Kazhes pierakstu burtnīca

Ja es būtu čaklāks, rakstītu vāciski, taču šobrīd manī čakluma pūlēties rakstīt gari un sarežģīti svešās mēlēs nav itin nemaz, nezinu, kāpēc, bet nav. Jozefa Rota vārds man nav diez ko labi zināms, lai neteiktu, ka par tāda eksistenci uzzināju vienlaicīgi ar konkrētās grāmatas paņemšanu bibliotēkā. Taču izrādījās, ka J.R. nav gluži tādas kategorijas rakstnieks, kā biju gaidījis. Pirmkārt, Jozefs Rots ir zīmīgs ar to, ka viņš ļoti savlaicīgi saskatīja to, par ko Vācijā pēc 1. P.k. varēja pāraugt nacionālisms, jau savā debijas romānā (par kuru patlaban arī rakstu) aprakstot hitlerveida ļaužu nākšanu pie varas. Viņa galvenais varonis Teo ir 30 gadus vecs vācietis, kas strādā par privātskolotāju bagātas ģimenes ebreju zēnam. Pats Teo ir piedalījies pasaules karā, neko dižu tur nav sasniedzis, bet ļoti cieš no tā, cik vācieši tagad ir pazemoti (vai pareizāk - ka viņam pašam neklājas diez ko labi). Slepeni viņš iekāro sava skolnieka māti, taču saprot, ka viņš neko sasniegt nevar. Nejauši viņam sanāk iepazīties ar bijušās monarhiskās Vācijas princi, ar kuru viņam (ja pareizi sapratu) pat gadās stāties homoseksuālos sakaros. Taču galvenais ir tas, ka viņš tiek pieņemts slepenā nacionālistu organizācijā, kas viņam solās maksāt lielu naudu, līdz ar to viņš aiziet pateikt savam darba devējam, ka viņš pie ebreja vairs nestrādās. Izrādās gan, ka viņa darba devējs ir arī šo nacionāļu finansiāls atbalstītājs, bet tas jau nekas. Vispār tajā nacistiskajā grupējumā dažādu ebreju noteikti netrūkst, tai skaitā viens tips vārdā Benjamins ir tāds, kura darbību Teo ļoti apskauž, plus tur piedalās viens ebrejs-antisemīts žurnālists vārdā Pisks. Organizācija nodarbojas ar visādu kreisēji noskaņotu cilvēku uzmeklēšanu un likvidēšanu, ar ko Teo reizēm arī nākas nodarboties, tai skaitā viņam nākas nogalināt vienu savu draugu, taču domājot par karjeru ne tikai to vien cilvēks ir spējīgs izdarīt. Beigās tiek uztaisīts apvērsums un naciķi nāk pie varas. Hip, hip hurrā! Jozefs Rots, protams, pats bija ebrejs un no nacionāļiem ne bez pamata baidījās, taču viņam "paveicās" - viņš paspēja nomirt 1939. gadā Parīzē, pirms nacistu karaspēka ienākšanas. Kā tāda grāmata neko interesanta man nešķita, tā vairāk ir sava laikmeta aculieciniece, zīmīgs dokuments, bet noteikti ne saistoša literatūra.