Par stāstu: šis ir viens no daudzajiem stāstiem iz Kūtnieku Augusta stāstu cikla. Kā vairumam šī cikla stāstu, tam nav raksturīga īpaša morāle, tas apraksta Kūtnieku Augustu kā baisi kruto džeku (tāds nu viņam, redz, bija imidžs), stāsts rakstīts pseido-veclaicīgā stilā un (strikti ņemot) ir diezgan naivs. Īpaši no citiem šī cikla stāstiem tas neatšķiras. Ko es domāju, to rakstot? Tāpat kā ar citiem K.A. stāstiem - izklausīties pēc tāda, kas "uzdrīkstās" un sasmīdināt. Vai man tas izdevās? Es nebūtu par to pārliecināts.