Príbehy obycejného sílenství
Atkal formāli man būtu jāraksta angliski, jo titri filmai bija latviešu valodā, bet man negribas, ka kāds no aptuveni 4 maniem vairāk vai mazāk regulārajiem lasītājiem šim ierakstam paiet garām tikai tādēļ, ka tas ir angļu mēlē.
Manu aizraušanos ar čehu (un vispār Eiropas) kino parasti vērtē visai skeptiski un, ja es ierosinu kādu filmu noskatīties, nākas dzirdēt tipiskas atrunas no kategorijas "man zupa jāvāra", "esmu apsolījies šodien agri iet gulēt", "es labprātāk paskatīšos uz sienu" vai tamlīdzīgi. Taču tas man neliedz kārtējo reizi teikt - "Stāsti par ikdienišķu vājprātību" ir jāredz! Tās galvenais varonis Petrs Haneks (Ivan Trojan) ir vīrietis Jēzus vecumā, kas strādā par krāvēju lidostā un no kura pirms 6 mēnešiem ir aizgājusi draudzene, kuru viņš joprojām mēģina atgūt. Šī bijusī draudzene tagad dzīvo ar vīrieti, ar kuru viņa ir iepazinusies, nejauši piezvanot uz nepareizu telefona numuru. Petra tēvs kādreiz ir bijis ziņu diktors Čehoslovākijā un joprojām no galvas zina daudzus savus dramatiski patriotiski komunistiskos tekstus, taču vienīgais prieks viņa dzīvē tagad ir vērot ūdens burbuļus atvērtā alus pudelē. Petra māte tikām ir tik aktīva, ka tur var vai sajukt - viņa uztraucas par visiem militārajiem konfliktiem jebkurā pasaules nostūrī, turklāt visu laiku krītot uz nerviem savam vīram par to, ka viņš ir pārāk neaktīvs. Tiesa, kad vīram parādās mīļākā, viņas domas par vīru mainās. Vēl filmā iesaistās kāds ne pārāk jauns pāris, kas Petram maksā par to, ka viņš novēro, kā viņi mīlējas.
Par šādām filmām nav tik vienkārši pateikt, kas tajās ir tik īpašs. Varbūt īpašs ir tas, ka to veidotājiem nav lielā piķa - tāda, kas ļauj taisīt mega dārgus specefektus, algot kaut kādus superaktierus, filmēt masu skatus vai kaut kādas eksotiskas zemes, taču ko mēdz piedāvāt Eiropas filmas - tā ir viseksotiskākā zeme - cilvēks.
Man šādas filmas patīk ar to, ka kaut tās nav skumjas, to laikā gribas raudāt (kaut arī es izklausos pēc memļaka). Man patīk tās ar to, ka tajās es jūtu kaut ko "savu", kaut ko nepieciešamu, kaut ko neaizmirstamu. Vispār - noskaties un atzīsti, ka es vienkārši esmu ķerts un korumpēts!
Manu aizraušanos ar čehu (un vispār Eiropas) kino parasti vērtē visai skeptiski un, ja es ierosinu kādu filmu noskatīties, nākas dzirdēt tipiskas atrunas no kategorijas "man zupa jāvāra", "esmu apsolījies šodien agri iet gulēt", "es labprātāk paskatīšos uz sienu" vai tamlīdzīgi. Taču tas man neliedz kārtējo reizi teikt - "Stāsti par ikdienišķu vājprātību" ir jāredz! Tās galvenais varonis Petrs Haneks (Ivan Trojan) ir vīrietis Jēzus vecumā, kas strādā par krāvēju lidostā un no kura pirms 6 mēnešiem ir aizgājusi draudzene, kuru viņš joprojām mēģina atgūt. Šī bijusī draudzene tagad dzīvo ar vīrieti, ar kuru viņa ir iepazinusies, nejauši piezvanot uz nepareizu telefona numuru. Petra tēvs kādreiz ir bijis ziņu diktors Čehoslovākijā un joprojām no galvas zina daudzus savus dramatiski patriotiski komunistiskos tekstus, taču vienīgais prieks viņa dzīvē tagad ir vērot ūdens burbuļus atvērtā alus pudelē. Petra māte tikām ir tik aktīva, ka tur var vai sajukt - viņa uztraucas par visiem militārajiem konfliktiem jebkurā pasaules nostūrī, turklāt visu laiku krītot uz nerviem savam vīram par to, ka viņš ir pārāk neaktīvs. Tiesa, kad vīram parādās mīļākā, viņas domas par vīru mainās. Vēl filmā iesaistās kāds ne pārāk jauns pāris, kas Petram maksā par to, ka viņš novēro, kā viņi mīlējas.
Par šādām filmām nav tik vienkārši pateikt, kas tajās ir tik īpašs. Varbūt īpašs ir tas, ka to veidotājiem nav lielā piķa - tāda, kas ļauj taisīt mega dārgus specefektus, algot kaut kādus superaktierus, filmēt masu skatus vai kaut kādas eksotiskas zemes, taču ko mēdz piedāvāt Eiropas filmas - tā ir viseksotiskākā zeme - cilvēks.
Man šādas filmas patīk ar to, ka kaut tās nav skumjas, to laikā gribas raudāt (kaut arī es izklausos pēc memļaka). Man patīk tās ar to, ka tajās es jūtu kaut ko "savu", kaut ko nepieciešamu, kaut ko neaizmirstamu. Vispār - noskaties un atzīsti, ka es vienkārši esmu ķerts un korumpēts!
2006-08-17
comments powered by Disqus