Ļoti minoritāra mīlestība
Es negribēju iemīlēties profesora Bārdziņa portfelī. Tas tomēr ir zem cilvēka goda – iemīlēties nedzīvā priekšmetā, kas turklāt vēl pieder viņa augstskolas pasniedzējam. Ja jau gluži vienkāršas divdzimumu seksuālas attiecības starp studentu un pasniedzēju var kļūt par īstu skandālu, ko gan varētu gaidīt no attiecībām Reinis – profesora portfelis? Un tomēr man nācās.
Tas viss sākās gluži normāli. Profesora pasniegtais priekšmets ietilpa obligātajā jeb A daļā, līdz ar to septembra pirmajā ceturtdienā es iemitinājos savā iecienītajā 14. auditorijas pēdējā solā. Kā jau tas parasti notiek ievadlekcijās, pirmajā nodarbībā profesors stāstīja par prasībām atzīmes saņemšanai, vispārīgi paskaidroja, par ko būs šis kurss un tā tālāk. Šādas ievadlekcijas mani vienmēr ir garlaikojušas, tāpēc es uz to dodamies biju tālredzīgi paņēmis zīmēšanas bloknotu, lai varētu turpināt darbu pie sava komiksa.
Es biju tik dziļi iegrimis darbā, ka no profesora stāstītā līdz manām ausīm atlidoja tikai tādi atsevišķi vārdi un to savienojumi kā “formālās gramatikas”, “kontroldarbs”, “ļoti svarīgi”, “studenti nezina”, “GRADE”, “taču” un citi. Taču tad TAS notika. Proti, profesoram uznāca klepus lēkme un es gluži neviļus paskatījos viņa virzienā. Profesors Bārzdiņš bija tāds vecāks vīrs ar bārdu pelēcīgi-zilganā uzvalkā. Bet mazāk kā pēc sekundes mans skatiens noslīdēja no profesora nost un pievērsās uz galda novietotajam brūnajam profesora portfelim. Un tajā brīdī es biju jau zudis cilvēks.
Tas bija vienkāršs brūns ādas portfelis. Mazliet nobružāts. Un tomēr tas mani bija savaldzinājis. Kaut ko tādu racionāli izskaidrot droši vien nav iespējams. Es iztēlojos, kā es glāstu šī portfeļa ādas iesējumu, kā es ieelpoju tā aromātu, kā izsviežu no portfeļa laukā visas grāmatas, pildspalvas, portatīvos datorus vai kas nu vēl tajā nebūtu un atļauju portfelim būt tukšam, brīvam un tīram. Manī nebija ne mazāko šaubu – man šo portfeli vajadzēja iegūt par katru cenu.
Es nedomāju par tādām nožēlojamām alternatīvām kā sameklēt līdzīgu portfeli veikalā, mēģināt portfeli no profesora atpirkt vai vēl jo vairāk atteikties no savas mīlestības pret portfeli. Tajā brīdī es pat nedomāju par to, ka šāda mīlestība varētu būt pretdabiska, netikumīga, aizliegta vai nevēlama. Es vienkārši gribēju šo portfeli vairāk par visu pasaulē.
Plāns manā galvā dzima gandrīz zibenīgi. Man vajadzēja nozagt portfeli no profesora, kas neapšaubāmi to turēja savā pakļautībā pret portfeļa gribu un darīt to brīvu. Un dāvāt tam savu mīlestību. Savam blakussēdētājam Raimondam es izlēmu šo plānu nestāstīt. Viņš neko nesaprastu un tikai par mani pasmietos. Viņam vispār bija raksturīga tendence ņirgāties par visu.
Lekcijas laikā atbrīvot portfeli man nebija nekādu iespēju – profesors atradās auditorijā un ja viņš arī sadomātu uz brīdi iziet, atstājot koferi nepieskatītu, man vajadzēja rēķināties ar simt citu studentu klātbūtni, kas portfeļa atsvabināšanas misiju darīja gandrīz neiespējamu.
Tāpēc es nogaidīju nodarbības beigas un izlēmu sekot profesoram cerībā, ka radīsies kāds brīdis, kad portfeli neviens nepieskatīs. Nekas prātīgs no tā gan nesanāca – profesors taisnā ceļā devās ārā no Universitātes galvenās ēkas un uzņēma kursu uz Matemātikas un informātikas institūtu divus kvartālus tālāk. Es viņam sekoju piesardzīgā attālumā. Kad gribēju ieiet institūta telpās izrādījās, ka tur nepieciešama caurlaide. Es mēģināju dežurantam ieskaidrot, ka man obligāti bija nepieciešams izrunāt vienu jautājumu ar profesoru Bārzdiņu, bet kad tas piedāvāja piezvanīt profesoram, lai pārliecinātos, ka man ar viņu patiešām ir kaut kas runājams, es nobijos un aizbēgu. Nezinu, ko par to padomāja dežurants.
Tā kā nekas cits man neatlika, es izlēmu gaidīt profesora iznākšanu ārā. Visas manas domas piepildīja portfelis un simtiem dažādu veidu, kā es ar to kopā aizvadīšu savas dzīves skaistākās stundas. Es un portfelis staigājam no viena Vecrīgas krogus uz citu. Pastaigā Mežaparkā. Gaisa balonā. Pārkompilējam FreeBSD kerneli. Un tā tālāk.
Nezinu, cik stundas es gaidīju, līdz beidzot profesora stāvs parādījās pie Institūta ārdurvīm. Zinu tikai to, ka jau bija sakrēslojis. Un zinu, ka mani bija pārņēmis neprāts. Ne par ko nedomādams, es pieskrēju profesoram klāt un izrāvu portfeli no viņa rokām. Viņš iekliedzās: “Zaglis! Turiet viņu!”, bet neviens neturēja. Tā ir Latvija. Un es skrēju kā traks. Profesors sākumā mēģināja man sekot, bet viņam nebija nekādu cerību un ātri vien viņš padevās, bet es ieskrēju stacijas tunelī. Portfelis bija manās rokās un es jutu tā maigo pieskārienu.
Vairāk īpaši ko stāstīt man nav. Nākamajā dienā no attālas pasta nodaļas nosūtītu profesoram paciņā ar viltotu atpakaļadresi visus priekšmetus, kas bija atradušies portfelī. No savas tuvākās algas nopirku jaunu portfeli, gandrīz tādu pašu kā atbrīvotais, tikai mazāk mīļu. Uz lekcijām kopš tā brīža gājis vairs neesmu. Domāju, ka runāju par mums abiem, sakot, ka esam laimīgi.