Brīvdienas
Sestdien no rīta veicu kārtējo izbraucienu uz Ženēvu ar velosipēdu. Gribēju safotografēt dažas vietas, kuru bildes līdz ar pārinstalēto Linuxu bija gājušas bojā, kā arī pabūt tur, kur iepriekš bijis nebiju.
Apskates objektu sarakstā (izņemot iepriekšējā reizē minētos) ietilpa:
1) Ženēvas Jet d`Eau strūklaka, kas kaut kāda iemesla dēļ ir pilsētas vizītkarte
2) māja, kurā dzimis kalvinisma pamatlicējs Džons Kalvins
3) māja, kurā miris filozofs Žans-Žaks Ruso
4) māja, kurā Ženēvā dzīvojis Fjodors Dostojevskis (neesmu gan pārliecināts, ka atradu īsto, jo nebija nekādas plāksnes)
5) pārliecinājos, ka Ženēvas ezers vienā brīdī pārvēršas par upi;
Pēcāk sestdien sēdēju mājās, neko īpašu nedarīju, skatījos, kā kolēģi spēlē pokeru.
Svētdien bija domāts, ka braukšu slēpot, bet man nebija sarunāts instruktors, līdz ar to pasākums tika atcelts. Tā vietā izlēmu ar kolēģiem Aleksi un Denisu aizbraukt uz 3. lielāko Francijas pilsētu - Lionu, kas atrodas nieka 150 km attālumā no Ženēvas. Problēmas gan radās ar to, ka Deniss piecēlās kaut kad ap vieniem, tomēr braucienu tas mums neizbojāja. Atkal jau kalnains līkumains ceļš, piestājām vienā Francijas viduslaiku miestiņā, kas saucas Perouges un kuru nekādas būtiskas izmaiņas nav skārušas vismaz kopš 15. gadsimta. Tad - uz Lionu. Tur pastaigājām pa vecpilsētu ar kājām, pilsēta īstenībā diezgan liela un iespaidīga, vienīgi mēs tur patiesībā bijām pārāk vēlu un pārāk nestaigājoši, normāli tur vajadzētu vismaz vienu dienu patusēt, no tām pilsētām, kur man nācies pabūt, vislīdzīgākā tai varētu būt Budapešta. Tad sameklējām restorānu, kur ieturējām vakariņas. Salāti Lionas gaumē izrādījās ļoti garšīgi, bet ar otro ēdienu es nomažīju - paņēmu cūkas kāju, kas lielākoties izrādījās kauli un skriemeļi. Saldais arī bija stipri dīvains - man personīgi tas šķita stipri līdzīgs biezpienam ar dillēm un lokiem (ko es parasti nesauktu par saldo ēdienu), bet citādi viss bija ok. Bildes būs, apsolu.