtu taču prātīgi noskaidrot, vai es te esmu vienīgais latvijietis vai kā. Galvenokārt vados pēc tā, kādas avīzes lasa mani topošie lidmašīnas biedri. Dāņu un austriešu avīzes diez vai būs manu tautiešu iecienītākais literatūras veids, bet drošs par to būt nevaru. Kaut kādi kandidāti arī ir parādījušies, vismaz par vienu sievieti esmu diezgan drošs, ka viņa varētu būt no Latvijas, bet tas, ka viņa sarunājas ar kaut kādiem tipiem angliski, liecina domāt, ka varu arī kļūdīties. Noskaņojums man visu kavēšanās ķibeļu dēļ ir tāds visai nekāds. Un, protams, ir jau pāri 10:10, kad beidzot sākas iekāpšana lidmašīnā. Taču jau pati iekāpšana kā tāda ir pietiekami iepriecinoša. Speciāli iestājos rindā pietiekami tuvu noskatītajiem potenciālajiem ceļabiedriem, lai varētu nolūrēt, vai viņiem ir Latvijas pases. Sievietei patiešām ir, bet tipam, ar ko viņa sarunājas, pase ir sarkanā krāsā. Un par to es esmu pārliecināts, ka Latvijā pases pagaidām šādi krāsotas netiek. Līdz ar to var gadīties, ka esmu kļūdījies. Nekas, gan Vīnē noskaidrošu, “što k čemu”.
Šoreiz lidmašīnā mana vieta atrodas pie loga un neviens man blakus neapsēžas, līdz ar to varu normāli izstiept kājas, kas manas komplektācijas cilvēkam ir diezgan būtiski. Izrādās, ka lidmašīnai Oslo, no kurienes tā devusies uz Vīni, esot atgadījusās kaut kādas tehniskas ķibeles un tāpēc kavēšanās. Pilots solās, ka lidojums tiks veikts ar maksimālo iespējamo ātrumu, kam, diezgan pašsaprotami, seko bezdievīgi ilgs laiks uz skrejceļa pirms normāla ieskrējiena sākuma. Šajā lidmašīnā ir manā izpratnē būtiskākā funkcija – displeji, kuros rāda mūsu aktuālo stāvokli laikā un telpā, kas ļauj vismaz saprast, cik tālu esam. Un kas mani it īpaši priecē, nosēžoties nesāp ausis. Vai nu tāpēc, ka vienreiz jau izsāpējušas vai vienkārši reisos, kuru nosākumos neparādās Rīga, nosēšanās notiek maigāk un liegāk. Kāda zināmā mērā amizanta lieta tomēr notiek – nosēšanās, kā jau parasti, ir ilgs pasākums un es to pavadu, lasot grāmatu. Te pēkšņi sajūtu tādas kā turbulences, lidmašīna diezgan pamatīgi noraustās. Es jau padomāju – kas te vēl par mēsliem – kad apskatos pa iluminatoru un saprotu, ka vienkārši esam piezemējušies.
Ko darīt tālāk, es īsti nezinu. Tā kā “candidate keys” uz līdzbraucēju statusu nekur nekustās, arī es palieku turpat. Domāju, varbūt būs īstie. Un patiesi – man pienāk klāt viens no šīs grupiņas pārstāvjiem un jautā, vai es lidoju no Rīgas un vai es esmu Raimonds. Līdz ar to, ka jā un jā, visa situācija atrisinās. Izrādās, ka no Latvijas mēs patiešām esam divi cilvēki – es un “Neatkarīgās” žurnāliste Elīna, bet viņa jau iepriekš ir sapazinusies ar Lietuvas un Igaunijas pārstāvjiem: Židrunu no “Lietuvos rytas”, CISCO Lietuva darbinieku Mindaugu, Eugeniusu no kaut kāda lietuviešu žurnāla un igauni Indreku. Elīnai pat ir izdevies sazvanīties ar kādu no organizatoriskā gala un sarunāt, ka mums atbrauks pretī mašīna. Un patiesi – pie lidostas izejas mūs sagaida kāds vīrietis ar CISCO plakātu, mūsu šoferis uz Bratislavu.
