Eirotrip – ievads un pirmā diena

2007-10-01

Mūsu bija četri – Normunds un Nora (jeb NorNor) un Raimonds un Liene (jeb Žakes). Mūsu misija bija divās nedēļās gūt iespējami daudz pozitīvu emociju no ceļojuma pa Čehoslovākiju un Lielvāciju (t.i., - Čehiju, Slovākiju, Vāciju un Austriju). Izvēlētais līdzeklis – auto ceļojums, izmantojot NorNor piederošu Landrover Defender džipu. Starta laiks: 2007.gada 15.septembris 4:00 (no rīta). Finiša laiks: kā nu sagadīsies. Tālāk sekojošais apraksts vēstīs par to, kāds nu mūsu brauciens izvērtās.

Pēdējais vakars pirms izbraukšanas pagāja drudžaini kravājoties un domājot par lietām, kuras vēl vajadzētu izdarīt vai paņemt. Nezinu kā pārējie, bet vismaz es biju pamatīgi satraucies – kā nekā nevienam no mums pieredzes šāda veida braucienos nebija nekādas, ik reizi izbraucot uz Lietuvu vai Igauniju līdz šim bijām tajā pašā vakarā atpakaļ Latvijā, lai nenāktos meklēt naktsmītnes, ne mums zināšanas par labākajiem ceļiem, ne iemaņas auto vadīšanā kalnos. Taču no otras puses bija arī tāda kā pārliecībā, ka beigās viss izvērtīsies labi un ka šis brauciens kļūs par vienu no 2007.gada lieliskākajiem piedzīvojumiem. Īpaši izgulēties dabiski pēdējā naktī mums neizdevās – abi ar Lienču bijām augšā jau ap diviem un atkārtoti iemigt vairs nekādi nevarējām. Nācās vien īsināt laiku, spēlējot kuģu lādēšanu (ģeniāla nodarbe šādā stundā, ne?). Beidzot pusčetros “oficiāli” cēlāmies augšā, ieēdam vieglas brokastis un sākām gaidīt mūsu ceļabiedrus, kuri mazliet kavējās. Rezultātā startējām puspiecos.

Gandrīz visa pirmā diena aizritēja automašīnā, mērojot dažādu veidu poļu ceļa remontus. Vispār poļu ceļi ir īpašs stāsts – tie tiek konstanti remontēti šķietami nejaušā secībā un kārtībā ar vienīgo domu tevi kā ceļotāju iedzīt pirmsvecuma marasmā. Ja nu kādā valstī visur izteikt pietrūkst loģikas, tad šī valsts ir Polija. Ņemsim par piemēru kaut vietu, kur ieturējām brokastis – Baranowski iestādījums Lomžā. Skaistā laucinieciski-zemnieciskā stilā iekārtotā restorānā skan pretīga tehno mūzika, pasūtītais ēdiens un atnestais ēdiens nesakrīt nedz cenas, nedz satura ziņā (kaut kāda iemesla dēļ mums neatnesa medu un sulu, bet atlaida daļu no brokastu cenas – prasījuši neko tādu mēs noteikti nebijām). Vienu galdiņu uz maiņām apkalpo dažādi viesmīļi, kuri visi neizceļas ar īpašu veiklību un labprāt nolej ar dzērieniem apmeklētājus.
Sākotnēji bijām cerējuši vakarā jau šķērsot Polijas-Čehijas robežu, bet faktiski nācās palikt vien Vroclavā, Polijā. Normunda plaukstdatorā mītošā TomTom programmatūra gan jau vismaz kopš pusdienlaika pareģoja mums šādu likteni, bet mēs ilgi naivi domājām, ka vienā brīdī korķi un idiotiskas apdzīvotas vietas (kurām cauri iet tā sauktā šoseja, liekot braukt uz 50km/h) beigsies, ceļš atbrīvosies no fūrēm, un mēs varēsim kā uzvarētāji sasniegt Čehiju. Lieki teikt, ka mūsu cerības nepiepildījās, bet ceļa remonti brīžiem kļuva par interesantiem autobraucēju pārbaudījumiem – īpaši būtu jāizceļ kādas garāks posms, kuru nācās braukt pa šauru nenokasīta asfalta strēli, kurai abās pusēs bija grāvji savu 50 centimetru augstumā.
Vismaz Vroclavu tomēr mums sasniegt izdevās, un varējām sākt meklēt vietu, kur pavadīt nakti. Mūsu ideālistiskais plāns bija uzmeklēt brīvi pieejamu WiFi internetu un caur to noskaidrot, kur šajā pilsētā mūsu gulēšanas vajadzības varētu realizēt. Atkal jau realitāte izrādījās atšķirīga no iecerēm – cītīgi braukājot pa pilsētu un “zvejojot” nenodrošinātus bezvadu interneta punktus, nevienu brīvi pieejamu un funkcionējošu pieslēgumu tā arī neatradām. Nācās vien skatīties pa ielu malām un mēģināt laimi pirmajā viesnīcā, kas pagadījās pa acij.
Milzīga šilte virs tās durvīm (poļu reklāmas vispār ir vesela varoņeposa vērtas, šobrīd par tām neko vairāk nerakstīšu) vēstīja, ka istabu diviem cilvēkiem ar brokastīm tur varot dabūt par 65 zlotiem, kas izklausījās ļoti vilinoši. Protams, mēs nebijām iedomājušies Latvijā precīzi noskaidrot katras valsts valūtas kursu (varēs taču to izdarīt Internetā!), bet atmiņā man bija palicis, ka zlota vērtība bija ap 20-25 santīmiem, tā ka šī reklāma mums solīja patiesi neticamu istabas cenu. Protams, reāli aprunājoties ar viesnīcas (kura gan laikam juridiski nebija viesnīca, bet gan “hotelovy uslugi” - tas ir, viesnīcas pakalpojumu sniegšanas iestāde) recepcijā atrodamo tanti, uzzinājām, ka par 300 zlotiem varam pārgulēt visi četri, turklāt brokastis cenā iekļautas nebūs. Tas jau tik spoži neskanēja, tāpēc ar Normi latviski apspriedāmies, palikt vai nepalikt šajā vietā, līdz sieviete piedāvāja lētāku risinājumu – par 200 Zl (plus 12 Zl par mašīnas stāvvietu) mēs varējām palikt namiņā ēkas pagalmā, kurā gan bija tikai 3 un nevis 4 gultas. Normis pieteicās gulēt guļammaisā uz grīdas, tā ka varējām vismaz kādu naudu ietaupīt. Izņēmu bankomātā naudu, pārliecinājāmies, ka citā motelī otrā ielas pusē cenas nebūtu zemākas, maksājot tantei, atklājās, ka viņa man no 100 zlotiem izdod 88 nevar, tāpēc parkinga maksu arī gluži veiksmīgi ietaupījām.
Gulēšanas apstākļi nebija nekādi ekskluzīvie – kā jau minēts, Normis gulēja uz grīdas, gultasveļa pamatīgi smakoja pēc cigaretēm un arī istabas iekārtojums nebija īpaši glauns, toties vismaz cena bija pietiekami draudzīga un doma par ietaupītajiem vairāk kā 100 zlotiem varēja mūs šai naktī sildīt. Liene visu pirmo dienu jutās nelāgi, jo bija paspējusi tieši pirms izbraukšanas apaukstēties.