Kazhes pierakstu burtnīca

Vērtējot filmas, mūziku, grāmatas un vēl dies viņu zina ko, esmu saskāries, ka fiziski nespēju neko novērtēt uz desmit. Un ne tāpēc, ka esmu baisi kritisks, bet vērtējums 10 man šķiet pārāk radikāls. Tas nozīmē, ka nekā pārāka vairs nebūs, ka neko dižāku es dzīvē vairs nedzirdēšu/neredzēšu/neizlasīšu. Ja es atzītu, ka, piemēram, "Krusttēvs" ir filma uz desmitnieku, tad es varētu visu atlikušo dzīvi skatīties tikai "Krusttēvu", jo neviena cita filma par to tāpat labāka nebūs, maksimums, ko es varētu cerēt, būtu kaut kas tādā pašā labumā. (tas gan, protams, mazliet izskatās pēc "Spinal Tap", kuriem pastiprinātājiem maksimālais skaļums bija 11 un nevis 10, lai "būtu skaļāk")

Bet citāda 10-nieka interpretācija gan mani vienmēr ir kaitinājusi. Domājams, ka ne tikai man skolā (iespējams - arī universitātē) ir nācies saskarties ar pasniedzējiem, kuru vērtēšanas sistēma balstās principā - "uz deviņi zina skolotājs, uz desmit - Dievs, skolēns - ne vairāk kā uz astoņi". Ja es būtu kristīgs cilvēks (šī vārda tradicionālajā nozīmē), es par šādu definīciju būtu pamatīgi sašutis. Skolotājs - pusceļš starp Dievu un skolēnu? Dievs, kurš par skolotāju zina tiktpat lielā mērā vairāk kā skolēns ar atzīmi 6 par skolēnu ar atzīmi 5? Manuprāt - pilnīgs absurds. Ja 10 ir vērtējums, kuru var dabūt tikai patiešām retais, tad viss ir ok, bet ja 10 ir rezervēts Dievam, WTF? Vai tas patiešām paredzēts gadījumam, ka Dievs iedomāsies kārtot septītās klases kontroldarbu vācu valodā? Turklāt gribētos teikt, ka arī Dievs šo kontroldarbu diez vai uzrakstītu labāk nekā vienkārši 100% pareizi, līdz ar to pēc idejas arī viņam vajadzētu samierināties ar astotnieku.

Protams, iespējams, ka kā mācības beigušam cilvēkam man vienkārši ir sākušas atmiekšķēties smadzenes, ka es domāju šadas muļķības.