Sakāpjam visi busiņā, nu jau arī es esmu daudzmaz iepazinies ar pārējiem “komandas biedriem”, runājam par to, vai mēs paspēsim uz Bratislavu pirms pusdienu beigām (jo lidmašīnā ēšanas nebija), izbraucam jau no lidostas teritorijas, kad Elīnai iezvanās telefons. Izrādās: esam aizmirsuši lidostā igauni. Ja man vajadzētu paskaidrot, kā tas ir iespējams, ka sešu cilvēku grupā neizdodas izsekot tam, vai nav pazudis kāds tās dalībnieks, es teiktu – tāpēc ka šie cilvēki visi ir garīgi atpalikuši deģenerāti. Taču, ievērojot savu līdzdalību šajā epizodē, aizbildināšos, ka mums visiem ļoti gribējās ēst un ne tik ļoti gribējās igauni (lai gan patiesībā par to gribēšanu vai negribēšanu varu zināt tikai par sevi). Kādi iemesli tam visam lai arī nebūtu, bet igaunim ir jābrauc pakaļ. Šoferis, protams, angliski nesaprot pilnīgi neko, bet ar krievu valodas un pirkstu palīdzību izdodas viņam paskaidrot, ka sešu cilvēku vietā savākti pieci. Braucam atpakaļ uz Vīnes lidostu un savācam Indreku, viņš pat nešķiet līdz nāvei uz mums apvainojies (dīvaini). Es varu tikai priecāties, ka aizmirsa ne mani – man taču telefons ārpus Latvijas nestrādā. Un vispār dīvaini – es it kā esmu piemērotākais cilvēks, ko aizmirst, bet šoreiz aizmirstais neesmu es, un tas ir iepriecinoši.
Jēziņ! Desmit tūkstoši zīmju un vēl neesam Bratislavā...
Braucam cauri kaut kādiem maziem Austrijas ciematiņiem, principā jau viss ir ļoti skaists un (neseksuāli) pievilcīgs. Vajadzētu kādreiz pa šo pusi ar mašīnu pabraukāt, vienīgi patālu, kaut vasarā varētu mēģināt. Apkārt – augsti kalni ar sniegotām virsotnēm (sniegs gan, protams, ne jau mūžīgais, bet ziemas iniciēts). Robežu kā jau ES pierasts, šķērsojam bez aizķeršanās (ja neskaita manas pases izvilkšanu no mašīnas aizmugures) un tad jau drīz klāt ir arī Bratislava. Patiesībā interesanti, kā tas nākas, ka valsts galvaspilsēta atrodas praktiski uz kaimiņvalsts robežas. Kaut kā iebraukšana Bratislavā man prātā īsti nav palikusi, atceros tikai to, kā piebraucam pie viesnīcas, kas izrādās situēta pašā Bratislavas centrā pretim kaut kādai pilij (kurā, kā izrādās vēlāk, mitinās Slovākijas prezidents).
Uz pusdienām it kā esam nokavējuši, it kā nē, bet, tā kā dodamies sākumā uz saviem numuriem, no ēšanas nākas atteikties. Numurs glauns un itin ietilpīgs, lai arī es nezinu, kam man vajadzīgas divas gultas. Ko es te bordeli organizēšu? Te nu es nevaru nepastāstīt to, kāds alu cilvēks es esmu. Proti, man nekādi numurā neizdodas nekur iedegt gaismu. Izmēģinos visvisādi, bet nekā. Tad aizeju uz reģistrāciju noskaidrot, kas par problēmām, un uzzinu, ka numurā durvju karte ir jāieliek atbilstošā slotā, kas nodrošina elektrības padevim numuram. Droši vien, tā ir daudzās viesnīcās. Secinājums: mana viesnīcu pieredze ir nožēlojama.
