Beidzot pirmie iespaidi
Šodien, tā kā beidzot uz darbu nav jāiet, biju paredzējis kaut ko apskatīt pilsētā. Biju domājis braukt ar diviem darbabiedriem uz centru un tad vienatnē pavazāties (rēķinoties, ka viņiem varētu būt citas intereses kā man). Tomēr piecēlos agrāk kā šamie un izlēmu uz pilsētu braukt ar riteni - patiesībā līdz centram ir nieka 8 km, vai tad es nevarētu pabraukāties? Tā arī darīju.
Ritenis, ko paņēmu (no mājām), izrādījas gan tāds čābisks - šausmīgi čīkstošs. Paņēmu līdzi arī karti, kurā vairāk vai mazāk sapratu, kur atrodas mūsu māja, bet nezināju neko citu no kartes - proti, kur atrodas centrs utt (nojautu tikai, kurā virzienā tas ir). Ceļš uz pilsētu iet gandrīz gar pašu ezeru - leģendāro Lake Geneva, kas aprakstīts dziesmā "Smoke on the water" (starp citu - no rīta uz tā bija tiešām riktīga migla). Iebraucu vietējā botāniskajā dārzā, pastaigājos pa to mazliet, īstenībā smuki, tikai gadalaiks ne pats piemērotākais, lai kokus skatīt. Nobraucu gar ANO mītni (jā, sīkajā Ženēvā bāzējas diezgan daudz krutu organizāciju), tad mēģināju atrast centru. Diezgan ilgstoši man tas neizdevās, ņemot vērā arī to, ka es jau nezinu, kā tas centrs izskatās, kur tam vajadzētu būt un cik tas ir liels. Tomēr pamazām sāk izskatīties vairāk pēc lielpilsētas nekā pēc mazpilsētas.
Atradu vēl vienu parku, kas atrodas pie kādreizējā pilsētas mūra (no kura neliela daļa ir restaurēta). Parkā centrālais objekts - baigais monuments (vai kā to īsti saukt) par godu dažādiem baznīcas reformācijas dalībniekiem - tādiem kā Jans Huss, Mārtinš Luters utt. Ja jau ir pilsētas mūris, tad ir arī pilsētai blakus jābūt un patiesi, turpat blakus atradu arī Ženēvas vecpilsētu, nezinu, cik daudz tur saglabājies no viduslaikiem, bet gana seni izskatās. Izvazājos pa turieni, pabiju Ženēvas centrālajā baznīcā - Sv. Pētera katedrālē (patiesībā gan Prāgā Sv. Vita katedrāle ir krutāka, nekā tik īpaša šitajā nav).
Tad devos pamazām lejā. Izvazājos vēl šur tur, tad ieraudzīju tālumā kalnus. Padomāju - varētu mēģināt līdz tiem aizbraukt, īpaši tālu jau nav (no Ženēvas var gan redzēt arī Eiropas augstāko virsotni - Monblānu Francijā, bet tas ir 100 km no mums, taču es nēsmu tik traks, lai dotos uz kaut ko tik tālu). Nu tad arī braucu kalnu virzienā, gabalinš, protams, sanāca pamatīgs un reāli gluži līdz pašiem kalniem es, protams, netiku, turklāt es īsti nēsmu drošs, ka nešķērsoju pie tiem Francijas robežu (baigā problēma šajā Šveices daļā - visi uzraksti ir franču valodā). Jebkurā gadījumā tik tuvu tik lieliem kalniem iepriekš nekad bijis nebiju, nākamnedēļ būs laikam ar kolēģiem jāizbrauc uz slēpošanas kalniem (par to, vai gribu slēpot, gan īsti drošs neesmu), tad būs noteikti pavisam citi iespaidi. Tad nu braucu atpakaļ uz Ženēvu (lai gan, protams, īsti vairs nezināju, kur tas ir). Tur vēl palīkumoju, pamatā jau domājot par to, kā nokļūt mājās. Der atzīmēt, ka patiesībā velosipēds ir vienlaikus ideāls transporta līdzeklis šādai pilsētu apskatīšanai - tev ir salīdzinoši labāks ātrums kā kājāmgājējam un lēnāk nogursti, bet vari visur apstāties un nepaskrien visam garām kā tāds japānis; bet ir arī viens milzīgs mīnuss - Šveices reljefs.
Atgriezies Ženēvā, es patiesībā biju jau diezgan beigts - visu laiku braucot augšā-lejā manas kājas, kas ar velo nav darbojušās kopš pagājušā gada septembra, diezgan ātri kļuva nekam nederīgas. Līdz ar to es īpaši vairs necentos neko citu sasniegt, kā vien aizbraukt atpakaļ uz mājām (par laimi tās atrodas netālu no viegli atrodamā tā paša ezera, vismaz māju rajonā maldījos salīdzinoši neilgi, bet pēdējos kalnos visos jau stūmos, nevis vairs braucu). Kopumā mans izbrauciens ilga aptuveni piecas stundas, bet šobrīd esmu noguris pēc velna un īstenībā jāsaka - bija tīri labi, lai gan, dabiski, tūrisms vienatnē nav optimālais tūrisma veids.
Esmu ieedis tagad pusdienas un pamatīgi nāk miegs, bet vēl mēģināšu iegrūzt flickrā kādas bildes.