Manas simpātijas beigušās
Pēc vakardienas relatīvi mierīgās tikšanas uz darbu un atpakaļ šodien nebiju sagatavots piedzīvojumiem. Vispirms, tāpat kā vakar atceļā izrādījās, ka autobuss brauc ar solīdu līkumu zem Kalnciema tilta, bet ar to jau biju rēķinājies. Toties labākais notika posmā pirms Uzvaras pieminekļa. Autobuss apstājās diezgan patālu no krustojuma, tā it kā tur būtu baigais korķis. Domāju - nu nekas, laikam uz brīdi bloķēta satiksme. Aizdomas, ka kaut kas nav ok, radās, kad autobusa vadītājs izslēdza aizdedzi un atvēra durvis. Cilvēki sāka plūst laukā un izrādījās, ka priekšā mums ir vēl vairāki desmiti autobusu. Daļa no tiem pasažierus jau laida ārā, daļa - vēl nē. Jebkurā gadījumā ceļu no Uzv.p. līdz darbam nācās veikt ar kājām, turklāt pa šo laiku kustība atjaunota netika. Ievērojot to, cik daudz busu bija priekšā manējam, var spriest, ka blokāde bija jau pirms kāda laika sākusies. Es vēl varu priecāties, ka man darbs ir relatīvi tuvu no centra, savādāk būtu pavisam nejauki. Jā, toties Vecrīgai apkārt nebija sētas. Kopā ar pūli bliezos tai cauri, tikai pusceļā armijnieki paziņoja, ka nupat iela tomēr ir tikusi noslēgta (cilvēki man priekšā vairums vēl paspēja izvairīties no iešanas Vecrīgai apkārt). Kopumā ceļš uz darbu šodien 30 minūšu vietā prasīja 60 minūtes, un tas bija ļoti jauki.