Aleph

Borhess pamatoti vai nepamatoti tiek uzskatīts par vienu no 20-tā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, lai arī viņa darbu nav daudz un tie nav īpaši populāri (tā vismaz, manuprāt, varētu teikt). Šajā stāstu krājumā ir apkopots vairums viņa pazīstamāko stāstu un daļa no tiem ir patiešām savdabīga sirreālisma un zināmā mērā maģiskā reālisma pilni. Daļa to tikām mani kaut kā īpaši neieinteresēja. Vispār viņš tiešām ļoti īpatnējs rakstnieks, kura "doma" man bieži nekļūst skaidra. Labprāt viņš raksta par kaut kādiem vēsturiskiem vai pseidovēsturiskiem notikumiem un tā, ka īsti saprast, ko viņš ar to domājis ir, man nerodas. Savā ziņā varbūt es savos stāstos gribētu viņam līdzināties, kad esmu nopietns, bet tas man, protams, nesanāk. Un vienlaikus viņš man ne tik ļoti patīk. Pretruna? Gluži iespējams. Vispār man gan labāk patiktu, ja viņš būtu mazāk nopietns un smagnējs (pat nieka 150 lappusēs viņš paspēj iekļaut tik daudz traģisma, ka citam vajadzētu veselu "Zaļo zemi" uzrakstīt tā sasniegšanai). Interesantākie stāsti - "Alefs" par kādu vīrieti, kurš raksta šausmīgu dzeju, skatoties Merlina burvju lodē (vai līdzīgā veidojumā). Vēl bija labs stāsts par slepkavību labirintā. Arī krājuma pirmais stāsts par nemirstību un nemirstīgajiem bija atmiņā paliekošs. Bet kopumā es no oficiāli tik izcila rakstnieka biju gaidījis vairāk. Daudz vairāk.
2007-09-14
7.0
comments powered by Disqus