Bet citāda 10-nieka interpretācija gan mani vienmēr ir kaitinājusi. Domājams, ka ne tikai man skolā (iespējams - arī universitātē) ir nācies saskarties ar pasniedzējiem, kuru vērtēšanas sistēma balstās principā - "uz deviņi zina skolotājs, uz desmit - Dievs, skolēns - ne vairāk kā uz astoņi". Ja es būtu kristīgs cilvēks (šī vārda tradicionālajā nozīmē), es par šādu definīciju būtu pamatīgi sašutis. Skolotājs - pusceļš starp Dievu un skolēnu? Dievs, kurš par skolotāju zina tiktpat lielā mērā vairāk kā skolēns ar atzīmi 6 par skolēnu ar atzīmi 5? Manuprāt - pilnīgs absurds. Ja 10 ir vērtējums, kuru var dabūt tikai patiešām retais, tad viss ir ok, bet ja 10 ir rezervēts Dievam, WTF? Vai tas patiešām paredzēts gadījumam, ka Dievs iedomāsies kārtot septītās klases kontroldarbu vācu valodā? Turklāt gribētos teikt, ka arī Dievs šo kontroldarbu diez vai uzrakstītu labāk nekā vienkārši 100% pareizi, līdz ar to pēc idejas arī viņam vajadzētu samierināties ar astotnieku.
Protams, iespējams, ka kā mācības beigušam cilvēkam man vienkārši ir sākušas atmiekšķēties smadzenes, ka es domāju šadas muļķības.