Kazhes pierakstu burtnīca

Trīspadsmitā, vērtējot stingri, būtu atzīstama par mūsu ceļojuma pēdējo dienu. Vismaz tā bija pēdējā diena, kurā mēs no mašīnas kāpām laukā arī citu iemeslu dēļ, nekā lai nokārtotu dabiskās ēšanas un atvieglošanās vajadzības.
Vienā ziņā šī diena bija unikāla – attiecībā uz brokastīm. Šī bija vienīgā reize visā ceļojumā, kad mēs ieēdām “normālas” klasiska stila brokastis, nevis pašgatavotus “Kažburgerus” vai “Norburgerus” un nevis no bezpersoniska zviedru galda. Protams, zviedru galdi arī mēdz būt dažādi – nevar salīdzināt Demānovas ielejas baiso pieticīgumu un Zell am See viesnīcas bagātīgo ēdienu izvēli un solīdo apkalpošanu. Tomēr tikai pie Jozefa mēs paši bijām simtprocentīgi noteicēji tam, ko vēlamies ēst, un tikai šeit omlete tika pagatavota speciāli mums.
Patiesībā Liene un es nebijām plānojuši piedalīties pēdējā ceļojuma pārgājienā – Normunda noskatītajā stundu garajā maršrutā gar ūdenskritumiem. Un tomēr, tā kā nekā cita, ko tajā laikā darīt mums nebija (bija gan alternatīva aizbraukt uz vēl vienu ledus alu, bet kaut kā slovāku alu politika šo variantu pārāk pievilcīgu nedarīja), tad kāpām arī mēs. Šajā maršrutā viena no labākajām ekstrām bija sekojoša – maršruts ir vienvirziena un par iešanu nepareizajā virzienā paredzētas iespaidīgas soda naudas. Līdz ar to – atpakaļceļa nav. Maršruts skaistuma ziņā patiešām bija unikāls un paradīzes statusu attaisnojošs – tu rāpies pa akmeņiem, starp kuriem lodā upe, šķērso ūdenskritumus, gandrīz vertikālas dzelzs kāpnes tevi ved augšup, augšup un vēlreiz augšup (šeit kilometru garajā pastaigā ir 250 metri absolūtā kāpiena – visai pārliecinošs slīpums sanāk). Fiziski patiesībā nebija tik traki, brīžiem gan bija tā mazliet baisāk (labi, ka Liene un es neredzējām blakus vienām kāpnēm uzstādīto krustu kādam senākam kāpējam), bet galvenokārt bija interesanti un nevis nogurdinoši (atšķirībā no, piemēram, pirmās stundas gandrīz horizontālā kāpiena Tlstas kalnā Fatros). No augšas lejā pēc idejas varēja atgriezties vairākos veidos – pa autoceļu (jo šajā kalnā brauc arī mašīnas, tikai pa citu pusi, protams), ar kalnu pacēlāju (kas izskatījās nelietots kopš astoņdesmitajiem gadiem, lai arī vienā brīdī mēs redzējām to darbojamies) vai – pa vēl vienu taku. Loģiski, ka mēs gājām pa taku.
Ar to arī atvadījāmies no Slovākijas. Šī valsts, kas pirmajā dienā mūs bija šokējusi ar Bratislavas netīrību, bet vēlāk pārsteigusi ar savas dabas skaistumu, vismaz manā “sirdī” tai palikusi diezgan neskaidra vieta. It kā skaista valsts. It kā – zaņķis. Savā ziņā līdzīga Latvijai. Tikai kalnaina.
Vēl pirms ceļojuma bijām paredzējuši atceļā iegriezties Veļičkas sāls raktuvēs un Krakovā. Taču patiesībā bijām (vai vismaz es biju) braucienā tik noguruši un emociju pārsātināti, ka uz Krakovu īpaši vairs nevilka (starp citu, tieši šī iemesla dēļ es sākotnēji biju vēlējies mūsu braucienu apgriezt pretējā virzienā, lai Krakova būtu turpceļa un nevis atceļa objekts). Uz sāls raktuvēm tomēr (lai arī ne bez pamatīgas skriešanas) paspējām, un devāmies apskatīt, ko tad tādu sāls racēji gadsimtu laikā sastrādājuši. Kā izrādījās – daudz. Šeit gan attiecībā uz mani nostrādāja viens negatīvs faktors – tā kā es diezgan daudz biju dzirdējis, ko tur varēs redzēt, un pietiekami labi to biju arī iztēlojies, jebkāds pārsteiguma efekts izpalika. Un tas ir žēl. Bet citādi – protams, iespaidīgs pasākums, un nav brīnums, ka šajā vietā cauru gadu tūristu čum un mudž. Vienīgais, kas kaut kā nepatika – no sāls izveidotais pāvests Jānis Pāvils II.
Pēc raktuvēm mūsu prasības bija gluži pieticīgas – mazliet benzīna, mazliet ēdiena un mazliet gultas. Īsi sakot – gribējās vēl kādu gabaliņu aizbraukt, bet gribējās arī ēst un gulēt. Taču tas viss sagādāja pamatīgas problēmas. Kaut kādu iemeslu dēļ vietu, kur paēst, nekādi atrast nevarējām (nebija gan arī vairs īpaši agrs), arī gultasvietas nemaz katrā kaktā nemētājās. Ēdiena jautājumu beigās atrisinājām drastiski, bet ne īpaši veiksmīgi – nopirkām kaut kādus aizdomīgus burgerus. Lai arī pēc Normunda ieteikuma ieēdu šādām situācijām paredzētu tableti, kuņģis man pēc tiem vēl ilgi sāpēja. Garša arī nebija gluži labākā cilvēces vēsture.
Naktsmītni atradām kādā tīri glaunā ceļmalas motelī (nekādu seksa zaņķu šoreiz!), kurā gan runāja angliski, gan ņēma pretī kartes. Vienīgi Lienes un mana istaba kaut kā bija neveiksmīgi izvietota ar logiem pret šoseju, tā ka naktī īpaši kluss nebija, bet nevar jau gribēt visu.

Pēdējā diena mūsu ceļojumā bija tieši tāda, kā to varēja gaidīt – ļoti poliska. It kā atlikusī distance nebija tik milzīga – astoņsimt kilometru. Bet zinot to, kāda ir braukšana pa Poliju, tas bija pilnīgi pietiekami daudz.
Īsti ko stāstīt par šo braucienu, man nemaz nav. Ilgi meklējām vietu, kur pusdienot, līdz tīras sagadīšanās pēc atkal ieēdām tajā pašā Baranowski Lomžā, kur bijām ēduši turpceļā. Mocījāmies ar ceļa remontiem un ātruma ierobežojumiem. Jo ātrāk tuvojās vakars – jo vairāk pārņēma tāda kā depresija, tipiskas atceļa sajūtas, kad tevi pamazām pārņem pārdomas par nākamajās dienās risināmajiem jautājumiem un visas sadzīves raizes, kas iepriekš bijušas nosviestas tālākajā mašīnas stūrī, tevi pārņem arvien vairāk un vairāk. Sarunas uz šo laiku parasti ir apklusušas, katrs sēž un savā nodabā kaut ko domā. Tā arī viss beidzas un pāriet, un ap vienpadsmitiem vakarā mēs esam Rīgā un atlikušas tikai divas dienas līdz atsāksies darbs. Tāds tas atvaļinājums.