Kazhes pierakstu burtnīca

Es varu tikai priecāties, ka par šo grāmatu pārmērīgi neiefanojos, jo kļūt par Meņa Kumantaresa cienītāju varētu būt vēl komplicētāk nekā fanot par Madsenu, kurš mani ieintriģēja pirms pāris mēnešiem. "Arfas brālības" autors ir tik populārs, ka Latvijas internetā nav pat gandrīz nekādas informācijas par šo romānu (iztrūkst par tradicionālās izdevniecību anotācijas, kuras parasti ir atrodamas pilnīgi visam).
Un dīvainākais ir tas, ka romāns patiesībā ir diezgan interesants un neapšaubāmi izlasīšanas vērts. Tā galvenais varonis ir kāds jauns grieķis, kas strādā notāru birojā, bet vienmēr ir sapņojis kļūt par klasiskās mūzikas pianistu (vai vismaz fano par šādu mūziku), kas sastop kādu vecu un ļoti dīvainu arfistu vārdā Andrejs un viņa vēl dīvainākos "palīgus" - Lolitai radniecīgo meiteni Margaritu (cik nojaušu - ar atsauci uz Bulgakovu un Gēti) un dīvaino aziātu Luī. Kāda ir dzīve, kuru dzīvo Andrejs, Luī un Margarita, saprast ir pagrūti - katrs no viņiem galvenajam varonim (kuru saīsināti sauc par Dēmu, pilno vārdu atcerēties nespēju) stāsta savu versiju vai it visam, rādot pārējos ne pārāk labā gaismā, lai arī to nevar tik viennozīmīgi pateikt. Romāns ir uzrakstīts kā tāda arfas melodija - tas plūst tik liegi un nepiespiesti, cik vien iespējams (gluži pretstatā divas dienas iepriekš lasītajām "Akmenslauztuvēm"), to varētu nosaukt par simfoniju prozā (ja man būtu nosliece uz šāda veida salīdzinājumiem), un tomēr... par izcilu es šo darbu nenosauktu, lai arī tas diezgan izteikti būtu nosaucams par metafizisku laulību starp "Simts vientulības gadiem" un "Meistaru un Margaritu".
Tā ir grāmata, kuru es varētu gribēt novietot savā grāmatu plauktā, bet tā nav grāmata, kuras novietošanas savā grāmatu plauktā dēļ es būtu gatavs TEVI nogalināt. Tā ka vari būt mierīgs.