Kazhes pierakstu burtnīca

Lai arī sevi *teorijā* uzskatu par *potenciāli* sabiedriski aktīvu cilvēku, savos līdzšinējos ~23.9 gados esmu piedalījies tikai divos piketos. Vienreiz - apmēram 11 gadu vecumā, kad mūs skautu pulciņa vadītājs aizveda uz kaut kādu mītiņu, par kuru pat droši vairs neatceros, vai tas notika pie Brīvības vai pie Uzvaras pieminekļa (!), vēl jo mazāk nojaušu, kāda bija šī piketa tematika. Otro reizi piketēju pie ASV vēstniecības pret iebrukumu Irākā, droši vien tas bija kaut kad 2003.gadā. Par šo piketu varu pateikt tikai to, ka tajā bija ļoti maz cilvēku, un to vairums pārstāvēja diezgan marginālas organizācijas, kuru vidū komfortabli nejutos. Kopš šī otrā piketa vēlēšanos iziet plakatēt izjutis neesmu. Kāpēc tā?
Pirmkārt, mani kaitina tradicionālā nostāja, ka ar piedalīšanos šādā pasākumā tev jānostājas vienā no divām vienlīdz man ne pārāk simpatizējošām pusēm. Ja es esmu pret gejiem, tad es esmu par Nacionālā spēka savienību. Ja es esmu pret NoPride, tad es esmu par Māri Santu. Ja es esmu pret Aigaru Kalvīti, tad es esmu par Jauno Laiku. Un otrādi. Pie joda, nē!
Ja tu sadomā rīkot piketu pret valdību, tad tev nepieciešams, lai šo pasākumu atbalstītu gandrīz VISS koalīcijā neietilpstošo spēku spektrs, tā ka piedalīšanās šādā pasākumā cilvēkam uzliktu tikai vienu un nevis divas zīmes uz pieres. Pretējā gadījumā tu nodarbojies nevis ar kaut kādas revolūcijas veidošanu, bet ar savas (un sava grupējuma) popularitātes vairošanu.
Un uz pasākumiem, kuros piedaloties es varu paust savu lojalitāti Lembergam, Repšem, Alfrēdam Rubikam vai kaut reperim Ozolam, es neiešu.

P.S. Tā arī neko neesmu pateicis par seksu. Hā!