Slowness

Lidojums no Rīgas uz Ženēvu man pagāja Milana Kunderas zīmē - līdzi paņēmu grāmatu ar diviem viņa franču valodā sarakstītiem romāniem - "Nesteidzība" un "Identitāte". Tātad sākam ar "Nesteidzību". Lai gan man patiesībā labāk patīk lasīt steidzīgi, šoreiz laika manā rīcībā bija daudz, tāpēc es centos grāmatu izbaudīt, cik vien varēju. Tā, kā jau tas Kunderam ir raksturīgi, sapin sevī kopā veselu kaudzi dažādu sižetu, no kuriem viens ir saistīts arī ar Čehoslovākijas cīņu par brīvību un 1968. gada notikumiem. Tomēr būtiskākā grāmatas tēze neapšaubāmi ir sekojoša: nesteidzība rullē! ātrums smird! Jau grāmatas sākumā, kurā pats autors ar sievu it kā brauc mašīnā, viņš pievēršas tam, ka ātrums nogalina laiku un ka līdz ar to cilvēce ir ļoti daudz zaudējusi. Romāna darbība paralēli notiek divos laikmetos - 18. un 20. gadsimtā. 18. gadsimtā Kundera apraksta kādu it kā autentisku tā laikmeta noveli (par ko gan neesmu pārliecināts, ka šāda novele patiešām eksistē), kurā kāds jauns vīrietis kļūst par savdabīgu instrumentu viltīgas sievietes rokās: viņa to izmanto kā māņus mīļāko, lai novērstu vīra uzmanību no īstā mīļākā. Otra sižeta daļa norisinās mūsdienās tajā pašā pilī, kur pirmā, tikai šoreiz varonis ir intelektuāls vīrietis, kas mēģina satriekt sabiedrības morāles, bet kas reāli satriec tikai sevi pašu ar savu "nestāvošo" locekli un ir spiests skandalozu publisku seksu pārvērst nožēlojamā imitācijā - šādā veidā Kundera parāda, ka sensualitāte mūsdienās ir tikai izlikšanās par šo pašu lietu. Vēl te iesaistās kāds čehoslovāku kukaiņu pētnieks, kas patiesībā nejaušības dēļ bija kļuvis par padomju nežēlastības upuri, bet pats sevi ir pārvērtis par apzinātu upuri un jūtas pārāks par visiem saviem kolēģiem, bet vienīgais reālais pārākums, ko viņam izdodas sevī atrast ir stroikās "uzkačātie" muskuļi. Vēl viena romānā pamatīgi apcilāta tēma ir tā sauktie "dejotāji" - cilvēki, kas alkst pēc sabiedrības uzmanības, lai gan patiesībā nekā tāda viņiem, ko piedāvāt nav. Kā arī romāna sākumā skaidro Kundera, čehu karalis Vaclavs (viens no ievērojamākajiem) savulaik labprāt pārģērbās par bomzi, lai varētu krogā pasēdēt ar vienkāršajiem cilvēkiem un novērtēt tautas noskaņojumu, bet mūsdienās princis Čārlzs, kam patiesībā nav nekādas varas, pat pazemes bunkuros nespēj paslēpties no fotoobjektīvu uzmācīgajām acīm un līdz ar to slava ir pilnībā mainījusi savu lomu. Romānā tiek aprakstīts divu arhetipisku šādu "dejotāju" pāris - Bērks un vēl kaut kāds. Vispirms viņi sarīko publiskas pusdienas kopā ar AIDS slimniekiem - homoseksuāļiem, lai parādītu savus liberālos uzskatus. Tur tas otrs (ne Bērks) iedomājas sabučoties ar vienu no gejiem, bet Bērks saprot, ka viņam atkārtot šo žestu būtu nožēlojami, tādēļ viņš aizbrauc uz Āfriku un nofotografējas ar badā mirstošu meitenīti. Un tā viņi viens ar otru sacenšas, lai gan patiesībā nekā tāda ievērojama ne vienā, ne otrā no dejotājiem nav. Un Vensāns - romāna varonis, virtuālā seksa dalībnieks, īstenībā arī savā būtībā ir tikai vēl viens dejotājs, kurš nekādi nespēj atturēties no iespējas paspīdēt, tikai ne visai veiksmīgi lielākoties. Un kopumā var secināt, ka Kundera mūsdienas uzskata par ātruma un "dejotāju" laikmetu un nezinu, kālab lai es viņam nepiekristu.
2007-01-30
8.0
comments powered by Disqus