Kazhes pierakstu burtnīca

Kārtīgi izgulējušies lieliskajā Rozvadovā (šī bija pirmā nakts, kur mums katram pārim bija sava istabiņa, lai arī mūsu istabā nebija tualetes un dušas, tāpēc mēs tomēr daļēji bijām arī viņu numura iemītnieki), sagatavojāmies pirmo reizi mūsu ceļojumā iebraukt kārtīgā rietumvalstī.
Vācija mūs sagaidīja ar ne īpaši skaistu rītu (dienas klintīs un Prāgā bija ļoti siltas un saulainas), bet mēs par to īpaši nelikāmies traucēti un devāmies uz pilsētu, kuru vispār ar likumu vajadzētu noteikt apmeklēt tieši lietainās dienās – uz Regensburgu. Par šo pilsētu biju dzirdējis tikai to, ka tajā ir slavens tilts un ka tajā īpaši ilgi uzkavēties neesot prāta darbs. Ja jau nav, tad nav. Kaut gan patiesībā pilsēta izrādījās skaistāka, nekā biju no tās gaidījis. Ļoti neliela un kompakta, tā mums varēja radīt arī problēmas ar vietējiem tiesībsargiem, jo gandrīz uzbraucām uz pilsētas slavenākā tilta, pa kuru atļauta tikai sabiedriskā transporta satiksme, tomēr vietējie iedzīvotāji mūs savlaicīgi par šādu iespējamo problēmu brīdināja.
Rēgensburgā arī sastapām pirmos latviešus mūsu ceļojumā, bet īpašās sarunās ar viņiem neielaidāmies – it kā mēs latviešus dzīvē nebūtu redzējuši. Izmēros šī pilsēta būtu pielīdzināma Daugavpilij (ap 130 tūkstošiem iedzīvotāju), bet pievilcības ziņā – nebūtu pielīdzināma Daugavpilij. Šajā pilsētā, starp citu, savulaik dzīvojis arī tagadējais Romas pāvests Benedikts.
Izstaigājuši pilsētas piedāvātos objektus, uzņēmām kursu uz Minheni, kurā mums bija paredzēts ne tikai izstaigāt pašu pilsētu, bet arī paviesoties kādos lielveikalos, jo tā NorNor jau iepriekš bija ieplānojuši. Vispirms mums radās problēmas ar pilsētas centra atrašanu, tad izdomājām, ka lielveikalus diez vai būtu prātīgi meklēt centrā un nācās meklēt veidu, kā no centra izkļūt ārā. Tad kādu stundu riņķojām ap Minheni, mēģinot uzmeklēt kādu kārtīgu veikalu, jo vācieši atšķirībā no poļiem ar liekām reklāmām neizceļas. Pirmais “lielveikals”, ko mēs atradām, izrādījās nevis veikals, bet gan komplekss ar plašā teritorijā izvietotiem daudziem draņķīgiem veikaliem. Beidzot atradām lielu iepirkšanās centru, kas no ārpuses gan izskatījās baisi padomisks, bet iekšā bija tīri ok.
Iznāca tā, ka Liene un es uz īpašu iepirkšanos noskaņoti nebijām, tāpēc kādu laiku pa veikaliem paklīduši, pārvācāmies uz mašīnu, kurā gaidījām NorNor pārnākam. Jāatzīmē, ka šajā dienā saskārāmies ar visnesimpātiskākajiem laika apstākļiem visa ceļojuma laikā, tāpēc īpaši skumt par lielveikalā pavadīto laiku droši vien nevajadzētu.
Pēc pirkšanās radās jautājums, vai mums vispār vajadzētu braukt apskatīt Minheni. Es personīgi uzskatīju, ka vajag, un šajā gadījumā mans viedoklis arī guva virsroku (šaubas bija radušās tādēļ, ka iebraukuši centrā iepriekš neko skaistu tur nebijām redzējuši). Īstenībā – bija vērts. Neteikšu, ka es Minheni būtu tā pa īstam iemīlējis (mēs jau centrā arī pabijām tikai nedaudz vairāk par vienu stundu), bet salīdzinot tās vieglo un graciozo arhitektūru ar Berlīnes baisajiem smagumiem, man Minhene noteikti šķiet glītāka par Vācijas galvaspilsētu.
Izpildījuši savu dienas “nolikumu”, devāmies kreisajā virzienā (kartē raugoties) – uz Bavārijas Ludviķa Neišvānšteinas pils pusi. Šoreiz nebraucām, kā to bijām darījuši iepriekš, pa trako vācu autobānu, bet gan pa maziem trešās nozīmes ceļiem, lai varētu pa īstam ieraudzīt Bavāriju un nevis tikai garlaicīgās šosejas sienas. Protams, jebkurš vācu vietējās nozīmes ceļš ir kvalitatīvāks par Latvijas šoseju, bet par to būtu lieki izteikties. Visas mājas ceļa malās arī tur izskatās savādāk kā mūsu galā – sakoptas un uzpucētas, ar neizbēgamiem puķupodiem uz palodzēm. Vispār sevi uzskatu drīzāk par raupjā stila cienītāju, tāpēc gluži aiz sajūsmas par šādām lietām nečurāju, bet arī es nevaru noliegt, ka īstenībā jau tas viss izskatās smuki.
Pienāca pirmo reizi Vācijā ieēst pusdienas/vakariņas. Ar to mums radās zināmas problēmas, jo cenu līmeņi tomēr Vācijā un Čehijā ir diezgan atšķirīgi, tādēļ pirmajā mums patikušajā iestādījumā neuzkavējāmies, bet apmetāmies kādā dīvainā vietiņā pavisam sīka miesta centrā. Ēstuve atradās otrajā stāvā mājai, kuru varētu noturēt par kultūras namu. Tajā vairāki vietējie veči sita kārtis (vēlāk parādījās arī šaha cienītāji), un mēs sajutāmies nokļuvuši pavisam netūristiskā vietā, bet patiesībā bija interesanti apskatīties, kā ēd, spēlē kārtis un vakaru pavada vācu pensionāri. Mazliet dīvaini gan bija, kad tur ieradās arī viens vecis, kas ārēji izskatījās pēc bomža, ar suni un pasūtīja kaut kādu zivi un šņabi. No otras puses – arī tā ir Vācijas sabiedrības daļa, turklāt tā nav mana darīšana, kā katrs cilvēks dzīvo.
Pavaicājām viesmīlim, vai viņš nevarētu ieteikt, kur mēs tajā miestā varētu pārgulēt, viņaprāt viss varētu būt aizsists, bet viņš tomēr piezvanīja kaut kur, lai konstatētu, ka tur neviens neatbild, tad ieteica mums braukt uz nākamo ciematu, kā mēs arī izdarījām. Vispirms pārbaudījām pāris naktsmītnes pašā miesta centrā, tās izrādījās dārgākas, nekā mums gribētos, beigās tomēr vienā Gasthaus`ā palikām. Istaba, kuru dabūjām, bija specifiska ar to, ka viena no gultām tur bija izvilkts dīvāns, kas nebija gluži super ērts (tas tika NorNor), toties citādi viss bija pa pirmo, plus cena arī bija draudzīga – 65 eiro uz četriem cilvēkiem Vācijā noteikti nav tas sliktākais variants.