Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: krievu). Šī Hosē Rizāla grāmata ir kārtējais pierādījums tam, ka mana lasāmvielas izvēle visprecīzāk būtu raksturojama ar haotisku funkciju, kur zināma loma, protams, ir mājās grāmatu plauktos esošajam saturam. Toties vismaz vienu šādā veidā esmu sasniedzis - šis romāns atklāj jaunu lappusi manā faktoīdā kā pirmais Filipīniešu darbs, kas ticis šeit apskatīts.
Hosē Rizāls, kā atklāja Wikipēdija, ir viens no Filipīnu neatkarības kustības leģendārākajiem dalībniekiem, kura mūžs beidzās nieka 35 gadu vecumā nāvessoda rezultātā. Cik sapratu, viņu var uzskatīt par sava novada Če Gevaru, ar precizitāti līdz tam, ka neatkarības iegūšanu viņš tā arī nepiedzīvoja.
Līdz ar to ir skaidrs arī, kālab šis viņa romāns tika izdots Padomju Savienībā - pret koloniālo Spāniju vērsta revolucionāra literatūra allaž var rast zināmas simpātijas padomju acīs. Tomēr Rizālam ir arī savi mīnusi (no padomju ideologa viedokļa raugoties) - lai gan viņš ir kritisks attiecībā pret garīdzniecību kopumā, romānā parādās arī atsevišķi izteikti simpātiski mācītāji (nepieņemami no 100% melnsvārču kritizēšanas viedokļa), tāpat Rizāla uzskati bija tādi, ka arī pašai tautai ir jābūt revolūcijai gatavai, lai tās uzvara nepārvērstos par kārtējo tirāniju (kamēr ikvienam marksisma-ļeņinisma izpratējam būtu skaidrs, ka proletariāts nav uz tirāniju spējīgs). Anyway, romānā savīti kopā vairāki storylines, kas viens ar otru ir cieši saistīti. Visu kopā satur stāsts par Simounu (kas zem vārda Ibarra bija galvenais varonis pirmajā Rizāla romānā, šīs grāmatas priekštecī, kur neesmu lasījis), kādreizējo intelektuālo revolucionāru, kas zaudējis savus ideālus, toties ieguvis lielu kapitālu un tagad vēlas Filipīnu sabiedrību sagraut no iekšpuses, novedod tautu pie tā, ka tai neatliks vairs cita izvēle, kā sacelties pret spāņiem un iekarot neatkarību. Tā kā Simouns ir nomainījis identitāti, ticis pie piķa un plāno atriebību saviem ienaidniekiem, viņu stabili var uzskatīt par Filipīniešu grāfu Monte Kristo, par ko var diezgan droši apgalvot, ka no šīs grāmatas Rizāls ir smēlies zināmu iedvesmu savam romānam. Vēl romānā iesaistās nabadzīgais students Bazilio, kuram "ļaunie" nogalināja visu ģimeni un pret kuru Simouns jūt simpātijas, un kurš arī romāna beigās kļūst par Simouna atbalstītāju. Tomēr revolūcija Simounam neizdodas, tā kā vienu reizi viņš visizšķirošākajā brīdī saslimst, bet otrā Bazilio savam draugam Isagani atklāj Simouna plānu uzspridzināt visus valsts līderus vienā ballē, kā rezultātā Isagani sprādzienu novērš (jo tur atrodas viņa mīļotā sieviete, kas precas ar kādu bagātnieku).
Ir skaidrs, ka Simouna pieeja valsts apvērsuma veikšanai Rizālam nešķiet simpātiska, tomēr no otras puses var arī jaust, ka viņš saprot, ka īpaši citu alternatīvu tam nav, līdz ar to romāns ir ļoti skumjš un tajā vēl papildu ir iepītas vairākas epizodes ar citiem, otrā plāna varoņiem, kas lielākoties beidzas šiem varoņiem traģiski.
Rakstīšanas manieres ziņā Rizāls patiešām visvairāk līdzinās Aleksandram Dimā, tikai idejiski noskaņotam Dimā, no kā izriet vairākas lietas: tā ir drīzāk izklaides (lai cik dīvaini tas nesaistītos ar saturu), nekā mākslas literatūra; romāna lasīšana nesagādā sevišķu piepūli, tomēr man kā lasītājam gribētos sagaidīt kaut ko vairāk, kaut ko paliekošāku, kaut ko spēcīgāku. Es gribētu, lai man šis romāns būtu paticis labāk, bet ietekmēt to nekādi nespēju.