Nosviežu numurā mantas (kuru gan patiesībā nav) un dodos uzreiz lejā, jo divos jāsākas īstajai konferences daļai. Konference notiek viesnīcas pagrabstāvā, un tur viens pēc otra uzstājas vairāki atbildīgi Cisco Centrāl- un Austrumeiropas reģiona darbinieki. Nezinu, vai te būtu vērts atstāstīt viņu uzstāšanos saturu. Drīzāk nē. Pamata doma: tiek prezentēts “Cisco unified communications”, kas ir viens solis dažādu komunikācijas veidu integrēšanai vienā – apvienojot analogos telefonus, GSM mobilos telefonus, IP telefonus, video zvanus caur Internetu utt. Patiesībā manā izpratnē – bišķi glaunāka sistēma par Skype. Principā saistoši, bet gluži čurāt karstvīnu man no šādām tehnoloģijām negribās.
Neilgi pirms četriem pasākumā ir pārtraukums ar uzkodām. Kaut gan vispār sevi uzskatu par visai kautrīgu ēdāju, šoreiz tāds neesmu – patiešām gribas iekost un tā arī izdaru. Žēl tikai, ka pasākuma otrā sesija nav neko interesanta. Sākumā gan ir saistoša vizuālā demonstrācija jaunajai sistēmai, taču tad sāk uzstāties viens pēc otra vairāki Cisco klienti, kuru prezentācijās neko diži jaunu neuzzinu, turklāt man nepatīk prezentācijas, kurās slaidi ir vienkārši pārblīvēti ar tekstu – vienkārši spiež kilobaitus uz smadzenēm.
Otrajā daļā sēžam aizmugurējā rindā trijatā – Elīna, Židrunas un es. Spriežam par to, ka varbūt būtu vērts doties prom pirms pasākuma beigām, lai paspētu apskatīt pilsētu, pirms kļūst galīgi tumšs (mums brīvs laiks noteikts starp sešiem un pusastoņiem, bet var nojaust, ka sešos konference vēl beigusies nebūs, toties saule gan būs paspējusi norietēt). Tā kā es īsti nesaprotu, ko domā darīt pārējie, kādā brīdī no konferenču zāles aizeju, bez nolūka atgriezties. Pulkstenis is nedaudz pirms pussešiem un es orientējoši varu rēķināties pusstundu ilgu pastaigu vēl pirms īstas krēslas iestāšanās. Savācu no numura jaku un dodos skrējienā pa Bratislavu.
Manā rīcībā ir neliela pilsētas centra karte, bet nav īsti skaidrs, kāds ir tās mērogs, tāpēc man nav īsti skaidrs, cik lielu pilsētas daļu varu paspēt šajā braucienā apskatīt. Tā kā nekādas ekskursijas pa pilsētu man nav, vienkārši skrienu no viena objekta līdz otram kā tāds japānis, lai varētu pēc iespējas vairāk apskatīt un, protams, nofotografēt. Pirmām kārtām noskrienu gar kaut kādām dažām pilīm (kuras man gan neasociējas ar pilīm, bet vienkārši ar glaunām ēkām), tad ieskrienu pilsētas galvenajā laukumā (kurš gan nav neko liels un galvens), noskrienu pie Donavas, kur atrodas Svētā Martina katedrāle un uz Bratislavas pili – hradu. Pēdējā ir slēgta, tāpēc iekšā nekur netieku, tikai apskatos no ārpuses mūrus. Nofotografēju pilsētas “jauno tiltu” – nezinu, cik tas jauns, bet tam augšā atrodas kaut kāds dīvains, lidojošam šķīvītim līdzīgs objekts. Stāsta, ka šī tilta celtniecības dēļ esot nojaukta zināma Bratislavas vecpilsētas daļa. Pie pils nolieku fotoaparātu uz kaut kādiem akmeņiem gaidīšanas režīmā, lai varētu arī pats iekļūt kādā kadrā. Kā es citādi gan lai pierādu, ka esmu bijis Bratislavā? Kad atgriežos īstajā centrā (jo pils atrodas mazliet no tā nostāk), ir jau patiešām satumsis, bet laika man vēl ir ļoti daudz – kā var saprast, pilsēta nebūt nav liela -, tāpēc varu arī pa tumsu vēl kaut kur paskraidīt. Noskrienu gar krastmalu, jo ticu, ka varu vēl paspēt apskatīt arī mazliet no paša centra nostāk esošos objektus. Ievērojamākais no tiem – ne pārāk liela izmēra zila pareizticīgo baznīca, kas tiek saukta par “little blue church” manā kartē. Kad atrodos pie tās, ir jau tik tumšs, ka neko baznīcai apkārt redzēt nevar, bet pati baznīca vismaz ir izgaismota un man pat izdodas panākt, ka fotoattēlā to var saskatīt. Vēl nofotografēju Bratislavas universitātes tieslietu fakultāti – lai arī Lienčai tiek kāds prieciņš. Jau esmu izlēmis doties atpakaļ uz viesnīcu, bet man joprojām ir laiks, tāpēc apskatu arī Bratislavas Brīvības laukumu. Nez, vai tas ir tā vērts. Brīvības lauks Bratislavā neatrodas pašā centrā un tajā nav nekā ievērojama, izņemot vienu diezgan neglīta paskata strūklaku un lielu betonētu laukumu tai apkārt. Kaut es neesmu īpašs Rīgas Brīvības laukuma cienītājs, šeit tas ir vēl ievērojami nīkulīgāks.
Viesnīcā esmu atpakaļ vēl minūtes divdesmit pirms orientējošā laika, kad mūs lejā gaidīs autobuss, lai vestu uz restorānu, kur paredzēts ieturēt vakariņas. Izmantoju šo laiku, lai ieietu dušā, kas noteikti ir noderīgi, ievērojot to, ka skraidot esmu piesvīdis nepajokam. Un man vēl joprojām ir laiks – paspēju uz pāris minūtēm viesnīcas vestibilā ieskriet Internetā, lai paziņotu uz Latviju, ka ar mani viss ir kārtībā. Patiesībā man gan izrādās, ka Slovākijā strādā arī telefons, bet zvani uz Rīgu ir stipri vien par dārgu, lai es gribētu tādus taisīt. Visubeidzot, ir ieradies autobuss un mēs braucam.
Protams, izrādās, ka neko traģiski tālu no mūsu viesnīcas restorāns neatrodas, taču tas ir otrā Donavas pusē, tāpēc principā labi, ka nav jāiet ar kājām. Izrādās, ka ieturēšanās paredzēta kādā Bratislavas itāļu restorānā. Ļoti ērti, ka galdi tajā ir 6-vietīgi, līdz ar to mēs visai ērti pie galda izvietojamies savā baltiešu pulciņā un trīs stundas ilgās vakariņas paiet visai interesantās sarunās par šo un to. Runājam pamatā angliski, lai gan lietuvieši piedāvā runāšanu arī Baltijas “angļu valodā” – nu, tajā, kas krievu. Taču igaunis krievu mēlē nerunājot un vispār – kuram gan prakse angļu valodā nāk par skādi? Pa brīžam gan lietuvieši pāriet uz savu mēli, tad man un Elīnai īpaši nekas cits kā runāt latviski neatliek, kamēr Indrekam īpašas kompānijas somugru grupas valodās nav. Es varu sajusties mazs un nenozīmīgs, saprotot, cik daudzās gan vietās un pasākumos mani līdzbraucēji jau ir pabijuši, kamēr es tik pa laukiem vien dzīvojos. Nu, labi, varbūt ne gluži pa laukiem un varbūt arī es šur tur esmu bijis, bet līdz Elīnas Dienvidkorejai, Indreka Brazīlijai, Židruņa Brazīlijai, Dienvidāfrikai un vēl citām vietām man ir tālu. Kaut gan nekas – gan arī es kādreiz paviesošos kādā Malavi un tad arī es varēšu par sevi šo to pastāstīt.
Pēc atgriešanās viesnīcā tiek izlemts aiziet “pain this town read” un “drink this town dry”. Es gan jau uzreiz zinu, ka šādās nodarbēs man iesaistīties īpaši negribās, bet negribu būt arī sausiņš un atkritējs, tāpēc kādu gabaliņu izlemju ar viņiem aiziet un tad vienatnē pavazāties pa vecpilsētu. Tā arī izdaru, principā apzinos, ka mana uzvedība var šķist dīvaina, bet patiešām – cik daudz minerālūdeņus cilvēks var vienas dienas laikā izdzert? Nav jau alus, kura nekad nav par daudz. Tā nu es vienatnē pa Bratislavu vēl pastaigājos, nezinu, kādā mērā tas ir bīstami, bet man jau patīk tumsa un klusums. Izrādās, ka pa dienu vismaz vienu centra ievērojamo objektu esmu palaidis garām – Slovākijas parlamenta ēku – līdz ar to vismaz kaut ko man apskatīties izdodas. Viesnīcā esmu atpakaļ vēl pirms pusnakts, tur ieeju vannā, sazīmēju kartē savu pārvietošanās grafiku un tad – gulēt. Astoņos gaidāms transports uz Vīni, līdz ar to vajadzēs agri celties.
Šoreiz guļu kā nosists. Minūtes laikā sakravāju somu un dodos lejā mazliet vēl paviesoties Internetā, taču mans laptops nav vēl paspējis nostartēt, kad parādās Elīna un piedāvā doties ieturēt brokastis, kā mēs arī darām. Drīzumā parādās arī Indreks (leišus varam no rīta necerēt satikt – viņiem reiss ir daudz vēlāk un viņiem celties ap septiņiem nekādas vajadzības nav).
Uz Vīni mums šoreiz transports itin nopietns – skaists, sudrabots mersedess. Klāt mūsu trijotnei tiek pievienots vēl kāds vīrietis, kurš izrādās Krievijas “Ņezavisimaja gazeta” korespondents, ļoti erudīts tehniskos jautājumos cilvēks, ar ko var iesaistīties saistošā sarunā par šo un to – par izglītības sistēmām, vīzu politiku, Linuksu, bezvadu Internetu un vēl šādām tādām lietām.
Lidostā pašķiramies jau pavisam – pirmais pazūd krievs, tad igaunis, jo viņiem citos terminālos reisi. Atliekam Elīna un es. Elīna grib vēl pastaigāt pa veikaliem, es patiesībā domāju tikai par to, kur varētu nosēst un palasīt grāmatu. Kādu laiciņu tomēr pastaigājam, tad es tieku nolikts sargāt savas un Elīnas mantas, bet viņa turpina veikalu pētīšanu. Palasu kādas divdesmit minūtes, kad parādās manāmi satraukta Elīna, lai paziņotu, ka mēs esam aizmirsuši iečekoties reisam. Patiešām, esam. Nākas skriet atpakaļ cauri lielai lidostas daļai, stāvēt rindā aiz dažiem desmitiem Kipras sportistu un viena suņa, iziet cauri metāldetektoriem (šoreiz laptops man no somas jāizņem, bet kāpēc – nezinu). Kaut gan laiks mazliet spiež, visur paspēt izdodas un pietiekoši ātri nokļūstam pie mūsu izlidošanas vārtiem.
Izrādās, ka uz Rīgu reiss no Vīnes ir visai smieklīgs – lidmašīnīte maziņa un ne pārāk moderna. Mēs esam izvietoti biznesa klasē, kas, protams, ir glauni, bet tur nekā tāda īpaša šajā lidmašīnā biznesa klasē nav – tikai apziņa, nu, un vēl pusdienas, kuras gan ir tipisks lidmašīnas ēdiens, tai skaitā zivs, kurai pat nepieskaros. Jālido mazliet ilgāk kā vakardienas reisos, bet pēc nepilnām divām stundām esam Rīgā.
Un tagad vēl viens kultūrcitāts (transformēts atmiņas nepilnību dēļ):
- And now – say the punchline!
- What punchline? I was given no punchline.